Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Andra Manfelde: “…dvēsele mīt asinīs”

Andras Manfeldes (1973) prozas grāmata „Zemnīcas bērni” ir viena no Literatūras gada balvas finālistēm oriģinālliteratūras nominācijā. Grāmatā stāstīts par viņas vecvecāku ģimeni, kurai pēc 1949. gada izsūtīšanām Sibīrijā nācās pavadīt septiņus gadus. „Zemnīcas bērni” rakstīti visai īpatnējā stilistikā – balstoties uz mātes un viņas māsas stāstīto, autore mēģina atveidot bērna atmiņu stāstījumu.

Andra Manfelde. Zemnīcas bērni Literatūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Nosacīti manas/tavas paaudzes rakstniekiem pret izsūtīšanām ir ļoti piesardzīga attieksme: tekstos izsūtīšanas gan lāgiem tiek pieminētas, taču nopietni šai tēmai neviens nav ķēries klāt. Tas tāpēc, ka visa šī būšana pārmēru dramatiska – ja tu pats to neesi piedzīvojis, tu nevari atļauties par to rakstīt, jo realitāte ir pārāk baisa, nekāda iztēle tur blakus nestāv. Ar „Zemnīcas bērniem” tu būtībā pirmā esi lauzusi šo stereotipu. Kur tev radās uzdrīkstēšanās?

Andra Manfelde. Kaut kādā ziņā tā varbūt patiesi bija bezkaunība. „Zemnīcas bērnus” es nosaucu par atmiņu tēlojumu, bet skaidrs, ka tās nevar būt nekādas atmiņas. Iztēlotas atmiņas – tas jā. Uz grāmatas ceturtā vāka rakstīts, ka dvēsele mīt asinīs, tas no Vecās derības. Esmu par to diezgan daudz domājusi – ir nevis reinkarnācija vai kas tamlīdzīgs, bet pieredze pāriet caur asinīm. Asinīs ir tāda kā matrica, kurā viss notikušais ir iekodēts. Un man ir tāda sajūta, ka es netieši, bet tomēr pārstāvu visu, kas noticis ar manu māti, vecmāmiņu, vectētiņu. Šī apziņa ļāva man ķerties pie šīs tēmas.

Grāmata balstās uz diviem vaļiem. Pirmais – fotogrāfijas, pareizāk sakot, viena fotogrāfija, kurā redzama Sibīrijas būda ar plakanu jumtu, vecvecāki, māte bērnībā. Turēju viņu sev priekšā, kad man bija grūti, lai nekurnētu – viņiem Sibīrijā taču bija daudz smagāk. Pēc tam bija liels pārsteigums, ka bildītes atradās vēl un vēl. Otrs valis – mammas un viņas māsas atmiņas. Atzīšos, es mēģināju uzrakstīt Lata romānu, jo nebija no kā iztikt, bet tad mamma sāka stāstīt, kā māsa pa ukraiņu modei ar mēsliem grīdu tīrījusi, kā kaimiņi plucinājuši dzīvas zosis, lai viņām vēl izaug spalvas un var uztaisīt spilvenus, kā viņa septiņus gadus nemitīgi gribējusi ēst. Vairākus vakarus pēc kārtas – iepriekš šos stāstus nebiju dzirdējusi. Un tad es sapratu, ka nevajag nekādu Lata romānu, ir jāuzraksta šīs atmiņas. Pat nedomāju, ka tas veiksies tik ātri un koncentrēti. Daudz domāju par nosaukumu, vai nav pārāk līdzīgs „Sibīrijas bērniem”, bet cits nekas nenāca prātā, jo šī zemnīca ir tāda kā vienas ģimenes kvadratūra, mikroskopiski maza salīdzinājumā ar lielo Sibīriju. Viena ģimene, viena zemnīca, viens stāsts, bet tajā stāstā kaut kādā veidā ienāk arī visi citi stāsti, jo izsūtīto piedzīvotais ir līdzīgs. Atmiņu stāstu ir ārkārtīgi daudz – kaut vai tajos pašos „Sibīrijas bērnos” –, bet tā kopumā ir tik blīva informācija, ka vairs neuzrunā. Tie ir tikai fakti, kā kriminālhronikā. Ja nav emocionālās klātbūtnes, fakti vairs neuztrauc. Man faktu materiāls liekas kā tāds skelets, bet valoda nāk kā miesa. Turklāt bērns jau neatceras „kas, kur, kad” ir noticis, viņš atceras emocijas – un šīs emocijas es mēģināju pārcelt „Zemnīcas bērnos”.

Kad uzrakstīju „Zemnīcas bērnus”, man tiešām likās – kā tagad spēšu skatīties acīs tiem cilvēkiem, kas tur reāli ir bijuši? Bet, nākošā doma, ja te klāt būtu mans vecaistēvs, viņš nepārmestu, jo viņi paši nevarēja uzrakstīt – viņi nomira jau astoņdesmitajos gados un, man klātesot, pat nerunāja par šo tēmu, nestāstīja pilnīgi neko, es varēju tikai uzminēt no fotogrāfijām.

G. B. Zini, man uzreiz acu priekšā parādās tāds skeptiķu bariņš, kas uzreiz sāk nīgri burkšķēt – nu, cik tad var par to Sibīriju, vajag tak rakstīt par dvēseli cilājošām būšanām…

A. M. Jā, jā, cik tad var par latviešiem kā cietēju tautu, vēl tās visas gaudu dziesmas pie pieminekļiem… Bet, kad tu palasi, ka cilvēki reāli ēda žurkas vai pūču atrijas, bija aizvesti uz nāvi, kad visu to apjēdz, vairs nemaz negribas pasmieties vai nonicināt tos, kas sapulcējas sēru dienās, lai cik neveikli un ar visādiem patosiem viņiem tas sanāk. To vajag apzināti izlaist caur sevi un varbūt pat lepoties. Man negribas te mētāties ar tādiem jēdzieniem kā upuri, mocekļi vai svētie, bet ir gluži vai mistiska sajūta, ka neviens tāds cilvēks nepazūd. Grūti par tādām lietām runāt… Viņi mūs neredzami balsta arī tagad, caur asinīm vai kā… Tur nav svešo – viņi ir mani, un ne tikai tāpēc, ka tie bija mani radinieki. Katru latviešu ģimeni ir skārusi šī lieta. Ja tauta būtu kā cilvēka seja, viņi ir kā grumbas vai rētas uz šīs sejas, un tās nevajag pūderēt ciet. Paskaties, apjēdz – un tad tās vairs nav tik kroplīgas. Es nedomāju, ka ar to vajag visu laiku nēsāties, bet saprast vajag. Bet es negribētu, lai mani šīs grāmatas dēļ tagad aicinātu pie katra pieminekļa vai uz piemiņas dienām…

G. B. Aicina?

A. M. Vēl ne.

G. B. Kas mani mazliet izbrīnīja – kāpēc tu pati izdevi „Zemnīcas bērnus”, nevis uzticēji kādam apgādam? Grāmatizdošana neprofesionālim taču ir ārkārtīgi darb- un laikietilpīga ķēpa.

A. M. Ja es izdomāju mākslu, man visu gribas izdarīt tieši tā, kā man patiktu. Man viss ir dārgs tajā grāmatā, krāsainā druka, fotogrāfijas. „Zemnīcas bērnu” makets jau bija uztaisīts, papīrs sarunāts, bet iespējamie izdevēji piedāvāja tik nožēlojamu honorāru un tik ilgi čammājās, ka 25. marts jau bija nokavēts, arī uz 14. jūniju grāmata neiznāktu. Vēl pēc gada? Mana pieredze ar izdevējiem vispār ir tāda, ka viņi… it kā aizsapņojas un nobremzē, kad vajag iet uz priekšu. Īstenībā man pat patika ar to visu ņemties. Ir labi, ja neviens neaplauž spārnus, ja visu varu realizēt tieši tā, kā esmu iecerējusi, tāpat arī par kļūdām nevaru vainot nevienu citu. Izdošana jau nav nemaz tik sarežģīta, grūtāk klājas ar grāmatvedību un naudas lietām.

Izdevu arī „Zemnīcas bērnu” audiogrāmatu. Pirmais iemesls – 2010.gada vasarā neredzīgais Jānis un Larisa jautāja vai nevaru ierunāt savu jauno grāmatu. Otrs iemesls ir Knuta Skujenieka sacītais, ka „dzejnieks vispatiesāk lasa savu tekstu, bet aktieris no liriska teksta taisa dramaturģiju”, tāpēc šis CD arī ir sava veida dokuments.

G. B. Man radies priekšstats, ka tu esi, neteiksim, nepraktisks – tad tu netiktu galā ar grāmatizdošanu, bet vismaz netehnisks cilvēks, un, ja uzkaras dators, tev vienkārši nolaižas rokas. Ir tā?

A. M. (Pēc pārdomu mirkļa un drusku minstinoties) Mjā…

G. B. Tādā gadījumā – kā tas nākas, ka tu esi vienīgā no letiņu rakstniekiem, kurai ir savs blogs, turklāt nevis tāds, kurā cilvēks muld par visu, beigu galā tā arī neko jēdzīgu nepateikdams, bet kārtīgs rakstnieka blogs, kurā tu publisko savus jaunākos darbus. Bezmaz jāpiesauc kā paraugs – visi klusi sten, ka vairs nav kur drukāties, bet, re, Manfelde, lai arī honorārus nesaņem, tomēr savus tekstus līdz lasītājam nogādā pavisam svaigus. Daiļrunīgs citāts no tava bloga: „Šeit tiek publicēts tik tikko uzrakstītais. Varenais Cenzors Laiks vēl nav labojis kļūmes. Ne garīgas, ne stilistiskas, ne gramatiskas. Ojārs Vācietis, uzrakstījis dzejoli, zvanījis draugiem un teicis: „Paklausies!” Esmu pārliecināta, ka Vācietis, Kunoss, Lorka, Apolinērs, pat Tagore, savus dzejoļus „ieblogotu.” Kad rakstu, tad esmu.”

A. M. Blogu man uztaisīja Kaspars Dimiters, un arī tagad, līdzko ar kaut ko netieku galā, prasu viņam. Viss sākās ar to, ka mēnesi dzīvoju Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centrā, kur rakstīju tādu kā dienasgrāmatu, ko katru dienu publicēju blogā. Visbijā ietiku tieši sev būtiskā laikā, rudenī, skaistumā, un tas viss mani ļoti aizķēra. Man pašai patika, kā šajās piezīmēs var redzēt, kā transformējas ikdienišķie vārdi – kā parādās lakoniskums, kā tie tekstiņi pārtop dzejā. Pēc atbraukšanas domāju – ko tur vairs, jātaisa ciet, jāsavāc piezīmes kopā un kaut kur jāpublicē, bet Kaspars teica – kāpēc, raksti tik tālāk. Pēc tam sāka rakstīties dzejoļi, kurus arī liku blogā. Taupīt kādam žurnālam? Nav jau, kam taupīt. Ievietoju blogā svaigi uzrakstītu dzejoli, bet pēc pāris mēnešiem skatos – kas tas par ārprātu, ko esmu sacerējusi! Bet tāpēc jau tas ir blogs, tā ir šodiena, nevis augstā māksla. Un lasītāju statistika – vispār nesaprotu. Kad vēl biju Visbijā, dažai dienai divi vai trīs simti skatījumu, tas vēl nekas, bet tagad vienam dzejolim četri tūkstoši! Kurš maniaks to spiež!? Pēdējā laikā dzejoļi gan rakstās mazāk – nevar jau neko uzrakstīt tikai tāpēc, ka kāds lasa.

G. B. Beigu jautājums – kas labs top patlaban?

A. M. It kā veidojas dzejoļu krājums, bet jūtu, ka pagaidām vēl kaut kas trūkst… Visi dzejnieki ir pēdējā dzejoļa dzejnieki. Tas nav prognozējams – vai nu dzejolis atnāk, vai neatnāk. Katrs dzejolis ir pēdējais, jo nekad nevari zināt, vai nākošais vispār atnāks. Visbijas lieta arī ir ļoti tuva – varbūt es pati izdošu mazu kabatas formāta grāmatiņu par Visbiju. Ir doma otro reizi izdot „Adatu” – kaut ko drusciņ pielabot, drusciņ izmest laukā. Varbūt pietiks? Es labāk rakstu nekā runāju.

______________________________________

Vēl par Andru Manfeldi:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s