…rakstīt… Grāmata par rakstītmākslu. Fragmenti

Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā), tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata šogad tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks nākamā gada pirmajā pusē.

Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.

Tālāk – pāris grāmatas fragmenti, kas publicēti žurnāla “Latvju Teksti” 2015. gada 3. numurā.

Turpināt lasīt

Advertisements

Prozas līmeņrādis miera stāvoklī

Proza 2012. gadā

autors teksts laikmetsLīmeņrādis – tas ir instruments, kādu lieto būvnieki un amatnieki. Mūsdienās līmeņrāži ir elektroniski, bet savulaik tas bija pagalam primitīvs – līdzīgs gludai koka pagalei, kurā iemontēta caurulīte ar biezu šķidrumu, šķiet, glicerīnu. Šķidrumā peldēja gaisa pūslītis. Ja līmeņrādi pašķieba uz vienu vai otru pusi, pūslītis attiecīgi aizpeldēja uz pretējo, bet, ja virsma, uz kuras nolika līmeņrādi, bija precīzi horizontāla vai vertikāla, pūslītis nekustīgi atradās caurulītē tieši pa vidam. Miera stāvoklī. Tātad – ļoti vienkāršs, bet tai pašā laikā svarīgs instruments: bez līmeņrāža ēka varēja sanākt tik greiza, ka sabruktu, bet par šķību ķeblīti amatnieks dabūtu pa galvu ar to pašu ķebli.

Taču kultūrā praktiski pragmatiskās pasaules likumi nedarbojas vai arī darbojas gluži ačgārni. Ja kultūra ir miera stāvoklī, t. i., kultūras līmeņrāža burbulītis nekustās, visdrīzāk tas nozīmē, ka kultūra grasās atstiept kājas, ja vien to nav jau paspējusi izdarīt. Nelīdzsvarotība, šķības sienas un greizi stūri ir kultūras dzīvības galvenās pazīmes. Ideāla situācija – ja līmeņrāža burbulītis nemitīgi šaudās uz abām pusēm. Tad kultūra dzīvo, elpo, vibrē, attīstās vai satīstās, izspēlē visneiedomājamākās variācijas, klūp uz pašas izliktiem akmeņiem, krīt bedrēs, plivinās pavisam ēteriskās sfērās – vārdsakot, ir par ko domāt, ir par ko jūsmot, ir par ko spļaudīties, bet miera nav nevienu mirkli.

Turpināt lasīt

Regīna Ezera: izšķirošā žesta māksla

Regīna Ezera Zemdegas1977. gads, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. No mūsdienām raugoties – mazliet neizprotama, mazliet mīklaina, mazliet uzjautrinoša aina, kaut gan tobrīd viss ritēja un tika uztverts visdziļākajā nopietnībā. Nupat pieņemta jauna PSRS konstitūcija, apstiprināta PSRS himnas jaunā redakcija, PSKP ģenerālsekretārs vēl gadus piecus būs Leonīds Brežņevs, kurš nākamgad ar Mazo zemi iemājos arī padomju literatūras klasiķu panteonā. Anglijā sāk plosīties panki, Rīgā notiek pirmās diskotēkas, Liepājā nesen nodibinājusies rokgrupa Līvi, džinsi maksā teju veselu mēnešalgu, savukārt lētākais šņabis – tikai 3 rubļi un 62 kapeikas, veikalos parādās ungāru zaļie zirnīši un bulgāru cigaretes, toties lāgiem mīklainā veidā uz laiku mēdz pagaist sviests un desas. Amerikāņi un krievi aizrautīgi turpina apgūt kosmosu, Tūrs Heijerdāls ar papirusa laivu Tigris kuģo pa Indijas okeānu, Parīzē uzceļ Žorža Pompidū Nacionālo mākslas un kultūras centru, Rīgā viesnīcas Latvija un Preses nama augstceltnes, lai arī redzamas jau pa gabalu, pagaidām vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet Ļeņina piemineklis Ļeņina ielā1 stāv stabils un nesatricināms. ASV parādās Zvaigžņu karu pirmā filma, mirst Preslijs, Čaplins un Nabokovs. Rīgā Dailes teātris beidzot pārceļas uz jauno ēku Ļeņina ielā, sāk iznākt Raiņa Kopoti raksti trīsdesmit sējumos, uz ekrāniem parādās Aivara Freimaņa Puika, Oļģerta Dunkera Vīrietis labākajos gados. Imants Ziedonis publicē Poēmu par pienu, brauc uz ASV un Kanādu, Alberts Bels, Marģeris Zariņš, Visvaldis Lāms, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis palēnām sāk pielaikot dzīvo klasiķu mēteļus. Viņiem tīri labi veicas, lai gan Bels tieši 1977. gadā publicē savu, iespējams, vissliktāko romānu Poligons, toties romānistikā spoži debitē Andris Kolbergs ar Krimināllietu trijām dienām, vienā rāvienā reanimējot gausi mirstošo latviešu detektīvu. Dzejā nupat uzzibsnījis Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris, drīzumā parādīsies Klāva Elsberga un Guntara Godiņa pirmās publikācijas. Bet vispār literatūrā tāpat kā sabiedrībā – rāms miers, drusku tā kā miegainība, tā kā pagurums, sešdesmito gadu poētiskās batālijas jau pārtapušas mītā, savukārt to, ka literatūrā – un, protams, sociālajā dzīvē – zemdegās briest lielas pārmaiņas, neviens pat nenojauš; socreālisms gan pastāv kā kanons un tiek piesaukts vai katrā literatūrkritiskā apcerējumā, bet neviens to vairs par pilnu neņem. Vārdsakot, satīstījušamies sociālisma kulminācijas fāze – miers mājās, visiem labi.

Turpināt lasīt

Negraužot senču kaulus

Mazs ceļvedis pa XXI gadsimta sākuma latviešu īsprozas teritorijām

2011. gadā apgāds Zvaigzne ABC iecerēja izdot latviešu jaunākās īsprozas izlasi, paredzētu skolu vajadzībām. Par krājuma sastādītāju un priekšvārda autoru piedāvāja būt man. Savācu stāstus, turklāt, manuprāt, patiešām 21. gadsimta sākuma spicāko letiņu autoru spicākos stāstiņus, kas kopumā veidoja nudien interesantu un kolorītu īsprozas ainavu, pamazām uztapa arī priekšvārds, bet tad piepeši viss sagāja dēlī. Atmiņā vairs nav palicis, kas īsti notika un kāda bija notikumu secība, bet, šķiet, no vienas puses, Vija Kilbloka stipri neveiksmīgi izteicās par latviešu autoru nespēju sarakstīt komerciāli veiksmīgu darbu (īstenībā pamatoti, taču tika piemirsts pamatjautājums: ko pašreizējā letiņu grāmatizdošanas/pirkšanas situācijā īsti varētu nozīmēt šāds jēdziens – komerciāli veiksmīgs darbs), no otras – sadumpojās dažas krājumā pārstāvētās autores ar pavisam greiziem pārmetumiem – it kā neviens viņām nav prasījis atļauju šos tekstus publicēt. Pilnīgas aplamības – katrai un katram darīju zināmu, kuru stāstu esmu iecerējis iekļaut īsprozas izlasē, bet dažos gadījumos pieskaņojos attiecīgā autora vēlmēm un atlasīju citus stāstus. Nelaime vien tā, ka no runāšanas līdz krājuma iznākšanai aizritēja vairāk nekā gads, un laikam visiem jau bija pagaisis no atmiņas, kādā sakarā savulaik no autoriem tika lūgti stāsti. Jezga noveda vien pie tā, ka Zvaigzne ABC atmeta krājuma izdošanai ar roku – ja paši negrib, tad nav ko ķēpāties –, bet lielākie zaudētāji šajā situācijā izrādījās skolasbērni, kuriem joprojām nav iespējas gūt pārskatu par 21. gadsimta sākuma latviešu īsprozas kopainu.

Sanāk, ka blogs ir vienīgā vieta, kur šis priekšvārds ir ieraudzījis dienasgaismu.

Jautājumu varētu formulēt pavisam vienkāršu un zināmā mērā pat primitīvu: vai ir kāds īpašību, īpatnību vai pazīmju kopums, ar ko vairāk vai mazāk precīzi varētu raksturot jēdzienu “latviešu mūsdienu īsproza” (šajā jēdzienā ietverot aptuveni XXI gadsimta pirmā gadu desmita laikā sarakstītos stāstus)? Bez liekām runām un garas teoretizēšanas uzreiz arī jāatbild – tikpat vienkārši un primitīvi: šādu īpašību, īpatnību vai pazīmju kopuma nav. Mūsdienu īsprozas kanonu nav iespējams izveidot. Nav nedz precīzi definējamu orientieru, nedz īsprozas “maģistrālā sižeta”, nedz “plauktiņu”, kuros izkārtot autorus viegli un ērti pārredzamā sistēmā. Ir – autori, kuri raksta tik atšķirīgi, ka lāgiem viņu stāstu poētikas pat nesaskaras, it kā viņus būtu radījušas pilnīgi atšķirīgas pieredzes un kultūras. Un tomēr: var runāt par dažiem pirmajā acu uzmetienā grūti samanāmiem – jo, kā jau teikts, autori tik atšķirīgi, ka viņu kopums aizdomīgi atgādina haosu, – procesiem un parādībām, kas atšķir XXI gadsimta pirmā gadu desmita īsprozu no XX gadsimta deviņdesmito gadu īsprozas.

Mazs atskats nesenā pagātnē. Ja palūkojamies uz XX gadsimta sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu īsprozu, aina skaidrāka par skaidru. Ir “lielie rakstnieki” – Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, Marģeris Zariņš, Alberts Bels (atkarībā no gaumes un vērtēšanas kritērijiem var pievienot vēl kādu, teiksim, Andri Jakubānu vai Vladimiru Kaijaku, bet kopumā šāds korifeju saraksts visiem interpretētājiem veidotos ļoti līdzīgs), un ir “fona rakstnieki”, kas var būt gana savdabīgi un interesanti, tomēr kvalitātes ziņā viņu īsproza klusi mīt kaut kur literatūras dibenplānā un prozas “maģistrālo sižetu” praktiski neietekmē. Un, kas ne mazāk svarīgi, visu šo autoru reprezentēto rakstību pamatā ir vairāk vai mazāk spilgti izteikts reālisma kods, t. i., uzskats, ka ar vārda palīdzību iespējams aprakstīt pasauli. Turpināt lasīt

Kāpēc nerakstnieki raksta blogus

Nesen bija lasāmas manas pārdomas par tēmu Kāpēc rakstnieki neraksta blogus. Tas tiesa, ka viņi ne vella neraksta, toties kā traki raksta ļauži, kuriem ar literatūru ne mazākā sakara, turklāt raksta par visu ko, cita starpā – arī par literatūru. Saprotamu iemeslu dēļ literatūrai veltīto blogu daudz mazāk nekā, teiksim, tehnoloģijām, mūzikai, sportam vai kino, tomēr tādi ir, skaitā starp desmit un divdesmit. Lai arī cipars nav no iespaidīgākajiem, tomēr skaidrs, ka nerakstnieki par literatūru blogo vairāk un biežāk nekā rakstnieki. “Specializēti” blogi, kuros uzmanības centrā ir tikai un vienīgi literatūra, sastopami retāk; krietni izplatītāks variants – literatūra ir tikai viena no tēmām, kas interesē attiecīgā bloga autoru.

Virsraksts šoreiz ir mānīgs, pareizāk sakot, tajā izlasāmais jautājums lielā mērā ir retorisks un atbildēt uz to var bez garas domāšanas/rakstīšanas. Raksta tāpēc, ka gribas rakstīt un patīk to darīt – un viss (piebildīšu, atškirībā no profesionāļiem, kuri bieži vien raksta vai spiesti rakstīt arī tad, kad negribas un literatūra, tostarp arī paša teksti vispār piegriezušies līdz nelabumam). Neteikšu, ka cītīgi sekoju šiem literatūru apcerošajiem blogiem, tomēr laiku pa laikam aci iemetu, tāpēc kaut kāds priekšstats par šo būšanu ir izveidojies. Vismaz daļu no tiem noteikti vērts lasīt puslīdz regulāri – ne tāpēc, ka autori būtu neatzīti ģēniji vai meistarīgi literatūras apcerētāji, bet drīzāk tāpēc, ka pašreizējā literatūrkritikas vakuumā šie blogi vismaz kaut kādā mērā palīdz radīt priekšstatu gan par iznākošajām grāmatām, gan arī par to, kas tad īsti ir šī mitoloģiskā persona, ko dažkārt dēvē par “vienkāršo lasītāju”. Turklāt, lai arī vairums ierakstu aprobežojas ar izlasīto grāmatu sižeta pārstāstiem, lāgiem patrāpās patiešām interesantas un provocējošas refleksijas. (Cita starpā arī šo apceri inspirējis kāds 2010. gada nogales ieraksts Baltā runča blogā Kāpēc blogeri nelasa grāmatas.)

Tālāk – mazs pārskats par šiem blogiem nolukā ne tik daudz tos izvērtēt, cik savākt vienkopus konspektīva ceļveža skatā (ļoti ticams, ka ne visus literatūrai veltītos blogus esmu pamanījis). Vispirmām kārtām – visiem kopējs ir pilnīgs ambīciju un pretenciozitātes trūkums. Blogu autori nespēlē literatūras vērtētājus un tiesātājus – viņi vienkārši stāsta par izlasītajām grāmatām. Tāpat viņi netēlo profesionālus literatūrkritiķus – lielākoties teksti atgādina vairāk vai mazāk pavirši uzrakstītas un fragmentāras anotācijas, kurās dominē sižetu pārstāsti un vērtējums pēc patika/nepatika kritērija, vien retos gadījumos mēģinot to pamatot. Nav jūtami nekādi mēģinājumi no izlasītā veidot sistēmu, iekļaut darbus jebkāda veida kontekstos, vārdsakot, ļauži lasa to, ko grib lasīt, dara to stipri haotiski un, ja uznāk vēlēšanās, par to arī pastāsta citiem. Kā jebkurš lasītājs. Ne vairāk, bet arī ne mazāk: cītīgu lasītāju dienasgrāmatas. Bet – ne tikai: gandrīz katram no šiem blogiem piemīt kāda tikai tam raksturīga īpatnība, nianse, mazs āķītis, kuru iecirst lūpā potenciālajam lasītājam un kurš attiecīgo blogu atšķir no citiem.

Brīva vieta diženiem, vareniem

Nesen bija kārtējā KKF literatūras nozares ekspertu komisijas sēde. Kā parasti – naudas daudz par maz, iesniegto projektu daudz par daudz, puslīdz pieņemamu kompromisu starp „daudz par maz” un „daudz par daudz” atrast nav iespējams. Tāpēc šoreiz eksperti izšķīrās par radikālu soli bez jebkādiem kompromisiem. Proti, noraidīt visus pieteikumus radošajām stipendijām, noraidīt visus ieniegtos izdodamo grāmatu projektus, noraidīt iecerētos pasākumus bibliotēkās un muzejos utt. Galu galā – tas viss var pagaidīt. Ja reiz cilvēks ir tik apmāts, ka grib rakstīt grāmatu, viņš gribēs to rakstīt arī nākamajā un aiznākamajā gadā, bet, ja vairs negribēs, tas nozīmē, ka šī grāmata nemaz nav pelnījusi ieraudzīt dienasgaismu. Tāpat, ja izdevējs ir tik ķerts, ka šim piemirsies – arī grāmatizdošana ir bizness –, un viņš noņemas ar letiņu literatūras publiskošanu, varbūt labāk viņu drusku piebremzēt, lai tik drīz nebankrotē. Nedrīkst aizmirst, ka aiz abreviatūras VKKF slēpjas Valsts Kultūrkapitāla fonds – ar uzsvaru uz vārda „valsts”, kas nozīmē, ka Kultūrkapitāla fondam vispirmām kārtām jārūpējas par valstiskas jeb vispārnacionālas nozīmes projektiem. Tieši tāpēc literatūras nozares eksperti lēma, ka visi šā gada pirmā konkursa līdzekļi jānovirza Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvnieku iesniegtajam projektam par logiem Nacionālās bibliotēkas ēkai. Tiesa gan, dažiem logiem naudas pietika, bet rāmjiem – nē, taču būvnieki solījās pagaidām logus aiznaglot ar dēļiem, projektu par rāmjiem iesniedzot nākamajā KKF konkursā, kas nozīmē, ka ar stipendijām un grāmatām nāksies vēl kādu brīdi pagaidīt.

Slima suņa murgi? Ne vella, valstiskas domāšanas paraugs. Tik traki vēl nav, ka uz KKF ar projektu mapītēm padusē piestaigātu LNB ēkas būvnieki, bet, pieļauju, šis laiks vairs nav tālu. Kopš pagājušā rudens esmu starp KKF literatūras nozares ekspertiem, trešo reizi lasu un apspriežu KKF literatūras nozares projektus un trešo reizi lādu sevi, ka piekritu iesaistīties šajā pasākumā, jo jau tagad zinu, ka kārtējās paģiras būs zvērīgas. Runa pat nav par to, ka naudas ir par maz. Naudas vienmēr būs par maz – tāds ir dabas likums. Varbūt pirmajā acu uzmetienā tas izklausīsies ķecerīgi, bet teikšu, ka, manuprāt, naudas pat pietiktu, lai neļautu radošajam procesam pavisam izdzist (par tā normālu ritējumu droši vien neviens sen vairs nesapņo). Ja vien KKF varētu atļauties nodarboties ar to, kas ir definēta kā nozares prioritāte (skat. šeit): „Oriģinālliteratūras tapšana un izdošana.” Proti, KKF ir iestādījums, kas dibināts tieši tālab, lai gādātu par tik neprognozējamu un mainīgu padarīšanu, kāds ir radošais process. Krietni primitivizējot (un pašreizējā situācijā arī krietni idealizējot) tas izskatās tā, ka autoram iešaujas prātā fiksā ideja, viņš klūp pie rakstāmgalda, bliež augšā savu ģeniālo romānu, stāstu vai dzejoļu krājumu, eseju grāmatu utt., un jau pēc pāris mēnešiem, iesniedzot ģeniālā garadarba paraugu KKF, var pretendēt uz finansiālu atbalstu, kas viņam ļautu strādāt, neko daudz nedomājot par piezemētākām lietām. Taču runa ir par to, ka visas KKF literatūras nozares darbību dzen strupceļā un paralizē funkcijas, kuras neizprotamu iemeslu dēļ tiek uzkrautas Kultūrkapitālam un kurām ar nozares prioritātēm un pašu KKF ideju nav ne mazākā sakara; būtībā tiek degradēta gan KKF ideja, gan darbība.

Turpināt lasīt

Par ACTA, ziemas miegu un vīģes lapām

imageNupat arī Latvijā noskanējušas atbalsis no jezgas ap The Anti-Counterfeiting Trade Agreement (Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu) – jeb ACTA – līguma parakstīšanu. Līguma autoru un aizstāvju pozīciju, kas citādi apslēpta aiz grūti izlasāmu un vēl grūtāk izprotamu pantu un paragrāfu jūkļa, var formulēt pavisam īsi un nepārprotami: zagt ir jābeidz, zagt ir slikti, kurš zags vai piesegs zagļus, dabūs pa nagiem – un smagi, pelnīti un pamatoti. Uz mata tikpat īsi var formulēt līguma pretinieku pozīciju: mēs zagām, zogam un zagsim, un tās ir mūsu tiesības, jo interneta laikmetā informācijai/kultūrai jābūt brīvi pieejamai visur un visiem. Es, protams, mazliet vienkāršoju, mazliet hiperbolizēju, bet gan aizstāvji, gan pretinieki faktiski runā par vienu un to pašu parādību, kuru vai nu prasti dēvē par zagšanu, vai šo jēdzienu piesardzīgi maskē ar dažādiem eifēmismiem.

Man kā autoram uzreiz it kā būtu jāsāk spīdēt kā zelta gabaliņam (par zelta gabaliņu spīdēšanu – mazliet vēlāk) – lūk, starpvalstu vienošanās, kur nu starpvalstu – starpkontinentāla un vispār pārpasaulīga, kas sargās mani un manu autorību, un vispār neviens vairs mani neapzags, jo policists ar rungu un lielo pistoli uzreiz būs zaglim klāt… Skaistā jaunā pasaule? Un tomēr – kāpēc man baigā cemme – gan kā autoram, gan kā parastam interneta lietotājam?

Faktiski runa nav par zagšanu un pat ne par eifēmismiem. Tāpat pilnīgas muļķības, ka visa šī padarīšana sargās autorus no apzagšanas un rūpēšoties par intelektuālajiem un citādiem īpašumiem. Runa ir pavisam par kaut ko citu – ACTA nav nekas cits kā vīģes lapa, ar ko mēģina piesegt muļķību, neizdarību, treknas pakaļas un tamlīdzīgas lietas. Autorus neviens neapzog, vēl vairāk – atļaušos apgalvot, ka visa autortiesību būšana nekad īpaši nav rūpējusies par autora sargāšanu. Cita lieta – tā ir pavērsta tādā virzienā, ka sargā ARĪ autoru, un pastāv institūcijas, kas šo “arī” realizē tik lielā mērā, cik nu “arī” vispār iespējams realizēt (šai gadījumā pavisam cita tēma – tas, ka šo institūciju rīcība dažās situācijās ne vienmēr ar prātu izprotama). Autors no sākta gala visos laikos ir bijis idiots, kurš strādā jebkurā situācijā. Ij viņa radītā produkta ražotājiem, ij izplatītājiem, ij valsts ierēdņiem, kas šos procesus regulē, īstenībā nospļauties uz autoru tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš mierīgu prātu var lasīties dillēs – šī autora vietā jau pēc piecām minūtēm stāsies cits, varbūt vēl nesavtīgāks un pakļāvīgāks. Nepateikšu nekā jauna, ja atgādināšu, ka, jā, autortiesību ideja gan radās autora dēļ, taču XIX gadsimta otrajā pusē un jo sevišķi XX gadsimtā tā attīstījās tikai un vienīgi, lai aizsargātu ražotāju, kurš dzīvo uz autora radītā produkta rēķina. Protams, maza peļņas daļa tiek atvēlēta arī autoram, jo nedrīkst tak ļaut nomirt badā vistai, kas dēj zelta olas. Turklāt attīstījās vien tai virzienā, lai ierobežotu, aizliegtu, bremzētu, apturētu, nemitīgi paplašinot šo darbību ietvarus. Pateicoties relatīvi mazskaitlīgam autoru daudzumam, pastāv gigantiskas grāmatu, mūzikas, filmu, izplatītāju, galu galā – iepakojuma industrijas ar miljardu peļņu; autors ir pamats milzu piramīdai, kura, no vienas puses, protams, palīdz viņam, ražojot un izplatot viņa radīto produktu, no otras – aptīra viņu – gan ne līdz pēdīgam, bet līdz priekšpēdējam kreklam. Simbioze no tiesas īpatnēja, kaut gan pareizāk būtu runāt par absurdu, turklāt ar likumiem balstītu un stiprinātu, līdz kuram bija aizdzīvojusies XX gadsimta nogales kultūra.

Turpināt lasīt