Edvīns Raups “Vēja nav”

Edvīns Raups. Vēja nav. R., Liesma, 1991

Edvīna Raupa dzejoļu krājums Vēja nav laikam gan ir viena no spožākajām pēdējo gadu debijām (bez tam vēl izdošanu jau labu brīdi gaida viņa tulkotās Lorkas lekcijas par literatūru — un, kas zina, varbūt arī sagaidīs) — un arī negaidītākajām, jo presē viņa publikācijas bija diezgan retas. Jautājums — par ko raksta Raups? — vai tamlīdzīgs — ir neatbildams; būtībā tā jautāt ir bezjēdzīgi attiecībā uz jebkuru poētisku tekstu; tikai šoreiz šī neatbildamība īpaši izceļas; aforistiskums un racionālās prāta spēles Raupam ir pilnīgi svešas — tas nozīmē, ka viņa dzejoļi nav interpretējami — vismaz ne kā attiecības ar pasauli. Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa poēzija — tie ir redzējumi, vīzijas — “…vienīgi aizverot acis, tu redzi” (29. lpp.) — vai metaforas, kad pasaule ārpus autora vairs neeksistē, katrā ziņa — tā ir gandrīz nemanāma. Un šī vizionārā pasaule izrādās tā īstākā un patiesākā. Vārds, zaudēdams savas tradicionālās aprakstīšanas un šoreiz pat apliecināšanas funkcijas, savrupinās un noslēdzas sevī — un, paradoksāli, šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām; vārds ir nepārtraukti dzimstošs (varbūt tāpēc viena no visbiežāk izmantotajām metaforām šajā krājumā ir upe un jūra, t. i., ūdens kā nepārtraukta mainība — un katra upe vienlaicīgi ir arī tā pati Heraklīta upe, kurā nevar divreiz iekāpt) — un acīmredzot var eksistēt tikai tad, kad “vēja nav”, jo šīs mazliet sirreālās vīzijas izgaist no mazākās jēgpilnās pūsmiņas. Vārds vairs nepieder apzīmējamam objektam, tas ir atrāvies un vienojas ar citiem visneiespējamākajās kombinācijās — vai, kā izsakās autors — “saspiesti vārdi kopojas paši pret savu gribu” (23. lpp.), t. i., dažkārt paradoksālu vienību veido pat vispretišķīgākie jēdzieni. Skiet, Raupam varētu atrast attālu radniecību ar Helda poētiku — vismaz tai ziņā, ka gan Helds, gan Raups izvēlas ārkārtīgi piesātinātas kultūras zīmes un izmanto tās nevis kā gatavus, jēdzieniski noformējušos ķieģelīšus, bet gan ar vieglu pieskārienu ļauj izjust šo piesātinājumu, nekad to nenorobežojot. Acīmredzot tālab autors nav ļāvies kārdinājumam spēlēties ar modīgajām kristietiskajām alūzijām — tās ir pārāk gatavas un viennozīmīgas. Viņš ir mazliet “arhaisks”, pareizāk sakot, vārds nav saistīts ar vēsturi; vēsture vēl nav notikusi — vai varbūt sen jau aizmirsta. Līdz ar to nāk arī atsacīšanās no mehāniskajām opozīcijām: ja ir gaisma, tas nebūt nenozīmē, ka jābūt arī tumsai, — tā, iespējams, ir tāda gaisma, bez tumsas; tāpat arī nāve nav pretstatījums dzīvībai — “NĀVE IR MĀSA; MĒS NEESAM VIENI” (77. lpp.). Te jāpiezīme, ka nāve ar visu tās atribūtiku tiek piesaukta tik uzstājīgi bieži, ka brīžiem rodas priekšstats par tādu kā postromantisku manierīgumu. Šoreiz tās ir labas manieres — kā to apliecina grāmatas beigu daļa, kur šis manierīgums pāriet bezmaz katarsiskā kulminācijā.

Vietām gan pārliecīgi uzsvērtās dzejoļu beidzamās rindas vai frāzes kļūst apnicīgas — autors atkārto sevi, paradokss zaudē oriģinalitāti un pārvēršas paņēmienā, No otras puses, tas tikai norāda uz vārda deformējošo spēku: negaidīts izteikums noliedz jau gatavo vīziju vai metaforu; nekas nav tā, kā sacīts, — poēzija ir pārāk trausls un gaistošs veidojums, lai meklētu tur kaut ko prātam noderīgu; poēziju nevar konspektēt.

Karogs, 9-10.1991

_________________________________

Vēl par Edvīnu Raupu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s