…rakstīt… Grāmata par rakstītmākslu. Fragmenti

Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā), tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata šogad tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks nākamā gada pirmajā pusē.

Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.

Tālāk – pāris grāmatas fragmenti, kas publicēti žurnāla “Latvju Teksti” 2015. gada 3. numurā.

Turpiniet lasīt

Vārdi par “Vārdiem nebija vietas”

Daži brīži jau pagājuši, kopš iznāca mans romāns “Vārdiem nebija vietas”. Parādījušies arī daži prātīgi vārdi romāna sakarā, t. i., recenzijas un vēl šādi tādi teksti. Tālāk mazs kopsavilkums, kur ko var meklēt.

Pauls Bankovskis. Berelis un latviešu psihs. Satori, 12.05.2015

Aivars Eipurs. Kā Tušs par zvēru palika. Kultūras Diena, 28.05.2015

Jūlija Dibovska, Elīna Kokarēviča. Ne sunīša kājām spert… jeb Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” eliksīrs. Ubisunt, 29.05.2015

Ieva Plūme. Esamība bez vārdiem: klusuma troksnis. Punctummagazine, 29.06.2015

Bārbala Simsone. Nāves deja bez vārdiem. Latvju Teksti. 3, 2015. (Bārbalas blogā lasāms plašs recenzijas fragments; pilnā veidā atrodama tikai “Latvju Tekstos”.)

Turpiniet lasīt

Mazs komentārs romānam “Vārdiem nebija vietas”

vārdiem nebija vietasRomānā “Vārdiem nav vietas” cita starpā aprakstītas dažas epizodes iz pirmās latviešu mākslas filmas “Kur patiesība?” jeb “Vu iz emes?” (1913) uzņemšanas procesa. Kaut arī aktieri lielākoties bija latvieši un filma tika uzņemta Ventspilī un Rīgā, ar Latviju tai nebija ne mazākā sakara — tās darbība notiek vārdā nenosauktā pilsētā, kas, noprotams, varētu atrasties kādā no Krievijas vidienes guberņām, galvenie varoņi ir ebreju tautības, epizodēs pazibinās dažs krievs, bet neviena latvieša. Filmā joprojām sazīmējama ir gan viesnīca “Royal” Ventspilī (tagadējā Ventspils brīvostas ēka), gan tiltiņš pār kanālu pie Latvijas Universitātes, gan pareizticīgo katedrāle, gan ēkas pie Dzirnavu un Barona ielas stūra. “Kur patiesība?” – to izrādīja ar nosaukumu “Ebreju kursistes traģēdija” – bija apjoma ziņā itin cienījama, ap četrdesmit minūtēm, un bezgala aizgrābjoša melodrāma par kursistes Adeles Vaizekindas un studenta Rafaila Edelherca nepiepildīto mīlestību, papildināta arī ar kriminālintrigu, beigu galā pieliekot treknu punktu ar diviem līķiem. Tā laika avīzes vēsta, ka, filmu izrādot, skatītāji, no sirds dzīvodami līdzi ebreju kursistes traģēdijai, ģībuši tik aizrautīgi, ka tās demonstrēšanu nācies pārtraukt: „Rostovas pie Donas – Teatrī  Modern tika demonstrēta bilde zem nosaukuma Ebreju kursistes traģēdija. Pirmā vakarā bildi izrādīja bez kādiem šķēršļiem. Iespaids uz publiku bija tik liels, ka dažas personas pat paģība. Otrā vakarā teatrs bija galīgi pārpildīts, bet policija lika bildi noņemt. Minētā bilde, kā zināms, inscenēta Ventspilī.” (“Jaunā Avīze”, 29.03. 1914.) Turpiniet lasīt

Drīzumā vārdiem nebūs vietas. Tīra reklāma

vaaks

Vāka mākslinieks – Jānis Esītis

Pavisam drīz – ap 20. aprīli – gaidāms mans romāns Vārdiem nebija vietas. Apgāds Dienas Grāmata, iznāk sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Bija paredzēts kā sērijas otrais romāns (uzreiz pēc Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā), attiecīgi vēsta par laikposmu aptuveni no 1913. līdz 1916. gadam, bet autoram nelāgs paradums nekad neko nesadarīt laikā, tāpēc iznāk jau pēc Paula Bankovska un Māra Bērziņa grāmatām.

Tekstiņi uz ceturtā vāka arī. Lai arī it kā reklāma, tomēr šo to par saturu arī vēsta.

ceturtais

Pie reizes atgādināšu, ka mans iepriekšējais romāns Ugunīgi vērši ar zelta ragiem nopērkams e-formātā, ērti un lēti.

Līdz šim publicētie sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romāni:

Kandidāts

kandidats_-_prozas_meistardarbnica_2013_crLasītava e-grāmatas formātā izdevusi manu prozas meistardarbnīcas audzēkņu stāstu krājumu “Kandidāts”.

Saturs:

  • Dace Akermane. Alises Grīnas diktofons
  • Laura Celmiņa. Patapinātāji
  • Laura Feldberga. Zemūdens bērni
  • Uldis Krastiņš. Kandidāts jeb kādas kampaņas neveiksmes noslēpums
  • Ilga Liepiņa. Dinozaura medības
  • Katrīna Rudzīte. Pasaules gals
  • Liene Rūce. Zeme
  • Linda Skranda. Sieviete
  • Mārīte Štāla. Smilšu mandalas, klejojošie teksti
  • Zanda Tereško. Tehniskais cilvēks

Pieļauju, dažs no šiem autoriem šur tur jau manīts, par dažiem vēl droši vien tiks dzirdēts. Grāmata lejuplādējama par brīvu (pateicoties LMT atbalstam), nepieciešams tikai piereģistrēties Lasītavā un, ja galīgi nav skaidrības, ko darīt ar epub formātu, ielūkoties arī Lasītavas palīdzības sadaļā.

Atgādināšu, ka intervija ar Lasītavas vadītāju Kārli Žilvinski lasāma šepat mazliet senāk.

Turpiniet lasīt

„…cilvēks vienmēr klejo tumsā”

Roberto Bolanjo. 2666. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. R., Zvaigzne ABC, 2013

Roberto Bolanjo 2666 „Es piedzimu 1953. gadā, kad nomira Staļins un Dilans Tomass. 1973. gadā mani uz astoņām dienām apcietināja armijnieki, kas manā dzimtenē bija izdarījuši valsts apvērsumu, un sporta zālē, kurā bija ieslodzīti politiskie, es uzgāju kādu angļu žurnālu. Tajā bija nofotografēta Dilana Tomasa māja Velsā. Biju domājis, ka Dilans Tomass nomira nabags, taču koka ēka likās brīnumjauka, gluži vai kā pasaku mājiņa. Par Staļinu žurnālā nebija ne vārda. Taču tonakt sapnī redzēju Staļinu un Dilanu Tomasu: abi sēdēja kādā Mehiko bārā pie apaļa galdiņa, pie kādiem parasti noris roku laušanās sacensības, tomēr viņi nelieca viens otram rokas, viņi sacentās, kurš izdzers vairāk. Velsiešu dzejnieks dzēra viskiju, padomju diktators – šņabi. Sapnim tuvojoties beigām, es jutos arvien draņķīgāk un draņķīgāk, man bija nelabi līdz vemšanai. Tagad jums zināms stāsts par manu dzimšanu,” rakstīja Roberto Bolanjo kādā mazā autobiogrāfiskā apcerē.* Šī rindkopa konspektīvā skatā precīzi fiksē Bolanjo rakstības principus: savienot nesavienojamo, kas noved pie āķīgiem domu mežģījumiem, kuros veselais saprāts mēdz drusku apmulst, izdomātajā iepīt autobiogrāfiskos faktus, kas, iespējams, arī ir izdomāti, stāstīt sapņus, labi apzinoties, ka izstāstītam sapnim ar reālo sapni visai pastarpinātas attiecības, nevienu sižeta līniju neaizvedināt līdz galam vai vismaz loģiskam strupceļam, bet steidzīgi sākt jaunu, piesātināt savu stāstījumu ar atsaucēm uz pasaules kultūru un piestiķēt vēstījumam noslēgumu, kurš, neko nenobeidzot, tomēr pieliek tekstam elegantu punktu.

Turpiniet lasīt

Kārlis Žilvinskis: “Vienkārši daru, kas man patīk”

Kārlis ŽilvinskisKārlis Žilvinskis izdod e-grāmatas. Patlaban skaidrs, ka lūzums grāmatizdošanā jau noticis. Lielajās valodās e-grāmatu skaits pārsniedz papīra formātā izdoto grāmatu skaitu. Latvijā šis process gan knapi sācies, kaut gan sabiedriskajā transportā aizvien biežāk redzami ļauži, kas lasa planšetē, e-lasītājā vai viedtelefonā. Grāmatizdevēji dažādu iemeslu dēļ visai skeptiski nolūkojas uz e-grāmatu iespējām, atskaitot apgādu “Zvaigzne ABC”, kurš viens no pirmajiem jau pirms vairākiem gadiem sāka e-grāmatu izdošanu. Tomēr gadās cilvēki, kas saskata nākotni šajā būšanā, ja ne citādi – nav jāgaida, kamēr Latvijas e-grāmatu tirgū ienāks Amazon vai kāds cits gigants. Viens no tādiem ir Kārlis Žilvinskis, „Publicētavas” un „Lasītavas” vadītājs. „Lasītavā” iegādājamas arī gluži svaigas latviešu oriģinālliteratūras grāmatas, tostarp Noras Ikstenas “Dievmātes draudzene”, Māras Zālītes “Pieci pirksti”, Ingas Žoludes “Santa Biblia”, Viļa Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu”, Jāņa Joņeva “Jelgava 94″, Arta Ostupa “Fotogrāfija un šķēres” un citas. Ir arī latviešu un tulkotā klasika, turklāt daudzas grāmatas lejuplādējamas bez maksas.

Turpiniet lasīt