Zigmunds Skujiņš “Raksti” I sējums

Pie literatūras apvāršņa parādījies jauns apgāds Mansards, turklāt reti veiksmīgi – ar Zigmunda Skujiņa Rakstu pirmo sējumu. Tā ir viscaur pamatīgi un vērienīgi iecerētu Rakstu specifikai atbilstoši veidota grāmata, kurā lasāmas Skujiņa Paralēlās biogrāfijas, kas papildinātas ar fotoattēliem un komentāriem.

Kas īsti ir Paralēlās biogrāfijas? Autors tās definējis šādi: „..es atklāju, cik nozīmīgs var būt aculiecinieka redzējums uz saviem laikabiedriem un notikumiem. (..) Šajā grāmatā no savas vairāk nekā piecdesmit gadus ilgās rakstnieka prakses esmu sapulcējis „fotogrāfijas” kas attiecas uz iepazītajiem rakstniekiem un rakstniecību kopumā. Neesmi tik egocentrisks, lai domātu, ka manas domas un mans skatījums nebūtu apstrīdams. Bet mūsu strīds varētu būt auglīgs un interesants.” Lāgiem strīds no tiesas kļūst interesants. Proti, savulaik dažs kolēģis diezgan skeptiski vērtēja to, kā Skujiņš savos autobiogrāfiskajos un esejistiskajos darbos traktējis viņu personības – tagad šo mikrokonfliktu atspulgi atrodami Rakstu beigu galā ievietotajos recenziju un atsauksmju fragmentos par Skujiņu. Vēl – Zigmunda Skujiņa meitas Ingas Skujiņas un izdevēja Jāņa Ogas apceres par Skujiņu.

Tātad – 30 portreti un refleksijas (vēl dažas mazas skicītes atrodamas arī Skujiņa paša rakstītajos komentāros): gan klasiķi, gan šepat blakus esošie kolēģi. Daļa no tekstiem jau bijuši lasāmi citās Skujiņa grāmatās – Zibens locīšanā, Sarunās ar jāņtārpiņiem, Jātniekā uz lodes. Skujiņš aiz mītu, klaču un lāgiem arī muļķības virskārtas mēģina saskatīt reālos faktus un notikumus. Taču šeit uzreiz rodas kāda problēma. Grozi kā gribi, rakstnieks vienmēr ir arī savu iedomu, ilūziju un aizspriedumu vergs. Apcerēdams reālus notikumus, viņš īstenībā izklāsta savu notikumu interpretāciju, turklāt, ņemto vērā viņa tīri specifisko rakstnieka ķērienu, šīs interpretācijas var veidoties krietni iespaidīgākas un ticamākas nekā, teiksim, žurnālista vai aculiecinieka reportāžas, kurām teorētiski vajadzētu būt tuvākām patiesībai. Runa nav par banālo patiesību, kas sludina, ka absolūtā patiesība neeksistē. No svara ir kas cits. Noārdot vecos mītus, Skujiņš to vietā darina jaunus – un interesantākais ir tas, ka viņš, šķiet, pat to lieliski apzinās. Vai citādi blakus tīri literatūrpētnieciskajai esejai par Dievišķās komēdijas tulkotāju Jēkabu Māsēnu būtu, piemēram, fragments no romāna Siržu zagļa uznāciens, kurā apcerētajam Jānim Einfeldam ļoti attāla radniecība ar reālo Jāni Einfeldu? Vai, cits piemērs, stāsts Neikens iet uz Roperbeķiem, kurš arī piederīgs „tīrai” prozai (vien nav skaidrs, kālab Paralēlajās biogrāfijās nav iekļāvies Aspazijai veltītais stāsts Sātana eņģelis).

Karogs, 04.2005

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

• Intervija Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē
• Recenzija par Rakstu II sējumu
• Recenzija par Rakstu III sējumu
• Recenzija par romānu Miesas krāsas domino
• Recenzija par romānu Siržu zagļa uznāciens
• Recenzija par memuāriem Jātnieks uz lodes
• Eseja, uz ko inspirēja Jātnieks uz lodes – Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu
• Recenzija par grāmatu Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā “Sātana eņģelis”
• Recenzija par noveļu krājumu Stāstītāja svētdiena