Edvīns Raups: “Mūza – tas ir mirklis.” Dzejnieka (paš)portrets mūzu ietvarā

Edvīns Raups Ieva Struka Torņakalns

Ja reiz dzejnieks, tad dzeja. Ja dzeja, tad mūzas klātbūtne obligāta. Ja mūza nenāk, tad ne vella nevar uzrakstīt, bet, kolīdz viņa ir klāt, viss rakstās un dzejojas pats no sevis. It kā pašsaprotami, taču, izrādās, lieta ne tuvu nav tik vienkārša. Cik dzejnieku – tik mūzu pasugu. Vismaz tā var noprast no Edvīna Raupa stāstījuma.

Dzejnieka vairs nav, ir tikai tīra dzeja

Saruna notiek marta beigās Edvīna un viņa sievas teātra kritiķes Ievas Strukas dzīvoklī Torņakalnā. Mums Patīk bija iecerējis izveidot Edvīna portretu, taču viņa stāstījums tik ļoti tiecās pārtapt monologā, ka portrets lielā mērā pārvērtās pašportretā. Nesen Edvīns pārradies no Nikaragvas, vēl pilns ar iespaidiem, pirms pāris nedēļām saņēmis Dienas gada balvu kultūrā par pagājušogad iznākušo dzejoļu krājumu „Mirklis šis” un Lorkas „Lekciju” tulkojumu, bet vēl nenojauš, ka šīs pašas grāmatas pavisam drīz tiks nominētas Literatūras Gada balvai oriģināldzejas un tulkojumu kategorijā.

Turpināt lasīt

Advertisements

Andra Manfelde pirms lielās klusēšanas

 

Andra ManfeldePirms sarunas rakstniece Andra Manfelde mazliet smīnīgi pavēstīja, ka tā droši vien būšot runāšana pirms lielās klusēšanas. Aprīlī un maijā Andra Manfelde mēnesi dzīvoja Dubultu Rakstnieku namā, prātā palēnām kārtojās domas par romānu, kura nosaukums, iespējams, varētu būt „Virsnieku sievas”, nesen notika Zigmāra Liepiņa „Transcendentālās oratorijas” pirmatskatņojums, kurai Andra sacerēja vārdus. Bet laikam gan pats svarīgākais – viņa gaida piedzimstam otro meitu.

Turpināt lasīt

Jura Zvirgzdiņa lapas, žūkšņi un kaudzes

Juris ZvirgzdiņšMūslaiku rakstnieka darbistaba – tā lielākoties ir pagalam pieticīga aina. Ne miņas no radošās nekārtības, aprakstīta, pusaprakstīta un neaprakstīta papīra žūkšņiem, kaudzēm un grēdām, piezīmju grāmatiņām, mapēm, laikrakstu izgriezumiem, kartotēku kastītēm un tamlīdzīgiem radošās esamības aksesuāriem, ja nu vienīgi šur tur pa kādai puslasītai grāmatai, izdzertai kafijas krūzītei vai aizkostai maizes rikai. Sērdienīgi klajš galds, uz kura nolikts portatīvais dators, bet radošais haoss, ja tāds vispār ir, meklējams vien rakstnieka smadzenēs un varbūt vēl datora cietajā diskā. Patīk tas vai nē, bet mūsdienās rakstnieki, visviens, cik viņi poētiski vai pragmatiski attiecas pret savu darbu, parasti strādā ar datoru. Ir dzirdēti šausmu stāsti, ka dažs datora nāvi, kas jebkuram datoram pienāk agrāk vai vēlāk, uztver kā apokaliptisku atgadījumu, kas pārvelk svītru visām viņa iecerēm. Kā tu kaut ko uzrakstīsi, ja dators beigts un pagalam. Ne miņas no radošajām mokām trīsuļojošā sveces gaismā, apgrauztām pildspalvām un zīmuļiem un sīkām, nervozā rokrakstā aprakstītām lapiņām.

Turpināt lasīt

Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse

Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis. R., Dienas Grāmata, 2013

osvalds zebris koka nama ļaudis Osvalds Zebris debitēja jaunam rakstniekam netipiski pavēlu, kad autoram jau bija 33 gadu – pirmais stāsts publicēts 2008. gadā, īsprozas krājums Brīvība tīklos (Literatūras Gada balva par labāko debiju) iznāca 2010. gadā. Nu – romāns Koka nama ļaudis. Pirms dažiem gadiem, kad romāns vēl tikai kūņojās prātā, intervijā autors šai sakarā izteicās: „Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.” (Vēl varētu piebilst, ka, grūti pateikt, apzināti vai nē, romāns Koka nama ļaudis saistīts ar dažiem krājuma Brīvība tīklos stāstiem, vismaz – bērnu tēli šķiet radniecīgi krājumā aprakstītajiem bērniem, sakrīt pat viņu vārdi.)

Romāna ievaddaļa vedina domāt, ka Zebris sižetu darinājis pēc principa, kāds itin bieži sastopams literatūrā jau kopš Balzaka laikiem. Proti, autors rada namu/ielu/pilsētiņu, visupirms pamatīgi iepazīstina ar tajā mītošajiem ļaužiem (tieši tas notiek romāna pirmajā daļā), lai beigu galā mēģinātu pārsteigt lasītāju ar sarežģīto un, vēlams, traģiski ietonēto ornamentu, kādu veido šo ļaužu esamības. Šāds paņēmiens lāgiem pazibinājies arī latviešu prozā (piemēram, Aivara Kļavja stāstu krājumā Mans nams vai – modificētā skatā, uzmanības centrā ir nevis nams, bet mazs miestiņš – Regīnas Ezeras Zemdegās). Tātad – ir krietni sačākstējis divstāvu koka nams; šķiet, tas varētu atrasties kādā nomaļā Pārdaugavas šķērsielā („mazā, līkā iela”), teiksim, Torņakalnā vai Zasulaukā (teritorijas, kuras labi iepazinis autors); namu apdzīvo piecas ģimenes – ķertais students Romāns, kurš iedomājas, ka viņam priekšā ir izcila zinātnieka nākotne, Vešņakovs, kuru sagaida vien alkohola dūksnājs, viņa sieva Regīna, pensionārs Gunārs, kuram priekšā vairs nav nekas, ar kaķi vārdā Gagārins piedevās, tīnis Zintis, kuram paša aprobežotības dēļ nekādi nevedas ar mīla lietām, ir arī trīs bērņuki, vēl daži ļauži. Kopumā – it kā no pasaules norobežojusies, savās ķibelēs iekapsulējusies, pāragri savecējusi savādnieku un īpatņu kompānija, gan paturot prātā, ka jebkurš cilvēks, palikts zem rakstnieka palielināmā stikla, kļūst par ļoti īpatnēju radījumu, kurā eņģeļi ar dēmoniem nekādi nespēj sadzīvot mierā. Veicīgi tiek uzstellēta arī sižeta atspere: Lieldienās mājā ierodas jauna īrniece, ārkārtīgi enerģiskā un ar ticības būšanām apmātā Lidija. Turpinājums prognozējams: Lidija uzspers gaisā koka nama pieputējušo pasaulīti?

Turpināt lasīt

Kurts šauj Amerikā un trāpa Jānim Latvijā

Jānis Joņevs. Jelgava 94. Mansards, 2013

 Jānis Joņevs Jelgava 94 „Stobrs tika pavērsts pret galvu. [..] ..lode trāpīja precīzi, salauza galvaskausu, saplēsa audus”: Jānis Joņevs raksta, ka šādā manierē 1994. gada 8. aprīlī grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins esot pašrocīgi pielicis punktu savai un grupas esamībai. Pieļauju, ar savas nāves faktu Kobeins zināmā mērā rēķinājās, taču viņam noteikti pat prātā nenāca, ka šāviens padsmit gadus vēlāk kļūs arī par starta šāvienu Jāņa Joņeva romānā Jelgava 94, jo grāmatas pirmajās lappusēs lode ietrāpa ne tikai Kobeina, bet arī romāna galvenā varoņa smadzenēs. Pirmās droši vien tika izšķaidītas pa visu istabu, otrajām – vien domāšana iegrozīta pareizajā virzienā. Proti, šis briļļainais tīnis, viscaur kārtīgais un godīgais skolnieks Jānis (viņa vārds romānā neuzkrītoši pazibinās, šķiet, tikai reizes divas) piepeši maina orientāciju un pārkvalificējas par īstenticīgu metālistu, romāna turpmākajā ritumā aizrautīgi gremdēdamies heavy, black, death, doom, thrash un tamlīdzīgās substancēs un to kombinācijās. Šai pārtapšanai veltīta romāna pirmā daļa Šāviens. Otrajā daļa Mēness ar episku vērienu aprakstītas metālista dienas un naktis. Trešajā daļā Pēc apokalipses Jānim jau ap trīsdesmit, viņš ir izaudzis no metāla autiņiem („kopš savas agrās jaunības es to mūziku vairs neklausījos”), brilles gan joprojām uz deguna, bet nu jau Dior, un arī vīnu viņš lieto snobiski augstvērtīgu. Pieļauju, ja pirmās un otrās daļas Jānis ieraudzītu trešās daļas sevi, viņš otrās daļas pēdējā nodaļā bez ilgas šaubīšanās izrīkotos līdzīgi Kobeinam.

Turpināt lasīt

Imants Ziedonis: „Mākslai ir jādod, nevis jāņem”

Par Imantu Ziedoni pēc viņa aiziešanas sarakstīts daudz, bet šoreiz lai runā viņš pats – tāds, kāds bija 2000. gadā, kad filmējām Ziedoni režisores Ināras Kolmanes un „Studijas Deviņi” inspirētajam dokumentālo materiālu ciklam „Rakstnieks tuvplānā”. Filmēšana ilga divas dienas, izrunātas tika visādas būšanas – Ziedonis stāstīja par savu dzīvi, darbiem, cilvēkiem un lietām, kas viņam visriņķī. Un, protams, daudz arī par dzeju un dzejnieka sūtību. Gatavajā materiālā ne tuvu neietilpa visas Ziedoņā refleksijas; neliels ieskats viņa pārdomās par dzīvi dzejā un dzejas dzīvi lasāms šeit.

DVD disku „Imants Ziedonis” izdevis apgāds „Zvaigzne ABC” 2013. gada pavasarī. Pamazām iznāk arī citi diski ar cikla „Rakstnieks tuvplānā” dokumentālajiem materiāliem.

Berelis: Jūs esat agresīvs cilvēks?

Ziedonis: Domāju, ka jā.

Berelis: Dzejniekam nepieciešama agresivitāte?

Turpināt lasīt

Prozas līmeņrādis miera stāvoklī

Proza 2012. gadā

autors teksts laikmetsLīmeņrādis – tas ir instruments, kādu lieto būvnieki un amatnieki. Mūsdienās līmeņrāži ir elektroniski, bet savulaik tas bija pagalam primitīvs – līdzīgs gludai koka pagalei, kurā iemontēta caurulīte ar biezu šķidrumu, šķiet, glicerīnu. Šķidrumā peldēja gaisa pūslītis. Ja līmeņrādi pašķieba uz vienu vai otru pusi, pūslītis attiecīgi aizpeldēja uz pretējo, bet, ja virsma, uz kuras nolika līmeņrādi, bija precīzi horizontāla vai vertikāla, pūslītis nekustīgi atradās caurulītē tieši pa vidam. Miera stāvoklī. Tātad – ļoti vienkāršs, bet tai pašā laikā svarīgs instruments: bez līmeņrāža ēka varēja sanākt tik greiza, ka sabruktu, bet par šķību ķeblīti amatnieks dabūtu pa galvu ar to pašu ķebli.

Taču kultūrā praktiski pragmatiskās pasaules likumi nedarbojas vai arī darbojas gluži ačgārni. Ja kultūra ir miera stāvoklī, t. i., kultūras līmeņrāža burbulītis nekustās, visdrīzāk tas nozīmē, ka kultūra grasās atstiept kājas, ja vien to nav jau paspējusi izdarīt. Nelīdzsvarotība, šķības sienas un greizi stūri ir kultūras dzīvības galvenās pazīmes. Ideāla situācija – ja līmeņrāža burbulītis nemitīgi šaudās uz abām pusēm. Tad kultūra dzīvo, elpo, vibrē, attīstās vai satīstās, izspēlē visneiedomājamākās variācijas, klūp uz pašas izliktiem akmeņiem, krīt bedrēs, plivinās pavisam ēteriskās sfērās – vārdsakot, ir par ko domāt, ir par ko jūsmot, ir par ko spļaudīties, bet miera nav nevienu mirkli.

Turpināt lasīt