Juris Zvirgzdiņš “Esse un…”

Essi meklējot

Juris Zvirgzdiņš. Esse un… R., Artava, 1993

Esse un… ir Jura Zvirgzdiņa pirmā grāmatai Kas ir Zvirgzdiņš? Jauns autors ar klasiķa cienīgu sirmu bārdu? Ja ielūkojas astoņdesmito gadu beigu presē, atklājas, ka Zvirgzdiņš ir rakstījis arī stāstus par pūķiem un vienradžiem, kuri, kā stāsta, ne pārāk tālā nākotnē iemitīšot vēl vienā grāmatā; Zvirgzdiņš ir arī viens no trim autoriem, kas sarakstīja pirms dažiem gadiem Avota publicēto Odu laiku. Taču grūti pateikt, vai tas darīts apzināti vai ne — uz Esses un … vāka autora vārds, pagalam nodzeltējis un pieticīgi stūrī ierāvies, tikpat kā nav samanāms: autors paslēpies baltajā nebūtībā, trekni melniem burtiem izceldams tikai un vienīgi pašradīto radījumu — Essi.

Kas ir Esse? Iespējams, Esse varētu būt ES — SE: autora ES un tā spoguļattēls SE (lai nu kas, bet dirnēšana spoguļa priekšā un sava “es” apjūsmošana ir literātu visiecienītākā nodarbošanās). Tomēr spoguļattēls — tas būtu pārlieku vienkārši. Spoguļattēls tāda garlaicīgi plakana un nīkulīga autora kopija vien ir. Essi varētu uztvert kā Zvirgzdiņu, kurš, ielīdis starp diviem pretstatītiem spoguļiem, groza galvu uz vienu un otru pusi, priecādamies par bezgalībā aizejošām Zvirgzdiņu virknēm. Un tur tajās bezgalībās tad arī mīt Esse — tepat blakus un tomēr nesasniedzams. Kaut kur tālu, tālu — tik tālu, ka acs jau zaudē izšķiršanas spēju — Esse sastopas ar vēl vienu vārdu — Ecce, kas saistās ar Pilāta pazīstamo izteikumu Ecce Homo! — Lūk, cilvēks! (un pavisam bezgalīgā bezgalībā — ar Nīčes pašironisko pašiemīlēšanos tāda paša nosaukuma autobiogrāfiskā darbā). Esse Homo! Vēl viena tēma: Esse un eseja. Essem piemīt esejai raksturīgā loģiski aloģiskā, filozofiski literatūriskā domāšana, vien tā atšķirība, ka Esse ir vīriešu dzimtes eseja (un vēl: esseja kā es-seja). Te gan jāpiebilst, ka pats Esse diezgan atturīgi uztver ar viņa vārdu saistītās etimoloģiskās spēles un, piemēram, viņam nepatīk tādas asociācijas kā Esse — Hesse.

Būtībā recenzējamā grāmatiņa — tie ir sīki atgadījumi no Esses dzīves, anekdotes par Essi, līdzības. Esse dzer tēju ar nāvi, ceļ Ķīnas mūri no sērkociņiem, apceļo antīko pasauli, atver līdzību un aforismu bodīti, glābj Skalbes kaķīti no jaunajiem vandāļiem, dzied nogurušajam pulkstenim miega dziesmiņu, nokāpj ellē; viņam nepatīk vēstures manieres, un viņš nelaiž iekšā pa durvīm seksuālo revolūciju utt., utt. Vārdsakot ievērības cienīgas personības dzīve un uzskati. Šī personība dzīvo ļoti literatūriskā (esseistiskā) pasaulē, kuras pamatu veido visdažādākās spēles: ar vārdiem, ar jēdzieniem, ar kontekstiem (kāda jēdziena pārcelšana tam svešā kontekstā), ar sižetiem, ar kultūras zīmēm un tamlīdzīgi. Un, protama, ja reiz spēle, tad klātesoša ir ari ironija. Jau vācu romantiķi atzina; ka ironijā viss ir nopietni un viss — pa jokam. Jokaino un paradoksālo katrs atradīs pats. Taču nopietnais — Essem liekas nepieņemama jebkāda veida domāšanas inerce. Pašsaprotamās rakstīšanas un domāšanas klišejas, kas ir tik pašsaprotamas, ka neviens vairs tās nemana, vien lieto vietā un nevietā, nemaz nerunājot par to, lai ievērotu šo klišeju idiotismu, sairst no vieglākā Esses pieskāriena — ironija ir nepieciešama visur un vienmēr, arī lasot Essi un…

Jāpiebilst, Esse esseistiskajā pasaulē nebūt nav vientuļš. Diezgan tuvos rados ar viņu ir Kortāsara hronopi un pie mums mazāk pazīstamās itāļa Luidži Malerbas vistas (tiesa, šīs vistas gan vairāk iecienījušas grotesku, taču asinsradniecība ir neapšaubāma; lai to pierādītu, atļaušos citēt: “Kādai vistai bija mānija: viņai likās, ka viņa ir automobilis. Draudzenes viņai netiecās pierādīt pretējo, vien brīdināja, lai neiedomājas darbināt motoru, kad viņas naktī guļ.”). Iespējams, Esses tēva brālēna brālēns varētu būt Vecais Oposums, T.S. Eliota nenobeliski grēcīgā grāmata par kaķiem; vēl — Žaks Prevērs un visu ačgārnistu priekštecis Eduards Līrs. Šo uzskaitījumu katrs var turpināt pēc savas gaumes un erudīcijas.

Esse pieklauvē pie Latviešu Literatūras durvīm. LL atver, paskatās — tāds maziņš, jokains, nepareizi domājošs un vispār… Durvis aizcērtas. Esse neapmulst, padzīvo kādus gadus un tad speras atkal iekšā — bez klauvēšanas. LL iepleš acis un bezkaunīgi saka: “Kur tu biji pazudis? Es tevi jau tik ilgi gaidu!”

Diena, 17.12.1993

______________________________________

Vēl par Juri Zvirgzdiņu:

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s