Kandidāts

kandidats_-_prozas_meistardarbnica_2013_crLasītava e-grāmatas formātā izdevusi manu prozas meistardarbnīcas audzēkņu stāstu krājumu “Kandidāts”.

Saturs:

  • Dace Akermane. Alises Grīnas diktofons
  • Laura Celmiņa. Patapinātāji
  • Laura Feldberga. Zemūdens bērni
  • Uldis Krastiņš. Kandidāts jeb kādas kampaņas neveiksmes noslēpums
  • Ilga Liepiņa. Dinozaura medības
  • Katrīna Rudzīte. Pasaules gals
  • Liene Rūce. Zeme
  • Linda Skranda. Sieviete
  • Mārīte Štāla. Smilšu mandalas, klejojošie teksti
  • Zanda Tereško. Tehniskais cilvēks

Pieļauju, dažs no šiem autoriem šur tur jau manīts, par dažiem vēl droši vien tiks dzirdēts. Grāmata lejuplādējama par brīvu (pateicoties LMT atbalstam), nepieciešams tikai piereģistrēties Lasītavā un, ja galīgi nav skaidrības, ko darīt ar epub formātu, ielūkoties arī Lasītavas palīdzības sadaļā.

Atgādināšu, ka intervija ar Lasītavas vadītāju Kārli Žilvinski lasāma šepat mazliet senāk.

Tālāk – mans priekšvārds “Kandidātam”.

Par kandidātiem

Šajā krājumā lasāmo stāstu autori apguvuši prozas gudrības Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīcā 2013. gadā. Stāsti tapuši kā meistardarbi, t. i., beidzot Prozas meistardarbnīcu, katram autoram bija jāapliecina sava varēšana ar noslēguma darbu. Kandidāts – tā savu stāstu nokrustīja Uldis Krastiņš, viens no meistardarbiniekiem. Domājot par kopkrājuma iespējamo nosaukumu – un grāmatas virsraksta izvēle nudien nav no vienkāršākajām nodarbēm –, visi desmit krājuma autori bija apbrīnojami vienprātīgi. Lai ir Kandidāts – pietiekoši lakoniski un tai pašā laikā izteiksmīgi. Jo – šie autori pagaidām sevi uzskata par kandidātiem uz literatūru. Pirmais solis ir sperts, vai sekos arī nākamais – tas, protams, pagaidām nav zināms, bet nākotne rādās itin cerīga.

Kopš 2003. gada Rakstnieku Savienības paspārnē ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu darbojas kultūrizglītības programma Literārā Akadēmija. Tās būtība apmēram šāda. Ļauži, kas grib nodarboties ar literatūru, bet nejūtas īsti pārliecināti par savu varēšanu un tāpēc vēlas apgūt rakstniecības mākslu, apmeklē gan praktiskās nodarbības, ko dēvē par meistardarbnīcām, kurās potenciālos rakstniekus dresē kāds jau par vērā ņemamu rakstnieku atzītais, gan klausās lekcijas par visādām teorētiskām būšanām. Atsevišķas meistardarbnīcas ir gan dzejdariem, gan prozistiem, gan dramaturgiem.

2013. gadā par prozas meistardarbnīcas vadītāju piedāvāja kļūt man. Atzīšos, no vienas puses, mana svētākā pārliecība teic, ka rakstīt nevar iemācīt. Nedz skolā literatūras stundās, nedz filoloģijas fakultātē, nedz kursos, kādi plaši izplatīti rietumpasaules universitātēs, nedz šādās meistardarbnīcās par rakstnieku nevar kļūt. Tiesa, var iedzīt paurī gluži elementārus tehniskus knifus, taču, lai tos apgūtu, nekāda meistardarbnīca komplektā ar pašiem meistariem nav vajadzīga, pilnīgi pietiek ar redaktora miskasti. Var jau būt, ka manai pārliecībai ir pārlieku grīļīgs pamats – tikai paša pieredze: mani nekad neviens nav mācījis, kā rakstīt. No otras puses – saskaroties ar iesācējiem, klasiķiem patīk klāstīt, ka, lūk, lai kļūtu par mūziķi un pelnītu aplausus, visupirms jāmācās mūzikas skolā, tad konservatorijā; māksliniekiem tāpat – skološanās kopumā ilgst padsmit gadus. No šejienes gluži automātiski izriet ideja par to, ka arī rakstniekam derētu mācīties, turklāt skolotāja vadībā. Ideja liekas drusku apšaubāma tā iemesla dēļ, ka gan mūziķim, gan māksliniekam krietnu daļu no mācību procesa aizpilda intrumentu apgūšana, turpretī rakstnieks savu instrumentu – valodu – apgūst „pašmācības ceļā” – sākot jau no tā brīža, kad izrunā pirmos vārdus. Arī skološanās pie meistariem – visviens, apzināti vai neapzināti – notiek, lasot grāmatas. Tekstus producē ne tikai rakstnieka iztēle, iedvesma vai tamlīdzīgas ēteriskas būšanas, bet arī – un, pieļauju, krietni lielākā mērā – grāmatas, kuras viņš ir lasījis. Literatūra pati pasaka priekšā, kas jādara ar instrumentu – valodu.

Tātad, manuprāt, rakstīt iemācīt nav iespējams. Var tikai iemācīties rakstīt. Ja tā, ko lai iesāk ar tiem ļaužiem, kam no sirds gribas apgūt rakstniecības mākslu? Iespējams, iemācīt var ko citu, kas jebkuram rakstītājam tikpat svarīgs vai pat vēl svarīgāks kā talants, kas atvēlēts viņam no dabas. Proti, uzlūkot pašam savu tekstu kritiski vai vismaz skeptiski piemiegtām acīm.

Kritiska attieksme pašam pret savu tekstu nebūt nav tas pats, kas gluži banāla paškritika. Izcils rakstnieks var būt augstprātīgs idiots un uzskatīt sevi par ģēniju – un, ja viņam patiešām paveicas ko izcilu sacerēt, tad viņa viedoklis nav tālu no patiesības. Drīzāk kritiska attieksme pret savu tekstu nozīmē tādu kā dubultošanos. Autors it kā sadalās divās personās – autorā un „autora autorā”, kurš viņu nemitīgi vēro, vērtē, kontrolē un mēģina „ierakstīt” kontekstā. Izklausās drusku šizofrēniski, bet tieši attiecībās starp šīm divām personām dzimst tas, ko mēs dēvējam par literatūru. Ja dubultošanās kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, rodas vien kaut kas līdzīgs vārdu biezputrai vai bezgalīgam un bezjēdzīgam monologam. (Literatūrā monologs kā kvalitatīvs jēdziens vispār nepastāv – ja „kaut kas notiek”, t. i., literatūrā noris pārmaiņu procesi, tas nozīmē, ka attiecīgais autors sācis strīdu ar visu literatūras vēsturi, parasti kā oponentu izvēlēdamies klasiķu armādu.) Turklāt attiecības starp šīm abām vienmiesīgajām personām nebūt nenozīmē, ka, lūk, autors, uzradījis kārtējo darbu, atviegloti nopūšas, piever acis, koncentrējas un nākamajā mirklī atdzīvina sevī kritiķi, kurš ar svaigiem spēkiem izanalizē tekstu un izliek tālākā ceļa virzienrāžus. Gluži pretēji – abi radījumi nemitīgi ir līdzās, nikni kašķējas, un viņu balsis nekādi nav atdalāmas. Ja modelē pavisam primitīvi, autora pieredze – dzīvošanas, lasīšanas, rakstīšanas – kondensējas viņa kritiskajā balsī, turpretī attiecīgā teksta tapšanu inspirē pēkšņa apsēstība, iedvesma vai kas tamlīdzīgs. (Turpinot teorētisko ekspedīciju, taisnā ceļā braucam purvā iekšā: ja rakstniekā ietilpst autors un viņa kritiķis, tad kritiķī – kritiķis un kritiķa kritiķis, un, pieņemsim, ja kritiķis raksta kritisku apcerējumu par tekstu, kurā kāds cits kritiķis kritizējis vēl citu kritiķu darbus, tad teorētiskā purva rāva smeļas mutē un slāpē nost veselā saprāta jau tā kluso balsi.)

Manuprāt, meistardarbnīcas uzdevums ir nevis mācīt rakstīt, bet piespiest mācīties. Laiskums un inertums ir ārkārtīgi cilvēciskas īpašības, bet talants nav nekādas brīnumzālītes. Arī talantīgs cilvēks spējīgs rakstīt kā ar cūkaskāju, ja vien viņš pats nemācās rakstīt. Būtībā tas ir process, kas ilgst visu mūžu. Šķiet, Folkners – jaut tad, kad bija aplaimots ar Nobela prēmiju, – pavēstīja, ka katrs viņa romāns esot grandioza neveiksme. T. i., viņš nav spējīgs – vai nav vēl iemācījies – realizēt savas vērienīgās idejas. Domājams, Folknera atzīšanās ir gana daiļrunīga.

Prozas meistardarbnīcā tika uzņemti 16 ļauži. Līdz beigām izturēja desmit. Neņemos spriest, cik daudz no šiem desmit kandidātiem turpinās rakstīt vai vismaz nostiprinās savas attiecības ar literatūru, bet atspēriena punkts aplūkojams Kandidātā.

Īstenībā pamācība rakstīšanā ir pavisam īsa. Ja cilvēks ir iesācējs, viņš nekādā gadījumā nedrīkst ņemt par pilnu nevienu padomu, ieteikumu, pamācību. Īstenībā arī tie, kurus dēvē par rakstniekiem, no rakstīšanas nekā nejēdz. Labāk viņiem turēt muti un vienkārši rakstīt, citādi viegli var par muļķi palikt. Jo – katrs autors, kļūdams par autoru, visupirms sāk ar to, ka mēģina iznīcināt visu literatūras vēsturi. Apliecināt, ka tips, kurš neizprotamu iemeslu dēļ uzņēmies skolotāja lomu, patiesi ir pēdīgais muļķis. Un, ja tas izdodas, viss ir labākajā kārtībā – gan ar rakstītgribētāju, gan ar literatūru.

3 thoughts on “Kandidāts

  1. Raksts saturīgs un labs, bet par grāmatu īsti negribētu tā teikt, izlasīju, bet ar piespiešanos, jo biju jau iesācis, tādēļ arī jāpabeidz lasīt, bet nepatika!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s