Kārlis Žilvinskis izdod e-grāmatas. Patlaban skaidrs, ka lūzums grāmatizdošanā jau noticis. Lielajās valodās e-grāmatu skaits pārsniedz papīra formātā izdoto grāmatu skaitu. Latvijā šis process gan knapi sācies, kaut gan sabiedriskajā transportā aizvien biežāk redzami ļauži, kas lasa planšetē, e-lasītājā vai viedtelefonā. Grāmatizdevēji dažādu iemeslu dēļ visai skeptiski nolūkojas uz e-grāmatu iespējām, atskaitot apgādu “Zvaigzne ABC”, kurš viens no pirmajiem jau pirms vairākiem gadiem sāka e-grāmatu izdošanu. Tomēr gadās cilvēki, kas saskata nākotni šajā būšanā, ja ne citādi – nav jāgaida, kamēr Latvijas e-grāmatu tirgū ienāks Amazon vai kāds cits gigants. Viens no tādiem ir Kārlis Žilvinskis, „Publicētavas” un „Lasītavas” vadītājs. „Lasītavā” iegādājamas arī gluži svaigas latviešu oriģinālliteratūras grāmatas, tostarp Noras Ikstenas “Dievmātes draudzene”, Māras Zālītes “Pieci pirksti”, Ingas Žoludes “Santa Biblia”, Viļa Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu”, Jāņa Joņeva “Jelgava 94″, Arta Ostupa “Fotogrāfija un šķēres” un citas. Ir arī latviešu un tulkotā klasika, turklāt daudzas grāmatas lejuplādējamas bez maksas.
Kategoriju arhīvs: Intervijas
Edvīns Raups: “Mūza – tas ir mirklis.” Dzejnieka (paš)portrets mūzu ietvarā
Ja reiz dzejnieks, tad dzeja. Ja dzeja, tad mūzas klātbūtne obligāta. Ja mūza nenāk, tad ne vella nevar uzrakstīt, bet, kolīdz viņa ir klāt, viss rakstās un dzejojas pats no sevis. It kā pašsaprotami, taču, izrādās, lieta ne tuvu nav tik vienkārša. Cik dzejnieku – tik mūzu pasugu. Vismaz tā var noprast no Edvīna Raupa stāstījuma.
Dzejnieka vairs nav, ir tikai tīra dzeja
Saruna notiek marta beigās Edvīna un viņa sievas teātra kritiķes Ievas Strukas dzīvoklī Torņakalnā. Mums Patīk bija iecerējis izveidot Edvīna portretu, taču viņa stāstījums tik ļoti tiecās pārtapt monologā, ka portrets lielā mērā pārvērtās pašportretā. Nesen Edvīns pārradies no Nikaragvas, vēl pilns ar iespaidiem, pirms pāris nedēļām saņēmis Dienas gada balvu kultūrā par pagājušogad iznākušo dzejoļu krājumu „Mirklis šis” un Lorkas „Lekciju” tulkojumu, bet vēl nenojauš, ka šīs pašas grāmatas pavisam drīz tiks nominētas Literatūras Gada balvai oriģināldzejas un tulkojumu kategorijā.
Andra Manfelde pirms lielās klusēšanas
Pirms sarunas rakstniece Andra Manfelde mazliet smīnīgi pavēstīja, ka tā droši vien būšot runāšana pirms lielās klusēšanas. Aprīlī un maijā Andra Manfelde mēnesi dzīvoja Dubultu Rakstnieku namā, prātā palēnām kārtojās domas par romānu, kura nosaukums, iespējams, varētu būt „Virsnieku sievas”, nesen notika Zigmāra Liepiņa „Transcendentālās oratorijas” pirmatskatņojums, kurai Andra sacerēja vārdus. Bet laikam gan pats svarīgākais – viņa gaida piedzimstam otro meitu.
Jura Zvirgzdiņa lapas, žūkšņi un kaudzes
Mūslaiku rakstnieka darbistaba – tā lielākoties ir pagalam pieticīga aina. Ne miņas no radošās nekārtības, aprakstīta, pusaprakstīta un neaprakstīta papīra žūkšņiem, kaudzēm un grēdām, piezīmju grāmatiņām, mapēm, laikrakstu izgriezumiem, kartotēku kastītēm un tamlīdzīgiem radošās esamības aksesuāriem, ja nu vienīgi šur tur pa kādai puslasītai grāmatai, izdzertai kafijas krūzītei vai aizkostai maizes rikai. Sērdienīgi klajš galds, uz kura nolikts portatīvais dators, bet radošais haoss, ja tāds vispār ir, meklējams vien rakstnieka smadzenēs un varbūt vēl datora cietajā diskā. Patīk tas vai nē, bet mūsdienās rakstnieki, visviens, cik viņi poētiski vai pragmatiski attiecas pret savu darbu, parasti strādā ar datoru. Ir dzirdēti šausmu stāsti, ka dažs datora nāvi, kas jebkuram datoram pienāk agrāk vai vēlāk, uztver kā apokaliptisku atgadījumu, kas pārvelk svītru visām viņa iecerēm. Kā tu kaut ko uzrakstīsi, ja dators beigts un pagalam. Ne miņas no radošajām mokām trīsuļojošā sveces gaismā, apgrauztām pildspalvām un zīmuļiem un sīkām, nervozā rokrakstā aprakstītām lapiņām.
Imants Ziedonis: „Mākslai ir jādod, nevis jāņem”
Par Imantu Ziedoni pēc viņa aiziešanas sarakstīts daudz, bet šoreiz lai runā viņš pats – tāds, kāds bija 2000. gadā, kad filmējām Ziedoni režisores Ināras Kolmanes un „Studijas Deviņi” inspirētajam dokumentālo materiālu ciklam „Rakstnieks tuvplānā”. Filmēšana ilga divas dienas, izrunātas tika visādas būšanas – Ziedonis stāstīja par savu dzīvi, darbiem, cilvēkiem un lietām, kas viņam visriņķī. Un, protams, daudz arī par dzeju un dzejnieka sūtību. Gatavajā materiālā ne tuvu neietilpa visas Ziedoņā refleksijas; neliels ieskats viņa pārdomās par dzīvi dzejā un dzejas dzīvi lasāms šeit.
DVD disku „Imants Ziedonis” izdevis apgāds „Zvaigzne ABC” 2013. gada pavasarī. Pamazām iznāk arī citi diski ar cikla „Rakstnieks tuvplānā” dokumentālajiem materiāliem.
Berelis: Jūs esat agresīvs cilvēks?
Ziedonis: Domāju, ka jā.
Berelis: Dzejniekam nepieciešama agresivitāte?
Etgars Kerets: slengs svētajā valodā
Etgars Kerets (1967) ir, iespējams, pazīstamākais savas paaudzes Izraēlas rakstnieks, raksta ivritā. Kerets raksta īsprozu, pēc viņa stāstiem uzņemtas vairākas filmas, arī viņš pats izmēģinājis roku režijā; vēl viņš ir rakstījis scenārijus TV un radio šoviem un tekstus komiksu grāmatām. Kereta darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās. Nesen latviski iznāca Kereta īsprozas izlase Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs (Jāņa Rozes apgāds; no ivrita tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds). Stāstu kopintonācija – mazliet groteska, mazliet absurda, bet allaž ar specifiski keretiska liriskuma piedevu. Sižeti – pārgalvīgi, provocējoši, bieži vien arī šokējoši. Oktobra beigās Kerets dažas dienas viesojās Rīgā – tad arī tapa šī saruna.
Guntis Berelis. Latvijā nav tikpat kā nekāda priekšstata par ivritā rakstīto literatūru. Liekas, no ivrita tulkotas tikai divas grāmatas – pirms divpadsmit gadiem Izraēlas literatūras klasiķa Amosa Oza romāns Melnā kaste un šogad – tavs Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs. Intervijā, protams, nav iespējams izklāstīt ivritā rakstītas literatūras īso kursu, bet tomēr – ko ivrita literatūra ir izdarījusi ar tevi, un ko tu esi izdarījis ar ivrita literatūru?
Etgars Kerets. Izraēlas tauta ir ārkārtīgi sena, bet valsts – jauna, dibināta 1948. gadā. Tāpat arī ebreju literatūras saknes meklējamas tālā pagātnē, turpretī Izraēlas literatūra ir relatīvi jauna. Turklāt ivrits ir valoda, kurā sarakstīti Svētie raksti, tāpēc rakstnieks, kurš raksta svētā valodā, dara svētu darbu. Faktiski viņš kļūst par misionāru, nācijas skolotāju, kura balsī cilvēki ieklausās, lai kļūtu arvien labāki un labāki.
G. B. Kaut kādā mērā te var saskatīt paralēli ar dzejnieka lomu padomju Latvijā. Arī tolaik dzejnieki kaut kādā mērā uzņēmās misionāra, skolotāja un apgaismotāja funkcijas.
E. K. (Kerets par latviešu literatūru zina vēl mazāk nekā es – par ebreju, tāpēc izskatās ieinteresēts, taču sarunas uzmanības centrā paliek Izraēlas literatūra.) Literatūra tika rakstīta „augstajā” valodā, koncentrējoties uz ārkārtīgi svarīgām un smagām lietām – Izraēlas neatkarību, Izraēlas un Palestīnas konfliktu, nacionālās identitātes problēmām un tā tālāk. Nekādā gadījumā nebija pieļaujams slengs, pat ar ikdienas valodas lietojumu nedrīkstēja kropļot valodu, kādā taču sarakstīti Svētie raksti. Īsi runājot – ja tu gribi rakstīt grāmatas savam un citu priekam, labāk neraksti. Ja esi rakstnieks, tev jāapcer smagas un nopietnas problēmas. Cita ceļa vienkārši nav. Augot šādas literatūras gaisotnē, pats par sevi saprotams, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par rakstnieku, jo nejutos gana gudrs, lai aizvadītu kādu mācību līdz tautai. Sāku rakstīt, kad dienēju armijā, un tur man mūždien gadījās visādas ķibeles ar komandieriem…Tāpēc bieži nonācu karcerī.
Aivars Kļavis: „…mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve”
Aivaru Kļavi uzklausīja Guntis Berelis un Guntars Godiņš
2012. gada Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņēma Aivars Kļavis par romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā ietilpst romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009) un Ceļojošā cirka gūstekņi (2012). Balvas laureāti jau izsludināti, bet pasniegšanas ceremonija Viļņā vēl nav notikusi. Aivars liekas mazliet apmulsis, mazliet aizkaitināts, nokļuvis tik uzstājīgas mediju uzmanības centrā, arī mūsu saruna sākas ar mazu nokavēšanos, jo viņam steidzīgi un tieši tagad jāizskata kādam citam izdevumam sniegtā intervija, bet vēl vairāk samulsis viņš bija, uzzinot, ka kļuvis par laureātu. Ziņa patiesi nākusi kā pamatīgs blieziens, pareizāk sakot, divi. Proti, 28. septembra rītā – starp citu, nākamajā dienā pēc Ceļojošā cirka gūstekņu priekšāstādīšanas – Aivars, klausoties radio, pirmo reizi izdzirdējis, ka cikls Viņpus vārtiem izvirzīts Baltijas Asamblejas balvai, īsti nav paspējis aprast ar šo informāciju, bet jau nedaudzas stundas vēlāk uz galvas nobrukusi ziņa, ka balva piešķirta viņam. „Pirmajā mirklī domāju, kāds mani grib izmuļkot,” saka Aivars.
Guntis Berelis. Savulaik Baltijas Asamblejas balvu saņēma arī Pēters Brūveris. Visādas oficiālas būšanas, cildinājumi un pagodinājumi viņu neko daudz neiespaidoja, tādas lietas viņš mēdza vai nu uztvert stipri ironiski, vai vispār nepievērsa tām uzmanību, tomēr toreiz varēja just, ka par Baltijas Asamblejas balvu Pēters tiešām ir priecīgs un lepns. Prātā palikusi viena viņa frāze: „Neko lielāku jau tāpat nedabūšu, tālāk jau tikai Nobelis.” Protams, brūveriskā ironija redzama bez jebkādas optikas, tomēr sava taisnība tur ir – Baltijas valstīs dzīvojošam rakstniekam Asamblejas balva patiesi ir, pieļauju, nozīmīgākais pagodinājums, kādu viņš var saņemt. Droši vien drusku netaktisks jautājums, bet tomēr – savulaik, kad pirms gadiem desmit tu sāki strādāt pie romānu cikla Viņpus vārtiem, tu jau laicīgi tēmēji uz kaut kādiem tālejošiem mērķiem? Sak’, pabeigšu visu ciklu – un tad gan jūs redzēsiet, kas es par vīru.
Aivars Kļavis. Absolūti nē. Kad pabeidzu pirmo grāmatu Adiamindes āksts, es pat īsti nesapratu – ir tas romāns vai nav. Un ko lai ar to vispār iesāk? Izlasīja tuvinieki – jā, labi lasoties, bet, saproti, tā paškritikas latiņa vienmēr ir tik augsta… Man jau ir bijusi ne pārāk gaiša pieredze ar nenodrukātām grāmatām, ar vienu stāstu krājumu, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā staipījos apkārt pa nez cik izdevniecībām – tikko biju pārcēlies uz laukiem, baigi vajadzēja naudu, bet nevienam neradās nekāda interese, tolaik latviešu literatūra vispār negāja. Nu, jā, bet, kad otrā grāmata Rīgas kuprītis bija gatava, tad, protams, jau zināju – ja to publicēs, trešo arī rakstīšu.
Bet par tiem tālejošajiem mērķiem – zini, mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve. Es taču joprojām esmu žurnālists, bieži tiekos ar cilvēkiem – un labi redzu, ka nemaz tik daudzi nezina, ka ir tāds rakstnieks Kļavis. Vai, piemēram, trešā grāmata – Piesmietais karavīrs. Pastāvēja iespēja, ka tā vispār neiznāks vai arī iznāks ilgi pēc sarakstīšanas. Sākās krīze, paaugstināja PVN grāmatām, izdevniecība bija nonākusi līdz maksātnespējai – un tas viss notika brīdī, kad romāns atradās ražošanā. Bija, protams, Kultūrkapitāla finansējums, bet ar to bija daudz par maz. Aizsūtīju veselu kaudzi vēstuļu iespējamajiem sponsoriem, uzņēmējiem, kurus es zināju. Atsaucās viens, turklāt tāds, kuru es pat redzējis nebiju. Tikai pateicoties šim atbalstam, romāns varēja iznākt. Dzīvoju savā Skultē, un tas mani smuki noliek pie vietas. Reizi mēnesī iznāk tāda Limbažu novada avīzīte. Sieva saka, ka Latvijā neesot tāda novada, par kuru kāds autors būtu uzrakstījis četrus romānus, bet es tajā avīzītē neesot pat pieminēts. Parādās ziņa, ka man piešķirta Baltijas Asamblejas balva, sieva šķirsta avīzi, pirmā lappuse, otrā, trešā – mana vārda nekur nav. Tad nāk tā, kurā ievieto ziņas par mirušajiem un dzimušajiem. Saku: „Tur gan nemeklē, vēl es tur nedomāju parādīties.” Tādi sīkumi mani smuki noliek pie vietas, kaut gan, taisnību sakot, man nemaz nav laika par tādām lietām domāt.
Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Ogriņš: „Aiz jebkā ir vēl kaut kas, tāpēc es turpinu rakstīt”
Andris Ogriņš (1975) ir divu dzejoļu krājumu – es zvēru pie kraukļiem (2008) un zem pulksteņa pulkstenis (2011) – un dzejprozas kopojuma Pēdējā santīma grāmata (2012) autors. Literatūras gada balvai nominēts Ogriņa krājums zem pulksteņa pulkstenis. Nav viegli ar viņu sarunāties – ļoti bieži atbildes vietā jāieklausās daudzu daudzpunktu sanoņā, divus teikumus mēdz atdalīt bezdibenīgas pauzes, bet Ogriņa ironijai vēl nav izdomātas zīmes, kā to atveidot grafiski, jo rakstiskā tekstā ne vienmēr nojaušams, vai Ogriņš teikto domājis nopietni vai ironiski. Viņš apgalvo, ka rakstot ļoti kompakti – arī runas maniere ir kompakta, banāls izteikums klusuma kontekstā var kļūt nopietns un iegūt negaidītas dziļuma dimensijas.
Guntis Berelis. Dzejnieks mūslaikos ir tāda ļoti perifēra personība – un, visticamāk, arī par trīs grāmatu autoru, Literatūras gada balvas laureātu Andri Ogriņu puslīdz nojēga vien retajam. Iemetot aci iedomātā spogulī – ko tu tur redzi?
Andris Ogriņš. Grūts jautājums… Kas es esmu… Ir grūti kaut ko pastāstīt par sevi. Domāju, ka vēl arvien esmu cilvēks.
G. B. Tu tā domā?
A. O. Jā.
G. B. Kam jānotiek, lai cilvēks ķertos pie dzejošanas?
A. O. Tas sākās trīsdesmit gadu vecumā. Radās vēlēšanās kaut kā izpausties. Gribējās izlikt to, kas bija iekšā un lauzās uz āru. Zīmēt un muzicēt neprotu, citas mākslas arī svešas, tāpēc mēģināju rakstīt, un atklāju, ka tas man padodas. Sākumā varbūt neveikli, bet tad es eksperimentēju…
G. B. Īstenībā nav tik maz ļaužu, kas sāk dzejot ap trīsdesmit, tomēr man tas liekas…
A. O. Nujā, gandrīz perversi, es zinu.
G. B. Varbūt ne gluži perversi. Tīņa vecumā dreijāt pantiņus – tas ir normāli, tam ja ne visi, tad ļoti daudzi iziet cauri un pārslimo. Bet sākt dzejot trīsdesmit gados – kaut kam taču jānotiek, lai cilvēks radikāli mainītu pasaules skatījumu, realitātes uztveri, vērtību orientāciju. Trīsdesmit gados cilvēks ir puslīdz noformējies – un radikālas pārmaiņas būtībā ir varmācība pret sevi pašu.
A. O. Varbūt es vēlējos sevi noformulēt jeb definēt kā cilvēku.
G. B. Agrāk tev tas nebija skaidrs?
A. O. Daļēji. Viss kas bija izmēģināts. Nekur neatradu piepildījumu.
G. B. Tomēr, cik zinu, ar mākslām tev nav bijis cieša sakara?
A. O. Nē. Sportoju. Nodarbojos ar cīņu, bet tad vienubrīd man apnika, guvu arī smagas traumas… Grūti pateikt, kāpēc tu sāc rakstīt… Kāpēc cilvēks vispār sāk kaut ko darīt… Bet, lai rakstītu, nevajadzēja piespiesties. Dzeja nāca viegli, un mani spārnoja tas, ka tā acīmredzami un strauji progresēja. Jebkura darbība ievelk, ja jūti, ka padodas. Sākumā jau katra rindiņa liekas ģeniāla, bet nolaisties uz zemes palīdzēja draugi, uzradās interešu biedri.
Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Nora Ikstena: „Stāsts par skolotāju un skolnieci”
Literatūras gada balvai prozā nominēta Noras Ikstenas grāmata Vīrs zilajā lietusmētelītī. Grāmatā uzmanības centrā ir autores ilggadīgās attiecības ar Dzintaru Sodumu, taču tā nebūt nav nedz Soduma biogrāfija, nedz atmiņu stāsts, nedz dokumentāls vēstījums, kaut gan tajā klātesoša gan biogrāfija, gan autores atmiņas, gan dokumetālais pamats. Būtībā autore šīs divu dažādu paaudžu un pasauļu rakstnieku attiecības paceļ pavisam citā līmenī – turpat, kur mīt Homēra varoņi, no kuriem inspirējās Džoiss, kuru latviskoja Sodums.
Guntis Berelis. Visas tavas grāmatas ir ļoti personiskas – ne tikai tāpēc, ka autors vispār nav spējīgs rakstīt bezpersoniski, bet arī tāpēc, ka autobiogrāfiskas detaļas klātesošas pat tajos darbos, kas lasītājam, iespējams, liekas pilnībā izdomāti. Tomēr Vīrs zilajā lietusmētelītī, pieļauju, ir tava vispersoniskākā grāmata. Kāds bija tās tapšanas „autobiogrāfiskais fons”, kas beigu galā tevi aizvedināja līdz Vīram zilajā lietusmētelītī?
Nora Ikstena. Viss sākās 1994. vai 1995. gadā. Strādāju Karogā apskata nodaļā, žurnāls veica trimdas literātu aptauju, un šajā sakarā aizsūtīju Dzintaram Sodumam tādu visai formālu anketu. Sodums atsaucās uz anketu, bet sev raksturīgajā manierē – uz jautājumiem bija atbildējis diezgan strupi Taču klāt bija pievienota pamatīga vēstule. Tobrīd Karogā jau bija publicēti mani pirmie divi stāsti, un Sodums šos stāstus vēstulē bija rūpīgi izanalizējis. Iedomājies, man taču bija tikai kādi 24 gadi – iesācēja, meitene ar bizi, sarakstījusi pirmos stāstiņus, un te pēkšņi – Soduma vērtējums, kritika, analīze, tāpēc vēstule mani, protams, stipri satricināja. Varbūt par pašu Sodumu man tobrīd vēl nebija īstas nojausmas, pārāk maz biju lasījusi, toties milzīga interese bija par viņa tulkoto Ulisu. Vēl mācīdamies augstskolā, gāju uz Misiņiem, lasīju specfondā Ulisu, pat kaut ko izrakstīju. Grūti pateikt, kāpēc, bet tā grāmata vai, pareizāk sakot, Soduma tulkojums mani bija ļoti aizķēris. Izlasīju vēstuli – un pēc tam mēnešus divus domāju, ko lai raksta pretī. Beigās tomēr saņēmos, uzrakstīju atbildi – un tā šis stāsts sākās.
Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Zvirgzdiņš: „Labi samelots ir patiess”
Runājam ar Juri Zvirgzdiņu par prozu, precīzāk, par viņa prozu, vēl precīzāk – par pagājušogad iznākušo stāstu krājumu Atgriešanās Itakā, kas nominēts Literatūras gada balvai. Tak runāšana par prozu nevedas, pareizāk sakot, viss Zvirgzdiņa teiktais nemitīgi tiecas pārtapt prozā. Divi trīs teikumi tiek veltīti, lai izvairītos no atbildes uz manu jautājumu, tad viltīgs smīns – un seko gandrīz uzbrūkošs: „TU ZINI…?” (tieši tā, ar lielajiem burtiem). Es nezinu, toties tagad zinu un varu pastāstīt citiem, ka, piemēram, četrdesmito gadu otrajā pusē miliči uz Bauskas kilometrus desmit no Rīgas ceļa aplaupīja tirdziniekus, bet čekisti pēcāk kaujā ieņēma milicijas iecirkni. Vai par to, kāpēc Zvirgzdiņš raudājis pēc Staļina nāves: „TU ZINI, ka 1953. gada martā es raudāju? Bija nomiris Staļins, un visu nedēļu bija sēru mūzika. Tieši tad es beidzu lasīt Gvido Felza romāna Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tulians pēdējo, desmito, burtnīciņu, kurā laupītāju vadonim nocirta galvu. Ļoti bēdīgi bija.” Vai par latvieti, kurš 1791. gadā apsūdzēts slepkavībā un par kuru Zvirgzdiņš pošas rakstīt romānu. Vai par kāda rakstnieka mazzināmiem biogrāfijas smalkumiem. Stāsti klājas kārtu kārtām, bet sarunas centrālā ass gaist biezā vārdu miglā. Grūti pateikt, cik lielā mērā Zvirgzdiņš paša acīm redzēto, saklausīto vai izlasīto pārstrādā proziskā tekstā, bet viņš ir pilns ar stāstiem. Nelaimīgā kārtā šajā sarunā tie nespēj ietilpināties, jo katrs stāsts ir vismaz vienas intervijas apjomā.
Juris Zvirgzdiņš. …man ir iecerēti trīs romāni. Viens, lai process būtu ātrāks, taps pusratā ar kādu paziņu. Divi – nobrieduši un jau klaudzina pie durvīm. Pirmais vēsta par tā saucamo vienkāršo cilvēku dzīvi laikposmā no 1939. gada 23. augusta līdz, manuprāt, 1945. gada 8. maijam. Man vienmēr interesējusi tāda lieta – kā šo laiku pavadīja tie cilvēki, kurus pēcāk neviens vispār nepieminēja. Kuri nav vēsture, kurus varbūt pat vēsture neinteresē, toties vēsture ar viņiem mēdz izrīkoties neganti. Deviņdesmitajā mūžībā aizgāja mana māte, pēc diviem gadiem tēvs. Kas palika pēc viņiem – diezgan daudz fotogrāfiju un vēl palika tas, ko mēs dēvējam par mutvārdu vēsturi. Stāstījumi. Laiks filtrē atmiņas. Manuprāt, veidojas mutiska literatūra, jo pēc kāda laika tu atceries ne tikai notikumu, bet arī savu stāstījumu, turklāt katrs stāstītājs ņem vērā arī to, kam stāsta, tāpēc no viena un tā paša notikuma viedojas daudzi atšķirīgi stāsti. Tā kompānija, kas romānā, – mans tēvs, mana māte, mana krustmāte, mans krusttēvs, tā dāma, kurai vajadzēja kļūt par manu krustmāti, bet viņa 1941. gadā nokļuva čekas pagrabos un tika izsūtīta, tad vēl tēva draugi, mātes draudzenes, kādi radinieki… Visi šie cilvēki, stāsti par viņiem… Es gan nepretendēju ne uz Paviča, ne uz Markesa lauriem… Lai gan nebūtu slikti, nebūtu slikti… (Iekavas vaļā, ironija, iekavas ciet.) Tā laika sabiedrība, centrs, drusku Sarkandaugava, mans mīļais Torņakalns, Āgenskalns, kur dzīvoja veca ostinieku dzimta, no tās nāca mans krusttēvs, kurš bija vācu koncentrācijas nometnē, Štuthofā, paspēja atgriezties mājās un pēc maza brīža 1945. gadā nomira. Es viņu vēl paspēju redzēt. Otrs romāns – par kādu brīvu zemnieku, jaunu cilvēku, kurš ņēma un mantkārības dēļ noslepkavoja un aplaupīja savu kaimiņu. Viņu saķēra, pratināja, viņš pinās savās liecībās, tad notiesāja, bet cariskajā Krievijā vairs nebija nāvessoda, un viņš pārsūdzēja spriedumu, bet, nesagaidījis procesa gala iznākumu, ņēma un nomira. Par to es pirmo reizi izlasīju manis ļoti cienītā Andreja Johansona esejā, bet pēc tam vēl atradu tā laika baltvācu žurnālu – 1796. gadā viens no tiesas dalībniekiem, grāfs Mellins, progresīvs cilvēks, nodarbojies ar kartogrāfiju, aprakstīja šo tiesas procesu. Arī grāfs Mellins mums tā arī nepasaka – tiesājamais bija vai nebija vainīgs. Romānā pamatdoma apmēram tāda: vai brīvība, kas nokrīt kā no debesīm, nāk par labu nesagatavotam prātam? Varbūt brīvība ir process, kas jāapgūst pamazām? Tā vīra iepriekšējo biogrāfiju nāksies piedomāt, jo mēs diezgan maz zinām par to laiku, kaut gan tad taču bija izglītoti latvieši, kas vācu avīzēs jau spēja lasīt par franču revolūciju, uzsūkt apgaismības laikmeta idejas. Vēl gribētos uzrakstīt divas lugas… Jā, esmu kaislīgs muldētājs – man trūkst sabiedrības, mana paaudze aiziet vai katrs nolien savā alā.
Guntis Berelis. Zini, lasot tavu krājumu Atgriešanās Itakā, rodas iespaids, ka tu savos septiņdesmit un vēl mazliet gados esi dullāks un ekstravagantāks nekā daudzi pusgadsimtu jaunāki ļauži. Latvija ar Armēniju mij jūru cisternās pret kalniem vagonos ar Noasa šķirstu piedevām – kā tas notiek stāstā Maiņa – tas vien ir ko vērts. Tu neesi arī arī Daugavas-Volgas ūdensceļa idejas patiesais autors?
J. Z. Stāsts ir laba lieta, ja tas nav absolūtais reālisms, jo, man liekas, ka absolūtais reālisms šīsdienas lasītājam vairs nav vajadzīgs. Viņš var skatīties realitātes šovus, ziņas, lasīt avīzes – dzīvi mēs uztveram caur medijiem, un mediji mums to realitāti tik bieži klārē. Nē, redzētais un dzirdētais jāpapildina ar fantāziju. Angliski daiļliteratūru sauc par fiction, un jau pašā vārdā ietverts šis fikcijas, izdomas, fantāzijas elements. Es nezinu, ko literatūrā nozīmē vārds „meli”. Labi piemelojot, var vilku no meža izvilināt laukā, ne tikai stāstu uzrakstīt. Man ļoti patīk kāda Markesa frāze – tas ir pārstāsts, nevis precīzs citāts: „Lai pierādītu Dieva esamību, priesteris iedzēra malku ļoti karstas šokolādes un pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes.” Kas tajā ir galvenais? Tas, ka priesteris pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes? Nē taču. Galvenais ir šis malks ļoti karstās šokolādes. Ja tā nebūtu, aina liktos pliekana, neticama un vispār muļķīga, bet no Markesa nekāds Markess nesanāktu, lai viņš cik priesterus lidinātu pa gaisiem. No ikdienas skatpunkta raugoties, Markess melo, bet – melo skaisti. Jo – labi samelots ir patiess. Bet vispār stāsts ir nopietna lieta. Starp citu, vienubrīd man pat bija apnicis rakstīt stāstus – likās, tīri tehniski esmu piešāvies uzrakstīt stāstus tīri labi.
Guntis Berelis vērtē: 