„…cilvēks vienmēr klejo tumsā”

Roberto Bolanjo. 2666. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. R., Zvaigzne ABC, 2013

Roberto Bolanjo 2666 „Es piedzimu 1953. gadā, kad nomira Staļins un Dilans Tomass. 1973. gadā mani uz astoņām dienām apcietināja armijnieki, kas manā dzimtenē bija izdarījuši valsts apvērsumu, un sporta zālē, kurā bija ieslodzīti politiskie, es uzgāju kādu angļu žurnālu. Tajā bija nofotografēta Dilana Tomasa māja Velsā. Biju domājis, ka Dilans Tomass nomira nabags, taču koka ēka likās brīnumjauka, gluži vai kā pasaku mājiņa. Par Staļinu žurnālā nebija ne vārda. Taču tonakt sapnī redzēju Staļinu un Dilanu Tomasu: abi sēdēja kādā Mehiko bārā pie apaļa galdiņa, pie kādiem parasti noris roku laušanās sacensības, tomēr viņi nelieca viens otram rokas, viņi sacentās, kurš izdzers vairāk. Velsiešu dzejnieks dzēra viskiju, padomju diktators – šņabi. Sapnim tuvojoties beigām, es jutos arvien draņķīgāk un draņķīgāk, man bija nelabi līdz vemšanai. Tagad jums zināms stāsts par manu dzimšanu,” rakstīja Roberto Bolanjo kādā mazā autobiogrāfiskā apcerē.* Šī rindkopa konspektīvā skatā precīzi fiksē Bolanjo rakstības principus: savienot nesavienojamo, kas noved pie āķīgiem domu mežģījumiem, kuros veselais saprāts mēdz drusku apmulst, izdomātajā iepīt autobiogrāfiskos faktus, kas, iespējams, arī ir izdomāti, stāstīt sapņus, labi apzinoties, ka izstāstītam sapnim ar reālo sapni visai pastarpinātas attiecības, nevienu sižeta līniju neaizvedināt līdz galam vai vismaz loģiskam strupceļam, bet steidzīgi sākt jaunu, piesātināt savu stāstījumu ar atsaucēm uz pasaules kultūru un piestiķēt vēstījumam noslēgumu, kurš, neko nenobeidzot, tomēr pieliek tekstam elegantu punktu.

Turpināt lasīt

„Ak, brīnišķais absurds būt šeit”

Sandro Veronēzi. XY. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds, 2012

xy-media_large_crSandro Veronēzi (1959) ir viens no mūslaiku itāļu izcilākajiem rakstniekiem, vai visu nozīmīgāko literāro godalgu laureāts, tostarp saņēmis arī Premio Strega (augstākā Itālijas literārā prēmija) – par romānu Rāmais haoss, kas 2010. gadā iznāca arī latviešu valodā. XY ir Veronēzi astotais romāns, oriģinālā izdots 2010. gadā; vēl viņš publicējis vairākas eseju grāmatas, darbojies žurnālistikā, rakstījis arī teātrim.

Ja Veronēzi jau iepazīts no Rāmā haosa, XY var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu. Protams, ir tā pati izsmalcinātā un tai pašā laikā neuzbāzīgā stilistika, kad katrs teikums un bezmaz katrs vārds iegulst precīzi tam paredzētajā vietā (tulkotāja Dace Meiere izteicās, ka XY esot viņas labākais tulkojums un viens no sarežģītākajiem, pie kā nācies strādāt). Rakstīt gari (īpaši XY priestera balsij), iztiekot bez liekvārdības – tā laikam ir īpaša māksla, kas mūslaikos sastopama gaužām reti. Tomēr Rāmā haosa kopintonāciju labi raksturo virsraksts – no vienas puses haoss, no otras – visa šī sarežģītā mirguļošana un ņirboņa patiesi ir rāma, tādā kā kamerstilā ieturēta, bez pārmērīgi izteiktiem ārišķīgiem satricinājumiem. Turpretī XY ir pavisam citāds, sākot jau ar krāšņo 11 līķu dekorāciju, kas palaiž vaļā sižeta atsperi un ko lieliski papildina tik šaušalīgi dekoratīvā ar asiņaino ledu apsaldētā egle. Īstenībā grēka lieta romānu nelasījušajiem jau iepriekš darīt zināmu šo epizodi – pačibēs pārsteiguma efekts, bet šis āķis lasītāja žaunās iecirsts jau uz grāmatas ceturtā vāka.

Turpināt lasīt

Vēsture kā falsifikācija

Umberto Eko. Prāgas kapsēta. No itāļu val. tulkojusi Dace Meiere. R., Jāņa Rozes apgāds, 2011

imagePrāgas kapsēta ir Umberto Eko sestais romāns, gluži svaigs, Itālijā iznācis pagājušoruden. Šoreiz darbība noris nevis autora iecienītajos viduslaikos (“..tagadne man pazīstama tikai no televizora ekrāna, turpretī viduslaikus pazīstu nepastarpināti,” apgalvo Eko), bet XIX gadsimtā. Vecā Eiropa jūk un brūk, no visām spraugām lien laukā visādu sugu revolucionāri, sociālisti, karbonāri, republikāņi un komunāri, nemaz nerunājot par masoniem, jezuītiem un citām slepenajām brālībām, bet vecajā Prāgas žīdu kapsētā sapulcējas rabīni ar iesirmām āžu bārdām un kaļ pasaules pakļaušanas plānus. Uzmanības centrā ir Simone Simonīni, liels maitasgabals, blēdis, slepenais aģents, visu kungu kalps, bet pats svarīgākais – izcils dokumentu viltotājs, kurš cita starpā līdzdalīgs arī Cionas gudro protokolu tapšanā. Vārdsakot, Eko kā jau Eko, kā parasti – negantas ironijas mērcē: lai nu kam, bet dokumentiem un faktiem uzticēties nevar; visticamāk, ka vēsture ir vienvienīga falsifikācija.

Katrā romānā Eko apspēlē kādu “pamattekstu” – gan stilistiski, gan sižetiski, turklāt parasti ne pašas augstākās raudzes literatūru. Prāgas kapsētā tā ir XIX gadsimta piedzīvojumu literatūra – ne velti bieži tiek pieminēts Ežēns Sī, pazibinās arī Aleksandrs Dimā. Starp citu, interesanti, ka Prāgas kapsētu reālas personas apdzīvo krietni biezākā slānī nekā citus Eko romānus. Autors raksta, ka izdomāts esot tikai pats Simonīni. Reāli ir pat garāmslīdot skartie ļauži, kas reizumis tiek pasniegti kā mazas mīklas lasītājiem. Teiksim, poļu pianists, kas Simonīni traktējumā izskatās pēc diloņslimnieka, acīmredzot ir Šopēns, bet “deģenerāte”, kas staigā apkārt vīriešu biksēs – Žorža Sanda. Zināmā mērā dažas romāna īpatnības – trafaretos ļaundaru tēlus, visai naivus un erudītajam Eko pagalam neraksturīgi naivus sižeta mežģījumus (Simonīni “dubultošanās”, pazemes ejas zem viņa dzīvokļa) – var atvedināt tieši uz šiem “pamattekstiem”.

Turpināt lasīt

Uliss: mazs ceļvedis

Visupirms – mazs komentārs/anekdote šīs esejas sakarā. 2012. gadā kāda izdevniecība bija iecerējusi atkārtoti publicēt Džoisa Ulisu Dzintara Soduma tulkojumā. Priekšvārdu piedāvāja uzrakstīt man. Svarīgākās prasības – neizplūst pārmēru plašos komentāros un vairāk orientēties uz mitoloģisko personāžu, kuru lāgiem dēvē par „vienkāršo lasītāju”, ar šo apzīmējumu, pieļauju, apveltot tādu lasītāju, kurš Džoisa vārdu gan zina, iespējams, pat par Ulisu ko dzirdējis, bet ir par slinku, lai iemestu aci, teiksim Vikipēdijā, nemaz nerunājot par bezgala daudzo biogrāfiju/monogrāfiju/bibliogrāfiju lasīšanu un pētīšanu. Lai arī ne tuvu neuzskatu sevi par Džoisa pazinēju un pat ne par viņa daiļrades cienītāju, ar prieku piekritu priekšvārdu uzrakstīt, jo šādas tādas domas Džoisa sakarā bija sakrājušās (īpaši pēc tam, kad gadījās palasīties viņa erotiskās vēstules, – literatūrpētnieki parasti tām piesardzīgi met līkumu, uzskatīdami, ka erotika Ulisā ir tīri stilistisks paņēmiens, līdzvērtīgs, piemēram, apziņas plūsmai, iekšējam monologam vai citātomānijai, kaut gan īstenībā Džoisa seksuālajai dzīvei bija vistiešākais sakars ar Ulisa tapšanu – par to skat. tālāk rakstā). Eseja jau bija uztapusi, kad piepeši atklājās pārsteidzoša lieta – izdevniecība ne tikai bija saposusies publicēt Ulisu, nerēķinoties ne ar kādām tulkotāja autortiesībām (tīri cilvēciski to varētu saprast – kā tu atturēsies aptīrīt mironi), bet arī laist klajā to Ulisa tulkojuma versiju, ko deviņdesmitajos gados publicēja izdevniecība Liesma un kura, kā uzskatīja Dzintars Sodums, bija stipri tāla no viņa tulkojuma, turklāt – bez jebkādiem komentāriem, papildinātu tikai ar Bereļa visai virspusējo eseju. Pēc neliela trokšņa anekdote beidzās veiksmīgi – Ulisa pareizais tulkojums iznāca apgādā Liepnieks&Rītups, tajā bija ietverti plaši komentāri, tulkotāja pēcvārds, Gilberta shēma un citi papildmateriāli, bez kuriem Ulisa uztvere ir stipri apgrūtināta. Vienīgi – šis priekšvārds palika karājamies gaisā, t. i., ir lasāms tikai šajā blogā.

ANNO 1922

Eiropa puslīdz atkopusies pēc Pirmā pasaules kara, tomēr īsta miera nav nekur. Itālijā Benito Musolīni organizē valsts apvērsumu un kļūst par premjerministru, Īrijā sākas pilsoņu karš, Vācijā attīstās hiperinflācija, ko pēcāk tik lieliski aprakstīja Remarks Melnajā obeliskā. Padomju Savienībā Staļinu ievēl par Krievijas komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Nāciju līga kara bēgļiem sāk izsniegt tā saucamās Nansena pases. Beidz pastāvēt Osmaņu impērija. Bombejā arestē Mahatmu Gandiju un notiesā uz sešiem gadiem cietumā. Ķīnā taifūns nogalē 50 000 ļaužu. Lībijā augstākā reģistrētā temperatūra mērījumu vēsturē – 58 grādi pēc Celsija ēnā. Ēģiptē britu arheologi atrok Tutanhamona kapenes. Lekorbizjē izplāno savu „ideālo pilsētu”. Pēdējo reizi uz skatuves parādās Sāra Bernāra. Kļūst populāra franču modes dizaineres Gabrielas Šanelas radītās smaržas Chanel №5. Cukurslimības ārstēšanai sāk lietot insulīnu. Vilhelms Mūrnavs uzņem filmu Nosferatu, šausmu simfonija, ar to aizsākot vampīru filmu tradīciju. Iznāk Eliota Izpostītā zeme, Heses Sidharta, Sinklera Luisa Babits, Virdžīnijas Vulfas Džeikoba istaba, Borisa Pasternaka Māsa mana – dzīve, Vitgenšteina Loģiski filozofiskais traktāts. Tomass Manns publicē pirmos romāna Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās fragmentus. Džons Golsvertijs apvieno romānus par Forsaitu ģimeni ciklā Forsaitu sāga. Piedzimst Džeks Keruaks, Kingslijs Eimiss, Kurts Vonnegūts, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Hosē Saramago; mirst Marsels Prusts, Veļimirs Hļebņikovs. Nobela prēmiju literatūrā saņem spāņu dramaturgs Hasinto Benavente.

Un – 1922. gada 2. februārī mazpazīstamam, taču šaurā lokā augsti vērtētam īru rakstniekam Džeimsam Džoisam aprit 40 gadu. Tieši šajā dienā Džoiss no tipogrāfijas saņem zilos vākos iesietu 732 lappušu biezu grāmatu – romānu Uliss, pie kura viņš bija strādājis no 1914. līdz 1921. gadam (zilie vāki nav nejaušība – Džoiss pieprasīja, lai romāna noformējumā būtu izmantotas Grieķijas karoga krāsas; Grieķijas karogā ir zilas svītras uz balta fona). Tirāža – 1000 eksemplāru. Izdevēja – Silvija Bīča, kuras grāmatbode Shakespeare and Company Parīzē bija kļuvusi par iecienītu angļu un amerikāņu modernistu tikšanās vietu; cita starpā tur bieži uzturējās arī Džoiss. Neviens vēl nenojauta, ka pasaules literatūra 2. februārī ja ne gluži pavērsusies citā virzienā, tad vismaz nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

Turpināt lasīt

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”

Igauņi un zaudētā paradīze

Andruss Kivirehks. Vīrs, kas zināja čūskuvārdus. No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. R., Lauku Avīze, 2011. 335 lpp.

Andruss Kivirehks Vīrs, kas zināja čūskuvārdus Andruss Kivirehks jau latviešu lasītājiem zināms – 2009. gadā latviski iznāca viņa Igaunijā ārkārtīgi populārā pseidovēsturiskā fantāzija Rijkuris jeb Novembris; publicētas ir arī pāris viņa grāmatas bērniem. Nu – Vīrs, kas zināja čūskuvārdus, oriģinālā publicēts 2007. gadā, saņēmis vairākas godalgas, tostarp arī igauņu fantastikas balvu Stalker (kaut gan romānam ar žanra kanoniem visai pastarpinātas attiecības), bet ne tikai – pēc romāna uzdarināta arī galda spēle, par kuru izdevās noskaidrot vien tik daudz, ka tā sastāv no 5 koka metamiem kauliņiem ar slepenām zīmēm, 80 spēļu kārtīm un 5 dažādu krāsu kauliņiem.

Latvieši dzīvo kokos un ēd sēnes – tā ir tik sena un neapstrīdama patiesība, ka gluži vai neērti lieku reizi to atkārtot, ja nu vienīgi jāatgādina, ka joprojām nav īsti zināms, ar ko viņi nodarbojas sēņu ēšanas starplaikos. Savukārt pēc Čūskuvārdu izlasīšanas par senajiem igauņiem aina drusku pilnīgāka – viņi dzīvo mežā, sarunājas ar odzēm, slauc vilkus (vilkapiens jādzer katram kārtīgam igaunim), viņu lielākais gardums ir pūčolas, bet sievas pie pirmās izdevības mēdz sagrēkot ar lāčiem. Svarīgākais šajā esamības formā ir čūskuvārdi, “ar ko visas dzīvās radības var atsaukt pie sevis”, aizlaiku valoda, ar kuru ne tikai var sazināties ar čūskām, bet arī pakļaut visus citus dzīvniekus. Zināmā mērā čūskuvārdi simbolizē mītu par zaudēto paradīzi: reiz bija vecie labie laiki, kad mežs bija pilns ar igauņiem, bija arī kāds pūķveidīgs radījums, saukts par Ziemeļu Rupuci, kurš līdzēja cīņā ar ienaidniekiem; cilvēki dzīvoja pilnīgā saskaņā ar dabu, draudzējās ar čūskām, „kuras izturējās pret cilvēkiem kā pret jaunākajiem brālīšiem”, tomēr īsti tos par pilnu neņēma, jo cilvēkiem lielākoties piemīt kāda specifiska īpatnība – viņi mēdz būt neciešami stulbi, ko uzskatāmi apliecina, sākoties bruņnešu atgādātajiem „jaunajiem laikiem” (romāna darbība noris mistificētos viduslaikos, ap XIII – XIV gadsimtu). Proti, cilvēki pamet mežu, pārvācas uz dzīvi ciemos un ne tikai ēd maizi un strebj miltu putru, no kuras normālam igaunim vemt gribas, bet dažs arī aiziet klosterī, nogriež pautus un noņemas ar laikmetīgo mūziku, sauktu par korāļiem. Pats ļaunākais – līdz ar citām senču gudrībām viņi ir aizmirsuši arī čūskuvārdus, vēl trakāk – kolīdz ierauga odzi, uzreiz metās to sist, uzskatīdami, ka tā ir sātana radījums.

Apmēram tāds ir fons, uz kura norisinās Čūskuvārdu darbība un kura nesteidzīgam aprakstam veltīta apmēram puse romāna.

Turpināt lasīt

Lorenss Darels “Justīne”

Lorenss Darels Aleksandrijas kvartets Justīne XX gadsimta pirmās puses literatūras dižgaru triumvirātu – Kafka, Džoiss, Prusts – katrs, protams, var turpināt pēc savas gaumes un patikšanas daudzos un dažādos veidos. Tomēr liekas, ka itin bieži cieši pēc šiem trim ļaužiem sekotu Lorensa Darela vārds. Darela prozas latviskošana sākusies no ačgārnā gala – visupirms tulkoti viņa perifēriskie darbi: Kipras rūgtie citroni (Nordik, 2005), Prospēro celle (Nordik, 2006), Jūras Veneras atspulgi (Nordik, 2007), kas attiecīgi veltīti Kiprai, Korfu un Rodai – salām, kur Darels dažādos laikposmos dzīvojis. Tagad beidzot kārta pienākusi pirmajam Aleksandrijas kvarteta romānam Justīne (Nordik, tulk. Māra Rūmniece). Trīs salām veltītās grāmatas radušās no Darela kvēlajām simpātijām pret Grieķijas salām; ar Aleksandrijas kvartetu gluži pretēji – Aleksandriju viņš no sirds nīda, kas gan tagad netraucē svētceļiniekiem meklēt Darela mitoloģizētās Aleksandrijas drupu atspulgus mūsdienu Aleksandrijā.

1935. gadā Darels dzīvoja Korfu (tieši šo laikposmu aprakstījis viņa brālis Džeralds Darels Manā ģimenē un citos zvēros, dažu sižeta vijumu dēļ mazliet pakoriģēdams notikumu reālo ainu: Lorenss Darels – grāmatā Larijs – kopā ar savu pirmo sievu Nensiju tolaik jau mita atsevišķi no pārējās ģimenes). Tur kādā publiskajā tualetē Darels miskastē atrada nesen iznākušo Henrija Millera Vēža tropu, ko droši vien bija izmetis kāds pārmēru jūtīgs tūrists. Vismaz – tā Darels stāsta intervijā gadus piecdesmit vēlāk. Darels grāmatu izlasīja, aizrakstīja Milleram sajūsminātu vēstuli, ar kuru sākās viņu draudzība, un vēlāk apgalvoja, ka bez Vēža tropa nebūtu viņa turpmāko grāmatu, tostarp arī Aleksandrijas kvarteta. Šo epizodi vērts pieminēt ne tikai tāpēc, ka Millera mazliet sirreālā un fragmentārā rakstība patiešām iespaidoja Darela stilistiku un arī ne tāpēc, ka jau Korfu radās Mirušo grāmatas iecere, kas pēc daudziem gadiem izvērtās par Aleksandrijas kvartetu, bet arī kādas sīkas, toties krāšņas Justīnē lasāmas epizodes dēļ – romāna galvenais varonis kādā Aleksandrijas publiskajā tualetē nejauši satiek rakstnieku Pērsvordenu, vēl nezinādams, ka tas viņam novēlējis krietnu naudas summu.

Aleksandrijā Darels sabija kara laikā 1941. – 1945. gadā. Tur viņš iepazinās ar Evu Koenu, savu otro sievu, kas kalpojusi ne tikai par Justīnes, bet arī par Melisas un, iespējams, visas Aleksandrijas (Kvartetā izkaisīti diezgan grūti izprotami prātojumi par gnosticismu, Sofiju un Aleksandrijas sievišķīgo dabu) prototipu; nav nejaušība, ka Melisas pielūdzējam, kažokādu tirgonim uzvārds ir Koens. Kaut gan – varbūt taisnība ir Džulianam Bārnsam, kurš apgalvoja, ka Darels spējīgs sevi projicēt visos – vīriešos, sievietēs un pat nedzīvos priekšmetos. Savukārt Justīnes Klea vēsta, ka esot tikai trīs lietas, ko varot darīt ar sievieti: mīlēt viņu, ciest viņas dēļ vai pārvērst viņu literatūrā. Ja te vēl atceras, ka Kleas – Kvarteta ceturtajā romānā uzmanības centrā nonāks viņa – prototips ir nākamā Darela sieva žurnāliste Kloda Vansendona, kļūst skaidrs, ka Darelam piemita retais ķēriens visu, kas vien ar viņu atgadījās, pārtapināt literatūrā. Par metaforu kļūst viss – gan nīstamās Aleksandrijas tautu, ticību, paražu putraskatls, gan Darela/Dārlija sievietes, gan Darela pieredzējumi, gan Darela dažādu laikposmu iemīļotākā lasāmviela. Taisnie ceļi ir aizmirsti, neviens spogulis vairs nerāda pareizu atspulgu, ļauži nedzird ne tikai cits citu, bet arī paši sevi, Aleksandrijas svelmainā saule miglu padara vēl biezāku. Parasti Aleksandrijas kvarteta stilistiku mēdz raksturot kā barokālu – un zināma taisnība šai domā ir, gan precizējot, ka romānos darbojas vairākas stilistikas, kas savstarpēji disonē – bet īpatnējākais ir tas, ka no šīm disonansēm rodas jēga. Darels ne reizi vien ir diezgan skarbi izteicies par ideju dominanti literatūrā: romānu ar ideju naglām varot vai nu nogalināt, vai arī tas piecelšoties un aiziešot prom ar visām naglām (šādi un līdzīgi izteikumi kritiķiem savukārt ļauj pašu Darelu pienaglot kā, pasargdies, prepostmodernistu). Tā droši vien ir augstākās meistarības pazīme: līdz jēgai – kā citādi lai krustī vārdā īsti nesaucamu literatūras būtību – aizvedina nevis gludas ar idejām un precīziem aforismiem bruģētas taciņas, bet gan plūstoša, neskaidri mirguļojoša rakstība.

Mauricio Lo Re “Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā”

Mauricio Lo Re Filipo Pauluči Mauricio Lo Re vairākus gadus bija Itālijas vēstnieks Rīgā. Tolaik Rīgā itāliski tika publicēts viņa romāns La linea della memoria (Atmiņas līnija, 2002). Tagad – tulkota viņa grāmata Filipo Pauluči. Itālis, kas valdīja Rīgā (Jumava, 2007; no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; grāmata oriģinālā izdota 2006), kurā vēstīts par ģenerālgubernatora Filipo Pauluči darbību Rīgā XIX gadsimta pirmajā pusē. Personība patiesi romāna cienīga – itāļu aristokrāts, apprecējis kurzemnieci, karojis ar frančiem, pēcāk pārkvalificējies par Krievijas armijas virsnieku, karojis ar turkiem, bijis Gruzijas ģenerālgubernators, bet 1812. gadā kļuvis par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru. Šajā amatā, Pauluči daudz darījis zemnieku brīvlaišanas labā un vienlīdz cītīgi piestrādājis pie muižniecības privilēģiju ierobežošanas; starp citiem viņa nopelniem – tieši viņa pilsētbūvnieciskās idejas ir pamatā tai Rīgas ainavai, kāda redzama joprojām.

Uzreiz gan jāsaka, ka Filipo Pauluči par romānu var dēvēt ļoti nosacīti, vēl vairāk – manuprāt, ar daiļliteratūru grāmatai ir ļoti attāls sakars. Drīzāk to varētu uzskatīt par beletrizētu Pauluči biogrāfijas izklāstu. Sākumā gan it kā tiek piesolīta intriga, pavīd kāds Vitorio Grandi (izdomāts tēls), kurš 1861. gadā pēc ilgas atgriežas Rīgā un skata, kā realizējušās Pauluči idejas, taču tālāk seko Pauluči dzīves un darbu pāstāsts, kas papildināts ar vēstulēm, vēsturisku dokumentu citātiem, Tolstoja Kara un miera fragmentiem. Gluži vai žēl sametas, ka autors vienkārši pārpublicējis apjomīgo un stīvo Pauluči saraksti, nevis izmantojis efektīgos sižeta mežģījumus, kas tajās apslēpti aiz oficiozā žargona. Pavisam neierastā skatā pavīd Garlībs Merķelis – nevis kā mums ierastais latviešu draugs un romantisku mītu darinātājs, bet kā pragmatiķis un lielisks propagandas meistars, kura vadītā avīze Napoleona karaspēkā raisa tik pamatīgas nesaskaņas, ka Merķeļa veikums izrādās līdzvērtīgs 20 000 vīru lielas armijas darbībai. Pamazām sižetā iesaistās arī Vitorio Grandi, taču arī te nekāda vēsturiskajai prozai raksturīgā intriga neveidojas. Īstenībā viņš romānam vajadzīgs tikai viena iemesla dēļ – lai Pauluči būtu sarunbiedrs, un viņi diskusijās pa abiem izrisinātu progresa, brīvības un neatkarības idejas, kas bija aktuālas arī tā laika Itālijai. Vietumis pagadās pa kādai kolorītākai epizodei – tostarp, piemēram, Pauluči lasa žandarmērijas pārtvertās un nokopētās Puškina vēstules Annai Kernai. Savukārt šur tur iestarpinātās latviešu zemnieku dzīves ainas ir ja ne gluži lubenieciskas, tad prasti plakātiskas, kaut gan, pieļauju, tādas tās nepavisam neliekas grāmatas itāļu lasītājiem, kas, iespējams, tajās vienkārši saskata mežonīgo ziemeļu eksotiku. Kopumā – ja aizmirst, ka Filipo Pauluči iecerēts kā romāns un grāmatu uztver kā vēstures ilustrāciju, tā nenoliedzami ir aizraujoša lasāmviela, īpaši vēl tālab, ka latviešu literatūrā šis laikposms, XIX gadsimta pirmā puse, skarts ārkārtīgi reti.

Karogs, 03.2008