Jura Zvirgzdiņa lapas, žūkšņi un kaudzes

Mūslaiku rakstnieka darbistaba – tā lielākoties ir pagalam pieticīga aina. Ne miņas no radošās nekārtības, aprakstīta, pusaprakstīta un neaprakstīta papīra žūkšņiem, kaudzēm un grēdām, piezīmju grāmatiņām, mapēm, laikrakstu izgriezumiem, kartotēku kastītēm un tamlīdzīgiem radošās esamības aksesuāriem, ja nu vienīgi šur tur pa kādai puslasītai grāmatai, izdzertai kafijas krūzītei vai aizkostai maizes rikai. Sērdienīgi klajš galds, uz kura nolikts portatīvais dators, bet radošais haoss, ja tāds vispār ir, meklējams vien rakstnieka smadzenēs un varbūt vēl datora cietajā diskā. Patīk tas vai nē, bet mūsdienās rakstnieki, visviens, cik viņi poētiski vai pragmatiski attiecas pret savu darbu, parasti strādā ar datoru. Ir dzirdēti šausmu stāsti, ka dažs datora nāvi, kas jebkuram datoram pienāk agrāk vai vēlāk, uztver kā apokaliptisku atgadījumu, kas pārvelk svītru visām viņa iecerēm. Kā tu kaut ko uzrakstīsi, ja dators beigts un pagalam. Ne miņas no radošajām mokām trīsuļojošā sveces gaismā, apgrauztām pildspalvām un zīmuļiem un sīkām, nervozā rokrakstā aprakstītām lapiņām.

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Zvirgzdiņš: „Labi samelots ir patiess”

Runājam ar Juri Zvirgzdiņu par prozu, precīzāk, par viņa prozu, vēl precīzāk – par pagājušogad iznākušo stāstu krājumu Atgriešanās Itakā, kas nominēts Literatūras gada balvai. Tak runāšana par prozu nevedas, pareizāk sakot, viss Zvirgzdiņa teiktais nemitīgi tiecas pārtapt prozā. Divi trīs teikumi tiek veltīti, lai izvairītos no atbildes uz manu jautājumu, tad viltīgs smīns – un seko gandrīz uzbrūkošs: „TU ZINI…?” (tieši tā, ar lielajiem burtiem). Es nezinu, toties tagad zinu un varu pastāstīt citiem, ka, piemēram, četrdesmito gadu otrajā pusē miliči uz Bauskas kilometrus desmit no Rīgas ceļa aplaupīja tirdziniekus, bet čekisti pēcāk kaujā ieņēma milicijas iecirkni. Vai par to, kāpēc Zvirgzdiņš raudājis pēc Staļina nāves: „TU ZINI, ka 1953. gada martā es raudāju? Bija nomiris Staļins, un visu nedēļu bija sēru mūzika. Tieši tad es beidzu lasīt Gvido Felza romāna Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tulians pēdējo, desmito, burtnīciņu, kurā laupītāju vadonim nocirta galvu. Ļoti bēdīgi bija.” Vai par latvieti, kurš 1791. gadā apsūdzēts slepkavībā un par kuru Zvirgzdiņš pošas rakstīt romānu. Vai par kāda rakstnieka mazzināmiem biogrāfijas smalkumiem. Stāsti klājas kārtu kārtām, bet sarunas centrālā ass gaist biezā vārdu miglā. Grūti pateikt, cik lielā mērā Zvirgzdiņš paša acīm redzēto, saklausīto vai izlasīto pārstrādā proziskā tekstā, bet viņš ir pilns ar stāstiem. Nelaimīgā kārtā šajā sarunā tie nespēj ietilpināties, jo katrs stāsts ir vismaz vienas intervijas apjomā.

Juris Zvirgzdiņš. …man ir iecerēti trīs romāni. Viens, lai process būtu ātrāks, taps pusratā ar kādu paziņu. Divi – nobrieduši un jau klaudzina pie durvīm. Pirmais vēsta par tā saucamo vienkāršo cilvēku dzīvi laikposmā no 1939. gada 23. augusta līdz, manuprāt, 1945. gada 8. maijam. Man vienmēr interesējusi tāda lieta – kā šo laiku pavadīja tie cilvēki, kurus pēcāk neviens vispār nepieminēja. Kuri nav vēsture, kurus varbūt pat vēsture neinteresē, toties vēsture ar viņiem mēdz izrīkoties neganti. Deviņdesmitajā mūžībā aizgāja mana māte, pēc diviem gadiem tēvs. Kas palika pēc viņiem – diezgan daudz fotogrāfiju un vēl palika tas, ko mēs dēvējam par mutvārdu vēsturi. Stāstījumi. Laiks filtrē atmiņas. Manuprāt, veidojas mutiska literatūra, jo pēc kāda laika tu atceries ne tikai notikumu, bet arī savu stāstījumu, turklāt katrs stāstītājs ņem vērā arī to, kam stāsta, tāpēc no viena un tā paša notikuma viedojas daudzi atšķirīgi stāsti. Tā kompānija, kas romānā, – mans tēvs, mana māte, mana krustmāte, mans krusttēvs, tā dāma, kurai vajadzēja kļūt par manu krustmāti, bet viņa 1941. gadā nokļuva čekas pagrabos un tika izsūtīta, tad vēl tēva draugi, mātes draudzenes, kādi radinieki… Visi šie cilvēki, stāsti par viņiem… Es gan nepretendēju ne uz Paviča, ne uz Markesa lauriem… Lai gan nebūtu slikti, nebūtu slikti… (Iekavas vaļā, ironija, iekavas ciet.) Tā laika sabiedrība, centrs, drusku Sarkandaugava, mans mīļais Torņakalns, Āgenskalns, kur dzīvoja veca ostinieku dzimta, no tās nāca mans krusttēvs, kurš bija vācu koncentrācijas nometnē, Štuthofā, paspēja atgriezties mājās un pēc maza brīža 1945. gadā nomira. Es viņu vēl paspēju redzēt. Otrs romāns – par kādu brīvu zemnieku, jaunu cilvēku, kurš ņēma un mantkārības dēļ noslepkavoja un aplaupīja savu kaimiņu. Viņu saķēra, pratināja, viņš pinās savās liecībās, tad notiesāja, bet cariskajā Krievijā vairs nebija nāvessoda, un viņš pārsūdzēja spriedumu, bet, nesagaidījis procesa gala iznākumu, ņēma un nomira. Par to es pirmo reizi izlasīju manis ļoti cienītā Andreja Johansona esejā, bet pēc tam vēl atradu tā laika baltvācu žurnālu – 1796. gadā viens no tiesas dalībniekiem, grāfs Mellins, progresīvs cilvēks, nodarbojies ar kartogrāfiju, aprakstīja šo tiesas procesu. Arī grāfs Mellins mums tā arī nepasaka – tiesājamais bija vai nebija vainīgs. Romānā pamatdoma apmēram tāda: vai brīvība, kas nokrīt kā no debesīm, nāk par labu nesagatavotam prātam? Varbūt brīvība ir process, kas jāapgūst pamazām? Tā vīra iepriekšējo biogrāfiju nāksies piedomāt, jo mēs diezgan maz zinām par to laiku, kaut gan tad taču bija izglītoti latvieši, kas vācu avīzēs jau spēja lasīt par franču revolūciju, uzsūkt apgaismības laikmeta idejas. Vēl gribētos uzrakstīt divas lugas… Jā, esmu kaislīgs muldētājs – man trūkst sabiedrības, mana paaudze aiziet vai katrs nolien savā alā.

Guntis Berelis. Zini, lasot tavu krājumu Atgriešanās Itakā, rodas iespaids, ka tu savos septiņdesmit un vēl mazliet gados esi dullāks un ekstravagantāks nekā daudzi pusgadsimtu jaunāki ļauži. Latvija ar Armēniju mij jūru cisternās pret kalniem vagonos ar Noasa šķirstu piedevām – kā tas notiek stāstā Maiņa – tas vien ir ko vērts. Tu neesi arī arī Daugavas-Volgas ūdensceļa idejas patiesais autors?

J. Z. Stāsts ir laba lieta, ja tas nav absolūtais reālisms, jo, man liekas, ka absolūtais reālisms šīsdienas lasītājam vairs nav vajadzīgs. Viņš var skatīties realitātes šovus, ziņas, lasīt avīzes – dzīvi mēs uztveram caur medijiem, un mediji mums to realitāti tik bieži klārē. Nē, redzētais un dzirdētais jāpapildina ar fantāziju. Angliski daiļliteratūru sauc par fiction, un jau pašā vārdā ietverts šis fikcijas, izdomas, fantāzijas elements. Es nezinu, ko literatūrā nozīmē vārds „meli”. Labi piemelojot, var vilku no meža izvilināt laukā, ne tikai stāstu uzrakstīt. Man ļoti patīk kāda Markesa frāze – tas ir pārstāsts, nevis precīzs citāts: „Lai pierādītu Dieva esamību, priesteris iedzēra malku ļoti karstas šokolādes un pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes.” Kas tajā ir galvenais? Tas, ka priesteris pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes? Nē taču. Galvenais ir šis malks ļoti karstās šokolādes. Ja tā nebūtu, aina liktos pliekana, neticama un vispār muļķīga, bet no Markesa nekāds Markess nesanāktu, lai viņš cik priesterus lidinātu pa gaisiem. No ikdienas skatpunkta raugoties, Markess melo, bet – melo skaisti. Jo – labi samelots ir patiess. Bet vispār stāsts ir nopietna lieta. Starp citu, vienubrīd man pat bija apnicis rakstīt stāstus – likās, tīri tehniski esmu piešāvies uzrakstīt stāstus tīri labi.