Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē

Zigmunds Skujiņš

Zigmunds Skujiņš, 2005

Guntis Berelis Tu jau padsmit gadus raksti un raksti atmiņas un memuārus. Ir iznākušas divas memuāru grāmatas, patlaban top komentāri uzrakstītajam un Paralēlās biogrāfijas… Vai vispār atlicis kas stāstāms, ko neviens nezina?

Zigmunds Skujiņš Bez šaubām. Ko cilvēks, ja viņš jau 79 gadus nodzīvojis pasaulē, nav pieredzējis, turklāt tik ļurkanos laikos, kad viss griežas vienā mutulī. Tāpēc arī steidzos, jo man ir sajūta, ka, ja es neuzrakstīšu, tad tas vienkārši pazudīs. Piemēram, atceros, ar cik interesantiem cilvēkiem man mūžā bija iespējams satikties. Kārlis Štrāls. Tāpat Kārlis Egle. Mēs ar Mirdzu Ķempi desmit gadus nosēdējām Rakstnieku savienībā – tur visi tie vīriņi grozījās. Ko es visu nebūtu varējis izrunāt! Piemēram mans laikabiedrs, neko daudz vecāks par mani patlaban, taču bija Eduards Treimanis-Zvārgulis, kurš rakstīja jau pirms Raiņa, pirms Aspazijas, pirms Poruka. Bet neviens jau par viņu neintersējās. Vari iedomāties, kādas tur detaļas varētu dabūt laukā. Un, šito visu apzinādamies, es rakstu – un rakstu nekaunīgi, kaitinādams cilvēkus. Ko tu, Skujiņ, lien tur iekšā! Bet jālien. Mēs nedrīkstam taisīt kaut kādus elku tēlus, kā to pašlaik dara ar Vācieti, un pazaudēt cilvēkus. Es zinu, ja tas nebūs vajadzīgs, tāpat nogrims un pazudīs, bet varbūt šīs lietas izrādīsies ļoti svarīgas. Viņas vajag uzlikt uz papīra.

G. B. Šķiet, tu nekad neesi aprakstījis savus pieredzējumus Otrā pasaules kara laikā. Enciklopēdijās teikts, ka Skujiņš aizvests uz Vāciju – un punkts.

Z. S. Jā, tieši aizveda.

Zini, es ticu liktenim, turklāt vēl ar tādu ezoterisku ievirzi. Virzīšanās uz priekšu notiek, palīdzot eņģeļiem cilvēka izskatā. Nedomā, ka man atgājusi vaļā kāda skrūve, ja es tā runāju. Man visu laiku blakus bija eņģeļi, man viņi bija vajadzīgi un ne tik vien man, bet visai mūsu ģimenei. Kad es piedzimu, tēvs jau bija vecs, 60 gadu, un viņam bija amputētas abas kājas. Mātei 44 gadi, un viņai vajadzēja uzturēt vecomāti, māsu, arī tēvu. Viņa nemaz nevarēja mani audzināt. Viņi bija gudri latviešu cilvēki ar interesantiem spriedumiem un inteliģenci, bet vienkārši likteņa vajāti. Ja man vienmēr visos brīžos blakus nebūtu bijuši šie eņģeļi, kas gribētu man palīdzēt… Bērnībā viens tāds eņģelis izvilka manu māsu no ūdens, kad viņa iekrita Daugavā ledus iešanas laikā.

Toreiz kara laikā jau nevarēja jau nekur aizbēgt. Bija 1944 gada augusta pēdējās dienas, tepat pie Aiviekstes notika cīņas, Rīgā žandarmi ar suņiem ķēra visus, kas pēc ģīmja bija iesaukšanas vecumā. Vienīgā iespēja – laisties pie mana drauga Andreja uz Limbažiem pie Lādes ezera, bet netikām, un labi, ka netikām, jo tieši viņa mājās apmetās štābs. Ja tur būtu tikuši, būtu vakars. Ja būtu palicis šeit – ienāktu krievi, saņemtu ciet un, kas zina, kas notiktu. Viens paziņa bija izsitis krāsnij tukšu vidu un tur slēpās no vāciešiem. Pie krieviem viņu uzreiz aizsūtīja karot uz Kurzemi, kur otrā pusē bija viņa brālis. Kaujās pie Džūkstes viens bija pagalam, otrs smagi savainots.

Ko man vajadzēja darīt, to es neizdarīju. Ko nevajadzēja – to darīju. Un viss aizgāja laimīgi. Kara laikā blakus bija mans draugs Andrejs, kas daudz palīdzēja. Mani aizsauca uz iesaucamo punktu, atņēma pasi, ārsts apskatīja vai ir visi orgāni – un pēc tam aizdzina pils dārzā. Tas bija piedzīts pilns kā murds, tieši blakus stāvēja lielais kuģis, aizveda uz Vāciju. Man bija tikai 17 gadu. Tur nevarēja būt tāds jautājums – ņemt šauteni rokā vai neņemt. Bet tā arī netiku ne uz vienu izšāvis. Dzīvojām pa Poliju, šauteņu mums nebija, tikai beigās, kad krievi 22. janvārī iegāzās Austrumprūsijā, mēs bēgām prom, un pa ceļam tika tīrītas kara nolikktavas, – tad iegrūda ar eļļu saziestu plinti. Citam tika šmeisers, citam tanku dūre, man plinte. Ceļi bija pilni ar vācu bēgļiem, sniegs melns no mīnu sprādzieniem, smird pēc spridzekļiem, gar ceļiem beigti zirgi – krievi šāva no lidmašīnām. Tā tie zirgi tur gulēja, kur tu ziemā vari aprakt zirgu. Tādi bija skati. Beigās mēs ar Andreju, galīgi piekusuši – janvāra beigas, sniegs biezs, ēduši neesam, paiet nevar – ielīdām lielā salmu čupā. Domājām, kad krievi aizies garām, līdīsim ārā – tāpat viņi panāks, nav kur sprukt – jau redzam, metri simts palikuši. Nē, kaut kas stāvēja klāt un neļāva to darīt. Aizbēgām, jo uzbrukums jau bija tāds nosacīts – ielauzās ar tankiem pa šosejām 50 kilometrus, bet starpā bija tukšums.

Vienā vietā mūs salādē autiņos, aizved kaut kur un saka – tagad te tiks stāvēts uz dzīvību un nāvi. Es tak neiešu šaut nost cilvēkus! Aizņēmos no drauga revolveri, uzliku uz rokas rupjmaizes gabalu, lai neredz, ka šauts no tuva attāluma, un iešāvu rokā. Tas bija sitiens, sitiena sajūta, nevis sāpes, bet sitiens. Tur taču varēja sanākt nez kas, asins saindēšanās, gangrēna, bet neķēra ne kaulu, ne nervus, viss sadzija, varbūt tāpēc, ka uzreiz uzčurāju virsū, bet varbūt atkal kāds eņģelis stāvēja blakus.

G. B. Tad tā bija vienīgā reize, kad tu kara laikā izšāvi?

Z. S. Jā. Sodumam pārmeta, ka viņš rakstot tikai par visādiem dezertieriem un demoralizējot jaunatni. Viņš saka – jūs varbūt bijāt karā saukti un aicināti, bet es nebiju ne saukts, ne aicināts. Es arī arī šajā karā nebiju ne saukts, ne aicināts. Nekad neesmu redzējis tur kādu jēgu.

Mūs aizveda uz Vesterštēdi, kas ir pie pašas Holands robežas. Lauku ģerevņa ar 2000 iedzīvotājiem, kur nebija ne rūpnīcu, ne kā cita. Viņi karu nebija jutuši. Visa Vācija bija sabumbota, Rūras apgabalā vienvienīgas drupu un armatūras kaudzes, bet mēs ar vilcienu iebraucam Vesterštēdē – un mūs sagaida bērniņu koris, diriģents, visi priecīgi, ka atbraukuši zaldāti. Mans ziemas kažoks bija vienās asinīs – iedeva tādu lidotāju formu, tāpēc visi mani arī sauca par flīgeri, jo uzvārdu Skujiņš neviens nevarēja izrunāt. Tie, kas varēja staigāt, pa sestdienām un svētdienām gāja pie vietējām ģimenēm, un man tur gadījās viens skroderis. Neko daudz jau nevarēja pacienāt, bet pēdējā dienā, kad jau braucu prom, viņš mani noved pagrabā, un tas pilns ar desām. Skroderis tāds bēdīgs saka – ņem cik gribi. Tūlīt ienāks amerikāņi, tie paņems visu. Pielādēju savu maisu un kādu laiku varēju iztikt. Man papīrs, ka meklēju savu vienību, jau bija aprīļa sākums, siltāks, laiku pa laikam tikai uznāca angļu harikeni un nolaida pa ložmetēja kārtai – pamazām gāju uz austrumu pusi. Vienā brīdī skatos – tādi kā redzēti puikas, mans draugs Andrejs arī. Izrādā Januma pulks izrāvies laukā un laižas prom pie amerikāņiem. Visi apbruņoti, ja kāds turēs ciet, tad dos pretī.

Amerikāņi mūs nometināja Futlosas pussalā, kur bija kādi 10 000 gūstekņi. Tikai vēlāk es uzzināju, ka viņus pēc tam septembrī aizveda uz Beļģiju, kur baigi sūdīgi gājis. Jau Futlosā mums nedeva ēst, daudzi ģenerāļi, kas nevarēja izturēt padošanos, nošāvās manā acu priekšā, bet bija pavasaris, mēs vārījām nātru un balandu zupu, un Andrejs reiz ar mazu nazīti pat nogāza vāciešu govi. Īstenībā jau arī Andrejs bija mans eņģelis, jo viņš atšķirībā no manis bija ļoti praktisks. Futlosā mēs ar Andreju padzīvojām kādu mēnesi un aizšmaucām, jo apsargāja tikai ceļus. Tikām uz angļu zonu, Lībeku, kur bija repatriācijas punkts. Tur krievi mūs salādēja lielos amerikāņu dodžos un braucām prom. Uzreiz mītiņš, sarkanie plakāti ar Staļinu un Beriju… Psiholoģiskais trieciens bija šausmīgs, jo vāciešiem pat līdz pēdējai brīdim bija kārtība, bet pie krieviem viss apķēzīts, apķēzīts, apķēzīts. Sūdi un suhari. Sāka barot ar prosas biezputru un saulespuķu eļļu. Oh, kas mums bija par caureju!

Neesmu vispār pieļāvis domu, ka man būtu jāiet nogalināt cilvēkus. Lai es ietu karot par kaut ko! Vienreiz biju aizbraucis pie tantes, cūkai sarkanguļa. Viņa man lūdz, lai iešpricēju kaut kādas zāles un nogāžot to cūku. Pat to es nevaru. Būtībā es karu neesmu redzējis, tādu īstu cīņu – tikai pa gabalu, kāds brauc, skrien, bumbo. Neviens uz mani nav šāvis, un man negribas sevi saistīt ar šo lietu. Tas eņģelis mani pavilka sāņus. Kad, iebraucot Latvijā, vilciens gāja caur Rēzekni, un es tur izlecu laukā.

G. B. Kā tu, būdams 17 vai 18 gadus jauns, uztvēri šīs abas puses – krievus un vāciešus? Un vēl latviešus pa vidu? Vai nedalīji „labajos” un „ļaunajos”?

Z. S. Es to redzēju tā kā neviens, jo četrdesmitajā gadā man bija 13 gadi, un es uzreiz ietiku elitē. Varbūt tāpēc, ka nācu no trūcīgas ģimenes, bet varbūt atkal eņģelis palīdzēja. Tā kā es biju gan skauts, gan mazpulcēns, kļuvu arī par pionieri, jo domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs. Es taču biju kopā ar visiem tiem varoņiem, ar Berklavu, Imantu Sudmali, Pēteri Sadovski, ar kuru vēlāk strādāju kopā redakcijā. Viņi visi bija pagrīdnieki, ideālisti, pie Ulmaņa sēdējuši cietumā, un mūs aizsūtīja uz Maskavu, uz starptautisko jaunatnes dienu. Aizbraucu uz Maskavu un braucu mājās jau kā liels vīrs – ārzemēs bijis.

Mūsu pionieru vadītājs bija kokzāģētavas direktors, kurš puikām ļāva strādāt un labi maksāja pie baļķi mizošanas. Pirmo reizi braucu uz darbu 14. jūnijā, kad bija izvešanas. Stāvu tramvaja āra platformā – skatos, brauc garām mašīna, laiks karsts, bet iekšā vecis ar ziemas kažoku mugurā, turpat blakus sievietei rokās pliks bērniņš, mašīnā sēž arī viens arī ar zilo cepuri un šauteni ar durkli… Domāju, kas notiek, jo nevarēju jau ar savām smadzenēm tās lietas aptvert, ka notiek kaut kas šausmīgs.

Tad ienāca vācieši, kas pie Centrālcietuma taisīja vaļā kapus un ņēma laukā cilvēkus. Arī manu skautu priekšnieku Gopperu. Caurums pierē bija pamatīgs. Tas man bija tāds šoks… Bet vācu laikā 1941. gada aukstajā ziemā Iļģuciemā burtiski manā acu priekšā nomirdināja alus darītavā ieslodzītos cilvēkus, kurus pa dienu dzina uz Spilves aerodromu pie kaut kādiem darbiem. No Dzegužkalna mēs varējām redzēt, kā miroņi visu ziemu bija sakrauti kaudzē kā malka.

Tāpēc es jau ļoti agri sapratu, ka visi ir vienādi, un tas radīja šausmīgu cinismu. Vācieši rādīja, ka krievi ir slepkavas, krievi – ka vācieši… Bet es konstatēju, ka visi ir slepkavas, un, pie kā tu esi, pie tā tev jādzīvo. Ja tu esi ziemā, tev jāstaigā mētelī, vasarā vari kreklā… Iekārtu maiņa prasa pielāgošanos tāpat kā klimata maiņa. Tā ir arī rituālu maiņa. Vārds nav jāuztver kā patiesības sludināšana. Es taču nevaru uztvert nopietni tās muļķības, ko sludina baznīca. Tas ir tikai vajadzīgs rituāls. Visi tie penteri, ko mēs rakstījām, tas nebija nekas vairāk kā rituāls. To vajadzēja darīt – un es to darīju.

G. B. Bet 1957. gadā tu publicēji Vienas nakts hroniku, par kuru smagi dabūji pa galvu? Tad jau iznāk, ka esi vērsies pret rituālu?

Z. S. Nu, bija piecdesmit sestais gads, jutām, ka jau var brīvāk kustēties… Kāpēc to nedarīt? Bet, kad strādāju par žurnālistu, biju cinisks puika, rakstīju tā, kā vajag, nu, varbūt vienīgi drusku talantīgāk kā citi. Reiz pēc brauciena uz Kuldīgu sacerēju rakstu Trīs paaudzes. Biju izgudrojis no viena gala līdz otram, pie rakstāmgalda sēdēdams. Par to man samaksāja dubulto honorāru, uzlika uz goda plāksnes, bet pēc kādām trim dienām zvana no Kuldīgas, no partijas komitejas – ko tas Skujiņš sarakstījis. Bet tad es satiku īstu veco laiku mākslinieku, Smiļģa skolnieku, Leonīdu Leimani, kurš man iegrozīja smadzenes. Arī zināmā mērā eņģelis. Viņš teica – tā taču nevar. Ko tu smejies par cilvēkiem? Viņš man iemācīja par to, ka darbā galvenais ir ideja.

Man joprojām liekas, ka rakstniecībā galvenais ir idejas. Un patlaban ideju trūkums ir baigs. Bet es negribu nevienu kritizēt, jo jau tā esmu ar visiem sanīdies.

G. B. Tad tev vairs nav ko zaudēt

Zigmunds Skujiņš

Zigmunds Skujiņš ar dubultnieku, Gunāra Zemgala gleznoto portretu. 02.2005.

Z. S. Nu, ko tur… Vienam nav humora izjūtas un tas ir kā sarūdzis piens – tas man uzreiz beigts cilvēks… Cits tikai par tādām sadzīviskām lietām un prom no tām nekur netiek… Ideju nav. Ja mēs paņemam pasaules literatūru, es pateikšu, kur ir idejas. Pigmalions ir ideja. Princis un ubaga zēns – tā ir ideja. Doriana Greja portrets – arī ideja. Varbūt Šagrenāda. Tās ir idejas. Un šādu ideju ir šausmīgi maz. Man liekas, ka es esmu laimīgs, jo, ja arī es neko vairāk neuzrakstīšu, tad ir vismaz Miesas krāsas domino, kas, manuprāt, ir ļoti nenovērtēta grāmata – acīmredzot cilvēkiem pašreiz nav vajadzīga – tur ir ideja, tur ir šis salikšanas moments, kas izvērsts visdažādākajās plāksnēs, filozofiskā, vēsturiskā. Kā mēs visi esam salikti, kā salikts cilvēks, miesa un dvēsele, ja saliek kopā divus cilvēkus – kura dvēsele ir īstā un neīstā… Pašreiz latviešu literatūrā es par vissvarīgāko uzskatu Lejiņa Zīmogu sarkanā vaskā, jo viņam nopietns piegājiens, turklāt Lejiņš iet tajā virzienā, kurā neviens cits patlaban nestrādā. Es uzskatu, ka tā ir pagājušā gada labākā grāmata.

Meita nupat atnesa slaveno Da Vinči kodu, tas taču uzrakstīts visprastākā burlakromāna manierē…

G. B. Bet tas jau arī nekas vairāk kā burlakromāns nav!

Z. S. Bet viņš, maita, nozadzis manu domu – par to, ka Jēzum ir dēls, es gan tālāk nelasīju, bet es jau to uzrakstīju pirms sazin cik gadiem stāstā Dieva dēla dēls. Šīs idejas jau lido gaisā, neuztveriet to pārāk nopietni.

G. B. Kad sāki rakstīt – vai arī tad kādi eņģeļi par tevi gādāja?

Z. S. Pirmais nopietnais rakstnieks bija Lācis. Tā bija mana dzīve, par ko viņš rakstīja. Mana māsa, kas strādāja kokzāģētavā, Iļģuciems, kur pa ballītēm kāvās… Tāpēc viņš man patika. Pēc tam uzkritu Anšlavam Eglītim, vēlāk Ādamsonam. Tas virziens – tas mums sakrita. Es jau saprotu, ka tas pats Anšlavs nav neko dziļš. Tāpat kā es. Mēs neesam nekādi Dostojevska tipa rakstnieki. Es grūti iegāju literatūrā – tā nebija, ka 10 vai 15 gadu vecumā būtu izlasījis visu Tolstoju un Dostojevski. Es vēl šodien viņus visus neesmu lasījis. Kaut ko apgrābstījis – to jā.

G. B. Kā tu izskaidro savulaik milzīgo Kolumba mazdēlu popularitāti?

Z. S. Īstas jūtas. Tas romāns jau būtībā ir mīlestības romāns. Es pats biju jauns un iemīlējies. Bet Kolumba mazdēlus neesmu pārlasījis – bail. Esmu ielūkojies tikai tajās grāmatās, ko sarakstīju pēc 1967. gada. Krievu valodā vien Kolumba mazdēli iznāca kāda pusmiljona tirāžā. Gulta ar zelta kāju gan vēl vairāk – trīsarpus miljoni. Tolaik man grāmatas nāca ārā cita pēc citas, tāpēc mani nevarēja ne ar ko iekārdināt. Lai es stukačotu par kādiem grašiem, 25 rubļiem, kad man ceturtdaļmiljons bankā – tas gan pirms naudas reformas! Citiem, lai aizbrauktu uz ārzemēm, vajadzēja velnszin ko ar čeku kārtot, bet es braucu kā tūrists caur arodbiedrību. Ziepes netaisīju, mantas ārzemēs nepārdevu, mājās palika meita, un mēs ar sievu izbraukājām Āfriku, bijām Japānā, Francijā, Zviedrijā. Kad bija visādas činas, Valsts prēmija rokā, tad nekā vairs nevarēja padarīt.

Zigmunds Skujiņš

Zigmunds Skujiņš ar vēl vienu sarakstu – savas ģimenes ciltskoku

Man ir interesants dokuments, cik esmu pelnījis katru mēnesi. Akadēmiķi nepelnīja tik daudz, cik es. Re, te ir tukši mēneši, tad esmu rakstījis ko jaunu…

(Skujiņš rāda garu sarakstu, kas salīmēts no vairākām papīra lapām un kurā rūpīgi sarakstīti ienākumi pa mēnešiem un gadiem. Cipari nudien iespaidīgi. Pēc tam kārta pienāk citam sarakstam – cik lielās tirāžās iznākušas grāmatas.)

Z. S. Kolumba mazdēli – 11 izdevumi 7 valodās, 882 000 eksemplāru. Sermuliņš uz asfalta – 45 000. Vīrietis labākajos gados: lietuviešu valodā – 10 000, čehu – 12 000, slovāku – 5000, angliski – 4700, bulgāru – 20 000. Kailums krieviski – 50 000. Pēdējā ir Buršana un tinte. Kopā – 81 grāmata 7 183 000 metienā. Un es nekaunos par šiem darbiem. Tas laiks jau nebija tik vienkāršs – ne slovāki, ne ungāri drukāšanai draņķus neizvēlējās. Viņi jau tomēr skatījās, vai tas ir interesanti.

G. B. Reiz tu izteicies, ka darbi, kas tapa starp Kolumba mazdēliem un Kailumu, tev īpaši neiet pie sirds…

Z. S. Jā, tā ir, es piemēram uzskatu, ka mans visšvakākais darbs ir Fornarīna, kaut gan arī tur ir labas vietas. Nav tādas vietas, kur nav cilvēcisku traģēdiju. Bet man vienmēr ar dzīves sižetu ir bijis par maz. Ar to esmu atšķīries, piemēram, no Ēvalda Vilka. Vienmēr ir gribējies kaut ko vēl. Zālamans Eiduss reiz prasīja par manu noveli Gladiatori – ko es rakstot par tiem senajiem gladiatoriem. Bet es taču nevarēju rakstīt par to, ka, redz, ir ģimene, viens dēls krievu armijā, otrs – vācu. Nē, es tur pārcēlos uz seno Romu. Kāds ir teicis, ka tā vispār esot traģiskākā novele latviešu literatūrā. Tādus stāstus šodien vispār neviens vairs neraksta. Es vienmēr esmu uzskatījis – ja ir tikai sižets, ar to ir par maz.Visam jāmēģina apakšā dabūt ko citu. Un Fornarīnai nav tā apakštoņa. Arī Gultā ar zelta kāju ne jau tas zelts ir galvenais, tur ir pavisam cits apakšā. Bet Kailums ir romāns par to, ka cilvēks nespēj līdz galam atkailināties.

G. B. Kāpēc Kailums tik ļoti atšķiras no iepriekšējiem darbiem?

Z. S. Man neviens darbs nav līdzīgs citiem. Katrs ir savādāks, katrā esmu atradis kādu jaunu atslēgu. Un sešdesmito gadu vidus – tas man bija lūzuma brīdis. Man bija ap četrdesmit gadu, tas ir laiks, kad cilvēks sāk īsti nobriest. Pēc tam vairs mēslus neesmu rakstījis.

G. B. Taču vēlāk bija vēl viens stilistiskais lūzums – starp Gultu ar zelta kāju un abiem pēdējiem romāniem…

Z. S. Tiklīdz kāds neparedzēts gadījums sāk atkārtoties, tas kļūst par sistēmu. Es taču mainos katrā grāmatā. Katrs lielāks darbs pats diktē citus noteikumus.

G. B. Ko tu pats no saviem darbiem visaugstāk vērtē?

Z. S. No romāniem – Miesas krāsas domino. Tas ir sarakstīts manierē, kad es visādas nopietnas lietas maskēju aiz velna dzīšanas. Gudrs jau sapratīs, par ko tur ir runa, bet lai arī muļķim ir, ko lasīt. Zināma banalitāte vienmēr ir vajadzīga klāt, tāpat kā zeltlietās zelts vienmēr ir sakausējumā ar kādu citu metālu. Bet ar Miesas krāsas domino man meita gandrīz iezāģēja. Viņa bez manas ziņas slepeni uzrakstīja pieteikumu stipendijai, pat noviltoja manu parakstu. Te pēkšņi man pienāk papīrs – piešķirta nauda romāna rakstīšanai. Ko nu? Vajadzēja rakstīt. Un, tā kā bija lietas, kas mani interesēja visu mūžu, tās arī saliku iekšā – par savu bērnību, Balto muižu, par Herbertu Cukuru, par tām baronesēm, kuras biju redzējis. Tas viss tur ir, varbūt tāpēc Miesas krāsas domino man tik mīļš.

G. B. Loģisks noslēguma jautājums – kas jauns top patlaban?

Z. S. Kas top? Raksti, drīz nāks laukā pirmais sējums. Bet es uzskatu, ka Raksti – tā nav vienkārši grāmata, darbu atkārtots izdevums. Jāliek klāt. Teiksim, šīs Paralēlās biogrāfijas, kurās ir daudz materiālu, kas savākti kopā no dažādām vietām. Ir, piemēram, garš gabals par Vili Lāci, kādu neviens nav uzrakstījis. Es tomēr tur biju tuvu klāt, pazinu daudzus cilvēkus ap viņu, pašu Lāci. Neviens cits to šodien vairs nevar uzrakstīt. Kamēr esmu vēl dzīvs, kaut kas jādod klāt – kaut vai piezīmes par to, kā attiecīgais darbs ir tapis. Grābienam jābūt dziļākam.

Karogs, 03.2005

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Advertisements

One thought on “Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē

  1. Atpakaļ ziņojums: Zigmunds Skujiņš | Divās rindkopās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s