Juris Zvirgzdiņš “Rīgas sapņugrāmata”

Zvirgzdiņa prozā dzīvo vienradži

Juris Zvirgzdiņš. Rīgas sapņugrāmata. Stāsti un esejas. R., Jaunā Daugava, 2002

Juris Zvirgzdiņš Rīgas sapņugrāmata Juris Zvirgzdiņš nu jau kādus pārdesmit gadus apgrozās literatūrā vai vismaz tās tuvumā. Lāgiem – bet ļoti reti – publicē kādu stāstu, lāgiem – bet biežāk – uzraksta kaut ko bērniem (grāmatas Reiz senos laikos Kurzemē, 2001; Bebru atgriešanās, 2001), lāgiem sacer kaut ko, par ko nav skaidrības, kas tas vispār ir (mazā jokaini absurdo tekstu grāmatiņa Esse un …, 1993). Savulaik Zvirgzdiņš ietilpa teorētiski nebeidzamā un praktiski tā arī nepabeigtā romāna Odu laiks autoru triumvirāta sastāvā. Nesen Karoga romānu konkursā pirmo godalgu ieguva Zvirgzdiņa romāns Fon Mērkatces kunga memuāri. Rīgas sapņugrāmatā vienkopus savākti astoņi proziski teksti, kas, periodikā izkaisīti, bijuši lasāmi jau kopš astoņdesmito gadu nogales.

Ja vajadzētu Zvirgzdiņu iekataloģizēt kādā plauktā, pret ko viņš pats noteikti neganti protestētu, tad varētu viņu klasificēt kā īstenticīgu (atceroties, ka ticību balsta ne tik daudz teorētiski postulāti, cik intuīcija un tamlīdzīgas netveramas būšanas) postmodernistu, kurš nemitīgi kontaktējas vācu romantiķu un Marģera Zariņa ēnām. Īpaši tas jūtams tekstos, kurus autors nez kāpēc nokrustījis par esejām – …visu cauru nakti. Materiāli manai latviešu literatūras vēsturei, Torņakalna Arkādija un Tur augšā. Ar lēnprātīgi dziļdomīgām kultūrvēsturiskām refleksijām, kas parasti nāk prātā, piesaucot esejas jēdzienu, tiem liela sakara nav. Precīzāk, sakars ir gan ar kultūras vēsturi, gan ar dziļdomību, bet vēl ciešāka saistība samanāma ar murgiem. Tas tāds žanrs, kuru iecienījis Zvirgzdiņš – kultūrvēsturiski murgi, – un kuru jau labu laiku pirms viņa kultivēja Marģeris Zariņš (jo sevišķi – grāmatā Vecrīga). No šejienes tad arī cēlies baisi banālais grāmatas nosaukums – lielākoties stāstu darbība noris kaut kur uz – vai viņpus – robežas, kas atdala realitāti no sapņa. Starp citu, jēdziens “murgs” cēlies no indoeiropiešu saknes, kas ir pamatā arī vārdiem “mirdzēt”  un “mirgot”, tāpēc murgs var būt arī skaists un katrā ziņā – aizraujošs.

Stāstā …visu cauru nakti vēstītājs, autora līdzinieks, Herdera laukumā naktī nokļūst kādā mīklainā krogā, kurā salasījušās daudzas aizdomīgi pazīstamas personas. Izrādās, tie ir visu laiku latviešu rakstnieki, kas izkāpuši no zārkiem, norāpušies no pjedestāliem, dažs pat no miskastes izlīdis, dzīvo gan ir mazāk – visi saskanīgi plītē, prātīgi un drusku plānprātīgi muld, citē sevi un cits citu, pa vidam mazliet kašķējas. Vienā barā ir savākušies dižgari un visādi īpatņi un autsaideri. Dziļdomība nav tālu jāmeklē:dzīvojot tikai starp pieminekļos iekaltiem dižgariem, sametas garlaicīgi un pārkaļķojas smadzenes; kontaktējoties tikai ar īpatņiem un pustrakajiem, viņu ekstravagances pārmērīgās devās kļūst pliekanas un banālas. Taču tikai viņi visi kopā spēj veidot to, ko mēs dēvējam par literatūras vēsturi. Perifērija no centra atšķiras vien ar to, ka nav īsti piemērota vieta pieminekļu būvēšanai, toties tieši tur top leģendas.

Pēc līdzīgiem principiem darināta Torņakalna Arkādija, kas gan salīdzinājumā ar vērienīgo literatūras vēstures bildi šķiet mazāk iespaidīgs – laikam teritoriālo ierobežojumu dēļ: tas ir “mans stāsts par to, ko pieredzēju kādu nakti Arkādijā un pie Māras dīķa”, kur apkārt klīst Torņakalna vēstures personas (Zeltmatis, Rutku Tēvs, Kārlis Jēkabsons, Vācietis, Akuraters, Straubergs, Neibarts un krietns bariņš citu ļaužu). Tur augšā – Padegs un Irbe pēc nāves sarunājas par Ādolfu Zārdiņu, bet patiesībā saruna akcentē mūsdienām rakturīgo (un arī pašam Zvirgzdiņam piemītošo) interesi par savulaik marginālām parādībām un personībām, nogulētajiem ģēnijiem, par kuriem tikai pēc nāves atklājas, ka bez viņiem kultūras kopaina nav iedomājama.

Pārējie teksti tuvāki ierastajai izpratnei par to, kas ir stāsts. Nēģeris, kurš lasa Džoisa Ulisu latviski, Dzintara Soduma tulkojumā – arī tipisks zvirgzdiņmurgu veidojums, sevišķi, ja ņem vērā, ka šis nēģeris patiesībā nav nemaz cilvēks, bet gan sargenģelis no stāsta Sargeņģeļi. Tomēr pats stāsts, neraugoties uz nēģera klātbūtni, padevies mazliet sentimentāls, bet varbūt arī ne – kā jau murgā, Zvirgzdiņa prozā banalitāte un sentiments lieliski sadzīvo ar mākslu. Toties satriecoši iespaidīgs ir Triumfs (apziņā nostrādā kaut kāds datoram līdzīgs mehānisms un savij Triumfu vienā grīstē ar Karenas Bliksenas Babetes mielastu): nojukušas un nonarkojušamies aktrises triumfa mirklis komplektā ar vienas nakts piedzīvojumiem Rīgā. Šepat blakus arī Vienradzis – manuprāt, labākais Zvirgzdiņa stāsts. Jauna sieviete sāk strādāt nesen miruša dzejnieka, saukta vienkārši par Viņu, memoriālajā muzejā. Dzejnieka piezīmēs rakstīts, ka viņš savām acīm skatījis vienradzi, tostarp atrodas arī lapiņa ar šādu tekstu: “Vienradži ir ļoti reti, noķert to nevar pat veiklākais mednieks. Viņi nāk un iet, kā tiem ienāk prātā. Kazlēna lielumā, ar ragu pierē. Nē, aprakstīt es viņu nevaru un nemāku! Tas būtu tas pats, kas aprakstīt dzeju, labākajā gadījumā iznāk nedzīvi un pliekani, sliktākajā – melīgi… Vārdu tīklos viņš nav notverams, viņš nāk un iet viegliem, nedzirdamiem soļiem, tā pēdas izgaist, suņi to nerej, tikai kļūst savādi, domāju, viņi to sajūt, bet neredz…” Beigu galā sieviete pieķer savu mazo meitiņu barojam vienradzi ar auzu pārslu cepumiem. It kā nekas sevišķs, bet ja atceramies, ka vienradzis pasaules mitoloģijas ornamentā ierakstīts jau ap 5000 gadiem, tad bilde kļūst pavisam citāda. Zvirgzdiņa stāstā vienradža klātbūtni droši vien inspirējusi šī radījuma viduslaicīgā interpretācija, kurā vienradzis saistīts ar dvēselisko tīrību un nevainību (vienradzi var pieradināt tikai nevainīga jaunava), bet šai gadījumā vienradzis ir arī ļoti literārs radījums – tak jau dzejnieks teica, ka vārdu tīklos viņš nav notverams. Lai nu kā, bet Zvirgzdiņa prozā vienradži dzīvo.

Diena, 07.11.2002

________________________________

Vēl par Juri Zvirgzdiņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s