Edvīns Raups “Dzīvodamies”

Raups un es

Edvīns Raups. Dzīvodamies. Dzejas. R., Egmont Latvija, 1995

0.

Savulaik kādā dzejolī Egils Plaudis rakstīja: “Latvijā visi dzejnieki ir putni”, un — “Spānijā visi putni ir dzejnieki”. Egila Plauža pieminēšana saistībā ar Edvīnu Raupu nebūt nav nejauša. Proti, Plaudis jau pirms divdesmit gadiem ar savu poētiku bija paredzējis, kādā virzienā iegrozīsies dzejas process deviņdesmitajos gados, tostarp, varētu teikt, bija uzminējis ari parādību, kam vārds nu ir Raups. Nejauša nav arī citāta — “par Spāniju” — izvēle, un ne jau tikai tāpēc, ka Raups (tā­pat kā kādreiz Plaudis) atdzejo un tulko no spāņu valodas, bet arī tāpēc, ka viņš, šķiet, kaut kur poētiskās apziņas zemslāņos izjūt savu atkarību no tās tik ļoti spāniskās Spānijas, ka tai ir visai attāls sakars ar šo tūristu pūļu okupēto Eiropas provinci. Un, protams, putns nepavisam nav nejaušība — pirmkārt, jau tāpēc, ka tā ir brīnišķīga metafora, iekš kuras itin vienkārši var iemiesot jebkura dzejdara vīzijas, un, otrkārt, arī uz grāmatas vāka attēlotais krustā sistais aizdomīgi atgādina cilvēku, kas apskaužamā brīvībā lidinās kaut kur starp debesīm un zemi.

1.

Apmēram šādi varētu sākties recenzija par Edvīna Raupa otro dzeju krājumu Dzīvodamies, kuru teju teju laidīs klajā izdevniecība Egmont Latvija un kura manuskripts patlaban ir uz mana rakstāmgalda. Tak viņa (recenzija) tā vis nesāksies. Jo — visas manas pūles ar analītiski iztrītu nazi izķidāt Raupa dzeju, lai no tās zarnām noaustu tīklu, kurā notvert autoru, izrādījās veltīgas. Nebijušās recenzijas nosaukums va­rētu būt bijis, teiksim, Raupa marginālijas. T. i., Raups, savā nodabā dzīvodamies, palaikam atstāj aiz sevis papīra strēmeles ar kādu pantu — poētiskajām piezīmēm uz savas dzīvošanas baltajām maliņām. Bez šaubām, Raupa dzejas margināliskums tiktu rūpīgi pamatots — un sava taisnība šādai koncepcijai būtu, jo Raups patiesi diezgan stūrgalvī­gi turas sāņus no visvisādām “problēmām”, “idejām”, “tēmām”, no visa tā, kas prasa precīzas, mirklī mērķī trāpošas formulas — precīzāk, no latviešu dzejas dziļi valodā iegrauztā un, manuprāt, mazliet pieglumējušā grāvja, pa kuru tik ērti un nemanāmi var iešļūkt aklā kanona atdarināšanā. Taču analītiskā pieeja kapitulēja pilnīgi un galīgi, kad man, nez kuro reizi pāršķirstot manuskriptu un uz labu laimi meklējot poētiskās pērles, ko izstādīt vispārējai apskatīšanai, aizvien biežāk pārskrēja nervozi un nekādi nepamatojami tirpuļi, lasot, piemēram, šādas rindas (no kurām es veltīgi pūlējos izlobīt kaut mazāko jēgas atlūzu): “Mēs aizmigušie reizē / ar Nakts dēlu tajā / brīdi kad pasaule / pazuda mijkrēslī / dzisdama un atnāca / nomoda bailes” (iespējams, komentārs šīm rindām atrodams Raupa pirmajā grāmatā Vēja nav (1991): “…vienīgi aizverot acis, tu redzi”). Kaut arī Raupa metaforiskās konstrukcijas lāgiem šķiet pārlieku intelektualizētas — taču varbūt tā tiešām tikai šķiet — tomēr kontak­tēšanās ar tām iespējama drīzāk emocionālā līmenī. Tāpēc šoreiz es izlēmu iezīmēt dažas nianses no manām personiska­jām attiecībām ar Raupa dzeju un varbūt tikai garāmejot skart Raupa dzejas attiecības ar pārējo literatūru, kas, pro­tams, ari ir ne mazāk interesanta tēma.

2.

Nesen, apcerot Leona Brieža dzeju, es izjutu apbrīnojamu dvēseliskas kopības ap­jausmu, ko varētu formulēt apmēram šādi: es esmu bijis tais pašos atskārsmes punktos kur Leons un, ja arī vēl ne, tad kād­reiz noteikti pabūšu. Savukārt Raupa panti izraisa mazliet atšķirīgas izjūtas: es zinu, ka nekad tur neesmu bijis, nekad līdz turienei netikšu un vispār — tas varbūt nemaz nav priekš manis. Ja nu vienīgi garāmslīdot aiz loga stikla kaut ko līdzīgu skatīšu, taču tā vairs nebūs ainava ar mani pašu centrā, bet gan ainava caur stiklu. Un tomēr — kāpēc viss ir tik pazīstams? Kāpēc, piemēram, Raupa pieminētais nepretenciozais zvir­bulis (“zvirbulis pēc skata ne ar ko / neatšķiras no sirds / auksts / silts”) izrādās tas pats zvirbulis, kurš nez kāpēc aizķēries manā atmiņā no kāda indiāņu mīta, kurā zvirbuļiem bija uzticēts pienākums aizvadīt mirušo garus līdz viņsaules vārtiem? (Nu­dien, vairs nepateikšu, ne kādas indiāņu tautības mīts tas bija, ne kur es to izlasīju, ne arī to, vai šis radījums vispār bija zvirbulis.) Turklāt esmu pārliecināts, ka Raupam par manu zvirbuli nav bijusi ne mazākā nojausma; gluži tāpat mans zvir­bulis nekā nav zinājis par viņējo, tomēr kaut kāda radniecība viņu starpā pastāv. Vārdu sakot, Raupa dzeja — tā ir nekad neredzēta (nepiedzīvota), tak tomēr bezgala pazīstama ainava.

3.

Lasot Raupa dzeju — no sākta gala viņš ir brīvā panta cienītājs —, nāk prātā triviālais teiciens par to, cik grūti rakstīt verlibrā. Tradicionālās vārsmošanas sistēmas pašas “pasaka priekšā” — ja ne gluži, ko rakstīt, tad vismaz, kā to darīt — un no tā izriet daudzie “nejaušie vārdi”, kas aizpilda citkārt, iespē­jams, tukšu atstājamo telpu. Turpretī verlibrā nejaušību ne­drīkst būt; katram vārdam gan ir sava telpa, taču kopumā tiem jāveido vienota un pabeigta metaforas telpa — tas nozīmē, ka reizumis arī viens vienīgs lieks vārds spējīgs sagraut rūpīgi būvēto konstrukciju.

Diemžēl Raupa verlibru lasītājs diez vai spēs pietiekami lielā mērā novērtēt — vismaz no pirmā acu uzmetiena ne. Raups gan mēģina atveidot pauzes un intonāciju cēlumus vai kritumus ar īpatnējiem, brīžiem šķietami aloģiskiem rindu lauzumiem vai, piemēram, rindas vidū sākdams jaunu teikumu ar lielo burtu, lai tūlīt zibenīgi iesviestu vidū jaunu pauzi, un tamlīdzīgiem tehniskiem pekstiņiem, taču tehnika, lai cik perfekti izstrādāta, te ir bezspēcīga. Jo — Raupa dzeja vispirmām kārtām ir runājama, turklāt tai piederīga tikai paša autora balss. (Es nesaku — deklamējama vai skan­dējama, jo šie jēdzieni rada iespaidu par ārišķīgiem efektiem, kas iestudēti publiskai uzstāšanās reizei; tās būtu kapu šaus­mas, ja kāds “skatuves mākslinieks” pēkšņi sadomātu dekla­mēt Raupu, taču, jācer, pagaidām, kamēr viņš vēl nav iecelts klasiķu kārtā, tas mums nedraud.) Lai varētu lasīt Raupa dzeju, tā vispirms ir jādzird — jāizjūt uz savas ādas šis velnišķīgais ritms, kas dzen uz priekšu skaņas, rauj vārdu pakaļ vārdam, metaforu pakaļ metaforai — un ierauj iekšā arī pašu teicēju ar visu viņa dvēseli un miesu. (Var jau būt, ka īstenībā tieši ritms ir visloģiskākā sasaiste starp metaforām — nevis, kā parasti mēdz uzskatīt, asociācija.) Ritms iznīcina nejaušības. Kopumā šīs poētiskās improvizācijas — manu­prāt, tās patiesi vienmēr ir improvizācijas — atgādina kādu bezgala arhaisku rituālu vai šamaniskas izdarības, kuru vienīgā jēga ir šajā pašā rituālā. Ar to sasaucas arī Raupa nesen teik­tais, ka viņš beidzamajā laikā bīstoties ļauties baltās lapas kārdinājumiem tapt aizpildītai — kas zina, vai šā poētiski maģiskā rituāla („…arī es izlūgdamies sevi Dievam”) izsauktie spēki nevērsīsies pret pašu autoru. Un vēl atmiņā ir šāda aina: savu, šķiet, vismaz četrās valodās runāto (un, protams, nekur nepierakstīto) improvizāciju Raups pavada ar savdabīgajām skaņām, kuras izdodas izvilināt no virtuves grīdas, traukiem, mēbelēm un visiem citiem priekšmetiem, kas vien gadās pa ķērienam — un dīvainā kārtā tas izklausās gluži harmoniski. Sākumā bija ritms; pēc tam radās vārds.

4.

Bez šaubām, tās ir muļķības vai — labākajā gadījumā — paviršs mēģinājums mītizēt vēl dzīvajos esošo poētu. Kāds gan tipiskam mūsdienu intelektuālim, kurš turklāt labprāt tulko Oktavio Pasu, Garsiju Markesu, Garsiju Lorku, argen­tīniešu prozas dižgaru Ernesto Sābato u. c„ var būt sakars ar arhaiskiem rituāliem, sevišķi, ja viņš šos sakarus nemaz nepūlas meklēt? Mūsdienās ir iespējams tikai “Birdināt / tagadnes pelnus mūsu pirmavotā”. Aizapziņas arhetipi jau sen apslīkuši un nu vienmērīgi vārās savā sulā turpat informācijas aizspundētajā aizapziņā, ja nu vienīgi šis ritms spējīgs kādas paliekas izvilināt laukā —tajos brīžos, kad “Mirušo pasaule manī / spēji atliecas taisni”. Drīzāk Raups, kā jau tas XX gadsimtā pieņemts, kārtējo reizi mēģina atbildēt uz mūžīgo jautājumu par to, kas īsti ir (precīzāk, varētu būt) dzeja — un, protams, racionālu at­bildes formulu te nav; tas izdarāms tikai ar pašu dzeju. Dzejas būtība ir tās meklēšanā. “Mūžība sapņo par mums slimīgus sapņus / neparasts skats // it kā putekļi pelēka / masa kurai netrūkst nekā / ja nu vienīgi lāpstas lai uzspiestu / krustu”. Līdz ar to ir skaidrs, ka arī Raupa dzeja ir viena no mūžības murgu sastāvdaļām — un tā patiesi varētu teikt, ja vien es zinātu, kas ir mūžība, kas ir sapņi, turklāt vēl slimīgi, kāds jēdziens rodas, šos vārdus apvienojot, un pats galvenais, kura no daudzajām Raupa dzejā skanošajām balsīm pieder viņam pašam.

5.

Raupa dzejas manī izraisa tādu kā tuksnesīguma sajūtu vai izjūtu: saprotams, tuksneša „kā tāda” vairs nav — ir tikai metafora, vārdā “tuksnesis”. Tajā palaikam pavīd citu meta­foru rēgainās aprises, taču lielāko daļu aizpilda nesaskaitāmie un no attāluma ar aci neizšķiramie smilšu graudiņi. Rakstīt par tuksnesīgu ainavu ar smilšu graudiņu palīdzību, precīzāk, apskaidrot metaforas piedzīvojumus metaforu pasaulē ar tās pašas metaforas palīdzību — tas droši vien ir sākotnēji bez­cerīgs pasākums, un tieši tāpēc tik pievilcīgs. Mirkļi, kas pār­vēršas par smilšu graudiņiem un izbirst caur pirkstiem (vesels tuksnesis caur pirkstiem izsijātu smilšu!), un mirkļi, kas pārtop metaforās, tie mirkļi, kad var atļauties sacīt: „Kaut kur otrā / pasaules galā svētā govs / pārbrida upi.” Vienīgā problēma — kā zināt svēto brīdi, kad tā govs bridis upē iekšā un kad mirklis ieņems savu likumsakarīgo vietu metaforu ainavā.

Paraugam — viena no Raupa mazliet sirreālajām aina­vām: „Pret tumsu atspērusies pilsēta / varbūt tā nav pilsēta Tuksnesīgs / parks pat ne parks Melns koka / stumbenis var­būt šautenes / stobrs varbūt tavs izsenis / aizmirstais kakls (..) Kad saucu / pēc gaismas tajā brīdī / nospied kā šautenes mēlīti / mani.” Un te nākas vēlreiz atkārtot jau minēto jau­tājumu: kāpēc šī tik ļoti svešādā ainava liekas tik pazīstama? Var jau būt, ka „tavs aizmirstais kakls” un tamlīdzīgi izteicieni ir gluži klasiski mūžības murgi, bet „Varbūt ir / lietas kas paliek atmiņā / arī tad ja tās nekad nav / notikušas”.

6.

Raupa dzejā ir divas dominantes — Mīlestība un Nāve (lielie burti šoreiz nebūt nenozīmē traģiskus vai melodrama­tiskus akcentus; tāpat tie nav pretstatīti jēdzieni — abas šīs būšanas Raupa dzejā ir blakusesošas un apbrīnojami saskanīgas). Rakstot par Raupa pirmo grāmatu, es izteicos, ka pārlieku uzstājīgi biežā nāves pieminēšana rada iespaidu par tādu kā postromantisku manierīgumu (kaut gan — pil­nīgi pietiek pateikt tikai „Nāve ir māsa; mēs neesam vieni”, lai ar vienu rāvienu būtu gatavs nesagraujams kapa piemineklis sev pašam, — taču Raupam šai ziņā, vismaz kā dzejdarim, šķiet, ir pilnībā svešas jebkādas godkāres jūtas — viņš patiesi dzejo dzīvodamies). Nu manierīgums ir saglabājies tikai vietu­mis (piemēram, „es nāvi / skurbinu / ar palicēja / dziesmu” — taču palicēja dziesmas var būt arī ļoti ironiskas); arī mīlestība un nāve, divi smilšu torņi tuksneša vidū, vārdā saukti ļoti reti — tomēr klātesoši ir nepārtraukti. Slēdziens ir varbūt mazliet banāls — mīlestība mūs tuvina nāvei (praktiski), nāve mūs tuvina mīlestībai (teorētiski) — un, kur mīlestība un nāve vienkopus, tur uzreiz duende, spāņi (lieli praktiķi un teorētiķi abās šais jomās), kas minēti raksta sākumā, arī Raupa tulkotais Lorka — viss saslēdzas gredzenā un sākas no gala, droši vien jau citā paskatā. Raupa dzeja, pro­tams, turpat centrā. („Tā ja.”)

Labrīt, 15.03.1995

_________________________________

Vēl par Edvīnu Raupu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s