Mazs komentārs romānam “Vārdiem nebija vietas”

Romānā “Vārdiem nav vietas” cita starpā aprakstītas dažas epizodes iz pirmās latviešu mākslas filmas “Kur patiesība?” jeb “Vu iz emes?” (1913) uzņemšanas procesa. Kaut arī aktieri lielākoties bija latvieši un filma tika uzņemta Ventspilī un Rīgā, ar Latviju tai nebija ne mazākā sakara — tās darbība notiek vārdā nenosauktā pilsētā, kas, noprotams, varētu atrasties kādā no Krievijas vidienes guberņām, galvenie varoņi ir ebreju tautības, epizodēs pazibinās dažs krievs, bet neviena latvieša. Filmā joprojām sazīmējama ir gan viesnīca “Royal” Ventspilī (tagadējā Ventspils brīvostas ēka), gan tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes, gan pareizticīgo katedrāle, gan ēkas pie Dzirnavu un Barona ielas stūra. “Kur patiesība?” – to izrādīja ar nosaukumu “Ebreju kursistes traģēdija” – bija apjoma ziņā itin cienījama, ap četrdesmit minūtēm, un bezgala aizgrābjoša melodrāma par kursistes Adeles Vaizekindas un studenta Rafaila Edelherca nepiepildīto mīlestību, papildināta arī ar kriminālintrigu, beigu galā pieliekot treknu punktu ar diviem līķiem. Tā laika avīzes vēsta, ka, filmu izrādot, skatītāji, no sirds dzīvodami līdzi ebreju kursistes traģēdijai, ģībuši tik aizrautīgi, ka tās demonstrēšanu nācies pārtraukt: „Rostovas pie Donas – Teatrī  Modern tika demonstrēta bilde zem nosaukuma Ebreju kursistes traģēdija. Pirmā vakarā bildi izrādīja bez kādiem šķēršļiem. Iespaids uz publiku bija tik liels, ka dažas personas pat paģība. Otrā vakarā teatrs bija galīgi pārpildīts, bet policija lika bildi noņemt. Minētā bilde, kā zināms, inscenēta Ventspilī.” (“Jaunā Avīze”, 29.03. 1914.)

Visticamāk, mūslaiku skatītājs no filmas maz ko sapratīs, tāpēc – sižeta pārstāsts, publicēts 1913. gadā (arī tā laika skatītājs, šķiet, ne vienmēr spēja apjēgt, kas īsti uz ekrāna tika rādīts, tāpēc visām filmām presē jau pirms izrādīšanas tika publicēts smalks sižeta pārstāsts).

“Adeli Vaizekindu, kura Besarābijas guberņā bija zaudējusi vecākus, uzaudzināja kāds bezbērnu pāris. Pēc ģimnāzijas beigšanas, tiekdamās pēc zinībām, viņa ieradās universitātes pilsētā, lai iestātos augstākajos kursos. Viņa ieradās ar lielām cerībām, bet jau briest mākonis, kas atnesīs vētru. Vakanču nav, un viņa paliek kā brīvklausītāja. Nejauši viņa sastop pilsētā vecu paziņu, studentu Rafailu Edelhercu. Starp jaunajiem cilvēkiem raisās draudzība, un beigu beigās viņi iemīl viens otru. Bet vētra jau tuvu. Jau brāžas no miglainās nākamības pirmais vilnis. Adele saņem pavēsti no policijas, ka viņai tiek atņemtas uzturēšanās tiesības. Grūst visi sapņi, viņa nezina, ko lai dara. Beidzot Rafails, kurš labi pazīst pilsētas ārstu, atrod vienu vienīgo iespējamo izeju. Zinot, ka prostitūtām ir brīvāka dzīve un tām netiek prasīta uzturēšanās atļauja, viņš ieteic Adelei piereģistrēties par prostitūtu. Pēc ilgām svārstībām viņa piekrīt un pārceļas uz jaunu dzīvokli, lai neizraisītu policijas aizdomas. Pēc dažām dienām Rafails saņem ziņu par tēva slimību un aizbrauc uz dzimteni. Pēc atgriešanās viņš atrod Adeles vēstuli, no kuras uzzina, ka viņa ir arestēta, jo viņu tur aizdomās par aplaupīšanu. Viņš nolemj darīt visu, lai Adeli atbrīvotu. Šai laikā Adele pārdzīvo baismīgus mirkļus. Viņu spiež un smacē pagātnes atmiņas. Viņa atceras laimīgo bērnību, bet pēc tam vecāku zaudējumu. Nespēdama pārciest visus likteņa triecienus, viņa saslimst ar nervu drudzi. Rafails kopā ar pilsētas ārstu dodas pie tiesu izmeklētāja, lai kliedētu pārpratumu un izskaidrotu, kālab Adele piereģistrējās par prostitūtu. Tas viņiem izdodas bez lielām grūtībām, jo īstie tirgotāja aplaupīšanas vaininieki jau atrasti. Rafails saņem no izmeklētāja papīru par Adeles tūlītēju atbrīvošanu un pārved viņu no cietuma mājās. Bet vētra jau pilnā sparā. Beidzamo dienu pārdzīvojumu izmocīta, Adele mirst. Palicis bez mērķa dzīve, Rafails klejo pa ielām un visubeidzot izšķiras doties pie mīļotās meitenes kapa. Doma, ka viņas vairs nekad nebūs, tik briesmīgi iedarbojas uz viņu, ka viņš bezjūtīgs saļimst uz kapa. Viņam vairs nav lemts atmosties. Viņš nogulēja visu nakti uz kapa, bet nākamajā rītā austošā saule apgaismoja viņa sasalušo līķi.”

Gan jāpiebilst, ka šeit skatāma mazliet atšķirīga filmas versija – bez pēdējās epizodes ar sasalušo līķi. Acīmredzot filmas veidotājiem šoreiz pilnīgi pieticis ar vienu līķi, turklāt nesasalušu.