Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse

Osvalds Zebris. Koka nama ļaudis. R., Dienas Grāmata, 2013

osvalds zebris koka nama ļaudis Osvalds Zebris debitēja jaunam rakstniekam netipiski pavēlu, kad autoram jau bija 33 gadu – pirmais stāsts publicēts 2008. gadā, īsprozas krājums Brīvība tīklos (Literatūras Gada balva par labāko debiju) iznāca 2010. gadā. Nu – romāns Koka nama ļaudis. Pirms dažiem gadiem, kad romāns vēl tikai kūņojās prātā, intervijā autors šai sakarā izteicās: „Pašlaik man ļoti lēnām top viens garāks gabals par šo tēmu, par gribas aktiem, ko cilvēks izdara savas pieredzes vai vides ietekmē, un tad viņi iedarbina veselu notikumu ķēdi. Bet sākotnējais gribas akts – tā, protams, ir liela mīkla.” (Vēl varētu piebilst, ka, grūti pateikt, apzināti vai nē, romāns Koka nama ļaudis saistīts ar dažiem krājuma Brīvība tīklos stāstiem, vismaz – bērnu tēli šķiet radniecīgi krājumā aprakstītajiem bērniem, sakrīt pat viņu vārdi.)

Romāna ievaddaļa vedina domāt, ka Zebris sižetu darinājis pēc principa, kāds itin bieži sastopams literatūrā jau kopš Balzaka laikiem. Proti, autors rada namu/ielu/pilsētiņu, visupirms pamatīgi iepazīstina ar tajā mītošajiem ļaužiem (tieši tas notiek romāna pirmajā daļā), lai beigu galā mēģinātu pārsteigt lasītāju ar sarežģīto un, vēlams, traģiski ietonēto ornamentu, kādu veido šo ļaužu esamības. Šāds paņēmiens lāgiem pazibinājies arī latviešu prozā (piemēram, Aivara Kļavja stāstu krājumā Mans nams vai – modificētā skatā, uzmanības centrā ir nevis nams, bet mazs miestiņš – Regīnas Ezeras Zemdegās). Tātad – ir krietni sačākstējis divstāvu koka nams; šķiet, tas varētu atrasties kādā nomaļā Pārdaugavas šķērsielā („mazā, līkā iela”), teiksim, Torņakalnā vai Zasulaukā (teritorijas, kuras labi iepazinis autors); namu apdzīvo piecas ģimenes – ķertais students Romāns, kurš iedomājas, ka viņam priekšā ir izcila zinātnieka nākotne, Vešņakovs, kuru sagaida vien alkohola dūksnājs, viņa sieva Regīna, pensionārs Gunārs, kuram priekšā vairs nav nekas, ar kaķi vārdā Gagārins piedevās, tīnis Zintis, kuram paša aprobežotības dēļ nekādi nevedas ar mīla lietām, ir arī trīs bērņuki, vēl daži ļauži. Kopumā – it kā no pasaules norobežojusies, savās ķibelēs iekapsulējusies, pāragri savecējusi savādnieku un īpatņu kompānija, gan paturot prātā, ka jebkurš cilvēks, palikts zem rakstnieka palielināmā stikla, kļūst par ļoti īpatnēju radījumu, kurā eņģeļi ar dēmoniem nekādi nespēj sadzīvot mierā. Veicīgi tiek uzstellēta arī sižeta atspere: Lieldienās mājā ierodas jauna īrniece, ārkārtīgi enerģiskā un ar ticības būšanām apmātā Lidija. Turpinājums prognozējams: Lidija uzspers gaisā koka nama pieputējušo pasaulīti?

Taču pirmais iespaids ir mānīgs, par ko brīdinoši pavēsta, piemēram, Rīgā reāli neeksistējošais pirmais tramvajs (62. lpp.). Tāpat aizdomas rada, ka nams ir pārāk izolēts no ārpasaules – rodas iespaids, ka tas atrodas bezmaz klajā laukā, nav pat kaimiņmāju. Par „lielās” pasaules esamību liecina tikai atsevišķi signāli: darbs uz kuru sākumā piestaigā Vešņakovs, bet pēcāk met mieru, jo pudele atrodas tuvāk; slimnīca, kurā vienubrīd uzturas Erna; meiča, ar kuru satiekas Zintis un kura pēcāk romānā vairs neparādas; fotogrāfa darbnīca, kuru apmeklē Vešņakovi. Tiesa, vēl ir ne reizi vien piesauktā pamestā fabrika, kurā laiciņu slēpjas Mihails, ir Pēterburga, kas iegūst bezmaz mītiskas aprises, taču te ir kāda maza, toties svarīga atšķirība. Runājot par namu un tā iemītniekiem, Zebris ir ārkārtīgi precīzs pat šķietami nebūtiskās sīkdetaļās, kas gūzmojas cita uz citu, kamēr beigu galā iegāžas nebūtībā līdz ar pašu namu. Turpretī „lielā” pasaule tiek pieminēta vien garāmejot un parādās nevis kā „ainava”, bet tikai kā atsevišķas zīmes. Tātad – nekāda Pārdaugava un pat ne Maskačka, drīzāk nams iemitis kādā simboliskā telpā, par kuras piederību mūslaiku Latvijai vēsta vien šīs zīmes, „etiķetes”, kas salipinātas romāna tekstā. Tas pats sakāms arī par darbības laiku. Atrodami pavedieni, kas to piesaista ļoti nosacītām mūsdienām – reizi tiek pieminēts mobilais telefons (kaut gan citādi namā mītošie personāži apbrīnojamā stūrgalvībā izvairās to lietot), pavīd dažas citas detaļas, bet arī tās kalpo vien kā laika „etiķetes”, jo nekurnekadija mūsdienu prozā par autoru neko labu nevar liecināt. Citādi koka namā arī laiks rit ārpus „lielā” laika vai drīzāk ir sastindzis, iestrēdzis uz kāda krustojuma starp pagātni un mūsdienām. Vai – apokalipse jau ir notikusi, pasaule pagalam, atlicis vien koka nams un netālās fabrikas drupas, bet „lielā” pasaule saglabājusies vien vārdos.

Vismaz daļēji šīs īpatnības var atvedināt uz vēstītāja „personību”. Proti, vēstītājs ir šis pats koka nams, kurš apgalvo, ka „gribu tikt skaidrībā par visiem maniem mītnieciņiem” un ka „par visiem, kas aizgājuši, es glabāju atmiņas, par katru man būtu kas sakāms.” Nams domā, brīžiem sarunājas ar iemītniekiem, kad viņi guļ, vienlaikus redz un jūt visus. Pēc personāžu sarunām viņš itin veiksmīgi reanimē ainas, kas norisušas ārpus viņa redzesloka („pamazām viņas balss izzīmēja slimnīcu”). Arī šāds skatpunkts literatūrā nav nekas unikāls. Šāda starplika starp autoru un tekstu ļauj atkāpties no visuredzošā un zinošā autora pozīcijas. Sašaurināts redzes leņķis ļauj vairāk pievērsties dziļuma dimensijai. Turklāt vēstītājam mierīgu prātu var piedēvēt visādus uztveres vai psiholoģiskus defektus, kādos pats autors neuzdrošinātos atzīties – viņš var just līdzi personāžiem, kuri pašam autoram piegriezušies līdz nelabumam, viņš var atļauties būt sentimentāls vai pagalam aprobežots. Nav prāta darbs autoram projicēt mākslas darbā savas personiskās emocijas – tad taciņa uz makulatūras saiņiem nodrošināta. Tāpēc ir nepieciešams šis koka nams, kurš transformē un piešķir emocionālu nokrāsu autora balsij. Taču, uzmanīgāk ielūkojoties – un Koka nama ļaudis prasa ļoti pētīgu skatienu –, arī šeit ne tuvu nav tik vienkārši. Jau romāna virsraksts komplektā ar autora personību vedina domāt, ka runātīgais nams ir vīrietis. Tāpat arī vēstījuma maniere rada iespaidu par krietni padzīvojušu un zināmā mērā vecišķu vīriešu kārtas pārstāvi, kurš jau daudz ko redzēji un pieredzējis, samierinājies ar savu nomaļus stāvošā vērotāja pozīciju, sadzīvoto gadu dēļ piesātinājies ar remdenu rezignāciju un nu vairs spēj vien sērīgi nopūsties: „Tā tas ir, un tur nekā nevar darīt.” Taču gan romāna sākumā, gan beigās pāris reizes nams par sevi izsakās sieviešu dzimtē – un šī negaidīti iznirstošā sievietes balss tik ļoti kontrastē ar romāna koptoni, ka tai grūti noticēt. Tas tomēr nav mazsvarīgi – vēstītājs ir sieviete vai vīrietis, un šāds kontrasts starp vēstītāja balss tipiski vīrišķo intonāciju un piederību sieviešu kārtai nudien liekas neizprotams. Man tā arī netapa skaidrs, kālab namam būtu jābūt tikai un vienīgi sievietei.

Nams, sācis ar plašu atvēzienu pirmajā daļā, pēcāk pieklust, atdodams stāstījuma pavedienu citiem. Brīžiem domās runā kāds no personāžiem. Runā/domā dzīvnieki un nedzīvi priekšmeti, vien uz beigu – un savu – galu nams atkal atgūst balsi. Pieļauju, dažu pārgalvīgāku metaforu (Zinta pirksti, kas naktīs pārtop gluži reālās čūskās), var izskaidrot, precīzāk, „reālistiskot” tieši ar to, ka nams, būdams nedzīvs, tomēr apveltīts ar spriešanas spējām, prot domas saklausīt citos priekšmetos, tāpēc arī skapis „sulīgā basā” apgalvo, ka „sapūsim”, un tamlīdzīgi. Nams metaforizē aizrautīgi kā rūdīts intelektuālis, viņam piebalso gan pensionāri (priekšplānā tomēr atstājot prātu izkūkojušo studentu Romānu, jo viņam šī nodarbe veicas labāk), gan bērneļi, no kuru paudumiem lien laukā bezmaz aizlaiku gudrība. Gan jāpiebilst, ka Zebra metaforizēšana nav tik pārgalvīga un acīs krītoša kā Perveņeckai vai Einfeldam, tomēr valodas deformācija bija jūtama jau Zebra pirmajos stāstos. Vārdi klejo pēc līdzīgiem satiksmes noteikumiem kā Vešņakovam, kura apziņā vārds „reputācija” izmet efektīgu līkloču cilpu starp reptili, rāpuli un amputāciju. Arī tekstuālā līmenī Zebris par varītēm tiecas izvairīties no realitātes tvērieniem. Koka nama ļaudis domā metaforās, sarunājas metaforās, pasauli redz nevis kā priekšmetu, faktu un notikumu virknējumus vai vismaz to interpretācijas, bet jau kā metaforas, turklāt tas notiek bezmaz katrā otrajā teikumā – gan monologos un dialogos, gan (nosacīti) autora tekstā. Līdz ar to veidojas savdabīga, pasauli deformējoša „optika”. No vienas puses – vide, personāži, viņu raksturi un rīcība sīkdetaļās ir ārkārtīgi precīza, kas ļauj personāžus un sižetu bez pūlēm sasaistīt ar ikdienišķām un atpazīstamām reālijām. No otras – Zebris bezmaz demonstratīvi izvairās no tradicionālajiem paņēmieniem, kādus parasti lieto, lai aprakstītu vidi vai cilvēkus. Tostarp, piemēram, mēs ļoti daudz ko uzzinām par koka nama ļaudīm, bet neuzzinām to, kas jebkuram citam prozistam liktos pašsaprotams – kā viņi izskatās. Šai sakarā var piesaukt arī autora apmātību ar krāsām – viņš cītīgi fiksē sīkākos krāsu toņus jebkuram priekšmetam, kas tiek pieminēts. Pa dzeltenīgiem vadiem plūst gaišzila elektrība, vienā no Gunāra zilajām grāmatām atrodamas atsauces uz sarkanās grāmatas beigām, uz dzeltenās autora izteikumiem, uz zaļās grāmatas otro sējumu – un tā tālāk. Krāsas nemitīgi ņirbinās un, šķiet, mēģina kaut ko pačukstēt, bet kas tas ir – netop skaidrs, tomēr tās veiksmīgi iekļaujas kopējā metaforizēšanas murdoņā. Personāži tik ļoti aizrāvušies ar dzīvi starp metaforām, ka paši kļūst par metaforām, no kurām līdz šķietami tuvajai realitātei patiesībā izrādās tāls ceļs ejams.

Raksta sākumā Regīnas Ezeras vārds netika piesaukts kā nejauši prātā ienākusi alūzija. Jau pieminētajā intervijā Zebris stāstīja: „Man ar kaunu jāatzīstas, ka nebiju lasījis Regīnas Ezeras Zemdegas. Izlasīju tikai pēc tam, kad kādā recenzijā par stāstu krājumu Brīvība tīklos mani stāsti bija salīdzināti ar Zemdegām. Ļoti dīvaina sajūta bija, romānu lasot. Man likās, es to esmu jutis, esmu par to domājis.” Koka nama ļaudis liecina, ka autors par Ezeru patiešām domājis ļoti pamatīgi. Savulaik, apcerot Ezeras prozu, kritiķis Mārtiņš Poišs radīja jēdzienu, kas precīzi fiksē Ezeras prozas būtību – „noklusētā drāma”. Proti, Ezeras romānos drāmas gan ir, no romāna bez drāmas pliks socreālisms vien sanāktu, taču tās nekādi nerealizējas sižeta līmenī; noklusēto drāmu parasti inspirē kāds varbūt pavisam ikdienišķs sīkums, kas, izrādās, spēj tricināt un graut pasauli; sižets pat var ritēt pavisam citā virzienā nekā „īstais” stāsts – un tikai no autora ķēriena (un lasītāja vērības) atkarīgs, cik lielā mērā cauri iluzorajam sižetam izlauzīsies noklusētās drāmas balss. Diez vai liela jēga salīdzināt Zebra un Ezeras prozu – to inspirējuši dažādi laikmeti, dažādas pieredzes, dažādas literatūras, tomēr noklusēto drāmu klātbūtne Zebra prozā jūtama labi.

Nevis signāls no ārpasaules – Lidija, bet tieši šāds noklusētās drāmas poētikai raksturīgs sižetisks sīkums kļūst par patieso sižeta atsperi. Kāda meiča apved ap stūri Zinti, viņā briest aizvainojums, kas realizējas, pogā, kuru viņš no kaķenes ietrāpa mazajai Annai pa galvu; nekāda lielā vaina gan netiek nodarīta, tomēr par vaininieku tiek izvēlēts Annas rotaļbiedrs Mihails – un tālāk jau notikumi cits citu grūž, cits pie cita ķeras, kamēr saveļas smagā pikucī, kurš aizvien ātrāk traucas lejup no kalna, vai nu paraujot līdzi nama iemītniekus, vai dažu no tiem samaļot. Visas šīs norises var interpretēt arī tīri psiholoģiskā manierē, klāt piepinot arī Zinta kompleksus, nama iemītnieku vājības un dēmonus, taču psiholoģiskā interpretācija autoru neko daudz neinteresē, kaut gan process, kā Zintis kļūst par sīku, toties negantu diktatoru, bet pārējie personāži viņam aizrautīgi piespēlē, noslīpēts tiešām perfekti. Mazā, pieputējusī, klusā koka nama pasaulīte vairs nav nedz pieputējusi, nedz klusa, nedz arī maza – ļauži mirst, bendē cits citu un paši sevi, dažs tiek izraidīts, citi – ieslodzīti, bet visu šo procesu diriģē kārnais un pagalam neizteiksmīgais tīnis Zintis, kurš kā jau jebkurš valdītājs prātīgi deklarē, ka „pasaule nevar pastāvēt, ja pārkāpj spēles noteikumus, ja iziet ārpus rāmjiem,” un par kuru nams („es palēnām pārtopu gluži vai cietumā”) jau sāk izteikties, bezmaz citējot Fuko – „savulaik tukšajā bezdomu cilvēkā izaugusi vēlme uzraudzīt un sodīt”. Postapokaliptiskā ainava iegūst aizvien krāšņākas aprises, bet metaforām, izrādās, var piemist pārdabiska vara pār cilvēkiem.

Taču paliek ne mazums neskaidrību. Tostarp svarīgākā – man tā arī netapa skaidrs, kālab uz viņsauli tika aizraidīta Regīna. Vājākais un neaizsargātākais tiek upurēts – gluži kā Mušu valdniekā? Tāpat iz citas operas, pareizāk sakot, cita romānā liekas ieklīdusi epizode ar Mihaila nolaupīšanu līdz ar klaji samāksloto izglābšanos, kad viņu izpestī Anna (ja šo epizodi no romāna svītrotu, nekas nemainītos nedz romāna struktūrā, nedz metaforu ņudzoņā). Mīklaina likās pārāk akcentētā Dostojevska Velnu dancināšana. Vēl – autors pārāk uzcītīgi vajadzīgajos brīžos (sev un romānam) savedina kopā vajadzīgos mājas iemītniekus, lai viņi noteikti risinātu vajadzīgās sarunas. Reizi vai pāris šādam paņēmienam nav ne vainas, bet ja tas atkārtojas tikpat mehāniski kā vilciena riteņu klabēšana, tad tas jau kļūst kaitinoši.

Un tā viss rit pretī nenovēršamajai postapokaliptiskajai apokalipsei, kas gan tiek vainagota ar veselu cerību staru varavīksni. Ja ir vēlēšanās, Koka nama ļaudis var uztvert kā diezgan baisu līdzību, gan atceroties, ka līdzība tāds tautas daiļamatniecības žanrs vien ir un, lai līdzība pārtaptu mākslā, nepieciešami gadsimti. Taču Zebrim, klājot šīs metaforu, alūziju un sižetisko elementu kārtas, izdevies izvairīties no līdzības tvērieniem. Koka nama ļaudis ir „kaut kas cits”. Varbūt vienkārši laba proza, par kuru nav viegli runāt gatavās klišejās un precīzi formulētos spriedumos.

Vārds, 05.2013

_______________________________________

Vēl par Osvaldu Zebri:

Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Osvalda Zebra komposts un trīs kodoli

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s