Vārdi par “Vārdiem nebija vietas”

Daži brīži jau pagājuši, kopš iznāca mans romāns “Vārdiem nebija vietas”. Parādījušies arī daži prātīgi vārdi romāna sakarā, t. i., recenzijas un vēl šādi tādi teksti. Tālāk mazs kopsavilkums, kur ko var meklēt.

Pauls Bankovskis. Berelis un latviešu psihs. Satori, 12.05.2015

Aivars Eipurs. Kā Tušs par zvēru palika. Kultūras Diena, 28.05.2015

Jūlija Dibovska, Elīna Kokarēviča. Ne sunīša kājām spert… jeb Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” eliksīrs. Ubisunt, 29.05.2015

Ieva Plūme. Esamība bez vārdiem: klusuma troksnis. Punctummagazine, 29.06.2015

Bārbala Simsone. Nāves deja bez vārdiem. Latvju Teksti. 3, 2015. (Bārbalas blogā lasāms plašs recenzijas fragments; pilnā veidā atrodama tikai “Latvju Tekstos”.)

Turpināt lasīt

Mazs komentārs romānam “Vārdiem nebija vietas”

vārdiem nebija vietasRomānā “Vārdiem nav vietas” cita starpā aprakstītas dažas epizodes iz pirmās latviešu mākslas filmas “Kur patiesība?” jeb “Vu iz emes?” (1913) uzņemšanas procesa. Kaut arī aktieri lielākoties bija latvieši un filma tika uzņemta Ventspilī un Rīgā, ar Latviju tai nebija ne mazākā sakara — tās darbība notiek vārdā nenosauktā pilsētā, kas, noprotams, varētu atrasties kādā no Krievijas vidienes guberņām, galvenie varoņi ir ebreju tautības, epizodēs pazibinās dažs krievs, bet neviena latvieša. Filmā joprojām sazīmējama ir gan viesnīca “Royal” Ventspilī (tagadējā Ventspils brīvostas ēka), gan tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes, gan pareizticīgo katedrāle, gan ēkas pie Dzirnavu un Barona ielas stūra. “Kur patiesība?” – to izrādīja ar nosaukumu “Ebreju kursistes traģēdija” – bija apjoma ziņā itin cienījama, ap četrdesmit minūtēm, un bezgala aizgrābjoša melodrāma par kursistes Adeles Vaizekindas un studenta Rafaila Edelherca nepiepildīto mīlestību, papildināta arī ar kriminālintrigu, beigu galā pieliekot treknu punktu ar diviem līķiem. Tā laika avīzes vēsta, ka, filmu izrādot, skatītāji, no sirds dzīvodami līdzi ebreju kursistes traģēdijai, ģībuši tik aizrautīgi, ka tās demonstrēšanu nācies pārtraukt: „Rostovas pie Donas – Teatrī  Modern tika demonstrēta bilde zem nosaukuma Ebreju kursistes traģēdija. Pirmā vakarā bildi izrādīja bez kādiem šķēršļiem. Iespaids uz publiku bija tik liels, ka dažas personas pat paģība. Otrā vakarā teatrs bija galīgi pārpildīts, bet policija lika bildi noņemt. Minētā bilde, kā zināms, inscenēta Ventspilī.” (“Jaunā Avīze”, 29.03. 1914.) Turpināt lasīt

Drīzumā vārdiem nebūs vietas. Tīra reklāma

vaaks

Vāka mākslinieks – Jānis Esītis

Pavisam drīz – ap 20. aprīli – gaidāms mans romāns Vārdiem nebija vietas. Apgāds Dienas Grāmata, iznāk sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Bija paredzēts kā sērijas otrais romāns (uzreiz pēc Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā), attiecīgi vēsta par laikposmu aptuveni no 1913. līdz 1916. gadam, bet autoram nelāgs paradums nekad neko nesadarīt laikā, tāpēc iznāk jau pēc Paula Bankovska un Māra Bērziņa grāmatām.

Tekstiņi uz ceturtā vāka arī. Lai arī it kā reklāma, tomēr šo to par saturu arī vēsta.

ceturtais

Pie reizes atgādināšu, ka mans iepriekšējais romāns Ugunīgi vērši ar zelta ragiem nopērkams e-formātā, ērti un lēti.

Līdz šim publicētie sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romāni:

Kandidāts

kandidats_-_prozas_meistardarbnica_2013_crLasītava e-grāmatas formātā izdevusi manu prozas meistardarbnīcas audzēkņu stāstu krājumu “Kandidāts”.

Saturs:

  • Dace Akermane. Alises Grīnas diktofons
  • Laura Celmiņa. Patapinātāji
  • Laura Feldberga. Zemūdens bērni
  • Uldis Krastiņš. Kandidāts jeb kādas kampaņas neveiksmes noslēpums
  • Ilga Liepiņa. Dinozaura medības
  • Katrīna Rudzīte. Pasaules gals
  • Liene Rūce. Zeme
  • Linda Skranda. Sieviete
  • Mārīte Štāla. Smilšu mandalas, klejojošie teksti
  • Zanda Tereško. Tehniskais cilvēks

Pieļauju, dažs no šiem autoriem šur tur jau manīts, par dažiem vēl droši vien tiks dzirdēts. Grāmata lejuplādējama par brīvu (pateicoties LMT atbalstam), nepieciešams tikai piereģistrēties Lasītavā un, ja galīgi nav skaidrības, ko darīt ar epub formātu, ielūkoties arī Lasītavas palīdzības sadaļā.

Atgādināšu, ka intervija ar Lasītavas vadītāju Kārli Žilvinski lasāma šepat mazliet senāk.

Turpināt lasīt

Requiescat in pace. Pēters Brūveris, 1957 – 2011

Pēters Brūveris Ko lai iesāk ar mirušu dzejnieku? Celt pieminekli, izdot kopotus rakstus, nosaukt ielu viņa vārdā, nokrustīt par klasiķi un iekļaut skolu mācību programmās, rakstīt monogrāfiju, sarēķināt, cik nodokļu maksātāju naudas tagad ietaupīsies, rakstīt atmiņas, veicīgi aizmirst, nosaukt kuģi viņa vārdā, nožāvāties un pārslēgt citu kanālu, vākt kopā nepublicēto un publicēt, nosaukt šokolādi viņa vārdā, cildināt zārka priekšā un pakaļā, sadedzināt un pelnus izkaisīt vējā, lasīt sveču gaismā, stāstīt, kāds grēkagabals patiesībā bijis, beidzot sākt viņu lasīt, aiziet pie kapa un uzpīpēt. Vajadzīgo pasvītrot.

Gadījies divas reizes rakstīt nekrologus. Pēterim negribētos, vismaz tādu prātīgu un svinīgu ne. Prātā palikusi epizode, kad viņam bija pirmā un pēdējā lielā apaļā jubileja, piecdesmit gadu, ko tak pieņemts svētīt ar lielu blarkšķi. Sagadījās, ka tajā brīdī bijām kopā Dubultu rakstnieku mājā. Dienas trīs četras pirms jubilejas Pēters palika manāmi dīdīgs un pavēstīja, ka esot izslēdzis telefonu. Riebjoties tie apsveikumi, uzaicinājumi un jēli salkanie laimes vēlējumi, labāk lai ir miers. Dienā, kad Pēters jau bija iekāpis saprātīgā vecumā, rīta pusē saskrējos ar viņu virtuvē, bija, protams, drusku pohains, bet patiešām tikai drusku, toties sajūsmināts – acis tādas drudžaini mirdzošas, mati izspūruši – un pavēstīja, ka naktī neesot vispār gulējis, toties sarakstījis, neatceros, cik, bet katrā ziņā ne divus, ne trīs un ne piecus dzejoļus, stipri vairāk. It kā nekā sevišķa, bet, manuprāt, šī epizode lieliski raksturo Pētera attieksmi pret visādām oficiozām būšanām un arī pret to, ko sauc par dzeju (vai, kā viņš pirms daudziem gadiem rakstīja, “Domu Ziediem, kuri / paredzēti vienīgi / vienreizējai individuālai lietošanai”). Nospļauties, pasūtīt visus ellē ratā un uzrakstīt vēl kādu dzejoli. Ticu, arī pašlaik viņš kaut kur – starp daudziem citiem Domu Ziediem? – drusciņ ironiski, drusciņ indīgi nosmīkņā bārdā par maniem centieniem nerakstīt nekrologu. Pieļauju, viņš neapmeklēs arī savas bēres – tak ij pasaulē, ij viņsaulē ir svarīgākas lietas darāmas.

Requiescat in pace – vecie latīņi tev vienmēr patikuši, cik pats neesi atdzejojis.

„Viss ir tik vienkārši: mirstot neejam bojā.” Turpināt lasīt