Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre “Odu laiks”

Alla Pugačova Budas klēpī

Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre. Odu laiks. R., Skarabejs, 2009

Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre. Odu laiks Odu laika pirmā daļa tapa 1987. – 1988. gadā, tad arī turpinājumos tika publicēta žurnālā Avots, bet 1994. gadā iznāca grāmatā. Taču pēc tam autori aizgāja katrs savu ceļu – Vladis Spāre sāka noņemties ar biznesa būšanām, bet Juris Zvirgzdiņš pārkvalificējās par bezdarbnieku, t.i., kļuva par profesionālu rakstnieku, tāpēc kolektīvais darbs pie Odu laika aprāvās. 1994. gadā recenzijā par Odu laika pirmo daļu rakstīju: „Nepavisam nav zināms, kad iznāks nākamā un vai tā vispār būs. Iespējams, otrās daļas varētu arī nebūt. Tā ir tāda īpatnēja melnā humora izjūta – publicēt tikai romāna pirmo daļu, kas izrādītos arī vienīgā.” Tak nekā, ar humora izjūtu autoriem viss kārtībā, melnums mērenās devās: Zvirgzdiņš stāsta, ka autori 2007. gada jūlijā nejauši saskrējušies Vecrīgā, un Zvirgzdiņš ne no šā, ne no tā – varbūt joka pēc – ieminējies: „Nu, kad turpināsim?” Vladis Spāre vēsi atteicis – „Rīt.” Neticami, bet nākamajā dienā darbs patiešām atsācies – pēc divdesmit gadu pārtraukuma, un pagājušogad abas daļas beidzot izdotas vienā grāmatā. Odu laiks latviešu literatūras kontekstā varētu būt ja ne gluži unikāls, tad vismaz reti sastopams eksemplārs trijos dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir triju autoru kopdarbs. Otrkārt, cik zinu, klasiskais vairāku autoru darba dalīšanas modelis – katrs raksta savu daļu un pēc tam visi kopīgi piestrādā, lai noslīpētu salaiduma vietas, – šoreiz nav lietots. Visas epizodes un sižets izslaists caur trīs smadzeņu filtriem, apstrādāts ar visām sešām rokām, katram kaut ko piekabinot klāt, kamēr iegūts gatavais teksts. Treškārt, romāna beigu galu no sākuma šķir divi gadu desmiti

Romāna darbība noris satīstījušamies sociālisma ziedu laikos, šķiet, septiņdesmito gadu otrajā pusē (par laika rēķiniem romānā – mazliet vēlāk). Sižetu veido četru, vēlāk piecu nejauši kopā sagadījušos ļaužu ceļojums lopu vagonos no Rīgas uz Kazahiju; pirmajā daļā liela vieta atvēlēta neganti groteskām naksnīgās Rīgas bildēm. „Es tikai aizgāju uz „Skapi”, un, lūk, ar ko tas viss beidzās,” uz romāna beigu gala smagi nopūšas Rūta. Nopūta ir smaga tālāb, ka ceļotāji gan piedzīvo, gan paši sastrādā vistrakākās un neiedomājamākās lietas – romāns viscaur ieturēts farsa un groteskas manierē; atsevišķas epizodes, pakļaujoties ceļojuma ritmam, savērtas uz sliežu ceļa sižetiskās līnijas.

Divdesmit gadu, kas šķir otro daļu no pirmās, nebūt nav no īsajiem laikposmiem. Runa nav par to, ka būtu mainījušies autori – rakstnieks savos uzskatos un rakstības manierē ir reti noturīgs radījums un, puslīdz izstrādājis savu poētiku, labprāt iekonservējas. No svara ir kas cits. Mainījusies ir pati literatūra un, galvenais, valoda – nevis vārdu krājums, bet veids, kādā ar tiem pašiem „vecajiem” vārdiem izsaka domas, apraksta pasauli un līdz ar to arī veids, kādā domā par pasauli. Kas pirms divdesmit gadiem likās pārsteidzošs un bezmaz „atklājumu” kategorijā ieskaitāms – un astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Odu laiks patiešām spēja pamatīgi pārsteigt, patlaban jau kļuvis par second hand produktu. Odu laika pirmajai daļai nācās mēroties ar Ezeru, Lāmu, Belu, Marģeri Zariņu, bet Ikstena, Bankovskis, Ābele un Einfelds ne sapņos nerādījās. Astoņdesmito gadu nogalē Odu laika farsa poētikai faktiski bija viens vienīgs priekšgājējs – Marģeris Zariņš, kurš spēlēja vienlīdz aizrautīgi, lai arī pēc citiem principiem. Vēl kāda īpatnība – Odu laika pirmajai daļai piemīt stipri akcentēta sociālā ironija. Taču sociālā ironija ir visgaistošākais no visiem ironijas veidiem, jo, zūdot ironijas objektam, vismaz daļēj pagaist arī teksta jēga. Tipisks piemērs no pirmās daļas: nodaļā Rēgu nakts darbība noris naktī uz un ap Dzirnavu ielu. Sociālisma laikus pieredzējušam lasītājam lieta uzreiz skaidra: ja nakts un Dzirnavu iela, tad meklē šņabi; ja meklē šņabi, tad loģiski, ka piedzīvojumi; ja piedzīvojumi uz Dzirnavu ielas un naktī, tad tik idiotiski, kādus pat visrafinētākā fantāzija nespēj iztēloties. Taču, lai arī Skapis ar rakstu palīdzību paspējis mitoloģizēties un pārkvalificēties par laika zīmi, pieļauju, Dzirnavu ielas pieminēšana mūsdienās daudzos lasītājos neizsauks nepieciešamās asociācijas. Šādus „zudušās pasaules” piemērus pirmajā daļā var atrast daudz (te gan sākums citai tēmai – tieši literatūra spēj saglābt „zudušās pasaules” zīmes, piesātināt tās ar jēgu un no jauna pievienot realitātei).

Tieši tāpēc, lasot Odu laiku, mani ne tik daudz interesēja, kur tad ceļotāji beigu galā īsti nonāks un kā autori ar viņiem izrīkosies, bet gan tas, kā autori pārvarējuši šos laika liktos šķēršļus. Uz līķiem lēkāt uzvaras deju jēga vien tik ilgi, kamēr līķis (t. i., sociālisms) vēl puslīdz svaigs – bet ko iesākt, kad sociālisms jau sen zemzemē un līdz nepazīšanai tārpu sagrauzts? Būtībā autori ar romāna pirmo daļu bija uztaisījuši sev krātiņu, tāpēc jautājumu varētu formulēt šādi: vai viņiem no šā krātiņa izdevies izsprukt laukā? Uzreiz jāsaka, ka izdevies un reti veiksmīgi. Odu laika daļas nevar uztvert kā, teiksim, diloģiju, ko veidotu relatīvi patstāvīgi darbi. Tas ir vienots teksts – viena daļa bez otras nav nedz lasāma, nedz izprotama. Tāpat otrajā daļā turpinās pirmās daļas farsa un groteskas manierē ieturētā zirgošanās – sākot no mūžvecu anekdošu (Aļoša, kopš kara laika gadus trīsdesmit nogulējis komā, piepeši atgūstas un dodas izpildīt pavēli – uzspridzina dzelzceļa tiltu) līdz klasisko žanru pārfrāzējumiem („pārpratumu komēdija” Odu laika manierē: viens no ceļotājiem, pamodies pēc plana pīpēšanas, ierauga, ka atrodas vagonā, kas pilns ar liellopu konserviem – un loģiski secina, ka pa nakti lopi „sagājuši konservos”). Taču otrajā daļā jau valda citi spēles likumi. Pirmajā daļā vienīgais sižeta virzītājspēks faktiski ir šņabis – ceļotāji meklē, ko iedzert, un šie meklējumi aizvedina viņus no viena piedzīvojuma pie nākamā. Līdz ar to ērmīgā realitāte tiek skatīta tikai un vienīgi caur šņabja kā bezmaz visaugstākās vērtības prizmu vai, pareizāk sakot, realitāte kļūst ērmīga galvenokārt tāpēc, ka šņabis tajā ir visaugstākā vērtība; ja tekstu iztīrītu no alkohola, no romāna nekas daudz pāri nepaliktu. Otrajā daļā alkohols palicis vairs tikai kā nepieciešams esamības/prozas aksesuārs, gandrīz neobligāta piedeva romānam. Romāns it kā „izplūst” – ne sižetiski, bet jēdzieniski un metaforiski: par „smaguma centru” (arī apjoma ziņā) kļūst iekšējo monologu un refleksiju plūsmas, kurās autori atklājas kā reti virtuozi – izrādās, arī uz domas trauslā pavediena var spēlēt gluži tāpat kā uz mūzikas instrumenta, izvilinot tādas alūziju, asociāciju, metaforu simfonijas, ka acis žilbst un ausis kalst. Arī sarunās (man gan šķita, ka personāži – autori? – muldēšanas mākslā drusku zaudē mēra izjūtu) pirmās daļas uzjautrinošā, bet tomēr primitīvā zirgošanās iegūst pavisam citas intonācijas. Pirmās daļas ņirdzīgā ironija pārtop tādā kā „elēģiskā ironijā”. Aizvien uzstājīgāk ieskanas traģiskā nots (jo sevišķi Jorģēna lēģeru refleksijās), kaut gan visaptverošā farsa gaisotne paliek nemainīga līdz pat romāna beidzamajām lappusēm, kurās arī visi trīs autori pienaglo sevi pie baltajām papīra lapām.

Odu laiks ir viens no „visliteratūriskākajiem” romāniem latviešu literatūras vēsturē – tai nozīmē, ka literārās un kultūrvēsturiskās alūzijas tajā tiek uzlūkotas kā reālajiem/iedomātajiem faktiem un norisēm līdzvērtīgas. Autori atklājas bezmaz kā strukturālisma fundamentālisti, satriecošā konsekvencē sekodami vienai no strukturālisma pamatidejām: literatūrā neko jaunu vairs nevar izdomāt, atlicis vien apspēlēt un parodēt tos pašu vecos un senzināmos sižetus. Šai ziņā Odu laiks, no vienas puses, droši konkurē pat ar Marģera Zariņa Viltoto Faustu un daudzviet to izkonkurē, jo pat visanalītiskākais prāts nav spējīgs izlauzties cauri Odu laika alūziju brikšņiem (gluži pragmatisku iemeslu dēļ – lai to spētu izdarīt, kritiķa lasīšanas lokam precīzi būtu jāsakrīt ar trejgalvu un tātad arī trejsmadzeņu autora literāro erudīciju). No otras – patīkami atšķiras no latviešu prozas lielākās daļas, kurā caurcaurēm valda rakstība, ko mēdz dēvēt par reālismu un kuram ar realitāti nav nekāda sakara. Literārajiem tekstiem un kultūrvēsturiskajiem faktiem cilvēka esamība ir vismaz tikpat liela loma kā reālajiem faktiem, ja ne vēl lielāka, taču diemžēl kopš apgaismības laikmeta pārmēru iesakņojusies ideja, ka vērtība piemīt tikai racionālajam, šai gadījumā – tekstam, kam var atrast vai iedomāties reālu objektu. Līdz ar to veidojas absurda situācija: no vienas puses, ir realitāte, no otras – ir kultūra, kuru parasti uzlūko kā ārpus realitātes esošu un tātad arī ārpus racionālo un derīgo vērtību sistēmas. Odu laiks abus šos literatūrā parasti nodalītos, precīzāk, teorētiķu atsevišķi uzlūkotos rakstības principus apvieno, pasauli rādot kā daudzu stāstu/mikrosižetu kompleksu, turklāt katru no šiem stāstiem veido citi stāsti, kurus citos laikos un citās vietās jau izstāstījuši citi ļauži. Jau pirmajā daļā, piemēram, apkārtklīstošs žūpa uz brīdi pārkvalificējas par Hāronu, bet Daugava ieguva Stiksas aprises, vienubrīd pazibēja Breigela gleznotais Ikars, bet otrajā daļā, ņemot talkā gan visai brīvas asociācijas, gan vārdu spēles, šīs alūzijas pārtop fantastiskā mežģīņu rakstā, ko jēga uzlūkot tikai kopumā. Lielākoties tās ir tikai zīmes, kaut kas līdzīgs ātrai un mazliet nervozai žestikulācijai, kad jāsteidzas pateikt pēc iespējas īsākā laikā/plānākā grāmatā pēc iespējas vairāk. Zīme pazib – un nākamajā acumirklī tā jau pačibējusi nebūtībā. Taču skaidrs, ka tā ir apzināti izvēlēta metode, kas kaut kādā mērā arī atbilst farsa poētikai: ja reiz gan autori, gan personāži dzen velnu, viņiem līdzi zibinās arī visa kultūras vēsture.

Kā jau teikts, romāna darbība norisinās, visticamāk, septiņdesmito gadu otrajā pusē, taču otrajā daļā lāgiem pavīd zīmes, kas visupirms liekas jokaini anahronismi. Piemēram, par Pauļuku personāži runā pagātnes formā (viņš nomira 1984. gadā), tiek piesaukts Latvijas padomju enciklopēdijas 8. sējums (izdots 1986. gadā), garāmskrienot mirklīgi pavīd Afganistāna un Černobiļa – anahronismi krājas, un tad jau vairs it nemaz nav jābrīnās, ka personāži Latvijā atgriežas deviņdesmitajos gados. (Gan jāpiebilst, ka šis „ceļojums laikā” neliekas īsti izstrādāts – no astoņdesmitajiem gadiem ienāk tikai atsevišķi elementi, kas gan tiek nosaukti vārdā, taču nekādā veidā netiek iedzīvināti tekstā. Tie ir „tikai vārdi”, kas nespēj konkurēt ar krāšņajām septiņdesmito gadu esamības bildēm.) Viss nostājas savā vietā. Odu laika ceļojums – tas nav tikai ceļojums uz Kazahiju un atpakaļ, tāpat tas nav arī triviāls ceļojums cauri telpai un laikam, pieredzot visas iespējamās par „padomju laiku” dēvētā laikposma izpausmes. Drīzāk to varētu uzskatīt par mēģinājumu ierakstīt šo laikposmu kultūras vēsturē. Jebkurš laiks atstāj zīmes un to kombinācijas. „Miļion miļion miļion alih roz” vai apkaltušas ķilavmaizītes stacijas bufetē var izraisīt ironisku smīkņu vai riebumu, taču tās ir reāli ekstistējošas zīmes – un šādā aspektā ne par matu sliktākas kā „trīs Budas statujas” vai „vienu pašu lejā grūda, slīcināja atvarā”. Parasti ļauži mēģina sašķirot šīs zīmes puslīdz sakārtotā struktūrā pa vērtību spēka līnijām. Tas gan ir saskaņā ar prāta dabu, toties pretrunā ar kultūras specifiku. Kultūra nav sakārtota sistēma, kaut gan mums ļoti gribētos, lai tā tāda būtu. Odu laiks mēģina atdzīvināt šo haosu vai vismaz radīt priekšstatu par to, tāpēc Pugačova priecīgi sēž klēpī Budam, dungojot savu dziesmiņu.

Iedomāsimies, piemēram, Apuleju, Servantesu, Rablē, Sviftu vai jebkuru citu sava laika avangardistu. Un, iedomāsimies, viņu sēžam, uzkumpušu muguru, sveču gaismā, nervozi graužam spalvaskātu (nē, spalvaskāti nāca vēlāk, zoss spalvas diez vai mēdza nervozi grauzt, ja nu vienīgi Apulejs rakstāmirbuli) un izmisīgi mežģījam smadzenes: kāda būs mana darba galvenā doma? kādas – pēc iespējas augstākas un cēlākas! – idejas es tur ielikšu? ko esmu spējīgs dot nācijai? ko mācīšu tautai, pa kuru taciņu vedīšo to pretī gaismai?… Grūti iedomāties. Šie vīri vienkārši rakstīja – un darīja to tik brīvi, cik vien pieļāva viņu talantu mērogi. Taču vēl grūtāk iedomāties šādā manierē rakstām latviešu klasiķus – šajā teritorijā ir vienvienīgas drūmi uzkumpušās muguras, smagas, tak pareizas idejas un nācijas gaismas un visi pārējie obligātie latviešu literatūras aksesuāri. Odu laikā es jutu tieši šo kādreizējās – cerams, ne zaudētās – brīvības atblāzmu.

Karogs, 05/06.2010

___________________

Vēl par Odu laiku:

Advertisements

One thought on “Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre “Odu laiks”

  1. Pārdomas par “Odu laiku” (un sīc un sīc kā patvārīt’s, bet beigās iznāk “čajs”)

    Nemaz nevēlos apspriest lielisko stilu, kura analīze ir, manuprāt, vismaz doktora disertācijas vērta un pateicoties kuram guvu baudījumu no grāmatas vismaz reizes 5, ja ne 10 ilgāk, nekā izlasot līdzīga apjoma reālsižetiskos drukātos darbus, no kuriem augstāko baudījumu nevar gūt nemaz, ja vien intrigu savērpuma risināšanu loģiskā ceļā neuzskata par garīgu baudījumu. Vienkārši – nejūtos pietiekami kompetents to darīt, turklāt stilu gaumes ir tik dažādas…
    Mani interesē kāds cits no kāda laikabiedra puses izteikts jautājums: “Vai tas ir par odiem jeb par odām?”…
    Mēģināju šim cilvēkam izklāstīt viedokli, kurš manī veidojās, izlasot Vlada Spāres, Jura Zvirgzdiņa un Lienītes Mednes – Spāres romānu “Odu laiks”.
    Kas tas ir – ods vai oda? Vispār jau – kā nu kuram un kā katrs pret ko attiecas… Vismaz man tas ir “Õdu laiks”, jo man liekas, ka tā ir tēma, kura skar katru cilvēku un jebkuru no mums: vai nu dzīve paiet tikai sīcot kā odam, jeb arī šī sīkšana izsīcas, sasīcas, apsīcas un aizsīcas mūžībā, veidojot paliekošu veselumu, kurš kļūst par episku Õdu, priecējot pēc Cilvēka vēl daudzas paaudzes.
    Jau romāna 1. nodaļā “Skapī” es sadzirdu runas, runas un runas, kņadu, kņadu un kņadu un murdoņu, murdoņu… Arī odu sīkšanu. Bet autori šīs skaidri saklausāmās skaņas nemaz didaktiski nesalīdzina ar odiem, jo tas ir jūtams tāpat, lai gan uz trāpīgiem un sulīgiem salīdzinājumiem viņi ir lieli meistari, ne arī dod kādus mājienus uz õdu sacerēšanu radošās inteliģences bārā, ļaujot lasītājam pašam izjust un baudīt. Tas, manuprāt, ir liels retums laviešu literatūrā, ka autori atsakās skolmeistarnieciski vairāk vai mazāk pamācīt, dodot vairāk vai mazāk ievirzošas “instrukcijas”: ja nu mani saprot ne tā – un kas tad… Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet man patīk!
    Bet vai šai pļāpāšanai, murdoņai, sīkšanai seko darbi – tas mani personiski interesē visvairāk, jo “sīc ” jau visi, bet savu Odu “sasīc” tikai retais. Pamazām, bet neatlaidīgi, lai gan brīžiem ne lineāri mērķtiecīgi, bet tāda jau ir pati dzīve, Rūta romāna beigās uzdrīkstas kļūt viņa pati, vairs nedomājot: kas būs, kā būs, ko par to teiks citi u.t.t. Viņa visā romāna gaitā ir gājusi uz misiju, kuru uzdrīkstas īstenot, atdodot sevi visu un riskējot ar sevi visu, kaut pēc tam puišiem, kuri, neskatoties uz visu laiku pausto ironiskas vienaldzības pārpilno attieksmi pret apkārtējām negācijām, izrādās īsti džentlmeņi, “dullajai” meičai jādodas palīgā.
    Romānā parādās arī manis visu laiku gaidītā filozofiskā kulminācija, kura šajā darbā izskan Jorģēna frāzē: “no sevis neaizbēgsi”.
    Vai nu būsi tikai ods, jeb tomēr sacerēsi arī savu Õdu. Vienalga – vai romāns pa dzelzceļu traucas apkārt pasaulei, jeb arī tas ir ceļojums laikā 20 gadu garumā – vienalga: “No sevis neaizbēgsi!”
    Nav pat nekādas nozīmes tam, ka ceļojums sākas sociālismā un beidzas atmodā – cilvēks taču ir tas pats un katrs pats, kurš no sevis aizbēgt nevar.
    Vai šodien, vēl pēc 20 gadiem kaut kas ir mainījies?
    Manuprāt, autori darītu ļoti labi, ja atrastu laiku sava ceļojuma turpināšanai, jo cilvēka ceļojumu var apturēt tikai viens vienīgs galapunkts, un tā it – nāve.
    Gribētos uzzināt, kā veiksies Pēterim ar viņa sapņa par literāra darba uzrakstīšanu un, protams arī pārējiem varoņiem.
    Bet mūsu ceļojums laikā – turpinās…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s