Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse

Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis. R., Dienas Grāmata, 2013

Osvalds Zebris debitēja jaunam rakstniekam netipiski pavēlu, kad autoram jau bija 33 gadu – pirmais stāsts publicēts 2008. gadā, īsprozas krājums Brīvība tīklos (Literatūras Gada balva par labāko debiju) iznāca 2010. gadā. Nu – romāns Koka nama ļaudis. Pirms dažiem gadiem, kad romāns vēl tikai kūņojās prātā, intervijā autors šai sakarā izteicās: „Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.” (Vēl varētu piebilst, ka, grūti pateikt, apzināti vai nē, romāns Koka nama ļaudis saistīts ar dažiem krājuma Brīvība tīklos stāstiem, vismaz – bērnu tēli šķiet radniecīgi krājumā aprakstītajiem bērniem, sakrīt pat viņu vārdi.)

Romāna ievaddaļa vedina domāt, ka Zebris sižetu darinājis pēc principa, kāds itin bieži sastopams literatūrā jau kopš Balzaka laikiem. Proti, autors rada namu/ielu/pilsētiņu, visupirms pamatīgi iepazīstina ar tajā mītošajiem ļaužiem (tieši tas notiek romāna pirmajā daļā), lai beigu galā mēģinātu pārsteigt lasītāju ar sarežģīto un, vēlams, traģiski ietonēto ornamentu, kādu veido šo ļaužu esamības. Šāds paņēmiens lāgiem pazibinājies arī latviešu prozā (piemēram, Aivara Kļavja stāstu krājumā Mans nams vai – modificētā skatā, uzmanības centrā ir nevis nams, bet mazs miestiņš – Regīnas Ezeras Zemdegās). Tātad – ir krietni sačākstējis divstāvu koka nams; šķiet, tas varētu atrasties kādā nomaļā Pārdaugavas šķērsielā („mazā, līkā iela”), teiksim, Torņakalnā vai Zasulaukā (teritorijas, kuras labi iepazinis autors); namu apdzīvo piecas ģimenes – ķertais students Romāns, kurš iedomājas, ka viņam priekšā ir izcila zinātnieka nākotne, Vešņakovs, kuru sagaida vien alkohola dūksnājs, viņa sieva Regīna, pensionārs Gunārs, kuram priekšā vairs nav nekas, ar kaķi vārdā Gagārins piedevās, tīnis Zintis, kuram paša aprobežotības dēļ nekādi nevedas ar mīla lietām, ir arī trīs bērņuki, vēl daži ļauži. Kopumā – it kā no pasaules norobežojusies, savās ķibelēs iekapsulējusies, pāragri savecējusi savādnieku un īpatņu kompānija, gan paturot prātā, ka jebkurš cilvēks, palikts zem rakstnieka palielināmā stikla, kļūst par ļoti īpatnēju radījumu, kurā eņģeļi ar dēmoniem nekādi nespēj sadzīvot mierā. Veicīgi tiek uzstellēta arī sižeta atspere: Lieldienās mājā ierodas jauna īrniece, ārkārtīgi enerģiskā un ar ticības būšanām apmātā Lidija. Turpinājums prognozējams: Lidija uzspers gaisā koka nama pieputējušo pasaulīti?

Kurts šauj Amerikā un trāpa Jānim Latvijā

Jānis Joņevs. Jelgava 94. Mansards, 2013

  „Stobrs tika pavērsts pret galvu. [..] ..lode trāpīja precīzi, salauza galvaskausu, saplēsa audus”: Jānis Joņevs raksta, ka šādā manierē 1994. gada 8. aprīlī grupas Nirvana līderis Kurts Kobeins esot pašrocīgi pielicis punktu savai un grupas esamībai. Pieļauju, ar savas nāves faktu Kobeins zināmā mērā rēķinājās, taču viņam noteikti pat prātā nenāca, ka šāviens padsmit gadus vēlāk kļūs arī par starta šāvienu Jāņa Joņeva romānā Jelgava 94, jo grāmatas pirmajās lappusēs lode ietrāpa ne tikai Kobeina, bet arī romāna galvenā varoņa smadzenēs. Pirmās droši vien tika izšķaidītas pa visu istabu, otrajām – vien domāšana iegrozīta pareizajā virzienā. Proti, šis briļļainais tīnis, viscaur kārtīgais un godīgais skolnieks Jānis (viņa vārds romānā neuzkrītoši pazibinās, šķiet, tikai reizes divas) piepeši maina orientāciju un pārkvalificējas par īstenticīgu metālistu, romāna turpmākajā ritumā aizrautīgi gremdēdamies heavy, black, death, doom, thrash un tamlīdzīgās substancēs un to kombinācijās. Šai pārtapšanai veltīta romāna pirmā daļa Šāviens. Otrajā daļa Mēness ar episku vērienu aprakstītas metālista dienas un naktis. Trešajā daļā Pēc apokalipses Jānim jau ap trīsdesmit, viņš ir izaudzis no metāla autiņiem („kopš savas agrās jaunības es to mūziku vairs neklausījos”), brilles gan joprojām uz deguna, bet nu jau Dior, un arī vīnu viņš lieto snobiski augstvērtīgu. Pieļauju, ja pirmās un otrās daļas Jānis ieraudzītu trešās daļas sevi, viņš otrās daļas pēdējā nodaļā bez ilgas šaubīšanās izrīkotos līdzīgi Kobeinam.

Imants Ziedonis: „Mākslai ir jādod, nevis jāņem”

Par Imantu Ziedoni pēc viņa aiziešanas sarakstīts daudz, bet šoreiz lai runā viņš pats – tāds, kāds bija 2000. gadā, kad filmējām Ziedoni režisores Ināras Kolmanes un „Studijas Deviņi” inspirētajam dokumentālo materiālu ciklam „Rakstnieks tuvplānā”. Filmēšana ilga divas dienas, izrunātas tika visādas būšanas – Ziedonis stāstīja par savu dzīvi, darbiem, cilvēkiem un lietām, kas viņam visriņķī. Un, protams, daudz arī par dzeju un dzejnieka sūtību. Gatavajā materiālā ne tuvu neietilpa visas Ziedoņā refleksijas; neliels ieskats viņa pārdomās par dzīvi dzejā un dzejas dzīvi lasāms šeit.

DVD disku „Imants Ziedonis” izdevis apgāds „Zvaigzne ABC” 2013. gada pavasarī. Pamazām iznāk arī citi diski ar cikla „Rakstnieks tuvplānā” dokumentālajiem materiāliem.

Berelis: Jūs esat agresīvs cilvēks?

Ziedonis: Domāju, ka jā.

Berelis: Dzejniekam nepieciešama agresivitāte?

Prozas līmeņrādis miera stāvoklī

Proza 2012. gadā

Līmeņrādis – tas ir instruments, kādu lieto būvnieki un amatnieki. Mūsdienās līmeņrāži ir elektroniski, bet savulaik tas bija pagalam primitīvs – līdzīgs gludai koka pagalei, kurā iemontēta caurulīte ar biezu šķidrumu, šķiet, glicerīnu. Šķidrumā peldēja gaisa pūslītis. Ja līmeņrādi pašķieba uz vienu vai otru pusi, pūslītis attiecīgi aizpeldēja uz pretējo, bet, ja virsma, uz kuras nolika līmeņrādi, bija precīzi horizontāla vai vertikāla, pūslītis nekustīgi atradās caurulītē tieši pa vidam. Miera stāvoklī. Tātad – ļoti vienkāršs, bet tai pašā laikā svarīgs instruments: bez līmeņrāža ēka varēja sanākt tik greiza, ka sabruktu, bet par šķību ķeblīti amatnieks dabūtu pa galvu ar to pašu ķebli.

Taču kultūrā praktiski pragmatiskās pasaules likumi nedarbojas vai arī darbojas gluži ačgārni. Ja kultūra ir miera stāvoklī, t. i., kultūras līmeņrāža burbulītis nekustās, visdrīzāk tas nozīmē, ka kultūra grasās atstiept kājas, ja vien to nav jau paspējusi izdarīt. Nelīdzsvarotība, šķības sienas un greizi stūri ir kultūras dzīvības galvenās pazīmes. Ideāla situācija – ja līmeņrāža burbulītis nemitīgi šaudās uz abām pusēm. Tad kultūra dzīvo, elpo, vibrē, attīstās vai satīstās, izspēlē visneiedomājamākās variācijas, klūp uz pašas izliktiem akmeņiem, krīt bedrēs, plivinās pavisam ēteriskās sfērās – vārdsakot, ir par ko domāt, ir par ko jūsmot, ir par ko spļaudīties, bet miera nav nevienu mirkli.

„Ak, brīnišķais absurds būt šeit”

Sandro Veronēzi. XY. No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere. Jāņa Rozes apgāds, 2012

Sandro Veronēzi (1959) ir viens no mūslaiku itāļu izcilākajiem rakstniekiem, vai visu nozīmīgāko literāro godalgu laureāts, tostarp saņēmis arī Premio Strega (augstākā Itālijas literārā prēmija) – par romānu Rāmais haoss, kas 2010. gadā iznāca arī latviešu valodā. XY ir Veronēzi astotais romāns, oriģinālā izdots 2010. gadā; vēl viņš publicējis vairākas eseju grāmatas, darbojies žurnālistikā, rakstījis arī teātrim.

Ja Veronēzi jau iepazīts no Rāmā haosa, XY var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu. Protams, ir tā pati izsmalcinātā un tai pašā laikā neuzbāzīgā stilistika, kad katrs teikums un bezmaz katrs vārds iegulst precīzi tam paredzētajā vietā (tulkotāja Dace Meiere izteicās, ka XY esot viņas labākais tulkojums un viens no sarežģītākajiem, pie kā nācies strādāt). Rakstīt gari (īpaši XY priestera balsij), iztiekot bez liekvārdības – tā laikam ir īpaša māksla, kas mūslaikos sastopama gaužām reti. Tomēr Rāmā haosa kopintonāciju labi raksturo virsraksts – no vienas puses haoss, no otras – visa šī sarežģītā mirguļošana un ņirboņa patiesi ir rāma, tādā kā kamerstilā ieturēta, bez pārmērīgi izteiktiem ārišķīgiem satricinājumiem. Turpretī XY ir pavisam citāds, sākot jau ar krāšņo 11 līķu dekorāciju, kas palaiž vaļā sižeta atsperi un ko lieliski papildina tik šaušalīgi dekoratīvā ar asiņaino ledu apsaldētā egle. Īstenībā grēka lieta romānu nelasījušajiem jau iepriekš darīt zināmu šo epizodi – pačibēs pārsteiguma efekts, bet šis āķis lasītāja žaunās iecirsts jau uz grāmatas ceturtā vāka.

Etgars Kerets: slengs svētajā valodā

Etgars Kerets (1967) ir, iespējams, pazīstamākais savas paaudzes Izraēlas rakstnieks, raksta ivritā. Kerets raksta īsprozu, pēc viņa stāstiem uzņemtas vairākas filmas, arī viņš pats izmēģinājis roku režijā; vēl viņš ir rakstījis scenārijus TV un radio šoviem un tekstus komiksu grāmatām. Kereta darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Nesen latviski iznāca Kereta īsprozas izlase Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs (Jāņa Rozes apgāds; no ivrita tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds). Stāstu kopintonācija – mazliet groteska, mazliet absurda, bet allaž ar specifiski keretiska liriskuma piedevu. Sižeti – pārgalvīgi, provocējoši, bieži vien arī šokējoši. Oktobra beigās Kerets dažas dienas viesojās Rīgā – tad arī tapa šī saruna.

Guntis Berelis. Latvijā nav tikpat kā nekāda priekšstata par ivritā rakstīto literatūru. Liekas, no ivrita tulkotas tikai divas grāmatas – pirms divpadsmit gadiem Izraēlas literatūras klasiķa Amosa Oza romāns Melnā kaste un šogad – tavs Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Intervijā, protams, nav iespējams izklāstīt ivritā rakstītas literatūras īso kursu, bet tomēr – ko ivrita literatūra ir izdarījusi ar tevi, un ko tu esi izdarījis ar ivrita literatūru?

Etgars Kerets. Izraēlas tauta ir ārkārtīgi sena, bet valsts – jauna, dibināta 1948. gadā. Tāpat arī ebreju literatūras saknes meklējamas tālā pagātnē, turpretī Izraēlas literatūra ir relatīvi jauna. Turklāt ivrits ir valoda, kurā sarakstīti Svētie raksti, tāpēc rakstnieks, kurš raksta svētā valodā, dara svētu darbu. Faktiski viņš kļūst par misionāru, nācijas skolotāju, kura balsī cilvēki ieklausās, lai kļūtu arvien labāki un labāki.

G. B. Kaut kādā mērā te var saskatīt paralēli ar dzejnieka lomu padomju Latvijā. Arī tolaik dzejnieki kaut kādā mērā uzņēmās misionāra, skolotāja un apgaismotāja funkcijas.

E. K. (Kerets par latviešu literatūru zina vēl mazāk nekā es – par ebreju, tāpēc izskatās ieinteresēts, taču sarunas uzmanības centrā paliek Izraēlas literatūra.) Literatūra tika rakstīta „augstajā” valodā, koncentrējoties uz ārkārtīgi svarīgām un smagām lietām – Izraēlas neatkarību, Izraēlas un Palestīnas konfliktu, nacionālās identitātes problēmām un tā tālāk. Nekādā gadījumā nebija pieļaujams slengs, pat ar ikdienas valodas lietojumu nedrīkstēja kropļot valodu, kādā taču sarakstīti Svētie raksti. Īsi runājot – ja tu gribi rakstīt grāmatas savam un citu priekam, labāk neraksti. Ja esi rakstnieks, tev jāapcer smagas un nopietnas problēmas. Cita ceļa vienkārši nav. Augot šādas literatūras gaisotnē, pats par sevi saprotams, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par rakstnieku, jo nejutos gana gudrs, lai aizvadītu kādu mācību līdz tautai. Sāku rakstīt, kad dienēju armijā, un tur man mūždien gadījās visādas ķibeles ar komandieriem…Tāpēc bieži nonācu karcerī.

Aivars Kļavis: „…mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve”

Aivaru Kļavi uzklausīja Guntis Berelis un Guntars Godiņš

2012. gada Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņēma Aivars Kļavis par romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā ietilpst romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009) un Ceļojošā cirka gūstekņi (2012). Balvas laureāti jau izsludināti, bet pasniegšanas ceremonija Viļņā vēl nav notikusi. Aivars liekas mazliet apmulsis, mazliet aizkaitināts, nokļuvis tik uzstājīgas mediju uzmanības centrā, arī mūsu saruna sākas ar mazu nokavēšanos, jo viņam steidzīgi un tieši tagad jāizskata kādam citam izdevumam sniegtā intervija, bet vēl vairāk samulsis viņš bija, uzzinot, ka kļuvis par laureātu. Ziņa patiesi nākusi kā pamatīgs blieziens, pareizāk sakot, divi. Proti, 28. septembra rītā – starp citu, nākamajā dienā pēc Ceļojošā cirka gūstekņu priekšāstādīšanas – Aivars, klausoties radio, pirmo reizi izdzirdējis, ka cikls Viņpus vārtiem izvirzīts Baltijas Asamblejas balvai, īsti nav paspējis aprast ar šo informāciju, bet jau nedaudzas stundas vēlāk uz galvas nobrukusi ziņa, ka balva piešķirta viņam. „Pirmajā mirklī domāju, kāds mani grib izmuļkot,” saka Aivars.

Guntis Berelis. Savulaik Baltijas Asamblejas balvu saņēma arī Pēters Brūveris. Visādas oficiālas būšanas, cildinājumi un pagodinājumi viņu neko daudz neiespaidoja, tādas lietas viņš mēdza vai nu uztvert stipri ironiski, vai vispār nepievērsa tām uzmanību, tomēr toreiz varēja just, ka par Baltijas Asamblejas balvu Pēters tiešām ir priecīgs un lepns. Prātā palikusi viena viņa frāze: „Neko lielāku jau tāpat nedabūšu, tālāk jau tikai Nobelis.” Protams, brūveriskā ironija redzama bez jebkādas optikas, tomēr sava taisnība tur ir – Baltijas valstīs dzīvojošam rakstniekam Asamblejas balva patiesi ir, pieļauju, nozīmīgākais pagodinājums, kādu viņš var saņemt. Droši vien drusku netaktisks jautājums, bet tomēr – savulaik, kad pirms gadiem desmit tu sāki strādāt pie romānu cikla Viņpus vārtiem, tu jau laicīgi tēmēji uz kaut kādiem tālejošiem mērķiem? Sak’, pabeigšu visu ciklu – un tad gan jūs redzēsiet, kas es par vīru.

Aivars Kļavis. Absolūti nē. Kad pabeidzu pirmo grāmatu Adiamindes āksts, es pat īsti nesapratu – ir tas romāns vai nav. Un ko lai ar to vispār iesāk? Izlasīja tuvinieki – jā, labi lasoties, bet, saproti, tā paškritikas latiņa vienmēr ir tik augsta… Man jau ir bijusi ne pārāk gaiša pieredze ar nenodrukātām grāmatām, ar vienu stāstu krājumu, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā staipījos apkārt pa nez cik izdevniecībām – tikko biju pārcēlies uz laukiem, baigi vajadzēja naudu, bet nevienam neradās nekāda interese, tolaik latviešu literatūra vispār negāja. Nu, jā, bet, kad otrā grāmata Rīgas kuprītis bija gatava, tad, protams, jau zināju – ja to publicēs, trešo arī rakstīšu.

Bet par tiem tālejošajiem mērķiem – zini, mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve. Es taču joprojām esmu žurnālists, bieži tiekos ar cilvēkiem – un labi redzu, ka nemaz tik daudzi nezina, ka ir tāds rakstnieks Kļavis. Vai, piemēram, trešā grāmata – Piesmietais karavīrs. Pastāvēja iespēja, ka tā vispār neiznāks vai arī iznāks ilgi pēc sarakstīšanas. Sākās krīze, paaugstināja PVN grāmatām, izdevniecība bija nonākusi līdz maksātnespējai – un tas viss notika brīdī, kad romāns atradās ražošanā. Bija, protams, Kultūrkapitāla finansējums, bet ar to bija daudz par maz. Aizsūtīju veselu kaudzi vēstuļu iespējamajiem sponsoriem, uzņēmējiem, kurus es zināju. Atsaucās viens, turklāt tāds, kuru es pat redzējis nebiju. Tikai pateicoties šim atbalstam, romāns varēja iznākt. Dzīvoju savā Skultē, un tas mani smuki noliek pie vietas. Reizi mēnesī iznāk tāda Limbažu novada avīzīte. Sieva saka, ka Latvijā neesot tāda novada, par kuru kāds autors būtu uzrakstījis četrus romānus, bet es tajā avīzītē neesot pat pieminēts. Parādās ziņa, ka man piešķirta Baltijas Asamblejas balva, sieva šķirsta avīzi, pirmā lappuse, otrā, trešā – mana vārda nekur nav. Tad nāk tā, kurā ievieto ziņas par mirušajiem un dzimušajiem. Saku: „Tur gan nemeklē, vēl es tur nedomāju parādīties.” Tādi sīkumi mani smuki noliek pie vietas, kaut gan, taisnību sakot, man nemaz nav laika par tādām lietām domāt.

Regīna Ezera: izšķirošā žesta māksla

1977. gads, Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. No mūsdienām raugoties – mazliet neizprotama, mazliet mīklaina, mazliet uzjautrinoša aina, kaut gan tobrīd viss ritēja un tika uztverts visdziļākajā nopietnībā. Nupat pieņemta jauna PSRS konstitūcija, apstiprināta PSRS himnas jaunā redakcija, PSKP ģenerālsekretārs vēl gadus piecus būs Leonīds Brežņevs, kurš nākamgad ar Mazo zemi iemājos arī padomju literatūras klasiķu panteonā. Anglijā sāk plosīties panki, Rīgā notiek pirmās diskotēkas, Liepājā nesen nodibinājusies rokgrupa Līvi, džinsi maksā teju veselu mēnešalgu, savukārt lētākais šņabis – tikai 3 rubļi un 62 kapeikas, veikalos parādās ungāru zaļie zirnīši un bulgāru cigaretes, toties lāgiem mīklainā veidā uz laiku mēdz pagaist sviests un desas. Amerikāņi un krievi aizrautīgi turpina apgūt kosmosu, Tūrs Heijerdāls ar papirusa laivu Tigris kuģo pa Indijas okeānu, Parīzē uzceļ Žorža Pompidū Nacionālo mākslas un kultūras centru, Rīgā viesnīcas Latvija un Preses nama augstceltnes, lai arī redzamas jau pa gabalu, pagaidām vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet Ļeņina piemineklis Ļeņina ielā¹ stāv stabils un nesatricināms. ASV parādās Zvaigžņu karu pirmā filma, mirst Preslijs, Čaplins un Nabokovs. Rīgā Dailes teātris beidzot pārceļas uz jauno ēku Ļeņina ielā, sāk iznākt Raiņa Kopoti raksti trīsdesmit sējumos, uz ekrāniem parādās Aivara Freimaņa Puika, Oļģerta Dunkera Vīrietis labākajos gados. Imants Ziedonis publicē Poēmu par pienu, brauc uz ASV un Kanādu, Alberts Bels, Marģeris Zariņš, Visvaldis Lāms, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis palēnām sāk pielaikot dzīvo klasiķu mēteļus. Viņiem tīri labi veicas, lai gan Bels tieši 1977. gadā publicē savu, iespējams, vissliktāko romānu Poligons, toties romānistikā spoži debitē Andris Kolbergs ar Krimināllietu trijām dienām, vienā rāvienā reanimējot gausi mirstošo latviešu detektīvu. Dzejā nupat uzzibsnījis Māris Melgalvs, Amanda Aizpuriete, Pēters Brūveris, drīzumā parādīsies Klāva Elsberga un Guntara Godiņa pirmās publikācijas. Bet vispār literatūrā tāpat kā sabiedrībā – rāms miers, drusku tā kā miegainība, tā kā pagurums, sešdesmito gadu poētiskās batālijas jau pārtapušas mītā, savukārt to, ka literatūrā – un, protams, sociālajā dzīvē – zemdegās briest lielas pārmaiņas, neviens pat nenojauš; socreālisms gan pastāv kā kanons un tiek piesaukts vai katrā literatūrkritiskā apcerējumā, bet neviens to vairs par pilnu neņem. Vārdsakot, satīstījušamies sociālisma kulminācijas fāze – miers mājās, visiem labi.

Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

Domājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Negraužot senču kaulus

Mazs ceļvedis pa XXI gadsimta sākuma latviešu īsprozas teritorijām

2011. gadā apgāds Zvaigzne ABC iecerēja izdot latviešu jaunākās īsprozas izlasi, paredzētu skolu vajadzībām. Par krājuma sastādītāju un priekšvārda autoru piedāvāja būt man. Savācu stāstus, turklāt, manuprāt, patiešām 21. gadsimta sākuma spicāko letiņu autoru spicākos stāstiņus, kas kopumā veidoja nudien interesantu un kolorītu īsprozas ainavu, pamazām uztapa arī priekšvārds, bet tad piepeši viss sagāja dēlī. Atmiņā vairs nav palicis, kas īsti notika un kāda bija notikumu secība, bet, šķiet, no vienas puses, Vija Kilbloka stipri neveiksmīgi izteicās par latviešu autoru nespēju sarakstīt komerciāli veiksmīgu darbu (īstenībā pamatoti, taču tika piemirsts pamatjautājums: ko pašreizējā letiņu grāmatizdošanas/pirkšanas situācijā īsti varētu nozīmēt šāds jēdziens – komerciāli veiksmīgs darbs), no otras – sadumpojās dažas krājumā pārstāvētās autores ar pavisam greiziem pārmetumiem – it kā neviens viņām nav prasījis atļauju šos tekstus publicēt. Pilnīgas aplamības – katrai un katram darīju zināmu, kuru stāstu esmu iecerējis iekļaut īsprozas izlasē, bet dažos gadījumos pieskaņojos attiecīgā autora vēlmēm un atlasīju citus stāstus. Nelaime vien tā, ka no runāšanas līdz krājuma iznākšanai aizritēja vairāk nekā gads, un laikam visiem jau bija pagaisis no atmiņas, kādā sakarā savulaik no autoriem tika lūgti stāsti. Jezga noveda vien pie tā, ka Zvaigzne ABC atmeta krājuma izdošanai ar roku – ja paši negrib, tad nav ko ķēpāties –, bet lielākie zaudētāji šajā situācijā izrādījās skolasbērni, kuriem joprojām nav iespējas gūt pārskatu par 21. gadsimta sākuma latviešu īsprozas kopainu.

Sanāk, ka blogs ir vienīgā vieta, kur šis priekšvārds ir ieraudzījis dienasgaismu.

Jautājumu varētu formulēt pavisam vienkāršu un zināmā mērā pat primitīvu: vai ir kāds īpašību, īpatnību vai pazīmju kopums, ar ko vairāk vai mazāk precīzi varētu raksturot jēdzienu “latviešu mūsdienu īsproza” (šajā jēdzienā ietverot aptuveni XXI gadsimta pirmā gadu desmita laikā sarakstītos stāstus)? Bez liekām runām un garas teoretizēšanas uzreiz arī jāatbild – tikpat vienkārši un primitīvi: šādu īpašību, īpatnību vai pazīmju kopuma nav. Mūsdienu īsprozas kanonu nav iespējams izveidot. Nav nedz precīzi definējamu orientieru, nedz īsprozas “maģistrālā sižeta”, nedz “plauktiņu”, kuros izkārtot autorus viegli un ērti pārredzamā sistēmā. Ir – autori, kuri raksta tik atšķirīgi, ka lāgiem viņu stāstu poētikas pat nesaskaras, it kā viņus būtu radījušas pilnīgi atšķirīgas pieredzes un kultūras. Un tomēr: var runāt par dažiem pirmajā acu uzmetienā grūti samanāmiem – jo, kā jau teikts, autori tik atšķirīgi, ka viņu kopums aizdomīgi atgādina haosu, – procesiem un parādībām, kas atšķir XXI gadsimta pirmā gadu desmita īsprozu no XX gadsimta deviņdesmito gadu īsprozas.

Mazs atskats nesenā pagātnē. Ja palūkojamies uz XX gadsimta sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu īsprozu, aina skaidrāka par skaidru. Ir “lielie rakstnieki” – Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, Marģeris Zariņš, Alberts Bels (atkarībā no gaumes un vērtēšanas kritērijiem var pievienot vēl kādu, teiksim, Andri Jakubānu vai Vladimiru Kaijaku, bet kopumā šāds korifeju saraksts visiem interpretētājiem veidotos ļoti līdzīgs), un ir “fona rakstnieki”, kas var būt gana savdabīgi un interesanti, tomēr kvalitātes ziņā viņu īsproza klusi mīt kaut kur literatūras dibenplānā un prozas “maģistrālo sižetu” praktiski neietekmē. Un, kas ne mazāk svarīgi, visu šo autoru reprezentēto rakstību pamatā ir vairāk vai mazāk spilgti izteikts reālisma kods, t. i., uzskats, ka ar vārda palīdzību iespējams aprakstīt pasauli.