Ko lai iesāk ar mirušu dzejnieku? Celt pieminekli, izdot kopotus rakstus, nosaukt ielu viņa vārdā, nokrustīt par klasiķi un iekļaut skolu mācību programmās, rakstīt monogrāfiju, sarēķināt, cik nodokļu maksātāju naudas tagad ietaupīsies, rakstīt atmiņas, veicīgi aizmirst, nosaukt kuģi viņa vārdā, nožāvāties un pārslēgt citu kanālu, vākt kopā nepublicēto un publicēt, nosaukt šokolādi viņa vārdā, cildināt zārka priekšā un pakaļā, sadedzināt un pelnus izkaisīt vējā, lasīt sveču gaismā, stāstīt, kāds grēkagabals patiesībā bijis, beidzot sākt viņu lasīt, aiziet pie kapa un uzpīpēt. Vajadzīgo pasvītrot.
Gadījies divas reizes rakstīt nekrologus. Pēterim negribētos, vismaz tādu prātīgu un svinīgu ne. Prātā palikusi epizode, kad viņam bija pirmā un pēdējā lielā apaļā jubileja, piecdesmit gadu, ko tak pieņemts svētīt ar lielu blarkšķi. Sagadījās, ka tajā brīdī bijām kopā Dubultu rakstnieku mājā. Dienas trīs četras pirms jubilejas Pēters palika manāmi dīdīgs un pavēstīja, ka esot izslēdzis telefonu. Riebjoties tie apsveikumi, uzaicinājumi un jēli salkanie laimes vēlējumi, labāk lai ir miers. Dienā, kad Pēters jau bija iekāpis saprātīgā vecumā, rīta pusē saskrējos ar viņu virtuvē, bija, protams, drusku pohains, bet patiešām tikai drusku, toties sajūsmināts – acis tādas drudžaini mirdzošas, mati izspūruši – un pavēstīja, ka naktī neesot vispār gulējis, toties sarakstījis, neatceros, cik, bet katrā ziņā ne divus, ne trīs un ne piecus dzejoļus, stipri vairāk. It kā nekā sevišķa, bet, manuprāt, šī epizode lieliski raksturo Pētera attieksmi pret visādām oficiozām būšanām un arī pret to, ko sauc par dzeju (vai, kā viņš pirms daudziem gadiem rakstīja, “Domu Ziediem, kuri / paredzēti vienīgi / vienreizējai individuālai lietošanai”). Nospļauties, pasūtīt visus ellē ratā un uzrakstīt vēl kādu dzejoli. Ticu, arī pašlaik viņš kaut kur – starp daudziem citiem Domu Ziediem? – drusciņ ironiski, drusciņ indīgi nosmīkņā bārdā par maniem centieniem nerakstīt nekrologu. Pieļauju, viņš neapmeklēs arī savas bēres – tak ij pasaulē, ij viņsaulē ir svarīgākas lietas darāmas.
Requiescat in pace – vecie latīņi tev vienmēr patikuši, cik pats neesi atdzejojis.
„Viss ir tik vienkārši: mirstot neejam bojā.” Turpināt lasīt →
Guntis Berelis vērtē: 