Juris Zvirgzdiņš “Atgriešanās Itakā”

Uzmetums Zvirgzdiņa prozas receptei

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Stāsti. R., Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

Juris Zvirgzdiņš Atgriešanās Itakā Atgriešanās Itakā ir Jura Zvirgzdiņa otrais stāstu krājums pieaugušajiem (ja par stāstu krājumu neuzskata arī mazo grāmatiņu Esse un… (1993), kurā lasāmo jokaino tekstiņu žanriskā piederība galīgi nebija skaidra). Pirmajā krājumā – Rīgas sapņugrāmata (2002) – bija apkopoti kādu padsmit gadu laikā tapusī īsproza, kurā autors, dažus stāstus pat nokrustījis par esejām, tik virtuozi mežģīņoja kultūrvēsturisko alūziju tīmekļus, ka veselais saprāts tajos priecīgi pinās un zaudēja jebkādu apjēgu gan par savu veselumu, gan par saprāta prātīgumu vispār. Krājumā Atgriešanās Itakā – tajā lasāmi deviņi stāsti (Zvirgzdiņš nav piederīgs daudzrakstītājiem, toties katrs stāsts tiek perfekti izstrādāts) – bilde drusku citāda. Saprāta priecīgie pinekļi nekur nav pačibējuši – visjūtamākie tie ir stāstos Maiņa, Turp un atpakaļ, Zaķa vēstījums, mazākā mērā – Karalī Purkšķī, kura fonā neuzkrītoši pavīd Erika Ādamsona gādīgā ēna un kurā kultūrvēsturisko alūziju vietā nākušas kulinārās un mazliet arī medicīniskās. Taču pārējos stāstos aizvien uzstājīgāk ieskanas dramatiskas un lāgiem arī traģiskas intonācijas, kulmināciju sasniedzot Sapņos, nevienubrīd gan nezaudējot Zvirgzdiņam raksturīgo farsa un aizrautīgās spēles poētiku. Starp citu, līdzīga īpatnība piemita arī trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni rakstītajam romānam Odu laiks: pirmā daļa, tapusi 1987. – 1988. gadā, viscaur ieturēta farsa manierē; otrajā, kas sarakstīta 2009. gadā, krietni jūtamāka vēstures mācība, kas kā allaž ir bezcerīgi drūma. Odu laiku šeit piesaucu arī tālab, ka uzmanīgs lasītājs stāstā Maiņa varētu saskatīt nebūt ne attālu, tomēr arī ne pirmajā acu uzmetienā samanāmu radniecību ar dažām Odu laika epizodēm.

Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk – viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra – tās ir grāmatas, turklāt ne tikai lasītās, bet arī paša rakstītie teksti – kā tas notiek stāstā Maiņa, kurā blakus autora paštēlam liela loma ierādīta pirms gadsimta ceturkšņa Zvirgzdiņa stāstā Pūķis uzradītajam Eņģīzeram. Taču tās nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām (šāda „piezīmju poētika” vairāk bija raksturīga Rīgas sapņugrāmatai, un arī Marģera Zariņa klātbūtne tajā bija jūtamāka). Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā „lodziņus”, atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras – stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija. Galu galā – jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Turklāt ne tikai tekstu – Murgu naktī pat atkritumu izgāztuves saturs pārtop par reti daiļrunīgu kultūrvēsturisko zīmju krāvumu.

Viens no veiksmīgākajiem stāstiem ir Maiņa, kurā kā uz delnas redzama gan Zvirgzdiņa prozas recepte, gan viņa izmantotais arsenāls. Visupirms – āķīga un, vēlams, pēc iespējas neticamāka un nereālāka sižetiskā ideja. Šai gadījumā – Latvija ar Armēniju mij jūru cisternās pret kalniem vagonos ar Noasa šķirstu piedevām (iespējams, arī Daugavas-Volgas ūdensceļa idejas patiesais autors varētu būt Zvirgzdiņš). Taču šī sižetiskā ideja patiesi ir tikai pliks āķis, kuru aizkabināt lasītājam aiz žaunām, lai viņš tik viegli nenomuktu nost – pēcāk tā atbīdās krietni patālu fonā – neticamo un neiespējamo acu priekšā ņirbināt nav jēgas, tāpat neviens neņems par pilnu, savukārt priekšplānā izbīdās vēstījums, lielākoties – pirmajā personā (izņemot Sapņus un Karali Purkšķi). Zvirgzdiņam vienlīdz labi izdodas iejusties gan drusku paklīduša žūpas (Turp un atpakaļ), gan sīka, Dieva gaismas ķerta puišeļa (Agņa dienasgrāmata), gan pašam sev aizdomīgi līdzīga tipa (Maiņa un Atgriešanās Itakā) ādā. Tālāk vēstījums tiek piesātināts ar visādām alūzijām, atsevišķām, taču ar jēgu cieši piesātinātām zīmēm, vai vēsturiskiem faktiem, kas dullās idejas kontekstā zaudē pieminekļu cienīgo nopietnību un sašķoba dažbrīd pavisam ērmīgas grimases. Ja patīk, visu šo padarīšanu var krustīt par farsu, grotesku, hiperbolu, parabolu un vēl citādām burleskām – un Zvirgzdiņa sakarā šie termini ir īsti vietā, taču tie neko nepasaka par pašu galveno – Zvirgzdiņa prozas intonāciju, kurai faktiski nav nosaukuma, jo tāda piemīt tikai un vienīgi Zvirgzdiņam. Dažas šās intonācijas sastāvdaļas it kā būtu samanāmas – tajā noteikti ietilpst gan nostalģija, gan sentiments. It kā banālas būšanas, kas gluži loģiski rada vēl kādu retorisku jautājumu: vai sentiments vispār var nebūt banāls? Zvirgzdiņa proza liecina, ka sentimentam tīrā veidā nepiemīt nekāda banalitātes piesmaka, vien nav skaidrs, kāds ir tas pārdzenamais aparāts, caur kuru autors šīs pārmēru cilvēciskās emocijas izlaidis. Atgriešanās Itakā, manuprāt, vispār ir tīrākais nostalģijas destilāts, kāds latviešu literatūrā manīts.

„Te es, visa šī patiesā stāsta autors, apmulstu. [..]Kā pabeigt šo murgu?” – teikts Murgu naktī. Bezmaz disertācijas cienīga tēma – kā rakstnieki ar neveiksmīgiem beigu galiem pamanās samaitāt citādi labi iecerētus un iesāktus stāstus. Uz šī akmens lāgiem klūp arī Zvirgzdiņš. Pastāstiņš Soma vispār liekas pusrakstīts, katrā ziņā – lai arī Zvirgzdiņam raksturīgā intonācija stāstā klātesoša, tomēr pats stāsts palicis uzmetuma līmenī. Līdzīgi bez kārtīga nobeiguma paliek Zaķa vēstījums. Atceros, kā autors to savulaik lasīja Prozas lasījumos: stāsts pārtrūka ja ne gluži pusvārdā, tad vismaz pusteikumā brīdī, ka tā galvenais varonis ieradies Prozas lasījumos, lai pastāstītu savus neticamos, taču absolūti reālos pieredzējumus. Mutiskā vēstījumā šis paņēmiens nostrādāja gana efektīgi, bet, uz papīra izklāstīts, tas uzreiz izrādās zaudējis ironiskā žesta spēku, un liekas, ka autors vienkārši nav mācējis pārgalvīgajiem piedzīvojumiem pielikt vienlīdz pārgalvīgu punktu.

Diena, 25.02.2011

_________________________________

Vēl par Juri Zvirgzdiņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s