Edvīns Raups: “Mūza – tas ir mirklis.” Dzejnieka (paš)portrets mūzu ietvarā

Ja reiz dzejnieks, tad dzeja. Ja dzeja, tad mūzas klātbūtne obligāta. Ja mūza nenāk, tad ne vella nevar uzrakstīt, bet, kolīdz viņa ir klāt, viss rakstās un dzejojas pats no sevis. It kā pašsaprotami, taču, izrādās, lieta ne tuvu nav tik vienkārša. Cik dzejnieku – tik mūzu pasugu. Vismaz tā var noprast no Edvīna Raupa stāstījuma.

Dzejnieka vairs nav, ir tikai tīra dzeja

Saruna notiek marta beigās Edvīna un viņa sievas teātra kritiķes Ievas Strukas dzīvoklī Torņakalnā. Mums Patīk bija iecerējis izveidot Edvīna portretu, taču viņa stāstījums tik ļoti tiecās pārtapt monologā, ka portrets lielā mērā pārvērtās pašportretā. Nesen Edvīns pārradies no Nikaragvas, vēl pilns ar iespaidiem, pirms pāris nedēļām saņēmis Dienas gada balvu kultūrā par pagājušogad iznākušo dzejoļu krājumu „Mirklis šis” un Lorkas „Lekciju” tulkojumu, bet vēl nenojauš, ka šīs pašas grāmatas pavisam drīz tiks nominētas Literatūras Gada balvai oriģināldzejas un tulkojumu kategorijā.