Aivars Kļavis: „…mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve”

Aivaru Kļavi uzklausīja Guntis Berelis un Guntars Godiņš

2012. gada Baltijas Asamblejas balvu literatūrā saņēma Aivars Kļavis par romānu ciklu Viņpus vārtiem, kurā ietilpst romāni Adiamindes āksts (2005), Rīgas kuprītis (2007), Piesmietais karavīrs (2009) un Ceļojošā cirka gūstekņi (2012). Balvas laureāti jau izsludināti, bet pasniegšanas ceremonija Viļņā vēl nav notikusi. Aivars liekas mazliet apmulsis, mazliet aizkaitināts, nokļuvis tik uzstājīgas mediju uzmanības centrā, arī mūsu saruna sākas ar mazu nokavēšanos, jo viņam steidzīgi un tieši tagad jāizskata kādam citam izdevumam sniegtā intervija, bet vēl vairāk samulsis viņš bija, uzzinot, ka kļuvis par laureātu. Ziņa patiesi nākusi kā pamatīgs blieziens, pareizāk sakot, divi. Proti, 28. septembra rītā – starp citu, nākamajā dienā pēc Ceļojošā cirka gūstekņu priekšāstādīšanas – Aivars, klausoties radio, pirmo reizi izdzirdējis, ka cikls Viņpus vārtiem izvirzīts Baltijas Asamblejas balvai, īsti nav paspējis aprast ar šo informāciju, bet jau nedaudzas stundas vēlāk uz galvas nobrukusi ziņa, ka balva piešķirta viņam. „Pirmajā mirklī domāju, kāds mani grib izmuļkot,” saka Aivars.

Guntis Berelis. Savulaik Baltijas Asamblejas balvu saņēma arī Pēters Brūveris. Visādas oficiālas būšanas, cildinājumi un pagodinājumi viņu neko daudz neiespaidoja, tādas lietas viņš mēdza vai nu uztvert stipri ironiski, vai vispār nepievērsa tām uzmanību, tomēr toreiz varēja just, ka par Baltijas Asamblejas balvu Pēters tiešām ir priecīgs un lepns. Prātā palikusi viena viņa frāze: „Neko lielāku jau tāpat nedabūšu, tālāk jau tikai Nobelis.” Protams, brūveriskā ironija redzama bez jebkādas optikas, tomēr sava taisnība tur ir – Baltijas valstīs dzīvojošam rakstniekam Asamblejas balva patiesi ir, pieļauju, nozīmīgākais pagodinājums, kādu viņš var saņemt. Droši vien drusku netaktisks jautājums, bet tomēr – savulaik, kad pirms gadiem desmit tu sāki strādāt pie romānu cikla Viņpus vārtiem, tu jau laicīgi tēmēji uz kaut kādiem tālejošiem mērķiem? Sak’, pabeigšu visu ciklu – un tad gan jūs redzēsiet, kas es par vīru.

Aivars Kļavis. Absolūti nē. Kad pabeidzu pirmo grāmatu Adiamindes āksts, es pat īsti nesapratu – ir tas romāns vai nav. Un ko lai ar to vispār iesāk? Izlasīja tuvinieki – jā, labi lasoties, bet, saproti, tā paškritikas latiņa vienmēr ir tik augsta… Man jau ir bijusi ne pārāk gaiša pieredze ar nenodrukātām grāmatām, ar vienu stāstu krājumu, ar kuru deviņdesmito gadu sākumā staipījos apkārt pa nez cik izdevniecībām – tikko biju pārcēlies uz laukiem, baigi vajadzēja naudu, bet nevienam neradās nekāda interese, tolaik latviešu literatūra vispār negāja. Nu, jā, bet, kad otrā grāmata Rīgas kuprītis bija gatava, tad, protams, jau zināju – ja to publicēs, trešo arī rakstīšu.

Bet par tiem tālejošajiem mērķiem – zini, mani atpakaļ realitātē vienmēr noliek dzīve. Es taču joprojām esmu žurnālists, bieži tiekos ar cilvēkiem – un labi redzu, ka nemaz tik daudzi nezina, ka ir tāds rakstnieks Kļavis. Vai, piemēram, trešā grāmata – Piesmietais karavīrs. Pastāvēja iespēja, ka tā vispār neiznāks vai arī iznāks ilgi pēc sarakstīšanas. Sākās krīze, paaugstināja PVN grāmatām, izdevniecība bija nonākusi līdz maksātnespējai – un tas viss notika brīdī, kad romāns atradās ražošanā. Bija, protams, Kultūrkapitāla finansējums, bet ar to bija daudz par maz. Aizsūtīju veselu kaudzi vēstuļu iespējamajiem sponsoriem, uzņēmējiem, kurus es zināju. Atsaucās viens, turklāt tāds, kuru es pat redzējis nebiju. Tikai pateicoties šim atbalstam, romāns varēja iznākt. Dzīvoju savā Skultē, un tas mani smuki noliek pie vietas. Reizi mēnesī iznāk tāda Limbažu novada avīzīte. Sieva saka, ka Latvijā neesot tāda novada, par kuru kāds autors būtu uzrakstījis četrus romānus, bet es tajā avīzītē neesot pat pieminēts. Parādās ziņa, ka man piešķirta Baltijas Asamblejas balva, sieva šķirsta avīzi, pirmā lappuse, otrā, trešā – mana vārda nekur nav. Tad nāk tā, kurā ievieto ziņas par mirušajiem un dzimušajiem. Saku: „Tur gan nemeklē, vēl es tur nedomāju parādīties.” Tādi sīkumi mani smuki noliek pie vietas, kaut gan, taisnību sakot, man nemaz nav laika par tādām lietām domāt.

Turpināt lasīt

Uzvarēt „drūmo pļāvēju”

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageDomājams, Andrieva Ezergaiļa (1930) vārds īpašus komentārus neprasa. Vēsturnieks, holokausta pētnieks, savulaik apcerējis arī 1917. gada notikumus Latvijā, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors, kura publikācijas bieži inspirējušas diskusijas. Katrā ziņā – Ezergailis vēstures interpretāciju rutīnas rāmajai, toties hipnotiski spēcīgajai straumei nav ļāvies, bet allaž mēģinājis to pavērst virzienā, kādu pats uzskata par pareizu. Lapu agonija Ezergaiļa darbības kontekstā ir gluži negaidīta grāmata, kurā uzmanības centrā ir viņa dzīvesbiedre Inta Ezergaile (1932 – 2005). Inta Ezergaile bija literatūrpētniece, profesore Kornela universitātē ASV. Līdz deviņdesmitajiem gadiem viņa specializējās vācu literatūras pētniecībā, īpašu uzmanību pievēršot Tomasa Manna daiļradei, tad pievērsās feminisma problemātikai, vēlāk – arī latviešu literatūrai, kurai pilnībā veltīta viņas pēdējā literatūrpētnieciskā grāmata Nostalgia and Beyond: Eleven Latvian Woman Writers (1998). Lielākā daļa darbu sarakstīti angļu valodā; publicēties latviešu periodikā viņa sāka tikai deviņdesmitajos gados. 2011. gadā Rīgā latviešu valodā iznāca prāvs Intas Ezergailes Rakstu (izdevniecība Zinātne) sējums, kurā apkopotas viņas grāmatas un svarīgākās apceres. Ap 1993. gadu viņa sāka dzejot – arī angliski, šos tekstus gan necenšoties publiskot; dzejoļi izdoti četrās grāmatās jau pēc autores nāves. Lapu agonijā iekļautie Intas Ezergailes dzejoļi ir viņas dzejas pirmā nozīmīgākā publikācija latviski.

„Kāpēc sarakstīju Lapu agoniju? Iemesli varētu būt vairāk nekā daži. Rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties – pārmīt vārdus, savīt domas. Savā ziņā Lapu agonija ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju,” stāsta autors. Šajā citātā vērts pievērst uzmanību izteikumam „pārmīt vārdus, savīt domas”, kas precīzi raksturo Lapu agonijas specifiku. Andrievs un Inta sabija kopā 37 gadus (viņi apprecējās 1957. gadā) – un Lapu agonija lielā mērā ir šī daudzgadīgā dialoga turpinājums laikā, kad vairs nav jēgas kaut ko slēpt (kā Inta savu iekšējo pasauli iekapsulēja dienasgrāmatās), noklusēt, samelot, uz kaut ko pievērt acis. Andrievs nebūt nav Lapu agonijas vienīgais autors. Krietnu grāmatas daļu veido arī Intas teksti – dzejoļi, dienasgrāmatas, piezīmes, turklāt šie teksti nav ievietoti, teiksim, kā Intas “daiļrades paraugi” vai papildinājumi faktu un notikumu kolāžai – tā patiesi ir “domu savīšana” un “vārdu pārmīšana”. Andrievs un Inta turpina sarunu, iespējams, izrunājot arī daudz ko no tā, kam mests līkums Intas dzīves laikā. Jebkura Intas esamības norise tiek uzlūkota no vairākiem skatpunktiem – Andrieva atmiņas, Intas pašrakstītās piezīmes, tās atspulgi Intas dzejā; pēc tam dialogs pāriet augstākā līmenī, ko nosacīti varētu raksturot ar jautājumu “kāpēc?” Andrievs, ņemot talkā gan plašu kultūras vēstures zināšanu arsenālu, gan vēlāk arī Junga analītisko psiholoģiju (tas nav bez pamata – Inta ilgus gadus mēģināja risināt savas iekšējās problēmas ar analītiskās psiholoģijas terapeita palīdzību), meklē atbildes uz šiem daudzajiem “kāpēc?”

Turpināt lasīt

Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem

Andrievs Ezergailis. Lapu agonija. Grāmata par Intu. No angļu valodas tulkojusi Ilma Elsberga. Intas Ezergailes dzeju atdzejojusi Amanda Aizpuriete. R., Atvērtās krātuves, 2012

imageJa reiz Andrievs Ezergailis, tad noteikti par holokaustu, žīdiem, Otro pasaules karu vai kādām citām Latvijas vēstures strīdīgām epizodēm, kādām godīgs vēsturnieks labprātāk met līkumu, visviens, kādas ideoloģijas krāsā ietonēts laikmets aiz loga. Kolīdz Ezergailis, tā uzreiz kaškis uz vella paraušanu, bet strīda inspirētājs, ironiski smīkņājot, rāmā solī čāpo pašradītai jezgai pa vidu, svēti pārliecināts par savām tiesībām uz patiesību. Protams, mazliet hiperbolizēju, tomēr Ezergailis – kā vēsturnieks un holokausta pētnieks – allaž pamanījies izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm, kas gan nav traucējis pretiniekiem vienā laidā ekspluatēt viņa pētījumus.

Nu – Lapu agonija, apakšvirsrakstā nodēvēta par Grāmatu par Intu. Šoreiz – ne miņas no Ezergailim raksturīgajām tēmām, interesēm, problemātikas. Inta ir autora dzīvesbiedre literatūrpētniece Inta Ezergaile (1932 – 2005). Biogrāfija? It kā. Memuāri? Arī – it kā. Taču Lapu agonija tālu pārsniedz tradicionālā biogrāfiskā/memuāru žanra nekur nedefinētos, tomēr dīvainā kārtā lielākoties ļoti striktos priekšrakstus. Īstenībā latviešu literatūrā liels negals ar šo žanru, kura piedāvātās iespējas tiek reducētas līdz bēdīgam minimumam. Vai nu sauss faktu un norišu izklāsts, kas tiek atšķaidīts ar pamatīgu devu pļāpūdens, vai arī dzelteni ietonēta jūsmošana, cik nolemti traģiska personība bijis apceramais objekts un cik skaisti tas ļāvies pasaulīgajiem kārdinājumiem. (Šoreiz neskaru trešo iespēju – par biogrāfiju nodēvēt faktiski autordarbu, kurā kāda personība ir kalpojusi vien kā iemesls grāmatas sarakstīšanai – tādas ir Repšes un Ikstenas radītās biogrāfijas.) Izņēmumi gadās ārkārtīgi reti – un Lapu agonija pieder pie šiem izņēmumiem.

Lapu agonija vispirmām kārtām ir dialogs. Proti, tajā paralēli Ezergaiļa tekstam – un ļoti bieži to pārmācot – saklausāma arī Intas balss: dienasgrāmatās, piezīmēs, dzejoļos. Lāgiem Andrievs parādās tikai kā šo tekstu interpretētājs un komentētājs, kas tos ievieto dažādu veidu kontekstos, papildina ar reālijām, iezīmē to kultūrvēsturisko dimensiju. Dažbrīd Andrievs „turpina” Intas rakstīto, citkārt lomas mainās un, Andrieva tekstā ievijoties Intas „balsij no pagātnes”, vēsturnieka rokas darinātā faktu un notikumu kolāža iegūst emocionālas un līdz ar to arī telpiskas aprises.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Andris Ogriņš: „Aiz jebkā ir vēl kaut kas, tāpēc es turpinu rakstīt”

Andris Ogriņš (1975) ir divu dzejoļu krājumu – es zvēru pie kraukļiem (2008) un zem pulksteņa pulkstenis (2011) – un dzejprozas kopojuma Pēdējā santīma grāmata (2012) autors. Literatūras gada balvai nominēts Ogriņa krājums zem pulksteņa pulkstenis. Nav viegli ar viņu sarunāties – ļoti bieži atbildes vietā jāieklausās daudzu daudzpunktu sanoņā, divus teikumus mēdz atdalīt bezdibenīgas pauzes, bet Ogriņa ironijai vēl nav izdomātas zīmes, kā to atveidot grafiski, jo rakstiskā tekstā ne vienmēr nojaušams, vai Ogriņš teikto domājis nopietni vai ironiski. Viņš apgalvo, ka rakstot ļoti kompakti – arī runas maniere ir kompakta, banāls izteikums klusuma kontekstā var kļūt nopietns un iegūt negaidītas dziļuma dimensijas.

Guntis Berelis. Dzejnieks mūslaikos ir tāda ļoti perifēra personība – un, visticamāk, arī par trīs grāmatu autoru, Literatūras gada balvas laureātu Andri Ogriņu puslīdz nojēga vien retajam. Iemetot aci iedomātā spogulī – ko tu tur redzi?

Andris Ogriņš. Grūts jautājums… Kas es esmu… Ir grūti kaut ko pastāstīt par sevi. Domāju, ka vēl arvien esmu cilvēks.

G. B. Tu tā domā?

A. O. Jā.

G. B. Kam jānotiek, lai cilvēks ķertos pie dzejošanas?

A. O. Tas sākās trīsdesmit gadu vecumā. Radās vēlēšanās kaut kā izpausties. Gribējās izlikt to, kas bija iekšā un lauzās uz āru. Zīmēt un muzicēt neprotu, citas mākslas arī svešas, tāpēc mēģināju rakstīt, un atklāju, ka tas man padodas. Sākumā varbūt neveikli, bet tad es eksperimentēju…

G. B. Īstenībā nav tik maz ļaužu, kas sāk dzejot ap trīsdesmit, tomēr man tas liekas…

A. O. Nujā, gandrīz perversi, es zinu.

G. B. Varbūt ne gluži perversi. Tīņa vecumā dreijāt pantiņus – tas ir normāli, tam ja ne visi, tad ļoti daudzi iziet cauri un pārslimo. Bet sākt dzejot trīsdesmit gados – kaut kam taču jānotiek, lai cilvēks radikāli mainītu pasaules skatījumu, realitātes uztveri, vērtību orientāciju. Trīsdesmit gados cilvēks ir puslīdz noformējies – un radikālas pārmaiņas būtībā ir varmācība pret sevi pašu.

A. O. Varbūt es vēlējos sevi noformulēt jeb definēt kā cilvēku.

G. B. Agrāk tev tas nebija skaidrs?

A. O. Daļēji. Viss kas bija izmēģināts. Nekur neatradu piepildījumu.

G. B. Tomēr, cik zinu, ar mākslām tev nav bijis cieša sakara?

A. O. Nē. Sportoju. Nodarbojos ar cīņu, bet tad vienubrīd man apnika, guvu arī smagas traumas… Grūti pateikt, kāpēc tu sāc rakstīt… Kāpēc cilvēks vispār sāk kaut ko darīt… Bet, lai rakstītu, nevajadzēja piespiesties. Dzeja nāca viegli, un mani spārnoja tas, ka tā acīmredzami un strauji progresēja. Jebkura darbība ievelk, ja jūti, ka padodas. Sākumā jau katra rindiņa liekas ģeniāla, bet nolaisties uz zemes palīdzēja draugi, uzradās interešu biedri.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Nora Ikstena: „Stāsts par skolotāju un skolnieci”

Literatūras gada balvai prozā nominēta Noras Ikstenas grāmata Vīrs zilajā lietusmētelītī. Grāmatā uzmanības centrā ir autores ilggadīgās attiecības ar Dzintaru Sodumu, taču tā nebūt nav nedz Soduma biogrāfija, nedz atmiņu stāsts, nedz dokumentāls vēstījums, kaut gan tajā klātesoša gan biogrāfija, gan autores atmiņas, gan dokumetālais pamats. Būtībā autore šīs divu dažādu paaudžu un pasauļu rakstnieku attiecības paceļ pavisam citā līmenī – turpat, kur mīt Homēra varoņi, no kuriem inspirējās Džoiss, kuru latviskoja Sodums.

Guntis Berelis. Visas tavas grāmatas ir ļoti personiskas – ne tikai tāpēc, ka autors vispār nav spējīgs rakstīt bezpersoniski, bet arī tāpēc, ka autobiogrāfiskas detaļas klātesošas pat tajos darbos, kas lasītājam, iespējams, liekas pilnībā izdomāti. Tomēr Vīrs zilajā lietusmētelītī, pieļauju, ir tava vispersoniskākā grāmata. Kāds bija tās tapšanas „autobiogrāfiskais fons”, kas beigu galā tevi aizvedināja līdz Vīram zilajā lietusmētelītī?

Nora Ikstena. Viss sākās 1994. vai 1995. gadā. Strādāju Karogā apskata nodaļā, žurnāls veica trimdas literātu aptauju, un šajā sakarā aizsūtīju Dzintaram Sodumam tādu visai formālu anketu. Sodums atsaucās uz anketu, bet sev raksturīgajā manierē – uz jautājumiem bija atbildējis diezgan strupi Taču klāt bija pievienota pamatīga vēstule. Tobrīd Karogā jau bija publicēti mani pirmie divi stāsti, un Sodums šos stāstus vēstulē bija rūpīgi izanalizējis. Iedomājies, man taču bija tikai kādi 24 gadi – iesācēja, meitene ar bizi, sarakstījusi pirmos stāstiņus, un te pēkšņi – Soduma vērtējums, kritika, analīze, tāpēc vēstule mani, protams, stipri satricināja. Varbūt par pašu Sodumu man tobrīd vēl nebija īstas nojausmas, pārāk maz biju lasījusi, toties milzīga interese bija par viņa tulkoto Ulisu. Vēl mācīdamies augstskolā, gāju uz Misiņiem, lasīju specfondā Ulisu, pat kaut ko izrakstīju. Grūti pateikt, kāpēc, bet tā grāmata vai, pareizāk sakot, Soduma tulkojums mani bija ļoti aizķēris. Izlasīju vēstuli – un pēc tam mēnešus divus domāju, ko lai raksta pretī. Beigās tomēr saņēmos, uzrakstīju atbildi – un tā šis stāsts sākās.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Zvirgzdiņš: „Labi samelots ir patiess”

Juris ZvirgzdiņšRunājam ar Juri Zvirgzdiņu par prozu, precīzāk, par viņa prozu, vēl precīzāk – par pagājušogad iznākušo stāstu krājumu Atgriešanās Itakā, kas nominēts Literatūras gada balvai. Tak runāšana par prozu nevedas, pareizāk sakot, viss Zvirgzdiņa teiktais nemitīgi tiecas pārtapt prozā. Divi trīs teikumi tiek veltīti, lai izvairītos no atbildes uz manu jautājumu, tad viltīgs smīns – un seko gandrīz uzbrūkošs: „TU ZINI…?” (tieši tā, ar lielajiem burtiem). Es nezinu, toties tagad zinu un varu pastāstīt citiem, ka, piemēram, četrdesmito gadu otrajā pusē miliči uz Bauskas kilometrus desmit no Rīgas ceļa aplaupīja tirdziniekus, bet čekisti pēcāk kaujā ieņēma milicijas iecirkni. Vai par to, kāpēc Zvirgzdiņš raudājis pēc Staļina nāves: „TU ZINI, ka 1953. gada martā es raudāju? Bija nomiris Staļins, un visu nedēļu bija sēru mūzika. Tieši tad es beidzu lasīt Gvido Felza romāna Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tulians pēdējo, desmito, burtnīciņu, kurā laupītāju vadonim nocirta galvu. Ļoti bēdīgi bija.” Vai par latvieti, kurš 1791. gadā apsūdzēts slepkavībā un par kuru Zvirgzdiņš pošas rakstīt romānu. Vai par kāda rakstnieka mazzināmiem biogrāfijas smalkumiem. Stāsti klājas kārtu kārtām, bet sarunas centrālā ass gaist biezā vārdu miglā. Grūti pateikt, cik lielā mērā Zvirgzdiņš paša acīm redzēto, saklausīto vai izlasīto pārstrādā proziskā tekstā, bet viņš ir pilns ar stāstiem. Nelaimīgā kārtā šajā sarunā tie nespēj ietilpināties, jo katrs stāsts ir vismaz vienas intervijas apjomā.

Juris Zvirgzdiņš. …man ir iecerēti trīs romāni. Viens, lai process būtu ātrāks, taps pusratā ar kādu paziņu. Divi – nobrieduši un jau klaudzina pie durvīm. Pirmais vēsta par tā saucamo vienkāršo cilvēku dzīvi laikposmā no 1939. gada 23. augusta līdz, manuprāt, 1945. gada 8. maijam. Man vienmēr interesējusi tāda lieta – kā šo laiku pavadīja tie cilvēki, kurus pēcāk neviens vispār nepieminēja. Kuri nav vēsture, kurus varbūt pat vēsture neinteresē, toties vēsture ar viņiem mēdz izrīkoties neganti. Deviņdesmitajā mūžībā aizgāja mana māte, pēc diviem gadiem tēvs. Kas palika pēc viņiem – diezgan daudz fotogrāfiju un vēl palika tas, ko mēs dēvējam par mutvārdu vēsturi. Stāstījumi. Laiks filtrē atmiņas. Manuprāt, veidojas mutiska literatūra, jo pēc kāda laika tu atceries ne tikai notikumu, bet arī savu stāstījumu, turklāt katrs stāstītājs ņem vērā arī to, kam stāsta, tāpēc no viena un tā paša notikuma viedojas daudzi atšķirīgi stāsti. Tā kompānija, kas romānā, – mans tēvs, mana māte, mana krustmāte, mans krusttēvs, tā dāma, kurai vajadzēja kļūt par manu krustmāti, bet viņa 1941. gadā nokļuva čekas pagrabos un tika izsūtīta, tad vēl tēva draugi, mātes draudzenes, kādi radinieki… Visi šie cilvēki, stāsti par viņiem… Es gan nepretendēju ne uz Paviča, ne uz Markesa lauriem… Lai gan nebūtu slikti, nebūtu slikti… (Iekavas vaļā, ironija, iekavas ciet.) Tā laika sabiedrība, centrs, drusku Sarkandaugava, mans mīļais Torņakalns, Āgenskalns, kur dzīvoja veca ostinieku dzimta, no tās nāca mans krusttēvs, kurš bija vācu koncentrācijas nometnē, Štuthofā, paspēja atgriezties mājās un pēc maza brīža 1945. gadā nomira. Es viņu vēl paspēju redzēt. Otrs romāns – par kādu brīvu zemnieku, jaunu cilvēku, kurš ņēma un mantkārības dēļ noslepkavoja un aplaupīja savu kaimiņu. Viņu saķēra, pratināja, viņš pinās savās liecībās, tad notiesāja, bet cariskajā Krievijā vairs nebija nāvessoda, un viņš pārsūdzēja spriedumu, bet, nesagaidījis procesa gala iznākumu, ņēma un nomira. Par to es pirmo reizi izlasīju manis ļoti cienītā Andreja Johansona esejā, bet pēc tam vēl atradu tā laika baltvācu žurnālu – 1796. gadā viens no tiesas dalībniekiem, grāfs Mellins, progresīvs cilvēks, nodarbojies ar kartogrāfiju, aprakstīja šo tiesas procesu. Arī grāfs Mellins mums tā arī nepasaka – tiesājamais bija vai nebija vainīgs. Romānā pamatdoma apmēram tāda: vai brīvība, kas nokrīt kā no debesīm, nāk par labu nesagatavotam prātam? Varbūt brīvība ir process, kas jāapgūst pamazām? Tā vīra iepriekšējo biogrāfiju nāksies piedomāt, jo mēs diezgan maz zinām par to laiku, kaut gan tad taču bija izglītoti latvieši, kas vācu avīzēs jau spēja lasīt par franču revolūciju, uzsūkt apgaismības laikmeta idejas. Vēl gribētos uzrakstīt divas lugas… Jā, esmu kaislīgs muldētājs – man trūkst sabiedrības, mana paaudze aiziet vai katrs nolien savā alā.

Guntis Berelis. Zini, lasot tavu krājumu Atgriešanās Itakā, rodas iespaids, ka tu savos septiņdesmit un vēl mazliet gados esi dullāks un ekstravagantāks nekā daudzi pusgadsimtu jaunāki ļauži. Latvija ar Armēniju mij jūru cisternās pret kalniem vagonos ar Noasa šķirstu piedevām – kā tas notiek stāstā Maiņa – tas vien ir ko vērts. Tu neesi arī arī Daugavas-Volgas ūdensceļa idejas patiesais autors?

J. Z. Stāsts ir laba lieta, ja tas nav absolūtais reālisms, jo, man liekas, ka absolūtais reālisms šīsdienas lasītājam vairs nav vajadzīgs. Viņš var skatīties realitātes šovus, ziņas, lasīt avīzes – dzīvi mēs uztveram caur medijiem, un mediji mums to realitāti tik bieži klārē. Nē, redzētais un dzirdētais jāpapildina ar fantāziju. Angliski daiļliteratūru sauc par fiction, un jau pašā vārdā ietverts šis fikcijas, izdomas, fantāzijas elements. Es nezinu, ko literatūrā nozīmē vārds „meli”. Labi piemelojot, var vilku no meža izvilināt laukā, ne tikai stāstu uzrakstīt. Man ļoti patīk kāda Markesa frāze – tas ir pārstāsts, nevis precīzs citāts: „Lai pierādītu Dieva esamību, priesteris iedzēra malku ļoti karstas šokolādes un pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes.” Kas tajā ir galvenais? Tas, ka priesteris pacēlās divdesmit centimetrus virs zemes? Nē taču. Galvenais ir šis malks ļoti karstās šokolādes. Ja tā nebūtu, aina liktos pliekana, neticama un vispār muļķīga, bet no Markesa nekāds Markess nesanāktu, lai viņš cik priesterus lidinātu pa gaisiem. No ikdienas skatpunkta raugoties, Markess melo, bet – melo skaisti. Jo – labi samelots ir patiess. Bet vispār stāsts ir nopietna lieta. Starp citu, vienubrīd man pat bija apnicis rakstīt stāstus – likās, tīri tehniski esmu piešāvies uzrakstīt stāstus tīri labi.

Turpināt lasīt

Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Juris Kronbergs: “Kamēr spēju pats sevi pārsteigt, esmu ceļā”

Jura Kronberga dzejoļu krājums Ik diena nominēts Literatūras gada balvai oriģināldzejas kategorijā. Runājam ar Juri par viņa ikdienu, bet vairāk par Ik dienu – epistolārā manierē, jo Jura ikdienas dzīve un ikdienas dzeja pārsvarā noris Stokholmā.

Guntis Berelis. Tu pats krājumu Ik diena traktē kā trešo daļu poētiskai triloģijai, kurā vēl ietilpst dzejoļu krājumi Vilks Vienacis un Notikumu apvārsnis. Visi trīs krājumi ir laikā stipri attālināti un arī paši panti manāmi atšķirīgi. Kas īsti ir tas kopējais, kas tos vieno?

Juris Kronbergs. Triloģija, poētiska vai cita, ir trīs atsevišķi, pabeigti, bet savstarpēji saistīti darbi. Toties viens stāsts, kas sadalīts trīs daļās, nav triloģija – piemēram Tolkīna gredzenu pasaka (viņš to esot gribējis publicēt vienā grāmatā, bet izdevējs piespiedis sadalīt trīs sējumos). Tāpat Vizmas Belševicas Billes triloģija īstenībā nav triloģija, bet romāns vai visdrīzāk stāstu virknējums.

Manā gadījumā triloģijas nosaukums, Nebūtības izplatījumā, ir virzienrādis vai, ja gribi, “firmas zīme”. Šo, trīs dzejoļkrājumu „kopību” visu laiku kaut kā jutu, bet tikai tad, kad biju pabeidzis Ik dienu mazliet negribīgi ņēmu mutē vārdu triloģija. Jo tas man šķita pārlieku svinīgi – it kā es jau rakstīdams pirmo Vilka Vienača dzejoli būtu iededzis sveci un sev teicis: nu rakstu triloģiju. Norādīt uz trīs grāmatu protagonistu ceļu cauri laiktelpai, balansēšanu uz melnā cauruma robežas un pieticīgajām pastaigām paša tuvākajā apkārtnē – tāda konusveidīga padarīšana – kāpēc gan ne; tieši tā man teica redaktore.

Vilks Vienacis ir antivaronis, mazliet traģisks, mazliet smieklīgs savas posttraģēdijas pasaules radītājs, nevis dievs/cilvēks kā, piemēram, Gilgamešs, un atšķirībā no dieva Odina viņš nekļūst par vienaci brīvprātīgi, lai iegūtu visaugstāko gudrību. Viņam viss notiek nejauši. Pēc maldīšanās laikā un telpā tomēr notiek samierināšanās, ka viņš, kaut nepilnīgs, akceptēdams nāves klātbūtni, tomēr spēs dzīvot tālāk.

Notikumu apvārsnī attālas traģēdijas un to sekas liek pasaulei sagrīļoties, un – tāpat kā Vilkā Vienacī – šķiet, ka nekas nebūs kā agrāk. Balansēšana uz iznīcības robežas liek ieskatīties arī savā pagātnē, un zinātne ir tikpat svarīgs eksistences apliecinājums kā paša piedzīvotais. Notikumu apvārsnis ir konceptuāls krājums tādā ziņā, ka dzeja un piezīmes veido veselumu. Piezīmes ir dzeja, un dzejolis dažreiz ir piezīme.

Abos krājumos valodas rotaļām, vārdu spēlēm, ir gan estētiska gan terapeitiska funkcija.

Kad rakstīju Ik dienu, nolēmu iztikt bez ierastajām vārdu spēlēm un tamlīdzīgām lietām. Tas neizdevās 100%, bet varbūt 96% (apmēram, neesmu saskaitījis). Ik dienā atšķirībā no Vilka Vienača un Notikumu apvāršņa darbība notiek kā ierobežotā laikā (aprīlī un maijā), tā telpā (manā ikdienas apkaimē). Vilks Vienacis, Notikumu apvāršņa “tu” un Ik dienas “es” ir radniecīgi protagonisti vai pat dažādi aspekti no viena, no manis paša. protams, bet arī no jebkura no mums.

G. B. Ko nozīmē krājuma mīklainais datējums – 20XX. gada aprīlis un maijs? Regīna Ezera savas piezīmes datēja maniakāli precīzi, atzīmēja stundas un minūtes, kad tās tapušas, bet ne par ko neatzinās, kurā gadā ieraksts izdarīts. Kas tad īsti ir šis aprīlis un maijs – ar ko šie mēneši tik iezīmīgi?

J. K. Ik diena rakstīta aprīlī un maijā, kurā gadā – tas nav svarīgi, bet, kas vēlas, var to diezgan viegli izlobīt. Dzejoļi par pavasari bieži vien ir vairāk vai mazāk „jūsmīgi” vai optimistiski. Ik dienas pamatnoskaņa ir cita. Man tas neraksturīgi – rakstīt par pavasari. Es parasti rakstu par rudeni. Ar pavasari mēdz būt citādi – pēc ziemas miega parasti pavasarī attopos, ka līdz maija beigām vai jūnija vidum jāiesniedz kāds tulkojums, lai varētu būt gatavs ap septembra sākumu, jo septembra beigās ir lielais Gēteborgas grāmatu gadatirgus: tur grāmatai, un, vēlams, autoram, jābūt, bet 20XX. gada pavasarī atļāvos to luksu „tikai rakstīt”.

Turpināt lasīt