…rakstīt… Grāmata par rakstītmākslu. Fragmenti

Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā), tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata šogad tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks nākamā gada pirmajā pusē.

Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.

Tālāk – pāris grāmatas fragmenti, kas publicēti žurnāla “Latvju Teksti” 2015. gada 3. numurā.

Izlasi un izmet! Jeb – vai iespējams iemācīt rakstīt?

Ir publicēts milzumdaudz grāmatu ar apmēram šādiem nosaukumiem How to Write a Bestseller, How to Write a Damn Good Novel, The Complete Idiot’s Guide to Writing Well, un tā tālāk. Autoru vārdi te pat nav svarīgi – lielākoties tie izsaka pliku neko, jo dīvainā kārtā labas vai vismaz labi pārdotas grāmatas māca rakstīt ļauži, kuri pašiem neko labi nav veicies ar bestselleru rakstīšanu, atskaitot tos gadījumus, kad pati pamācība daiļrakstīšanā kļūst par bestselleru. Ar ļoti retiem izņēmumiem visas šīs grāmatas atkārto vienas un tās pašas senzināmās būšanas par sižeta attīstīšanu, personāžu veidošanu, jau kuro gadu tūkstoti kopš Aristoteļa laikiem laista iekšā un ārā saturu no formas krūzes, beigu galā netiekot pie skaidrības, kā lai abus šos elementus tomēr sadabū vienkopus, runā par „galvenajām idejām”, kompozīciju vai, pasargdies, kulmināciju un ekspozīciju, un tamlīdzīgām lietām, kurām ar rakstniecību visai attāls sakars. Kā argumenti lielākoties tiek izmantoti dažāda ranga klasiķu teksti, aizmirstot, ka šie klasiķi nekādas rakstītmācības grāmatas nebija lasījuši. Ja būtu – par klasiķiem droši vien nebūtu kļuvuši līdzīgi kā, izlasot pamācības pēc principa Kā kļūt par miljonāru 24 stundu laikā, lasītājs diez vai par miljonāru kļūs arī pēc 24 gadiem. Retorisks jautājums: ja, teiksim, Džoiss būtu cītīgi studējis pamācības rakstniecības mākslā, vai viņš, pēc tām vadoties, dabūtu gatavu Ulisu?

Saprotams, visu šo grāmatu pamatā ir jautājums: vai iespējams iemācīt rakstīt? Uzreiz atbildu: nē, nav iespējams. Loģiski, ka seko nākamais jautājums: tad kāda gan jēga visām šīm rakstītmācībām, ja pēc tām nav iespējams apgūt rakstniecību? Vai tiešām visi šie augsti izglītotie autori ir galīgi idioti, ka noņemas ar pasākumu, kas jau iepriekš nolemts neveiksmei? Tostarp – arī Guntis Berelis, kurš, rakstot grāmatu …rakstīt…, jau pirmajā nodaļā pavēsta, ka rakstīt iemācīt nav iespējams? Tak tomēr – sēž un raksta.

Mazliet sašaurināsim jautājumu. Vai iespējams no literāra teksta izdestilēt atsevišķus elementus, sakārtot tos savstarpēji nepretrunīgā sistēmā, viscaur aprakstīt un saklasificēt šo sistēmu, pēc tam šo „tabuliņu” izsniegt rakstītgribētājam, kurš, pēc tās vadoties, bez liekiem kreņķiem uzceps savu meistardarbu? Domājams, atbilde ir skaidrāka par skaidru – nekādas receptes un „tabuliņas” radošajā sfērā nedarbojas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mākslas darba analīze, neraugoties uz provocējošo apzīmējumu, nebūt nav tā sadalīšana sastāvdaļās. Literāra teksta kritika, analīze, teorija visdrīzāk ir diezgan specifisks žanrs, ar kura palīdzību cilvēks domā par literatūru, nelaime vien tā, ka terminoloģiskas neskaidrības vedina uz aplamām analoģijām ar analīzi, piemēram, ķīmijā vai fizikā. Vadoties pēc „tabuliņas”, t. i., galvā iedzītajām teorētiskajām zināšanām, literāru tekstu nav iespējams uzradīt gluži tāpat kā visģeniālākais automehāniķis, iedzīts zemzemē rūdas raktuvēs, nekad neizbrauks laukā ar automašīnu. Īstenībā tas ir gluži pašsaprotami, tāpēc rakstītmācības grāmatās autori parasti izlīdzas ar pagalam ēteriskām būšanām, sākot runāt par iedvesmu, talantu un tamlīdzīgām lietām, taču bēdīgā kārtā šīs ēteriskās būšanas ir tik bezcerīgi ēteriskas, ka runas par tām vairāk atgādina šamanisku garu izsaukšanu.

Tātad – rakstīt nevar iemācīt. Nedz skolā literatūras stundās, nedz filoloģijas fakultātē, nedz kursos, kādi plaši izplatīti rietumpasaules universitātēs, nedz šādās Literārajā Akadēmijā par rakstnieku nevar kļūt. Tiesa, var iedzīt paurī gluži elementārus tehniskus knifus, taču, lai tos apgūtu, nav vajadzīgas nedz literatūras stundas, nedz filoloģijas fakultātes, nedz pamācības rakstniecībā, pilnīgi pietiek ar redaktora miskasti. Var jau būt, ka manai pārliecībai ir pārlieku grīļīgs pamats – tikai paša pieredze: mani nekad neviens nav mācījis, kā rakstīt. No otras puses – saskaroties ar iesācējiem, klasiķiem patīk klāstīt, ka, lūk, lai kļūtu par mūziķi un pelnītu aplausus, visupirms jāmācās mūzikas skolā, tad konservatorijā; māksliniekiem tāpat – skološanās kopumā ilgst padsmit gadus. No šejienes gluži automātiski izriet ideja par to, ka arī rakstniekam derētu mācīties, turklāt skolotāja vadībā. Ideja liekas drusku apšaubāma tā iemesla dēļ, ka gan mūziķim, gan māksliniekam krietnu daļu no mācību procesa aizpilda intrumentu apgūšana, turpretī rakstnieks savu instrumentu – valodu – apgūst „pašmācības ceļā” – sākot jau no tā brīža, kad izrunā pirmos vārdus. Arī skološanās pie meistariem – visviens, apzināti vai neapzināti – notiek, brīvajos brīžos vienkārši lasot grāmatas. Tekstus producē ne tikai rakstnieka iztēle, iedvesma vai tamlīdzīgas netveramas būšanas, bet arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis. Literatūra pati pasaka priekšā, kas jādara ar instrumentu – valodu.

Un vēlreiz: rakstīt nevar iemācīt. Taču – rakstīt var iemācīties. Prasti izsakoties, ļaužiem, kuri vēlas iemācīties rakstīt, vispirmām kārtām vajag pasūtīt ellē ratā visus rakstītmācītājus ar viņu apcerējumiem, pēc tam apsēsties pie papīra lapas vai datora un rakstīt, svītrot, pārrakstīt reizes padsmit un pēcgalā ar tik lielām pūlēm saķibināto izmest miskastē. Šis process ilgst stipri ilgus gadus un diemžēl no tā nevar izvairīties. Allaž prātā paturamā miskaste ir ģeniāls skolotājs. Tomēr iespējams iemācīt (un, protams, arī pašam iemācīties) ko citu, kas jebkuram rakstītājam tikpat svarīgs vai pat vēl svarīgāks kā ēteriskais talants, kas atvēlēts viņam no dabas. Proti, uzlūkot pašam savu tekstu kritiski vai vismaz skeptiski piemiegtām acīm.

Kritiska attieksme pašam pret savu tekstu nebūt nav tas pats, kas gluži banāla paškritika. Izcils rakstnieks var būt augstprātīgs idiots un uzskatīt sevi par ģēniju – un, ja viņam patiešām paveicas ko izcilu sacerēt, viņa viedoklis nav tālu no patiesības. Drīzāk kritiska attieksme pret savu tekstu nozīmē tādu kā dubultošanos. Autors it kā sadalās divās personās – autorā un „autora autorā”, kurš viņu nemitīgi vēro, vērtē, kontrolē un mēģina „ierakstīt” visādu veidu kontekstos. Izklausās drusku šizofrēniski, bet tieši attiecībās starp šīm divām personām dzimst tas, ko mēs dēvējam par literatūru. Ja dubultošanās kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, rodas vien bezjēgas vārdu biezputra vai bezgalīgs monologs. Turklāt attiecības starp šīm abām vienmiesīgajām personām nebūt nenozīmē, ka, lūk, autors, uzradījis kārtējo darbu, atviegloti nopūšas, piever acis, koncentrējas un nākamajā mirklī atdzīvina sevī kritiķi, kurš ar svaigiem spēkiem izķidā tekstu un izliek tālākā ceļa virzienrāžus. Gluži pretēji – abi radījumi nemitīgi ir līdzās, nikni kašķējas, un viņu balsis nekādi nav atdalāmas. Ja modelē pavisam primitīvi, autora pieredze – dzīvošanas, lasīšanas, rakstīšanas – kondensējas viņa kritiskajā balsī, turpretī attiecīgā teksta tapšanu inspirē pēkšņa apsēstība, iedvesma vai kas tamlīdzīgs.

Tomēr – kāda gan jēga rakstītmācības grāmatām, ja, vadoties pēc tajās atrodamajām formulām, rakstīt nevar iemācīties? Taču jēga ir. Pirmkārt, tās vedina domāt par literatūru un to, kas tad īsti ir, pareizāk sakot, varētu būt rakstīšana. Otrkārt, pieļauju, ka tās kaut kādā mērā piespiež piesēsties pie baltās lapas. Laiskums un inertums ir ārkārtīgi cilvēciskas īpašības, bet talants nav nekādas brīnumzālītes. Arī talantīgs cilvēks spējīgs rakstīt kā ar cūkaskāju, ja vien viņš pats nemācās rakstīt. Būtībā tas ir process, kas ilgst visu mūžu. Folkners – jaut tad, kad bija aplaimots ar Nobela prēmiju, – pavēstīja, ka katrs viņa romāns esot grandioza neveiksme. T. i., viņš nav spējīgs – vai nav vēl iemācījies – realizēt savas vērienīgās idejas. Domājams, Folknera atzīšanās ir gana daiļrunīga.

Īstenībā pamācība rakstīšanā ir pavisam īsa. Ja cilvēks ir iesācējs, viņš nekādā gadījumā nedrīkst ņemt par pilnu nevienu padomu, ieteikumu, pamācību. Arī tie, kurus dēvē par rakstniekiem, no rakstīšanas nekā nejēdz. Labāk viņiem turēt muti un vienkārši rakstīt, citādi viegli var par muļķi palikt. Jo – katrs autors, kļūdams par autoru, visupirms sāk ar to, ka mēģina iznīcināt visu literatūras vēsturi. Apliecināt, ka tips, kurš neizprotamu iemeslu dēļ uzņēmies skolotāja lomu, patiesi ir pēdīgais muļķis. Un, ja tas izdodas, viss ir labākajā kārtībā – gan ar rakstītgribētāju, gan ar literatūru. Vārdsakot, izlasi šo grāmatu, liec aiz auss, kas tajā teikts, taču pēc iespējas drīzāk to izmet. Un – sēdi un raksti.

Riebums pret tekstu

960. gadā kāds vīrs, kurš savus darbus parakstīja kā Magister Florentius (t. i., Florences maģistrs – viņa īstais vārds tā arī palicis nenoskaidrots), grāmatā Seconda Bibbia di Leon ierakstīja, šķiet, personiskajā pieredzē dziļi sakņotu un daudzkārt pārdzīvotu domu: “Ja gribi zināt bēdu lietu – smagāka par smagu ir rakstīšanas nasta. Tā acis piegāž ar kvēpiem, līkumā muguru liec, lauž ribas un vēderu žņaudz, nierēs iepilda sāpes un visu miesu piedzen ar riebumu.” Visticamāk, šis pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem dzīvojušais skeptiķis rakstīšanas smagumu uztvēra tīri fizioloģiski – kā brīvprātīgu acu, muguras un iekšu maitāšanu, tomēr nevaru atturēties no kārdinājuma izteikuma pēdējos vārdus – “visu miesu piedzen ar riebumu” – interpretēt mazliet citādi. Proti, rakstnieka dabiskā attieksme pret literatūru – tas ir tāds sirsnīgs riebums, jo sevišķi – pret paša rakstītajiem tekstiem.

Reiz kādai pazīstamai dziedātājai apvaicājos, vai biežās uzstāšanās – turklāt mūždien jādzied vienas un tās pašas viņai senzināmās dziesmas – nav viņu piedzinušas ar riebumu pret mūziku. Viņa rādījās pat mazliet tāda kā pārsteigta – un visupirms jau par to, ka šāds jautājums vispār var rasties. Nē, dziedāšana viņai sagādājot milzīgu prieku; ne jau publikas aplausi vai kādas citas atzinības izpausmes, nē, prieku viņai sagādājot pats dziedāšanas process. Uzreiz acu priekšā iznira šo rindu autors, kurš pagalam īdzīgā noskaņojumā, labi apzinādamies, ka, lai vai kas, bet raksts/stāsts/grāmata jādabū gatava, jo nodošanas termiņš ir šepat degungalā (precīzāk, jau tuvākā vai tālākā pagātnē), tomēr cītīgi sagudro visneiedomājamākos pienākumus, vēlams – ar literatūru nesaistītus, lai tikai nebūtu jāraksta.

Turklāt tas nebūt nav tikai viena cilvēka gluži personiskas dabas defekts. No man pazīstamajiem rakstošajiem ļaužiem liela daļa pie datora sēžas ļoti nelabprāt; pieļauju, ka daudzi citi paši sev baidas atzīties šajā profesionālajā slimībā. Ir tāds pliekans aforisms, šķiet, saglabājies no romantisma laikmeta: rakstnieks – tas ir cilvēks, kurš nespēj nerakstīt. Šis aforisms parasti nāk komplektā ar citu prātulu, kas ir gluži vai apburoša ar savu eksaltēto stulbumu: jāraksta tikai tad, kad tu nespēj nerakstīt. Es teiktu, ka nerakstīt var vienmēr, visur, jebkurā laikā un vietā, jebkādā prāta stāvoklī un dvēseles noskaņā. Nerakstīšana ir daudz patīkamāka par rakstīšanu (nerakstot var, piemēram, lasīt, ko labu vai – lielākoties – sliktu gadījies sarakstīt citiem vai, teiksim, nomazgāt nedēļu krātos traukus). Pagalam reti ir gadījies dzirdēt, ka šis literatūras tapšanas process kādam sagādātu arī gaišas un patīkamas emocijas. Nenoliegšu, lāgiem ir gadījies satikt ļaužus, kuriem patīk rakstīt vai, vēl trakāk, patīk pat tas, ko viņi sarakstījuši, tomēr biežāk saklausāms kas cits – piemēram, tas, ka pašreizrakstāmais gabals piegriezies līdz riebumam un vispār izmetams miskastē (miskaste, ja vien mēs spētu reanimēt visu, kas gadsimtu gaitā tur krājies, varētu kļūt par pasaules izcilāko bibliotēku). Un tikai redaktori zina, kādu piepūli reizumis prasa izsist no autora tekstu, kuru viņš kaut kad tālā pagātnē aiz neapdomības vai prāta miglainuma dēļ ir apsolījis. Autors neraksta – ne jau tāpēc, ka viņam būtu slinkums vai vienkārši negribētos rakstīt, bet gan tāpēc, ka viņam līdz izmisumam riebjas paša radītais teksts.

Var jau būt, ka es drusku pārspīlēju. Īstenībā attiecības ar pašradīto tekstu – tas ir vesels emociju komplekss, tomēr Magister Florentius definētajam riebumam, ar kuru tiekot piedzīta visa miesa, tajā ir vērā ņemama loma. Kaut vai – kā purvam, kurā žampājas autors, nekādi nespēdams tikt uz priekšu. Teorētiskās matu smalcināšanas labāko tradīciju garā mēs vēl varētu šo domu turpināt. Apmēram šādi: radīt tekstu – tas patiesībā nozīmē iznīcināt viņa neuzrakstītību; reāls literārs darbs piedzimst tikai tad, kad rakstnieks ir noslepkavojis neuzrakstīto tekstu. Un tā tālāk, nonākot pie secinājuma, ka radošā procesa gaitā rakstniekā parādās riebums, jo nāvēšana mūždien bijusi riebīga un cilvēkam pretdabiska nodarbošanās.

Uzreiz nāk prātā jautājums – vai tekstus, kuri lasītājam sagādā tik daudz prieka, autors rakstījis tikpat viegli un gaišā noskaņojumā, vai piegrūdis pilnus ar savu riebumu? Un – kāpēc literatūrā šis riebums pret pašradīto tekstu nemaz tik bieži un uzkrītoši nav jūtams? Īstenībā absolūti viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nemaz nav, te var tikai laipot starp konceptuāliem pieņēmumiem un dzīviem piemēriem. Teiksim, meklējot atspēriena punktu pretējā pusē. Savulaik intervēju 21. gadsimta sākuma krievu literatūras lielāko skandālistu Iļju Stogovu, kura romāni pārsātināti ar substanci, ko krieviski apzīmē ar netulkojamo vārdu чернуха. Pilns komplekts: pagrimuši ļautiņi, sekss uz nebēdu, narkotikas un šņabis, cik lien, pasaule kā vienvienīga atkritumu izgāztuve utt., vārdu sakot, sīki un smalki aprakstītas padarīšanas, kas nudien “visu miesu piedzen ar riebumu”, par ko Stogovs dāsni un vienprātīgi tika slānīts no kritiķu puses, turpretī daļa lasošās publikas no viņa ģīmja taisīja ikonu un, kas autoram traki labi gāja pie sirds, aizrautīgi pirka Stogova grāmatas. Sarunā Iļja stāstīja, ka viss šis „melnais” komplekts nepieciešams vien tālab, lai parādītu, cik tas nabaga cilvēks šaisaulē ir trausls un neaizsargāts. Tātad riebums vistiešākajā veidā saistīts ar tām pašām gaišajām un cēlajām emocijām, no kuru aprakstiem man, maigi izsakoties, sametas nelabi ap dūšu.

Īstenībā cīņa ar riebumu ir gluži vienkārša. Šo taktiku varētu nodēvēt, teiksim, par „aplenkumu”, nevis „uzbrukumu”. „Uzbrukums” – tas ir apskaidrības/iedvesmas mirklis, kad autors vienā rāvienā spējīgs izšaut laukā veselu blāķi teksta, nesaprotot no kurienes un kāpēc tas nācis. „Aplenkums” – cīņa ar riebumu un naidu pret tekstu. Ja reiz ir baltā papīra lapa, loģiski, ka to nepieciešams aizpildīt, taču nevajag paļauties uz apskaidrības mirkļiem – iespējams, tādu nemaz nebūs. Pieci teikumi, kas uzrakstīti, pārvarot savu nepatiku pret rakstāmo tekstu, ir vairāk nekā nekas. Desmit dienas pa pieciem teikumiem – un baltā lapa izrādās aizpildīta melnām zīmēm, kuras, visticamāk, pēc nedēļas vai mēneša itin nemaz neizraisīs riebumu; varbūt gluži pretēji – autors nonāks pie slēdziena, ka, redz, viņu tak piemeklējusi apskaidrība. Aplami būtu iedomāties, ka teksts rodas no impulsa, pēc tam pamazām kārpās uz priekšu pretī laimīgajam beigu punktam. Gluži pretēji – teksts aug, iespējams, no vairākiem punktiem un uz visām pusēm vienlaikus, saplūstot un saaužoties sākotnēji it kā nesaistītiem fragmentiem, turklāt punkts parasti neliecina par beigām, jo arī pabeigtais teksts, grozi kā gribi, jāpārraksta vēl reizes piecas. Labākais veids, kā cīnīties ar riebumu un naidu pret tekstu, – pierādīt pašam sev, ka tas ir nepamatots. Taču Florences maģistra daiļrunīgo sentenci vērts piekarināt pie rakstāmgalda acu priekšā vai vismaz allaž turēt prātā kā apliecinājumu, ka ne tikai tev „visa miesa piedzīta ar riebumu”.

“Latvju Teksti”, 2015., 3. numurs