Pat autors grib naudu

Visupirms – īsa priekšvēsture. 2004. gada gada decembra numurā Karogs publicēja Andra Kolberga stāstu Kolekcionēšanas dullums. Drīz pēc tam Kolberga fonds AkA Jūrmalā piesūtīja Karogam rēķinu, no kura tapa skaidrs, ka Kolbergs (vai fonds) pieprasa 220 latu lielu honorāru (rēķins aplūkojams iepriekšējā Karoga numurā, 203. lappusē). Konsultējoties ar juristiem, atklājās, ka žurnāls nonācis visai īpatnējā un nekad agrāk nepieredzētā situācijā. Proti, ņemot vērā to, ka pirms stāsta publicēšanas nekāds līgums ar Andri Kolbergu (vai viņa fondu) netika noslēgts, Karogam nekas cits neatliek kā maksāt šīs juridiskās, personas, fonda AkA Jūrmalā, rēķinā ierakstīto summu, turklāt vēl jāpriecājas, ka tā nav, teiksim, 2200 latu liela. Ja Karogs to nedara, Andris Kolbergs var sūdzēt žurnālu tiesā.

Apcerot visu šo padarīšanu, manī notiek bezmaz personības šķelšanās. No vienas puses, eksistē rakstnieks Guntis Berelis, kuram ļoti patiktos šādā manierē kārtot attiecības ar izdevējiem un žurnālu vai laikrakstu redakcijām. Viņi mani publicē, es novērtēju savu darbu, zināšanas un patērēto laiku, piesūtu rēķinu un saņemu puslīdz pieņemamu honorāru. No otras puses – pastāv arī cits Guntis Berelis, kurš ir Karoga kritikas nodaļas redaktors un kuram ir aptuvena nojausma par kultūras izdevumu reālo situāciju. Rakstnieka un redaktora viedokļi par šo Kolberga inspirēto notikumu ir radikāli atšķirīgi. Nekādi kompromisi pie apvāršņa arī nav redzami. Tāpēc visprātīgāk būtu vienkārši ļaut formulēt savas pozīcijas gan Redaktoram, gan Rakstniekam. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī varbūt no pirmā acu uzmetiena it kā nebūtiskā epizode patiesībā skar veselu problēmu loku. Un šīs problēmas ir ārkārtīgi svarīgas gan autoriem, gan izdevējiem.

Redaktors. Tas nu ir galīgs absurds. Karoga mēneša honorāru fonds ir apaļi 1000 lati. Grozi kā gribi, lielāks viņš nevar būt, jo saistīts ar Kultūrkapitāla fonda piešķirto naudu. Ja mēs maksājam Kolberga pieprasīto honorāru, tas nozīmē, ka par vienu apjomā relatīvi nelielu stāstiņu tiek iztērēta turpat ceturtā daļa no visiem honorāriem. Labi, pieņemsim, mēs samaksājam tos 220 latus. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka prastā manierē tiek apzagti citi autori. Maksājot Kolbergam, mēs stipri apcērpjam pārējo autoru honorārus… Kāpēc šiem autoriem būtu jāuzupurējas Kolberga maka labā?

Rakstnieks. Varbūt tu varētu paskaidrot, cik liels ir Karoga aprēķinātais Kolberga honorārs… Citādi lasītājam nav ne mazākās saprašanas, par ko īsti mēs te runājam.

Redaktors. Labi, paskaidrosim. Uz mūžam aktuālo jautājumu „cik?” var atbildēt itin precīzi: ja, teiksim, kritiķim ir paveicies uzrakstīt itin jēdzīgu recenziju, viņš var rēķināties ar 20 līdz 30 latiem. Par plašāku rakstu vai labu interviju – protams, vairāk. Prozists par stāstu var cerēt uz 30 līdz 60 latiem. Fragments no romāna – atkarībā no apjoma. Par dzeju – atkarībā no rindu skaita. Turklāt katrā žurnāla numurā honorāru apjomi var mainīties. Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp, piemēram, no tā, cik daudz attiecīgajā numurā ir tekstu, par kuriem honorāri nav jāmaksā, jo beidzies autortiesību termiņš. Atsevišķos gadījumos publikāciju finansē citas institūcijas. Tā tas bija, piemēram, ar pagājušogad Karogā lasāmajiem Svena Oges Madsena stāstiem, kuru tulkošanu un publicēšanu atbalstīja Ziemeļu Ministru padome. Līdzīgi patlaban top Karoga maija numurs, kurš būs veltīts igauņu literatūrai un kura ar autortiesībām saistītās izmaksas finansē Igaunijas Kultūrkapitāla fonds. Līdz ar to mūsu autoru honorāri šajā numurā mazliet palielinās.

Vārdu sakot, rēķini ir stipri sarežģīti. Runājot par Kolbergu – viņam aprēķinātais (un jau samaksātais) honorārs ir 55 lati. Tātad – aptuveni tikpat daudz, cik parasti saņem stāsta autors.

Rakstnieks. 55 lati, no kuriem vēl jāmaksā nodokļi… Tātad reāli aptuveni 40 latu. Cienījamo redaktor, vai jums nav kauns maksāt tik smieklīgus honorārus?

Redaktors. Kā jau teicu, honorāra apjoms nav atkarīgs no tā, cik redaktori gribētu maksāt. Mēs ar lielu prieku trīskāršotu un pieckāršotu honorārus, ja vien maks būtu biezāks.

Rakstnieks. Zini, man ir dziļi vienaldzīgas visas šīs redakcijas problēmas par to, vai nauda ir, un, ja nav, tad no kurienes to izraut. Es kā rakstnieks vienkārši gribu saņemt cilvēka cienīgu honorāru. Tev kā redaktoram, ja tev vispār interesē žurnāla nākotne, būtu jārūpējas par mani kā tavu autoru, lai es nenosprāgtu badā vai nepārstātu rakstīt. Un no šāda skatpunkta esmu simtprocentīgi Andra Kolberga pusē. Beidzot viens cilvēks atļāvies nevis gaidīt, kamēr viņam atmetīs kaut kādus grašus, bet pieprasīt daudzmaz jēdzīgu honorāru. 220 lati – tas nebūt nav pārspīlēti. Vēl vairāk – ja ņem vērā, ka pieci vai seši stāsti gada laikā – tas prozistam ir normāls temps, tad šos 220 latus varētu uzskatīt par minimumu, kas būtu jāsaņem par vienu stāstu.

Redaktors. Nupat tu pateici vienu vārdu – „pieprasīt”. Precīzi. Jo, redzi, Kolbergs, iesniedzot redakcijai stāstu, nedeva pat mājienu par to, ka viņa uzskati par honorāra lielumu varētu atšķirties no žurnālā pieņemtās prakses. Rēķins nāca pēkšņi, gluži kā tāda negaidīta Ziemassvētku dāvana 22. decembrī. Nebija nekādas iepriekšējas sarunas vai vienošanās. Kolbergs patiesi pieprasa sev honorāru, jo labi zina, ka kaut kur ainavas fonā nojaušama juristu armija ar pantu un paragrāfu bomjiem. Ir prece – stāsts, ir divas juridiskas personas – fonds AkA Jūrmalā un SIA Karogs3, ir rēķins. Likums ir viņa pusē. Rēķins jāapmaksā, citādi ziepes lielas. Un, es vēlreiz atkārtošu, maksājot Kolbergam to, ko viņš pieprasa, šī nauda tiek atrauta citiem autoriem. Ar ko Kolbergs labāks par viņiem?

Viss varēja būt citādi. Pieņemsim, prozas nodaļas redaktors Arvis Kolmanis satiek Andri Kolbergu. Starp viņiem norisinās aptuveni šāds dialogs. „Sveiks, Andri, vai tev nav uzrakstījies kāds labs stāsts, ko iedot Karogam?” – „Kā tad, redz, kur būs, saucas Kolekcionēšanas dullums…” – „Ā, tas labi, dod šurp, mēs uzreiz liekam iekšā decembra numurā.” – „Bet, zini, es par to gabalu gribētu 220 latus.” – „Hm, atvaino Andri, tik daudz gan mēs pagaidām nevaram maksāt. Žēl, protams, bet varbūt kaut kad, labākos laikos…”

Nu, apmēram tā. Taču nekāda dialoga nebija. Un šīs nenotikušās sarunas kontekstā Kolberga rīcība šķiet, maigi izsakoties, neētiska. Vēl nelāgāka tā liekas, atceroties, ka arī Andris Kolbergs ir Kultūrkapitāla fonda komisijā, kas lemj par naudas piešķiršanu, tāpēc labāk nekā citi zina, ka šogad Karogam nauda piešķirta jūtami mazāk – turklāt situācijā, kad tipogrāfijas un citi izdevumi tikpat jūtami palielinājušies.

Te jāpaskaidro, ka attiecības starp jebkuru autoru un Karogu tiek veidotas klasiskā manierē – autors iesniedz darbu, žurnāls to publicē, aptuveni pēc mēneša honorārs tiek pārskaitīts vai nu uz autora bankas kontu, vai arī autors ierodas pēc naudas redakcijas grāmatvedībā. Punkts, visi laimīgi un apmierināti. Gluži tāpat autora un redakcijas attiecības tiek kārtotas visos pārējos ar kultūru saistītos izdevumos.

Rakstnieks. Ahā, redaktor, nupat jūs esat smagi iekrituši! Daudz lasīts, kā izdevēji ar līgumu palīdzību smagi iegriezuši rakstniekiem. Bet nupat viens rakstnieks pamanījies nogrābt aiz žaunām izdevējus! Par to man liels gandarījums. Kur tad paliek līgums starp žurnālu un autoru? Ja jūs būtu laicīgi noslēguši līgumu, nebūtu nekādu ziepju. Tad Kolbergs, ieraugot līgumā ierakstītos 55 latus, vienkārši būtu atteicies to parakstīt. Un viss kārtībā. Bez parakstītiem un apzīmogotiem līgumiem taču nedrīkst ne pirksta kustināt. Vai man, rakstniekam, šajā jautājumā būtu jāskalo smadzenes redaktoram?

(Rakstnieks un Redaktors zvana juristam un autortiesību speciālistam Mārim Grudulim, kurš apstiprina: jā, līgums ir nepieciešams. Jā,diemžēl reāli pastāv tāda prakse, ka preses izdevumi neslēdz līgumus ar rakstu autoriem. Bet no likuma skatpunkta tikpat reāli ir tas, ka bez līguma publicēts teksts izskatās, maigi izsakoties, aizdomīgs, jo tā parādīšanās žurnālā nav apstiprināta ne ar kādiem oficiāliem dokumentiem. Varbūt autors to iedevis labprātīgi, bet varbūt žurnāls neģēlīgi nospēris.Tāpēc līgumam jābūt.)

Redaktors. Līgums… Vai tu apjēdz, ko tu runā? Labi, es saprotu, es izdodu grāmatu, tas ir ilgs un pamatīgs darbs, es vienojos ar autoru par noteikumiem, slēdzu līgumu. Bet vienā Karoga numurā parasti publicējas aptuveni 40, dažkārt pat līdz 50 autoriem! Un, ja nu ar katru no viņiem visupirms jāslēdz līgums, jādzenā rokā, jāpierunā viņam izdevīgā laikā ierasties redakcijā, jāsaraksta papīri – kas notiks? Šādā gadījumā žurnāla veidošana lielā mērā pārvērstos par birokrātisku šķēršļu pārvarēšanu. Lielākā autoru daļa vislabprātāk ar redakciju sazinās vai nu ar telefona, vai ar e-pasta palīdzību, un man ir aizdomas, ka daudzi no viņiem vienkārši atteiktos rakstīt, ja pārdesmit latu dēļ būtu jātērē laiks kaut kādu idiotisku papīru parakstīšanai. Turklāt, ko darīt ar autoriem no, teiksim, Daugavpils, Tallinas, Toronto vai Čikāgas? Ja nu, pārsūtot šurpu turpu līgumus pa pastu, notiek kaut kāda aizķeršanās? Tas bieži varētu samaitāt Karoga plānus, jo daudzi materiāli tiek rakstīti vienam konkrētam numuram, kas vismaz daļēji tiek veidots kā konceptuāls veselums.

Es varētu vēl ilgi stāstīt par to, cik daudz labu materiālu jau tagad tiek atrauts Karoga lasītājiem tieši šo birokrātisko brikšņu dēļ. Lasītājs gribētu, redakcija varētu, arī potenciālajiem autoriem nebūtu nekas pretī, bet tam visam pa vidam ir tik daudz pantu un paragrāfu, ka, lai tos pārvarētu, jāpieraksta papīru kalni un jāpatērē milzums laika. Vēl iedomāsimies to baiso situāciju, kādā nonāktu dienas preses izdevumi, ja godīgi mēģinātu slēgt līgumus ar visiem ārštata autoriem, kuru skaits rēķināms simtos. Jā, teorētiski likums pieprasa šos līgumus. Praktiski – neviens ar tiem nenoņemas, jo tā ir lieka laika tērēšana. Praktiski notiek tas, ko varētu nodēvēt par nozagšanu ar autora atļauju. Proti, autors situācijā, kad honorāru maksāšana sagādātu liekas problēmas (lielākoties ir runa par citās valstīs dzīvojošajiem rakstniekiem), atļauj publicēt savu darbu un atsakās no honorāra. Svaigs piemērs – nupat leišos pāris žurnāli publicēja manas esejas. Tulkotāja, protams, mutiski palūdza atļauju, ko arī saņēma, bet žurnāli pat nedarīja zināmu, ka gribētu publicēt Bereļa apcerējumus. Par honorāriem vispār nebija ne runas. Loģisks jautājums: cik vērts ir tāds likums, ko nav iespējams realizēt?

Un ko Kolbergs? Viņš vienkārši izmanto šo spraugu starp likumu un realitāti, lai citiem Karoga autoriem atņemtu naudu.

Rakstnieks. Es šajā situācijā saredzu pavisam ko citu. Kolbergs pieprasa to, kas viņam pienākas kā rakstniekam. Mēs abi vairākkārt esam pieminējuši realitātes jēdzienu. Nu tad – palūkosimies uz šo realitāti arī no rakstnieka skatpunkta.

Tātad – ir izdevējs. Viņš, protams, ir rakstnieka labākais draugs, brālis, tēvs un sazin kas vēl. Rakstnieks bez izdevēja vispār nav nekāds rakstnieks. Taču, kolīdz nonāk līdz grāmatas publicēšanai, – kas notiek? Izdevējam par papīru jāmaksā tieši tik daudz, cik pieprasa tirgotājs. Par drukāšanu – tik, cik pieprasa tipogrāfija. Par telpu īri tik, cik pieprasa īpašnieks. Par programmām tik, cik pieprasa Microsoft, Adobe un Quark. Un tā tālāk. Izdevējs visiem maksā tieši tik daudz, cik tiek prasīts. Gan ar vienu izņēmumu – un tas ir rakstnieks. Izdevējs rakstniekam piedāvā honorāru. Pareizāk sakot, ja rakstnieks ir gana uzstājīgs, viņi vienojas par kādu minimālu summu, kas praktiski nekad neatbilst reāli patērētajam laikam un darbam, nemaz nerunājot par tādu ēterisku padarīšanu kā talants. Man nav gadījies dzirdēt par tādu kuriozu, ka autors ienāktu izdevniecībā, cirstu galdā manuskriptu un teiktu, ka tas, lūk, ir viņa romāns, kas tiek pārdots par apaļiem pieciem tūkstošiem.

Rakstnieks ir sarakstījis grāmatu. Tā tiek publicēta. Nopelnījuši ir visi – papīra tirgotāji, tipogrāfija, izdevējs, grāmatu tirgotāji utt. Nopelnījuši atbilstoši saviem biznesa plāniem. Vienīgi rakstniekam nākas samierināties ar kaut kādu smieklīgu honorāru. Zini, tas šķiet vismaz netaisnīgi – rakstnieks visiem šiem ļaužiem ir pagādājis darbu, bet pats palicis pie sasistas siles.

Līdz ar to ir izveidojusies absolūti stulba situācija. Rakstnieks allaž jūtas kā lūdzējs – viņam pietiek ar to, ka teksts tiek publicēts, bet runāt par honorāru – tas šķiet jau bezmaz nepieklājīgi. Kāda runa var būt par naudu, ja te tiek taisīta māksla! – apmēram tā. Bet te pienāk Kolbergs un skaidri un gaiši pasaka: esmu aprēķinājis, ka mans stāsts maksā 220 latu, un es gribu tos saņemt. Tas patiešām šķiet neparasti, bet pat rakstnieks grib saņemt naudu par savu darbu. Redaktoram uzreiz spuras gaisā – ko, kā tas Kolbergs iedrošinās, nekā nebija, viņam pienākas tikai 55 lati!

Redaktors. Pag, pag, bet tu aizmirsi vēl vienu svarīgu faktoru. Puslīdz nopietni uztveramu latviešu autoru grāmatas tiek izdotas vidēji 1000 eksemplāru tirāžā. Ja labi veicas, varbūt divi vai trīs tūkstoši. Ārkārtīgi retos gadījumos vairāk. Kā tev liekas – no kurienes izdevējs izraus tos tūkstošus, lai maksātu autoram par viņa daudzo gadu darbu un nenovērtējamo talantu? No savas kabatas? Tad tas nav izdevējs, bet idiots, kurš ātri vien aizies pa burbuli.

Rakstnieks. Šitā dziesma dzirdēta līdz apnikumam. Es zinu arī turpinājumu – cienījamie rakstnieki, radiet tautā iemīļotus un populārus gara darbus, tad arī naudiņa būs atbilstoša.

Kārtējo reizi nākas atgādināt elementāras lietas. Visas šīs grāmatas, kas iznāk tūkstoša vai – dzeja – dažu simtu tirāžā, bildes, kuras izstādēs aplūko pāris simti cilvēku, latviešu filmas, kuru apmeklētāju skaits, salīdzinājumā ar Holivudas grāvējiem, ir smieklīgs, teātra izrādes, kuras arī skata ļoti ierobežots ļaužu loks, ir tas pamats, uz kura balstās visa kultūra – no „augstās” līdz galīgām sēnalām. Šī „tautā iemīļotā” masu kultūra, kurā tiek grozīta liela nauda, tikai veģetē uz „augstās” un ļoti nerentablās kultūras rēķina. Te varētu vēl gari un plaši teoretizēt (tostarp apcerēt arī dažas ar Kultūrkapitāla fonda naudas piešķīrumiem saistītas būšanas), bet, manuprāt, daudz svarīgāks ir rezultāts, kas šepat degungalā, tikai neviens tam nepievērš uzmanību. Jo – Latvijā faktiski ir iznīcināti rakstniecības profesionāļi kā šķira. Es nesaku, ka valstij būtu jāuztur vesela armāda ļaužu, kas kaut kādu iemeslu dēļ definējuši sevi kā rakstniekus. Vienkārši – pastāv šāda rakstnieku suga, profesionāļi. Kaut ko jēdzīgu viņi var paveikt vien tad, kad strādā lēni, stūrgalvīgi, diendienā, neatraudamies citu darbu dēļ. Teiksim, Alberts Bels. Vai Zigmunds Skujiņš. Vai Vizma Belševica. Vai tas pats Kolbergs. Lūk, arī rezultāts – tieši viņus mēs patlaban uzskatām par klasiķiem un tieši pēc viņu tekstiem tiek spriests par latviešu literatūru. Turpretī patlaban es nezinu nevienu īstu profesionāli. Dažs dzīvo uz dzīvesbiedra vai vecāku rēķina, cits saņem invaliditātes vai vecuma pensiju, vēl cits noņemas ar reklāmām vai dreijā pantiņus muļķīgām „tautā iemīļotām” izrādēm… Izeju vienmēr var atrast, bet sanāk tā, ka rakstnieki pārsvarā noņemas ar citām lietām, lai varētu nopelnīt naudu savai profesionālajai darbībai. Galu galā – skatoties uz rakstniecības visjaunāko daļu, es redzu darbošanos, kas pārsvarā atgādina labākas vai sliktākas kvalitātes diletantismu. Potenciālos profesionāļus kaut kā nemana. Tās, protams, ir aplamības, ka jaunļauži būtu pagrimuši un viņus neinteresētu literatūra. Te ir cita lieta – viņiem nav laika ieiet sevī, iegrimt valodā vai literatūras vēsturē, nav iespējams nodarboties ar šo ārēji nemanāmo procesu, kas ir tik svarīgs mākslas darba tapšanā. Šādā manierē var aizdzīvoties līdz situācijai, kad latviešu literatūrā toni noteiks nevis jaunie un dullie, bet vecu marazmātiķu bars.

Redaktors. Nu gan apokaliptiska aina. Varētu domāt, ka literatūrai gals klāt. To nevar manīt. Kaut gan – ja salīdzina ar situāciju, kas šepat Karogā bija deviņdesmito gadu sākumā, jāatzīst, ka patlaban ir daudz grūtāk atrast nopietnus autorus un vēl grūtāk – piespiest viņus rakstīt.

Rakstnieks. Atgriezīsimies pie Kolberga, pavilksim svītru un saliksim punktus uz „i”. Kolbergs uzskata, ka par savu darbu viņam jāsaņem pienācīga atlīdzība – un, izmantojot konfliktu starp reālo publicēšanas praksi un likuma prasībām, ceļ dienas gaismā problēmu par to, ka autors faktiski tiek nostādīts muļķa lomā. Redaktors saka – mēs tev maksāsim dažus desmitus latu. Par maz? Nu, labi, ja gribi vairāk, stiep savus rakstījumus citur. Bet „citur”gluži vienkārši nav, kur iet. Var, protams, aiznest uz Forumu, bet tur honorāri tādi paši. Vispār nepatīk honorāri? Nu, tad neraksti. Tavas grāmatas tirāža ir 1000 eksemplāru, izdevējam vienvienīgi zaudējumi, pēc tevis nevienam nav nekādas vajadzības, bet prātuļošanu par literatūras nāvi atstāj teorētiķiem, viņiem tas izdodas elegantāk. Ar šo savu žestu Kolbergs pakarinājis pie lielā zvana problēmu – autors, neraugoties ne uz kādiem autortiesību likumiem, īstenībā ir absolūti neaizsargāts. Un neviens viņu nesargās, viss ir paša autora rokās.

Redaktors. Kā tad, paša autora rokās. Paklau, kā tu domā, kurš preses izdevums pēc šīs lielā zvana skandināšanas vispār ielaidīsies ar Kolbergu? Diez vai Karogs izteiks vēlēšanos publicēt vēl kādu Kolberga stāstu. Šādi žestikulēt var tikai vienu reizi. Protams, Kolbergs to var atļauties, jo viņam pašam sava izdevniecība, bet kā ar citiem rakstniekiem?

Rakstnieks. Iedomāsimies situāciju, kad visi rakstnieki, pēkšņi apguvuši dažādas juridiskas un ekonomiskas gudrības, līdzīgi Kolbergam dibina savas SIA, fondus vai bezpeļņas organizācijas, sazvēras, ka vairs ne rindas nepublicēs par grašiem – un piesūta izdevniecībām un redakcijām skaisti noformētus rēķinus. Ko nu? Lai būtu ko publicēt, izdevniecībām nāksies krietni vairāk pacīnīties arī par savu autoru tiesībām uz cilvēciskiem honorāriem.

Redaktors. Zini, tas jau vairāk piederīgs fantāziju sfērai. Visi tā nekad nedarīs…

Jūtot, ka saruna strauji tuvojas strupceļam un abiem pieņemams zelta vidusceļš te nav iedomājams, Rakstnieks un Redaktors domīgi apklust un turpina gremdēties pārdomās, cik drūms liktenis mūslaiku Latvijā piemeklējis i rakstniekus, i redaktorus.

Karogs, 03.2005

Advertisements

One thought on “Pat autors grib naudu

  1. Nejauši uzdūros uz šo interesanto problēmas izklāstu. Tik nesapratu, kāpēc Santas izdevniecība ar ārštata autoriem paraksta līgumus, bet Karogs ne? Uz kāda pamata tad tiek pārskaitīti kaut tie paši 50 Ls? Kā Karogs sniedz atskaites Kultūrkapitāla fondam, Vidam? Veikalos jau arī liela ķēpa ar kases aparātiem, čeku drukāšanu, bet normatīvie akti to paredz. Un tikai nesakiet, ka izdevniecības nepelna, ka drukā tos Pilčeres lubu romānus, neko nesamaksdājot par izdošanas tiesībām. Manuprāt, ka “apjāti”tiek latviešu rakstnieki… Ne jau rakstniekam jāprasa kaunīgi, cik man samaksās, bet izdevējam jādara zināms. Un kā var runāt ka, samaksājot 200 Ls tiks apčakarēti citi autori? Pats rakstāt, ka 1000 Ls uz numuru ir vidējā likme, bet katrs konkrētais numurs atšķiras, tātad citam var būt arī 800 Ls, bet citam – 1200 Ls.
    Protams, žēl, ka Karogs vairs neiznāks, bet varēja jau to žurnālu veidot plašākam lasītāju lokam, kur ir gan augstā māksla, gan arī kas vienkāršāks…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s