Andra Manfelde pirms lielās klusēšanas

 

Andra ManfeldePirms sarunas rakstniece Andra Manfelde mazliet smīnīgi pavēstīja, ka tā droši vien būšot runāšana pirms lielās klusēšanas. Aprīlī un maijā Andra Manfelde mēnesi dzīvoja Dubultu Rakstnieku namā, prātā palēnām kārtojās domas par romānu, kura nosaukums, iespējams, varētu būt „Virsnieku sievas”, nesen notika Zigmāra Liepiņa „Transcendentālās oratorijas” pirmatskatņojums, kurai Andra sacerēja vārdus. Bet laikam gan pats svarīgākais – viņa gaida piedzimstam otro meitu.

Auguste ieradīsies augustā

Apjautājos, kāpēc tik dramatisks formulējums – lielā klusēšana. Kāpēc jāklusē? Varbūt gluži pretēji – jālielās gan ar meitu, gan ar romānu – un uz visām pusēm, tak abi ir svarīgi notikumi. Atbilde gluži vienkārša. Pirmkārt, iepriekšējos gados Andrai Manfeldei bijusi liela runāšana, jo kopš 2009. gada katru gadu iznākusi kāda grāmata. Lāgiem pat divas, ja rēķina arī atkārtotos izdevumus. 2009: „Sirds pasaka”; 2010: „Zemnīcas bērni”; 2011: „Ceļojums uz mēnesi. Visbija – Ventspils – Visbija”; 2011: „Zemnīcas bērni” audioformātā; 2012: romāns „Dzimtenīte”; 2012: autobiogrāfiskās grāmatas „Adata” atkārtots izdevums; 2013: dzejoļu krājums „Ziemeļu tirgus”. Turklāt grāmatas izdod Andra pati, precīzāk, viņas biedrība „Literatūras Kombains”, tāpēc esot sajūta, ka viņa nemitīgi ir kaut kur iesaistīta, visu laiku ir situācija, ka kaut kas tūlīt, tūlīt jāpabeidz, galu galā – grāmatu vairojas pārāk daudz – ka neapnīk lasītājiem. Otrkārt, pasaulē ieradīsies meita, tāpēc gluži loģiski, ka rakstīšanu tad nāksies piebremzēt, jo būs svarīgākas lietas, ar ko noņemties. „Kad piedzims Auguste, nebūs laika pasēdēt un kaut ko uzrakstīt, būs laika tikai domāt. Būšu kā piezīmju blociņš, kurā pamazām krāsies materiāls. Vajadzētu jau kaut kur pierakstīt, bet es tāpat nekad nevaru atrast, kur esmu ko pierakstījusi,” stāsta Andra.

Andra Manfelde

Auguste, Andras vecvecmāmiņa ap 1914. gadu

Meita piedzims augustā, un viņas vārds būs Auguste. Šoreiz ne jau dzimšanas mēnesis pie vainas, kaut gan Augustei visu dzīvi nāksies skaidrot, ka viņas vārda sakritība ar mēneša nosaukumu ir nejauša. Pirmo meitu Andra Manfelde nosaukusi vecmāmiņas Annas vārdā, bet otrā pārmantos vecvecmāmiņas Augustes vārdu. Lai arī vecvecmāmiņa mirusi, Andrai vēl mazai esot, tomēr šis tas atmiņā iespiedies – vecvecmāmiņas gulta ar augstajiem galiem un salmu maisu, kurā viņa lāgiem ierāpusies, tāpat prātā palikuši Augustes stāsti – kā kara laikā vācieši viņu cienājuši ar konfektēm, bet krievi gribējuši visu ģimeni nošaut. Tomēr svarīgākais, ka jau agrā bērnībā vecvecmāmiņas iespaidā neapzināti veidojusies Andras valoda, tostarp tajā ieplūduši daudzi vecvārdi, apvidvārdi un ģermānismi. Jo īpaši tas jūtams „Zemnīcas bērnos”, kas izsauca kritikas pārmetumus par samāksloti vecinātu valodu („Zemnīcas bērnos” Auguste parādās arī reālā skatā). Nekā samākslota tur neesot. „Valodu vecvecmāmiņa iepļāpāja asinīs,” paskaidro Andra.

Andrai Manfeldei patlaban ir četrdesmit gadu. Apjautājos, kālab Auguste ietrāpījusi tagad, nevis kādus gadus ātrāk. Andra uzskata, ka viņa vispār dzīvojot ar gadus desmit lielu nobīdi un šai sakarā piesauc visai vētraino jaunību ar narkotiku inkrustācijām, kas aprakstīta „Adatā”. „Tas, ko cilvēki parasti piedzīvo divdesmit gadu vecumā, ar mani gadījās ap trīsdesmit, tātad gadus desmit vēlāk. Būtībā dzīvot sāku tikai no trīsdesmit gadiem. Pirms tam bija vienvienīgs murgs – gan dzīvē, gan galvā. Normāli cilvēki sevi nesagandē, dzejot sāk sešpadsmit vai astoņpadsmit gados, bet es sāku rakstīt, kad man bija trīsdesmit.” Turklāt Andrai pašai ļoti patīkot viņas četrdesmit, kas esot pareizais vecums bērna laišanai pasaulē, jo bērns paplašinot pasauli un iemācot saprast pašai savus vecākus un vecvecākus, piedot un pieņemt, un saprast arī pašai sevi.

Pa Betona cilvēka pēdām

Patlaban Andra Manfelde jau labu laiku dzīvo Liepājas Karostā, kuru itin nemaz neuzsata par Liepājas nomali, bet sevi – par liepājnieci, kaut gan pati 2013. gadā saņēmusi „Gada liepājnieces” nozīmīti. Pirms vairākiem gadiem viņa Karostā nokļuva gluži nejauši, nemaz nezinot, ka tāda vieta pastāv. Andra devusies svētceļojumā uz Liepāju, kur atrodas četras pareizticīgo baznīcas. Divas izdevies ātri atrast, trešo – nē, ceturto meklējusi pēc kartes un tādā veidā nonākusi līdz Karostai – un pirmais iespaids bijis graujošs. Hruščova laika piecstāvenes, baisi zilā krāsā nopindzelētas mājas, salāpītas skārda garāžas, bet tam visam pāri – milzīgs, zeltains Svētā Nikolaja katedrāles kupols.

Andra Manfelde

“2012. gadā Liepājas Karostā, cara laikos būvētajā Manēžā, kad Dzejas dienas jau bija beigušās, es izdomāju, ka var visi dzejasmīļi satikties un nolasīt (ne savu) mīļāko un aktuālāko dzejoli, es lasīju Sen Džona Persa “Sniegus””

„Es saprotu gan tos, kas dzīvo tajās hruščovkās, gan tos, kas iet uz baznīcu. Un, ja man nebūtu tā, ka es ieeju baznīcā un uzreiz jūtos kā piederīga, droši vien tur nedzīvotu, man Karosta liktos tāda kā biedējoša. Turklāt baznīca ir netālu no jūras, man vienmēr gribējies dzīvot tā, lai ir gan jūra, gan baznīca. Uzkāpju uz riteņa – un pēc piecām minūtēm jūrā iekšā. Pēc dažiem gadiem aizbraucu uz Karostu Dzejas dienās, tobrīd tur bija kultūras centrs, kas pēc tam pajuka, paliku kādu nedēļu, pat kādus dzejoļus uzrakstīju. Visa tā vide… Tā jau nav tikai padomju laika kara pilsētiņa. Karostas vēsture ir ārkārtīgi interesanta. Cara laikā Krievija izgāza milzu naudu, laikam 45 miljonus zelta rubļu, sabūvēja mājas, katedrāli, cietumu, uzcēla pulvera mucu noliktavas ar neiedomājami biezām sienām, izraka kanālu. Sākumā to sauca par Aleksandra III ostu. Tāpēc Karostā ir lielas vērtības kopā ar kaut kādām grabažām. Turklāt es jau nedzīvoju hruščovkā, bet cara laikā – laikam 1914. gadā – celtā mājā. Kā stāsta, tā bijusi ārsta māja. Visur ir dzīve kā dzīve, bet tur tādā kā pasakā, vismaz man tāda sajūta. Varbūt kādreiz pāries, bet, kad ieraugu to skaisto tiltu pār kanālu un jūru… Es gan drusku nožēloju, ka tik maz runāju ar cilvēkiem – ielīdu savā stūrī, rakstu un pat nezinu, kas tur īsti dzīvo. Tāpēc domāju, ka klusēšana Karostā man varētu izvērsties tīri laba.” Andras jaunākajā dzejoļu krājumā „Ziemeļu tirgus” lasāmi arī vairāki Karostai veltīti dzejoļi; Karostas ainava – gan ar hruščovkām, gan ar baznīcas kupoliem – skatāma uz grāmatas vāka.

Andra Manfelde

Andra un Anna Karostā, Ziemeļu fortos 2013. gada rudenī

Pirms gadiem pieciem Andrai Manfeldei iznāca pirmā (un pagaidām vienīgā) grāmata bērniem – „Sirds pasaka”. Pasaku viņa ar sešgadīgās Annas līdzdalību ieraudzījusi arī Karostā. Proti, Karostā uz zemes daudzviet ir betona klājiens. Savulaik, kamēr tas vēl nav bijis sacietējis, pa svaigo betonu staigājuši cilvēki, iemūžinot tajā reljefus lielu un mazu pēdu nospiedumus. Raugoties šajās betona pēdās, radies Betona cilvēks, kurš tur staigā un iemin savas pēdas. Anna to uztver ļoti nopietni un uzskata, ka Betona cilvēks ir reāls, tāpēc Andrai tagad vakaros nākas sadomāt pasakas par Betona cilvēku. Viņa pieļauj, ka ar laiku, pasakām krājoties, visu izstaigājot Betona cilvēka meklējumos, – bet nav jau tikai Betona cilvēks vien, ir arī Vēja ģenerālis (Karostas vēja ģeneratora pseidonīms) –, varētu saveidoties kaut kas līdzīgs ceļvedim pa Karostu, kas daļēji skatīta ar bērna acīm.

„Transcendentālā oratorija”

2014. gada 26. aprīlī notika Zigmāra Liepiņa „Transcendentālās oratorijas” pirmatskaņojums. Oratorijai vārdus sacerēja Andra Manfelde. „To piedāvāja Zigmārs Liepiņš rakstīt. Stāsts sākas ar to, ka Japānā pēc zemestrīces glābējs meklē izdzīvojušos un atrod sievieti, kura ar savu ķermeni aizsegusi bērnu. Pati gājusi bojā, bet bērns izdzīvojis. Un zīmīte – ja tu izdzīvosi, atceries, ka es tevi ļoti mīlu.” Andrai tā bijusi otrā pieredze ar pasūtījuma darbiem. Pirmā – pārveidot autobiogrāfisko grāmatu „Adata” tāda paša nosaukuma muzikālajā drāmā, kuras pirmizrāde notika 2007. gadā. Atšķirībā no „Adatas” šoreiz nav veicies viegli, jo „Transcendentālajai oratorijai” visupirms tapa mūzika, kurai klāt nācies piedzejot tekstu. Piecās vai septiņās zilbēs ielikt tekstu, lai ir poēzija un jēga, bet lai nav ne miņas no banalitātes – tas nudien bijis sarežģīts pasākums. Andra to nokrustī par augstu amatniecības līmeni, rādās ar gala iznākumu itin apmierināta, tomēr apgalvo, ka diez vai otrreiz pie šāda darba ķeršoties. Reālo stāstu viņa pārveidojusi diezgan brīvā dzejas formā, izmantojot arī citātus no psalmiem, kurus Andra pārzina lieliski. Darba gaitā gan mainījusies ideja – visupirms bijusi iecere stāstīt par mātes uzupurēšanos, bet Andra vairāk uzmanības pievērsusi glābējam, kurš pārmet Dievam: „Kāpēc tu tā izdarīji? Vai tev nav žēl? Man liekas, tāds jautājums rodas katram cilvēkam, kurš tic Radītājam. Vai tev nav žēl, ka tik bezgala daudz cilvēku tiek nogalēti? Kam gan vajadzīgas visas šīs ciešanas? Es domāju, katram cilvēkam rodas tāds jautājums.”

Šņabis un skābs gurķis galdā

„Rakstīju „Zemnīcas bērnus” – tur stāstīts par maniem radiniekiem, bez jebkādas distances un ironijas, tur ir tik daudz ciešanu, ka man pat likās – nē, es tur nederu, esmu par naivu. Bet tai pašā laikā kā vecas fotogrāfijas, tādas gaiši brūnas, pabalējušas, laika skartas, tāpēc tās ciešanas ir it kā prom, un vēl ar veclaicīgās valodas palīdzību mēģināts izskaistināt. Tāda tīrā debesu rasa, rakstīta ar asarām. Bet pēc tam man sagribējās šņabi un gurķi galdā… Nu, kaut ko niknu.”

Andra Manfelde Maira Asare

Andra Manfelde un Maira Asare Dzejas dienās Valmierā, 2009. gads

Tā radusies iecere pagaidām vienīgajam Andras Manfeldes romānam „Dzimtenīte”, kurā stāstīts par latviešu pieredzējumiem Skotijā. Tobrīd bija izsludināts Rakstnieku Savienības un Raimonda Gerkena romānu konkurss, kurā „Dzimtenīte” saņēma vienu no godalgām (jau pēc iznākšanas romāns tika arī nominēts Literatūras Gada balvai). „Re, ir Gerkena romānu konkurss, es pārspēšu Vili Lācīti un uzrakstīšu baigo darbu. Man patīk, kā raksta Vilis Lācītis, bet tā realitāte taču ir daudz traģiskāka, varbūt – riebīgāka. Pati ārzemēs neesmu strādājusi, bet apprecējos ar cilvēku, kurš septiņus gadus pavadījis Anglijā. Satiku arī manas jaunības mīlestības māsu, kura, starp citu, ir pieminēta „Adatā” un kuru pazīstu jau no 16 gadu vecuma. Viņa man izstāstīja savu stāstu par piedzīvoto Anglijā un kļuva par „Dzimtenītes” Ivonnas prototipu. Sākumā man gribējās rakstīt no „es” skatpunkta, bet tas neizdevās, un tā sanāca, ka galvenā varone ir gan mana draudzene, gan mans vīrs, gan arī es pati. Un vēl ne tuvu viss nav romānā uzrakstīts, vēl pēc tam nāca klāt visādas detaļas, bet nevar jau visu mūžīgi pārrakstīt. Tas traģēdijas apmērs ir baiss. Cilvēks, kas atbrauc atpakaļ, nevar te vairs dzīvot. Nē, viņš, protams, var pasludināt – jā, mēs atbraucām atpakaļ, mēs atgriezāmies dzimtenē, bet pēc tam atklājas, ka viņš vairs te nespēj dzīvot. To es redzu pēc sava vīra. Līdzko tu ilgāk esi prom, Latvija sāk riebties. Mums te virsū ir tāds postsovjetu murgojums, un vajag ilgāku laiku, lai attīrītos. Nujā, un vēl pašās beigās, lai tā aina nebūtu tik drūma, es uzrakstīju kaut ko tik sentimentālu, ka redaktore to izņēma laukā, jo liekoties, ka es būtu saklausījusies Dombrovska runas. Bet man gribējās pateikt kaut ko labu, par saknēm vai kā. Gribējās, lai grāmata kaut ko dod cilvēkiem. Lai grāmata mierina, lai lasītājs tajā ierauga jēgu.”

Meklējot virsnieku sievas

Patlaban apgāds „Dienas Grāmata” pasācis vērienīgu projektu „Mēs – Latvija. XX gadsimts”, kurā 13 autori raksta 13 romānus. Katrs pievēršas noteiktam XX gadsimta Latvijas vēstures laikposmam. Andra Manfelde izvēlējusies rakstīt par septiņdesmitajiem gadiem. Ja vēl konkrētāk – par Karostas virsnieku sievām. Tolaik Karostā atradās padomju zemūdeņu bāze, kurā pastāvīgi uzturējās ap 25 000 – 30 000 militārpersonu, tostarp daudz virsnieku ar visām ģimenēm. Apjautājos, kāpēc tieši par virsnieku sievām, ne par pašiem virsniekiem. „Virsnieku sievas tāpēc, ka man tie vīrieši nesanāk, jau no sākta gala. Varbūt tāpēc, ka tēva man nebija, dzimtā visas ir baigās sievas, tās stiprās kurzemnieces, bet vīrietis ir maziņš un kaut kur fonā. Nē, nu tā jau es gluži nedomāju, vienīgi pieredze nav neko laba. Tāpēc rakstīšu par sievietēm. Karostā varēja atrast tādas aristokrātes – sievas, kas pret saviem vīriem izturējās kā pret ģenerāļiem laikā, kad viņi vēl nebija ģenerāļi. Tur taču patiešām strādāja augsta ranga virsnieki. Gribētos iekāpt tādā kā filmā un visu redzēt savām acīm. Bet ne jau tikai krievietes, gan jau arī kāds bārenītis latvietis būs romānā, bet reāli Karostā tās bija divas dažādas pasaules. Vienu no virsnieku sievām satiku jau pašā pirmajā dienā, kad ar vīru bijām atbraukuši skatīties dzīvokli, bet pēc tam pazaudēju. Patika, kā viņa pateica: „Mans vīrs nekad nav pacēlis uz mani balsi.” Ar tādu attieksmi – kā citādi, viņš taču bija virsnieks uz zemūdenes. Turklāt septiņdesmitie gadi – par tiem ārkārtīgi interesantas detaļas var atrast. Teiksim, kā baznīcā ar svina mīniju krāsoja ciet svētos, krāsa īsti neturējās, un svētie visu laiku līda laukā no apakšas. Nāksies rakstīt arī par zemūdenēm, bet par tām es nezinu itin neko, un trakums tāds, ka Latvijā vispār nav nevienas zemūdenes, tikai Igaunijā.” Cita starpā romānā parādīsies arī Valerijs Sabļins, pārliecināts komunists ideālists, kurš 1975. gadā Rīgas ostā nolaupīja pretzemūdeņu kuģi Сторожевой un grasījās doties uz Kronštati, lai no turienes visai Padomju Savienībai pavēstītu, ka valstī pastāvošais sociālisms nemaz nav sociālisms. Dumpis, protams, bija neveiksmīgs, Sabļinu nošāva, bet ar Karostu Sabļinu saista fakts, ka tieši pirms dumpja kuģis tika remontēts Liepājā, pēc tā Sabļins vairākas nedēļas bija ieslodzīts Karostas cietumā, kur zīmēja Donu Kihotu, un kuģis vēl labu laiku bija noenkurots Karostas kanālā.

Neoprēna zeķes un zāles pret grūtsirdību

Dubultu rakstnieku namā dažs agrais putns ap septiņiem no rīta pamanījies redzēt mazliet mulsinošu ainu – Andra, ieģērbusies sarkanā halātā un čībiņās, ar dvieli pār plecu dodas uz jūru peldēties. Maija sākumā temperatūra vēl svārstījās starp nulli un desmit grādiem. „Man ir brīnumzeķes, tāpēc varu iet peldēties,” paskaidro Andra. Brīnumzeķes? „Jā, tās ir makšķernieku un airētāju neoprofēna zeķes, kas pasargā kājas no aukstuma. Jūrā tālu jābrien, lai varētu laisties slīpi, un tikmēr kājas jau savilktas. Tāpēc arī tās zeķes vajadzīgas.” Aukstās peldes Andrai ļoti patīk – kopā ar kaijām un gulbjiem, bet ūdens kā šampanietis, pat pa galvu uzbliežot un lieliski līdzot pret grūtsirdību. Ziemā esot grūtāk, jo tad sniegs līp pie kājām, kaut gan uz peldēm āliņģī viņa vēl nav atvēzējusies. Tomēr doma kļūt par kārtīgu roni nav atmesta, vienīgi kāds brīdis jāpagaida. Un jāpaklusē.

Portāls Mums Patīk, 05.2014

_______________________________________

Vēl par Andru Manfeldi:

Andra Manfelde: “…dvēsele mīt asinīs”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s