Mūslaiku rakstnieka darbistaba – tā lielākoties ir pagalam pieticīga aina. Ne miņas no radošās nekārtības, aprakstīta, pusaprakstīta un neaprakstīta papīra žūkšņiem, kaudzēm un grēdām, piezīmju grāmatiņām, mapēm, laikrakstu izgriezumiem, kartotēku kastītēm un tamlīdzīgiem radošās esamības aksesuāriem, ja nu vienīgi šur tur pa kādai puslasītai grāmatai, izdzertai kafijas krūzītei vai aizkostai maizes rikai. Sērdienīgi klajš galds, uz kura nolikts portatīvais dators, bet radošais haoss, ja tāds vispār ir, meklējams vien rakstnieka smadzenēs un varbūt vēl datora cietajā diskā. Patīk tas vai nē, bet mūsdienās rakstnieki, visviens, cik viņi poētiski vai pragmatiski attiecas pret savu darbu, parasti strādā ar datoru. Ir dzirdēti šausmu stāsti, ka dažs datora nāvi, kas jebkuram datoram pienāk agrāk vai vēlāk, uztver kā apokaliptisku atgadījumu, kas pārvelk svītru visām viņa iecerēm. Kā tu kaut ko uzrakstīsi, ja dators beigts un pagalam. Ne miņas no radošajām mokām trīsuļojošā sveces gaismā, apgrauztām pildspalvām un zīmuļiem un sīkām, nervozā rokrakstā aprakstītām lapiņām.
Šai ziņā prozists un daudzu bērnu grāmatu autors Juris Zvirgzdiņš ir absolūts izņēmums, pareizāk sakot, atbilst klasiskajiem priekšstatiem par to, kādam jābūt īstam rakstniekam. Datora viņam nav, e-pastu viņš nelieto, par interneta piedāvātajām iespējām viņam priekšstats gan ir, bet visai aptuvens. Toties ir ļoti daudz aprakstīta, vēl vairāk – pagaidām neaprakstīta papīra, tāpat arī rakstāmrīku netrūkst komplektā ar vēl dažiem rakstīšanai obligāti nepieciešamiem priekšmetiem – pelnutraukiem, jo rakstot Juris nemitīgi pīpē, bet pīpējot – nemitīgi raksta. Martā Juris uzturējās Dubultu Rakstnieku namā, kur pie viņa viesojās Mums Patīk. Līdz jūrai – kādi piecdesmit metri, divas nelielas istabiņas, kurās – jā, te nu pirmajā acu uzmetienā ir skaidrs, ka iemītnieks ir rakstnieks: gan papīra lapas, gan žūkšņi, gan kaudzes – uz galda, zem galda, uz dīvāna, uz naktsskapīša, uz palodzes, uz grīdas, vienīgi grēdu vēl nav, jo topošais romāns patlaban kārtīgas grēdas apmērus nav paspējis uzaudzēt. Sīkas piezīmes, fragmenti, lapas kas saspraustas vai salipinātas ar citām lapiņām, atsevišķi mirkļi, kas mazliet stūrainā rokrakstā ātrumā piefiksēti, lai nepagaist nebūtībā, plašāki teksta fragmenti, romāna norišu vietu plānu zīmējumi un personāžu kustības maršruti, darbam nepieciešamās grāmatas, kurās saliktas krāsainas līmlapiņas ar piezīmēm, un daudz kas cits.
Pats par sevi saprotams, ka visupirms Juris stāsta par topošo romānu.
Viens no svarīgākajiem rakstnieka darbarīkiem – pelnutrauks
„Romāns vēsta par tā saucamo vienkāršo cilvēku dzīvi laikposmā no 1939. gada 23. augusta līdz, manuprāt, 1945. gada 8. maijam. Man vienmēr interesējusi tāda lieta – kā šo laiku pavadīja tie cilvēki, kurus pēcāk neviens vispār nepieminēja. Kuri nav vēsture, kurus varbūt pat vēsture neinteresē, toties vēsture ar viņiem mēdza izrīkoties neganti. Deviņdesmitajā gadā mūžībā aizgāja mana māte, pēc diviem gadiem – tēvs. Kas palika pēc viņiem – protams, diezgan daudz fotogrāfiju, bet vēl palika arī tas, ko mēs dēvējam par mutvārdu vēsturi – stāstījumi.
Vajag arī redzēt, kā romāna varoņi pārvietojas
Laiks filtrē atmiņas. Manuprāt, veidojas mutiska literatūra, jo pēc kāda laika tu atceries ne tikai notikumu, bet arī savu stāstījumu, turklāt katrs stāstītājs ņem vērā arī to, kam stāsta, tāpēc no viena un tā paša notikuma viedojas daudzi atšķirīgi stāsti. Tā kompānija, kas romānā, – mans tēvs, mana māte, mana krustmāte, mans krusttēvs, tā dāma, kurai vajadzēja kļūt par manu krustmāti, bet viņa 1941. gadā nokļuva čekas pagrabos un tika izsūtīta, tad vēl tēva draugi, mātes draudzenes, kādi radinieki… Visi šie cilvēki, stāsti par viņiem. Man gribējās to visu uzrakstīt. Nesen, rakņājoties papīros, atradu lapiņu ar mazu fragmentu un par izbrīnu ieraudzīju, ka tās augšgalā piefiksēts arī datums – 2004. gada marts. Tātad līdz nopietna darba sākumam nācās gaidīt desmit gadus – pie romāna ķēros 2013. gada rudenī. Šogad iecerēts pabeigt.”
Pēc pauzes, kuras laikā briest negantas ironijas mākonis (bēdīgā kārtā Zvirgzdiņa ironiju vien retumis iespējams pārcelt uz papīra, taču tā allaž jāpatur prātā, klausoties vai lasot viņa stāstījumu), Juris atsāk: „Bet tās manas ieceres parasti nepiepildās. Esmu iecerējis uzkāpt Everestā, iegādāties un iemācīties braukt ar “Maybach” auto, bet padomāju, kas tad es – kāds snobs, vai, kas ar “Maybach”, nu, nē, vienkāršs čalis no Daugavas kreisā krasta, no Torņkalna. Pēc kā es izskatīšos tādā mašīnā? Pēc kunga? Nē tak, pēc veca muļķa. Tāpat – ja ņemtu un savus skaistos un sirmos matus un bārdu nokrāsotu kraukļa melnā krāsā. Stulbi, vai ne?”
Romāns procesā
Tomēr, ja nopietni, Juris neuzskata, ka romānu varētu piemeklēt neuzkāptā Everesta un neiebrauktā “Maybach” liktenis. „Romānu es uzskatu par parādu, kas noteikti jāatdod. Ja mana bioloģiskā uzturēšanās zemes virsū ievilksies pietiekami ilgi, gribētos šo un vēl vienu romānu… uzmadarot. Ceru, šis apzīmējums nav aplams? Madarot – tas taču nozīmē kaut ko saknibināt kopā?” Mazu brīdi Mums Patīk kopā ar Juri nododas diskusijai, kas tad īsti varētu būt šī pagalam neskaidrā nodarbe, madarošana, bet tad vienojas, ka šai gadījumā pareizāk varbūt būtu lietot vārdu „uzmargot”. Uzmargot romānu. Un, uzmetot acis Zvirgzdiņa melnrakstiem, patiesi rodas iespaids, ka viņam rakstīšana ir kaut kas radniecīgs margošanai – teksts veidojas, saaugot kopā sīksīkiem fragmentiem, atsevišķiem teikumiem, dialogu frāzēm, epizodēm (redzot, ka Mums Patīk aizrautīgi bildē melnrakstus, Juris mazliet bažīgi piebilst, ka, cerot, tur nevienas rupjības neesot).
Nē, mošķītis nav izkāpis no Jura grāmatām – tāds mīt Dubultos pie pasaku mājas “Undīne”
Turpinājumā saruna atgriežas pie Jura darbistabas. Lai arī Dubultu Rakstnieku nama telpas nav no plašajām, viņš pats tā neuzskata, jo vispār Zvirgzdiņš kopā ar sievu, grāmatu kalniem un rotaļu lāču bariem mīt 32 kvadrātmetru dzīvoklītī, kur vietas tomēr drusku par maz kārtīgai rakstnieka darbistabai. „Te nu man jāatgādina, ka mans ne pārāk mīlētais Rainis rakstīja pusguļus un uz dēlīša. Man arī ir tāds rakstāmais dēlītis – to uz ceļiem, un uz priekšu. Nē, nu ir jau arī galds, tāds maziņš, bet kāpēc gan ne uz dēlīša? Ērti, vietas arī daudz neaizņem, viss pa rokai. Man nav nekādu principiālu iebildumu pret datoru un mūsdienu tehnoloģijām vispār, daudzas lietas mani tur sajūsmina, bet… Divas reizes esmu mācījies lietot datoru, pat ierakstīju blociņā, kādi taustiņi jānospiež, lai panāktu vēlamo darbību, bet kaut kā nesanāk.” Tomēr paša tekstu viņam krietni labāk patīk lasīt izdrukātu vai vismaz mašīnrakstu, jo rokrakstā teksts neganti fragmentējoties, un pēcāk pašam autoram vairs neesot viegli starp daudzajiem fragmentiem orientēties un sameklēt vajadzīgo, turklāt izdrukāts teksts radot pabeigtības iespaidu, bet ar roku rakstīto griboties atkal un atkal, un vēlreiz pārrakstīt.
Top arī nākamā grāmata bērniem par lāci Tobiasu
Bet vēl nemaz ne tik sen rakstnieki taču pārsvarā strādāja ar rakstāmmašīnām. Kā ar to? Jā, Zirgzdiņam ir rakstāmmašīna, un ar to saistās kārtējais viņa pastāstiņš (stāstīt Juris var ilgi un eleganti – gan paša pieredzēto, gan nez kur saklausīto, gan izdomāto, gan izlasīto; Zvirgzdiņa darbistabā gaisā vibrē tik daudz vārdu, ka, liekas, viss piesūcies ne tikai ar tabakas smaržu, bet arī ar dzīvu prozu). „Pirmskara “Remington”. Netika lietota no 1941. līdz 1979. gadam. Par astoņdesmit krievu rubļiem nopirku no kādas kundzes. Rakstāmmašīna piederējusi viņas māsai, kura bijusi mašīnrakstītāja avīzē “Rīts”. 1941. gadā viņu izsūtīja, un viņa Sibīrijā gāja bojā. Rakstāmmašīnai atskrūvēju un noskrūvēju visu, ko var noskrūvēt, izkratīju putekļus, bet līdz ar putekļiem izbira sakaltušas, sīkas, brūnas drupačas. Izrādās, piparkūku gabaliņi. Un tad es iedomājos to ainu: kā šī mašīnrakstītāja, kaut ko pārrakstot 1939. vai 1940. gada Ziemsvētkos, pie viena grauž piparkūkas. Viņa, protams, nezina, kas viņu sagaida drīzā nākotnē, bet vienkārši klabina taustiņus, grauž piparkūkas un priecājas par dzīvi – un tā tās drupačas tur sabirst iekšā un paliek.” Viens stāsts parauj līdzi nākamo, seko līdzīgas ievirzes drūms, toties ārkārtīgi daiļrunīgs pastāstiņš par kādu māju, kuras iemītnieki 1949. gadā izsūtīti. Māja palikusi bez cilvēkiem, tomēr to nav pametuši bijušo īpašnieku kaķi. Dzīvojuši, no sirds aizrāvušies ar vairošanos, kamēr sešdesmitajos gados citādi absolūti tukšajā mājā mitis jau ap četrdesmit kaķiem.
Gaišākās domas nāk prātā tumšākajā naktī
Beigu galā saruna nonāk pie klasiskā jautājuma – par tuvākas vai tālākas nākotnes plāniem. Jā, Zvirgzdiņam jau prātā arī nākamais romāns, kura darbība noris drusku tālākā pagātnē. „Otrs romāns būs par kādu brīvu zemnieku, jaunu cilvēku, kurš mantkārības dēļ noslepkavoja un aplaupīja savu kaimiņu. Viņu saķēra, pratināja, viņš pinās savās liecībās, tad notiesāja, bet cariskajā Krievijā vairs nebija nāvessoda, un viņš pārsūdzēja spriedumu, bet, nesagaidījis procesa gala iznākumu, ņēma un nomira. Par to es pirmo reizi izlasīju manis ļoti cienītā Andreja Johansona esejā, bet pēc tam vēl atradu tā laika baltvācu žurnālu – 1796. gadā viens no tiesas dalībniekiem, grāfs Mellins, progresīvs cilvēks, nodarbojies ar kartogrāfiju, aprakstīja šo tiesas procesu. Arī grāfs Mellins mums tā arī nepasaka – tiesājamais bija vai nebija vainīgs. Romānā pamatdoma apmēram tāda: vai brīvība, kas nokrīt kā no debesīm, nāk par labu nesagatavotam prātam? Varbūt brīvība ir process, kas jāapgūst pamazām? Tā vīra iepriekšējo biogrāfiju nāksies piedomāt, jo mēs diezgan maz zinām par to laiku, kaut gan tad taču bija izglītoti latvieši, kas vācu avīzēs jau spēja lasīt par franču revolūciju, uzsūkt apgaismības laikmeta idejas.” Juris pieļauj, ka šis romāns tomēr pakoriģēs viņa rakstīšanas paradumus, jo nāksies caur sevi izlaist milzīgus vēsturiskās informācijas daudzumus, lai panāktu precizitāti detaļās, tāpēc viņš nu ir gatavs apgūt arī datoru un interneta būšanas. Iespējams, jau pēc gada Jura Zvirgzdiņa rakstnieka darbistaba izskatīsies pavisam citādi. Un tomēr – ar roku aprakstīta papīra lapām, īpaši, ja ir skaidrs, ka no šiem fragmentiem pēcāk saveidosies romāns, piemīt kaut kāda īpaša pievilcība vai šarms, varbūt ar drusku nostalģisku ietonējumu.
_______________________________________________
Vēl par Juri Zvirgzdiņu:
- Recenzija par Vlada Spāres, Lienītes Mednes un Jura Zvirgzdiņa romāna Odu laiks pirmo daļu
- Recenzija par Vlada Spāres, Lienītes Mednes un Jura Zvirgzdiņa romānu Odu laiks
- Recenzija par krājumu Esse un…
- Recenzija par stāstu krājumu Rīgas sapņugrāmata
- Recenzija par stāstu krājumu Atgriešanās Itakā
- Intervija Labi samelots ir patiess
Guntis Berelis vērtē: 
Patīkami lasīt par Juri, kaut nemaz nepazīsti. Varens cilvēks! Vairāk tādus un dzīve būs labāka, brīnišķīgāka un visā citā ziņā labāka