Ja reiz dzejnieks, tad dzeja. Ja dzeja, tad mūzas klātbūtne obligāta. Ja mūza nenāk, tad ne vella nevar uzrakstīt, bet, kolīdz viņa ir klāt, viss rakstās un dzejojas pats no sevis. It kā pašsaprotami, taču, izrādās, lieta ne tuvu nav tik vienkārša. Cik dzejnieku – tik mūzu pasugu. Vismaz tā var noprast no Edvīna Raupa stāstījuma.
Dzejnieka vairs nav, ir tikai tīra dzeja
Saruna notiek marta beigās Edvīna un viņa sievas teātra kritiķes Ievas Strukas dzīvoklī Torņakalnā. Mums Patīk bija iecerējis izveidot Edvīna portretu, taču viņa stāstījums tik ļoti tiecās pārtapt monologā, ka portrets lielā mērā pārvērtās pašportretā. Nesen Edvīns pārradies no Nikaragvas, vēl pilns ar iespaidiem, pirms pāris nedēļām saņēmis Dienas gada balvu kultūrā par pagājušogad iznākušo dzejoļu krājumu „Mirklis šis” un Lorkas „Lekciju” tulkojumu, bet vēl nenojauš, ka šīs pašas grāmatas pavisam drīz tiks nominētas Literatūras Gada balvai oriģināldzejas un tulkojumu kategorijā.
Edvīns Nikaragvā – gan ne ar mūzu, toties ar bolīviešu dzejnieci Pauru Rodrigesu Lejtonu
„Nikaragvā nokļuvu saistībā ar dzeju. Nebūtu mūžā uzrakstījis nevienu dzejoli, nebūtu arī nokļuvis Nikaragvā. Kaut gan, taisnību sakot, tieši tāpat es varētu atbildēt uz jebkuru jautājumu par to, kas noticis manā dzīvē,” pusironiski, pusnopietni stāsta Edvīns. Brauciens uz Nikaragvu bijis ļoti lietišķs, bet, protams, ar māksliniecisku pieskaņu. Proti, piedalīties 10. starptautiskajā dzejas festivālā Granadā, kas bija veltīts spāņu modernās dzejas pamatlicējam Rubenam Dario. Uzaicinājumam ir arī priekšvēsture. Nesen latviski iznāca Leona Brieža veidotā „Spāņu dzejas antoloģija”, savukārt Edvīns jau pirms vairākiem gadiem pasāka procesu pretējā virzienā – latviešu dzejas antoloģiju spāniski. Ir sameklēts atdzejotājs – Hosē Luiss Palasons, kura atdzejojumā ir izdoti daudzi franču un vācu dižgaru teksti, tostarp, piemēram, Paula Cēlana kopotie raksti. Palasons tad arī atsūtīja Edvīnam ielūgumu piedalīties dzejas festivālā Nikaragvā.
„Man bija milzīgs pārsteigums, cik silti mani uzņēma pēc tam, kad biju nolasījis savus pantus – latviešu valodā. Protams, pēc tam tulkoja arī spāniski, bet tieši uzstāšanās latviski bija atstājusi lielu iespaidu. Iestājās īstais balss tembrs – tad tu vari nolasīt vienkārši fantastiski, un acīmredzot man viņš tobrīd patiesi iestājās, tas ir neizstāstāmi – tu esi uz skatuves, zālē tie lielie pūļi, un tu viņus paņem. Bet citādi esmu ļoti nekomunikabls, labprātāk sēžu kafejnīcas stūrī un meditēju par dzīvi. Ir gadījies piedalīties daudzos festivālos, gājis visādi, esmu pārāk daudz salietojies vīnu vai, gluži pretēji, paslēpies viesnīcas numuriņā. Nikaragvā šādas iespējas nebija, jo izrādījās, ka visu laiku atrodos cilvēku ielenkumā un man nemitīgi jāatbild uz jautājumiem. Vakaros galva vai pušu plīsa, jo krietna daļa no festivāla viesiem runāja tikai angliski, savukārt es drusku labāk runāju spāniski, un tad izveidojās valoda, kas sastāvēja pa pusei no spāņu, pa pusei no angļu vārdiem. Tāda kā dzejnieku Bābele, kas manai dzejnieka nervu sistēmai izrādījās drusku par smagu. Bet ir jau arī savs labums – tik plaša komunicēšanās pieredze ar kolēģiem no citām valstīm man nav bijusi.” Cita starpā gadījies arī pa sīkam, toties tikai Latīņamerikai raksturīgam pieredzējumam. Teiksim, lai arī Nikaragvā viss esot it kā atļauts, tomēr valstī valdot „ideoloģiskā diktatūra”, un arī uz festivālu sabraukušajiem dzejniekiem piekodināts no skatuves nekādā gadījumā nerunāt par politiku. Vai – atklāšanas ceremonijā Edvīns skatījis dzejas festivāliem pagalam netipisku ainu: viņam tieši priekšā veselu krēslu rindu aizpildījuši ģenerāļi un pulkveži formastērpos.
Ja kāds redzējis un dzirdējis Edvīnu lasām savus dzejoļus, tas viegli sapratīs, kādā veidā viņš pakļāvis festivāla publiku. Lai varētu lasīt Raupa dzeju, tā vispirms ir jādzird – jāizjūt uz savas ādas ritms, kas dzen uz priekšu skaņas, rauj vārdu pakaļ vārdam, metaforu pakaļ metaforai, ieraujot iekšā arī pašu teicēju ar visu viņa dvēseli un miesu, vārdi sabalsojas ar citiem vārdiem bez atskaņu līdzdalības, milzu spēku iegūst pauzes starp vārdiem – un laikam tikai autors ar kādu padsmito maņu nojēdz, cik sekundes desmitdaļas attiecīgajai pauzei jāilgst. Edvīna dzejas lasījumi atgādina kādu arhaisku rituālu vai šamaniskas izdarības, kuru vienīgā jēga ir šajā pašā rituālā, gan piebilstot, ka Edvīns nekad iepriekš neiestudē un nesaplāno savas publiskās uzstāšanās – lasījums allaž lielā mērā ir mirkļa improvizācija. Rīt jau būs cita diena – un cita dzeja. Dzejnieka vairs nav, ir tikai tīra dzeja, kas runā par kaut kādām jēgām, kas ir ārpus tās, apkārt tai, zem tās, virs tās, ļaujot nojaust, ka pateikts tiek daudz vairāk nekā ir pateikts. Izklausās mazliet absurdi, bet tikai ar absurdu var tuvināties tām teritorijām, kur vārds, apliecinādams savu bezspēcību, vēsta par savu spēku.
Edvīns ar Agnesi un Madaru Rutkēvičām dzejas krājuma “Mirklis šis” prezentācijā 2013. gadā
„Dzejā vārdi, protams, ir svarīgi, bet tas nav galvenais. Lai dzejolis iedarbotos, viņam jābūt precīzi strukturētam. Katram vārdam jāatrodas savā vietā. Var jau tā iedomāties – verlibrs, verlibrs, kas tad tas ir, tāda pusproza, nekas vairāk. Īstenībā verlibrs ir viena no sarežģītākajām formām, tur vispēdīgajam elementam jābūt savā vietā, un šo vietu nosaka nevis pantmērs vai atskaņas, bet kaut kāds iekšējais ritms. Iedomājies koku – katrs zariņš aug uz savu pusi, haoss, nekas cits, bet patiesībā katrs zariņš atrodas savā vietā, lai lapotne iegūtu tieši tādu formu, kāda tā ir. Man ir ekspresīvs ritms, un mēģinu panākt, lai tas noslēpums, kuru gribi otram atklāt, sabalsotos gan ar ritma lūzumiem un rindu pārnesumiem, gan ar vārdu jēgu. Un tā ir neiedomājami grūta lieta. Tur ir kaut kas neizdibināms – nepietiek uzrakstīt vārdu „Dievs”, ja tu gribi izteikt jēgu, ko neviens nezina. Tas ir milzīgs noslēpums, un tad tu visu būvē kā buramvārdus, kuros arī ritms rada jēgu. Tu pasaki noslēpumu, ko pats nesaproti, un nodod to tālāk, gan to noslēpumu, gan savu nesaprašanu. Tu kaut kam esi tuvojies, kaut ko uztvēris, pieskāries, bet neesi notvēris. Bet tas nav analizējams – ar vārdiem pateikt to, ko ar vārdiem nemaz nevari pateikt. Labi atceros, kā pirmo reizi to piefiksēju – tas notika sen atpakaļ, vēl astoņdesmitajos gados. Kādam jaunības draugam bija privātmāja ar dārzu Imantā, un dažreiz mēs, Rīgas rajona jauno literātu apvienība, tur pulcējāmies – vakarā, pie ugunskura. Pienāk īstais brīdis, nu jau var palasīt cits citam savus pantiņus – jaunībā tas ir ļoti svarīgi. Vienā reizē es lasu – un dzirdu, un jūtu: kaut kas manī sāk vibrēt, balss vibrē, jūtu baigo enerģētiku, kas nāk laukā. Iestājās baigais klusums – un es to lietu biju atšifrējis. Tas nav ar prātu – vai nu tev ir, vai nav, bet ar prātu to izdomāt nevar. Var gan izkopt kaut kādā veidā.”
„Mūza – tas ir mirklis”
Bet – par mūzām. Kad Edvīns pirmo reizi jutis mūzu klātbūtni? Vispārpieņemtie priekšstati zīmē drusku komisku bildi – tīni, kurš, nelaimīgi samīlējies, sēžas pie galda un citu pēc cita cep baisas rīmītes par tās pašas nelaimīgās mīlestības un ļaunās pasaules tēmu. Vai tā ir?
„Cik atceros, vienmēr esmu bijis iemīlējies. Bērnudārzā biju iemīlējies apmēram divās meitenēs, un turpmāk šī situācija ir neskaitāmas reizes atkārtojusies, kaut gan nekāds donžuāns neesmu bijis. Nu, toreiz mani un vienu no meitenēm sodīja – par pārāk lielu interesi par pretējo dzimumu, kaut gan tas bija pilnīgi nevainīgi, dziedājām Paula dziesmiņas – „Precē mani, precē mani, būšu laba saiminiec’” – un tamlīdzīgi.
Atceros ļoti spilgti, kā pierakstīju pirmo dzejoli. Tas gan bija tīņa gados. Bija divas pirmās mīlestības – meitene un Latvija. Ne vairāk un ne mazāk. Manā ģimenē patriotiskā audzināšana bija ļoti spēcīga – ne jau padomju laika tradicionālais kurss, gluži pretēji, neatkarības ideja man bija svarīga, sākot jau no kādas piektās klases. Un pirmā dzejoļa ietvaros es raku dārzā zemi, lai atrastu Latvijas sirdi. Finālā kādā piektajā pantiņā pie manis pienāca meitene un teica: „Es tev iedošu sirdi.” Un tas nu ir diskutabls jautājums – par to, vai nelaimīga mīlestība vienmēr pārvēršas radošā eksplozijā. Tā arī ir aiz matiem pievilkta doma, ka visiem dzejniekiem, lai radītu, noteikti vajadzētu būt nelaimīgi iemīlējušamies. Dzīvē bieži, protams, tā gadās, bet tas ir kas cits. Aizrautīgam dzejnieks ar vienu nekad nepietiks. Vajadzīgs satricinājumu process.”
Iespējams, tā ir kultūrvēsturiska sakritība, ka mūzas vienprātīgi tiek traktētas tikai un vienīgi kā sievietes, jo tādā gadījumā nenovēršami rodas jautājums, kas poētisko inspirāciju piegādā dzejniecēm – tās pašas mūzas vai mūži, vai mūdži. Vienkārši – gadsimtiem ilgi dzejošana pārsvarā bija vīriešu nodarbošanās, tāpēc arī sievišķīgu un drusku erotisku mūzu klātbūtne likās pašsaprotama; tikpat pašsaprotami likās meklēt mūzas projekciju gluži reālā sievietē, kas noteiktās situācijās spēja uzņemties mūzas lomu. „Eiropas māksla vispār ir uzaugusi no vīna un sievietēm,” apgalvo Edvīns. „Iespējams, tas nāk jau no Bībeles. Iedomāsimies – Ieva dod Ādamam ābolu. Ābols ir kārdinājums – ne tikai pārkāpt Dieva bausli, bet arī izzināt, jo, kaut ko pārkāpjot, tu iegūsti jaunu informāciju, tu it kā dodies izpētes braucienā. Pārkāpt – tas ir meklēt, atrast kaut ko jaunu, un šis simboliskais Ievas žests ir palīdzējis tam, ka mēs sievieti uzskatām par mūzu, par iedvesmas avotu.”
Taču vienlīdzības zīmi starp mūzu un reālu sievieti Edvīns nekādā gadījumā negribētu likt. „Ir divi varianti – vai nu mēs runājam par dzeju, vai par sievietēm. Īstenībā dzejai visderīgākās ir sievietes, kuras traucē, jo tās, kuras netraucē, – viņas mākslai nav vajadzīgas. Tas, protams, ir diezgan metaforiski, tomēr jāsaprot, ka tai iekšējai ugunij jābūt. Mūza uzkurina. Ir jābūt šīm ilgām – dzejniekam vajag pēc kaut kā tiekties. Līdzko viņš mērķi sasniedz, ir vajadzīgs nākamais objekts. Būtībā mūza var būt vien tik ilgi, kamēr viņa tev pilnībā nepieder. Kad sāk piederēt, tie ceļi var sadalīties… Ko – man kā psihoterapeitam tagad sākt runāt? Bet vispār, ja paskatās racionāli, mūzas jautājums ir tāds… nosacīts. Ir iedvesma – un otrs cilvēks var radīt saasinājumu vai krīzes situāciju, kad tu spēj rakstīt vairāk vai labāk. Ja esi orientēts kā es, tās protams, būs sievietes, – viņas var ietekmēt, var paātrināt vai pastiprināt kaut kādu radošo izvirdumu, var arī palēnināt vai piespiest ieturēt pauzi. Bet cilvēks, ar kuru tu dzīvo kopā, ir daudz augstākā kategorijā nekā mūza. Mūza – tas ir mirklis. Teiksim, varu virtuāli iemīlēties uz piecām minūtēm un uzrakstīt dzejoli. Tālāk mūza vairs nav vajadzīga. Jaunībā pat darīju tā – kad jutu, ka man nav konkrēta mērķobjekta, paņēmu kalendāru un šķirstīju, jo spēju iedvesmoties tikai no sievietes vārda. O! Īstais vārds! Šitais! Un viss – vairāk nekā nevajag, dzejolis top. Sievietes vārds spēj kļūt par mūzu, pašu sievieti nemaz nevajag. Domāju, šādā manierē ir tapuši vieni no maniem labākajiem dzejoļiem, jo nav traucējuši kaut kādi pilnīgi nevajadzīgi priekšstati, kādus tu iegūsti tiešā saskarsmē. Protams, mūzai nav nekāda sakara ar fizioloģiju. Tā ir viena lieta, radošā tieksme – pavisam kas cits, kaut gan abas savā starpā ir saistītas. Sieviete var krist uz nerviem – un no tā var kaut kas izšķilties, bet var arī neizšķilties.
Tas, protams, tiesa, ka māksliniekam visu laiku vajadzīgi satricinājumi. Kāpēc – tas ir medicīniskas vai psiholoģiskas dabas jautājums, bet ir skaidrs, ka satricinājumi vajadzīgi. Tie nemitīgi tevi uztur atbilstošā līmenī, lai varētu radīt. Tāpat tiesa, ka dzeja rodas konfliktsituācijās, bet te ir tāda nianse – „melnās” jūtas, kādas tevī uzkrājas pēc tam, nav derīgas dzejai, jo izraisa nevajadzīgu haosu. Ja tev kāda mūza uzknābj, labāk aiziet un kādam iekraut pa purnu, – kāpēc no šādām jūtām būtu jārada dzejolis?”
Edvīns un Ieva 2013. gada Jāņos. Bērza zaros paslēpusies Inga Ābele
Pakāpieni
Pirms kāda laika Edvīna dzīvesveids bija itin vētrains un bohēmisks. Tagad jau gadus piecus viņš liekas stipri pārvērties, kļuvis mierīgāks, līdzsvarotāks un, pieļauju, tāds kā harmoniskāks. Visticamāk, te liela loma viņa sievai Ievai – nesen viņiem bija piecu gadu kāzu jubileja. „Mēs brīnījāmies, precīzāk, vairāk brīnījos es, ka tik ilgi, bet, zini, nudien dīvaini – visu laiku viss iet tikai uz augšu. Kaut gan – dzīve man ir izteikti pakāpienveidīga. Dažs pakāpiens iet uz leju, cits – uz augšu. Šis pakāpiens pilnīgi noteikti ved ne tikai uz priekšu, bet arī uz augšu. Ne velti man grāmatas iznāk ar piecu sešu gadu pauzēm. Pakāpiens – viena grāmata. Otrs pakāpiens – nākamā grāmata, apmēram tā. Vēl trakāk – pirmo dzejoļu krājumu „Vēja nav” es sadalīju divās grāmatās, tāpat otro „Dzīvodamies”, kurā ietilpa trešā un ceturtā grāmata. Kāpēc tā? Katra grāmata atbilda vienam pakāpienam, bet katrā krājumā ietilpa divi pakāpieni. Tas bija tāpēc, ka mana dzīve veidojas kā „no/līdz”. Nemācēšu konkrēti pateikt, kas ir robežas, bet es pats ļoti spilgti tās izjūtu. Tur tā lieta, ka grāmatas neveidojas racionāli. Dzejoļi krājas, krājas, kamēr es saprotu – jā, te ir nākamā grāmata. Vēl viens pakāpiens.
Tāda sieviete, kas nerada dzīvē satricinājumus, dzejai neder, bet dzīvei – brīnišķīgi. Ārēji lēna un laimīga dzīve, protams, nepiedāvā tādas iespējas, lai varētu normāli evolucionēt kā mākslinieks. Bet ir jau vēl tāda lieta kā benzīns. Tā degvielas deva, kas katram ielieta no dzimšanas. Kā tu viņu izmanto – tas jau ir cits jautājums. Vari viņu sadalīt vienmērīgi pa gadiem līdz mūža galam, bet vari izšaut laukā desmit gados… Es labi apzinos, ka tā degviela ir tik, cik viņa ir. Ja kādu gadu dzīvoju pilnīgi mierīgi, šī degviela uzkrājas, un vienubrīd visu atkal var palaist vaļā. Cita dinamika – nevis pastāvīgi, bet lēkmjveidīgi. Varbūt mākslinieki ir tie, kuriem ir ļoti liela iekšējā enerģētika, bet man šis konflikts ir tāds, ka dzīvē esmu bikls un kautrīgs, bet, paliekot vienam, manī valda mežonīgs spēks. Šī sadure man vienmēr ļoti palīdzējusi, jo uz papīra varu, tā sakot, izcīnīt visas kaujas.” Edvīns ironiski nosmīkņā un piebilst: „Un uzvarēt.”
Ir arī citas pārmaiņas – palēnām tiek iekārtota lauku māja netālu no Salacgrīvas, kurā nu jau varot itin labi dzīvot. Tiesa, līdz jūrai krietns gabals, tomēr māja ir pietiekami nošķirta no pasaules. Edvīns to dēvē par jaunu lapaspusi savā mūžā. „Pats nāku no Siguldas. Bērnībā, kad tur vēl nebija daudz cilvēku, Siguldas apkaime bija vienkārši mežs, kuram cauri tecēja Gauja – un tur bija tāda vieta, no kurienes varēja redzēt, kā stirnas peld pāri Gaujai. Tomēr beidzamos gados biju pārvērties par pilnīgu pilsētnieku. Pilsētas troksnis un burzma man asinīs, es pat teiktu, pilsētas izvirtība – man viņa nepieciešama. Bet lauki – tu aizbrauc, un pēkšņi nekā tāda vairs nav. Sākumā, protams, Ievai nenācās viegli mani pierunāt, lai es piekristu palikt laukos, tomēr sievietēm ir spēks, viņas māk pierunāt, bet galvenais, lai pašam iepatīkas. Gala iznākumā – kad esmu te iedzīvojies, jūtos ārkārtīgi labi. Atšķirībā no pilsētas daba dod kaut ko tādu, kas ir baigi senaizmirsts, bet ar laiku tas tevī pamostas. Pie dabas jūtos absolūti pašpietiekams, jo tā enerģētika, kas nāk no dabas, mani harmonizē. Bet – nekādu dzeju! Lielākais, ko dabā varu darīt, ir sēdēt pie galda ar glāzīti un skatīties… vienalga, uz kurieni. Un man nevajag neko. Esmu laimīgs nevis tāpēc, ka esmu, bet tāpēc, ka varu to redzēt, ka es izjūtu kaut kādu piederību. Saproti, fiziski izjūtu, ka esmu tur iekšā, kaut vai tajā pašā divsimtgadīgajā liepā, kas aug man pagalmā. Kad nomiršu un būšu zeme, es jutīšu pilnīgi visu, kas virs manis notiek. Tāpēc nevar būt ne runas par mākslas radīšanu pie dabas. Pusaudža gados skolā mācīja par Raini, kurš paņēmis rakstāmdēlīti un gājis zem ābeles rakstīt. Saklausījos, paņēmu savu burtnīcu un zīmulīti un gāju uz savu iemīļoto vietu, kas bija pļavas vidū, – patlaban tur ir asfaltēts laukums un panorāmas rats – un, domāju, nu gan rakstīšu. Nē, nekas nesanāk, visa dzeja man tajā brīdī ir pie vienas vietas. Milzīga laime, ka var gan vienu, gan otru paņemt, bet svaidīties nevaru – vai nu pilsēta, vai lauki, nevis vienu dienu tur, otru – citur. Pilsētas enerģētika ir pavisam citāda – varu kaut aiziet uz krogu, kur visi bļaustās un dzerstās, apsēsties stūrī un rakstīt dzeju. Tas ir citādi.”
Sarunā aktīvi iejaucas Torņakalna dzīvokļa trešais iemītnieks, kaķis Ursis, kurš patlaban vēršas pie sava kaķudieva – ledusskapja. Ursis vēl nav iemācījies pats atvērt durtiņas, vien klapē ar ķepām ledusskapim pa sāniem un ļoti cer sagaidīt ko miesai un garam patīkamu. Šoreiz nekā, bet Ursis vēl ilgi nezaudē cerības un turpina pielūgt kaķudievu vai varbūt vienkārši savu mūzu. Lai arī pēc paskata un uzvedības itin rāms, viņš nebūt neesot miermīlīgs radījums. Edvīns atceras, kā Ursis laukos reiz nomedījis zaķi – ilgi pinies pa kājām, it kā kaut ko gribējis, bet nav varēts saprast, ko īsti. Tad Edvīns iegājis istabā – un ieraudzījis, ka istabas vidū uz grīdas guļ zaķis ar pārkostu rīkli. Ursis, kārtīgs kaķis būdams, pārnesis medījumu mājās, lai citiem arī tiek.
No harmoniskā esamības ritma saruna kaut kā nejauši nolec pāris pakāpienus senāk un pievēršas ja ne gluži mitoloģiskai, tad vismaz neizsmeļamai tēmai – alkohols un literatūra. Tēma nudien mītiem apvīta – kurš rakstnieks cik izdzēris, lai uzradītu to vai citu šedevru, kurš izdzēris tik daudz, lai nebūtu vairs spējīgs uzradīt jebko, kurš dzēris tādu iemeslu dēļ, kurš – šitādu. Un tā tālāk. Arī Edvīns to var papildināt ar dažām jaunām niansēm. „Tā ir diezgan sentimentāla tendence reizēm atcerēties, kādi bija tie trakie gadi, jo es sevi atdevu pilnīgi visu, to es zinu droši. Katrā dzejolī – es nezināju un nevarēju paredzēt, kas tur iznāks, varbūt tāpēc panākumi nav gājuši secen. Studiju gados kodām, gājām uz ballītēm, pēc tam atnācām atpakaļ uz kojām, čaļi nolūza, bet es sēdos pie galda un rakstīju dzejoļus. Skatījos, kā citi jau pie pirmā polša paliek vārgi, bet es tad tikai sāku iesilt, pēc diviem – gāju ielās. Tikai ar gadiem alkohols sāka maitāt dzīvi, tāpēc samazināju patēriņu. Laikam esmu pārāk dzīvi mīlošs tips – un man sāka traucēt. Bija jāpanāk tāds stāvoklis, lai es varu gan dzīvot, gan iedzert. Bet saistībā ar dzeju – jaunībā alkohols mani itin nemaz netraucēja, ja nu vienīgi pēc tam skatos, kas uzrakstījies, un redzu, ka tas vairs nav latviski, tā ir pavisam cita valoda, kādas īstenībā nemaz nav. Alkohols palīdzēja vienkārši norobežoties – tāda silta, samtaina siena starp mani un dzelžaino, metālisko pasauli. Omulīgajā vidē jutos absolūti laimīgs un rakstīt spējīgs. Un uz paģirām! Vienkārši pērles birst laukā! Jo tu taču pārdzīvo – un kas tad ir vēl smagāks pārdzīvojums par morālām paģirām? Tev viss sāp, tu jūties vainīgs, plīsti vai pušu – un dzeja ģeniāla nāk laukā. Jo sevišķi par garīgām tēmām.
Acīmredzot lielākā laime dzejniekam ir, metaforiski izsakoties, pārkāpt pāri tam 33 gadu slieksnim. Ja sadzīvo vairāk nekā 33, dzīve ieiet citās sliedēs un tu pagūsti ieraudzīt vai izbaudīt sava darba augļus. Dzejnieki, kuri pilnībā sevi sadedzina, pie kādiem es pieskaitu arī sevi, ātrāk augļus nespēj dabūt. Nekādus. Jo būtībā par to nedomā. Dzīves nav, precīzāk, sadzīves nav. Viss tavs organisms dzīvo citā galaktikā. Bet, ja tu tiec no tā laukā, tad arī redzi, ko esi sastrādājis”
„Ja gribi būt dzejnieks, tev drusku jāslinko”
Pagājušogad Edvīnam iznāca krājums „Mirklis šis”, bet nu jau kādu laiku jauni dzejoļi netopot. Iespējams, krājas degviela jaunam pakāpienam. „Reiz Knuts Skujenieks izteicās – ja gribi būt dzejnieks, tev drusku jāslinko. Es nesapratu – ko? Visu mūžu esmu slinkojis, tikai dzejoļus rakstījis, jaunībā nekad nav bijis darbs, nu, par kurinātāju piestrādāju, par naktssargu – kā jau dzejnieks, bet tas iztikšanai, kas tas par darbu. Bet tagad man ir tā iespēja strādāt – un vienkārši nav laika dzejot. Slinkot arī nē. Lai kaut ko nopelnītu, katru dienu tā vaga jāuzrok no šī punkta vai vārda līdz tam punktam/vārdam.”
Profesionāli no citiem ļaužiem atšķir tieši tas, ka viņš raksta un dzejo arī tad, kad mūzas klusē. Šai ziņā Edvīnam ir lieliska izeja – viņš daudz tulko, tostarp viņa tulkojumā ir izdota Kortāsara „Klasīšu spēle”, Ernesto Sabato „Tunelis”, Borhesa īsproza, jau pieminētās Lorkas „Lekcijas”, vairāki Paulu Koelju romāni un citas grāmatas. Spāņu valodu viņš apguvis pašmācības ceļā vēl astoņdesmitajos gados – un izrādījies, ka spāniskais ritms un temperaments lieliski atbilst paša Edvīna pasaules skatījumam. Protams, arī tulkošana ir radoša nodarbošanās un arī tulkotājam mūza vajadzīga gluži tāpat kā dzejniekam, tomēr te liela nozīme ir arī profesionālajai rutīnai un amatnieciskumam šī vārda labākajā nozīmē. Patlaban tulkošana Edvīnam aizņem lielāko daļu laika. Viņš pats gan piebilst, ka atšķirībā no daža cita tulkotāja viņš tulkojot stipri lēni un apdomīgi. Tas arī saprotams – katram savs ritms. Top spāņu 20. gadsimta klasiķa Luisa Martina Santosa romāna „Klusuma laiks” tulkojums. Latvijā šī autora vārds nav zināms, taču Martins Santoss ir viens no spāņu modernās prozas pamatlicējiem. Edvīns pastāsta, ka viņa proza ir ārkārtīgi sarežģīta, teikumu struktūra – mežonīga, un nokrustī romānu par intelektuālu baroku.
Tomēr arī dzejoļi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un slinkošanas laika trūkuma dzīvo un ņudzinās prātā. „Man, protams, ir dažas nepabeigtas lietas, kuras drīzumā noteikti gribētos pabeigt. Tostarp – tāds Raups, ko cilvēki vēl nav lasījuši, ja nu vienīgi dzirdējuši. Man kādreiz patika raktīt tādus ritmizētus pantiņus, ko palasīt tikšanās reizēs, un tagad no tiem būs saveidojusies viena grāmatiņa. Nē, nu ir jau tas pats Raups, bet tikai ielikts ritmizētā struktūrā.
Kad tev ir tā saucamā iedvesma, visu laiku ir sajūta, ka tev ir, ko teikt. Sarežģītākais ir dabūt to uz papīra, kas visā dzejošanas procesā ir viens no atbildīgākajiem brīžiem. Kā tu vari zināt, ka tas, kas tev ienācis prātā, patiesi ir dzejolis? Saprotams, lai pats vēsu aci spētu novērtēt savus dzejoļus, ir jāpiemīt veselajam saprātam un racionālajai domāšanai. Nekad nevērtēju dzejoli tajā dienā, kad tas uzrakstās. Parasti no rīta lielāko daļu izsvītroju, kaut ko atstāju, kādus ziediņus vai pumpuriņus, kas man iepatīkas, vai pierakstu klāt kādas frāzītes. No desmit dzejoļiem ja viens var palikt – tas ir labi, bet bija laiks, kad es katru dienu rakstīju pa desmit dzejoļiem. Protams, pārspīlēju, bet uz to pusi gāja. Viņi atnāk, bet uzreiz jautājums, kad tev ir laiks paņemt pildspalvu un papīru. Tu taču visu laiku nevari rakstīt – varbūt ēd, guli, ej pa ielu vai vēl ko citu. Dzeja ir īsais žanrs, galvenais ir to pumpuriņu, kas ienāk prātā, nepazaudēt. Pierakstīt tās pāris rindiņas.”
_________________________________
Vēl par Edvīnu Raupu:
Guntis Berelis vērtē: 
Paldies par šo rakstu! Bija jauki uzzināt vairāk par izcilo dzejnieku 🙂