Zigmunda Skujiņa Rakstu 3. sējumā Jūtu ceļojumi. Dažādu dimensiju apsēstības (Mansards) iekļauti teksti, kuriem kāds sakars ar pārvietošanos telpā. Tostarp ir itin tradicionālas dažādu gadu ceļojumu piezīmes – uz Āfriku, Japānu, Parīzi, Maskavu, Austrāliju. Skujiņš bija aizrautīgs pasaulē braucējs – un, pateicoties gana prāvajām grāmatu tirāžām (un līdz ar to arī honorāriem), viņš pilnā mērā varēja izmantot tās ceļošanas iespējas, kādas padomju laikā tika piedāvātas atzītam rakstniekam, par kuru nebija jābaidās, ka viņš ārzemēs varētu aizmukt. Bēdīgā kārtā šī tradīcija – rakstnieks, stāstīdams par saviem ceļojumiem, aizrautīgi ver vaļā visādu mērogu un veidu apvāršņus – nu jau gandrīz pagalam, un nākas samierināties ar bezcerīgi stulbiem avīžrakstiem, kas lielākoties atgādina ēdienu recepšu, pieminekļu sarakstu un viesnīcu aprakstu konspektus.
Viena no patīkamākajām Skujiņa Rakstu īpatnībām (līdzīgi bija veidoti arī Imanta Ziedoņa Raksti; neuzkrītošāk tā izteikta Knuta Skujenieka Rakstos) – autors, tos sakārtodams un rakstīdams komentārus, būtībā rada jaunu tekstus. Teksts citā kontekstā pārvēršas arī par citu tekstu. Doma pagalam triviāla, taču tās praktiskā realizācija izrādās reti interesanta. Visskaidrāk par to liecina pirms vairāk nekā pusgadsimta sarakstītais pastāstiņš Elbrusa šoferis (1952; publicēts pirmajā Skujiņa īsprozas grāmatā Esmu dzimis bagāts, 1956). Stāstā anonīmais vēstītājs apraksta savu tikšanos Kaukāza kalnos ar kādu šoferi, kurš ar mašīnu regulāri brauc augšā Elbrusā. Klāt pievienotās fotogrāfijas liecina, ka Skujiņš tolaik patiesi pabijis Elbrusā. Vai viņš tiešām sastapis šajā stāstā aprakstītā šofera prototipu – tas tā arī netop skaidrs, jo atšķirībā no Rakstu 2. sējuma, kurā autors pamatīgi komentēja katra stāsta tapšanu, 3. sējumā Skujiņa komentāru nav. Jo – tie nav vajadzīgi, šajā sējumā apkopotā proza lielākoties komentē pati sevi (izņēmums – garstāsts Sermuliņš uz asfalta). Manuprāt, Elbrusa šoferī labi nolasāms vēlākais Skujiņš: personiskie pieredzējumi tiek pārtapināti prozā, kas lāgiem tiecas pārtapt esejā, lāgiem – mistifikācijā. Tas ir viens no principiem, kas dominēja visā turpmākajā Skujiņa daiļradē – gan romānos, gan stāstu krājumu kompozīcijā (reāli pieredzējumi vai pārdomas pamīšus ar „tīru” prozu), gan atsevišķos stāstos. Līdz ar to šis tik ļoti nepretenciozais un piecdesmito gadu sākuma latviešu prozas kontekstā iederīgais stāsts Rakstos it kā iegūst „jaunu elpu” (eksperimentu varētu turpināt un no Kolumba mazdēliem un Jauna cilvēka memuāriem sakompilēt nākamo Rakstu sējumu – protams, komplektā ar kritiķu interpretācijām).
Elbrusa šoferis, Roņu salas Juhaness, Tosts, Sermuliņš uz asfalta, tāpat arī ceļojumu piezīmes – šajos tekstos ietilpināta Skujiņa apsēstība ar absolūti reālistisko dimensiju. Pēcāk viņu krietni vairāk ieinteresēja citas prāta darbības dimensijas, tostarp arī mistifikācija un demitoloģizācija, kas īstenībā tā pati mitoloģizācija vien ir, jo rakstnieks, grib viņš to vai negrib, noārdot vienus mītus, to vietā aizrautīgi darina jaunus. Visskaidrāk tas redzams novelē Sātana eņģelis (1996), vienā no Skujiņa meistardarbiem, kurā apspēlēti daži neskaidri (vēsturē mītus rada tieši neskaidrība; savukārt jebkurš mīts rada priekšstatu, ka viss ir skaidrs) Aspazijas biogrāfijas fakti. Proti, pašas Aspazijas izstāstītais stāsts par to, ka nelietīgais Vilhelms Valters, viņas pirmais vīrs, izputinājis Aspazijas dzimtās mājas un pēc tam aizbēdzis uz Ameriku. Skujiņš novelē ļauj runāt pašam Valteram – un, ja ne citādi, Sātana eņģeļa Elza Rozenberga šķiet krietni pievilcīgāka nekā daudzās literatūrvēsturnieku sacerētās sterilās Aspazijas. Kuram taisnība – Skujiņam, Aspazijai vai literatūrvēsturniekiem? Atbilde, ja vispār mūslaikos pieļaujam šāda jautājuma pastāvēšanu, vienkārša: tam, kurš labāk izstāstījis stāstu. Taču par to, kuram varētu būt taisnība un uz kādiem vēsturiski neapstrīdamiem faktiem varētu balstīties patiesības izdibināšanas ceļā, vēsta literatūrzinātnieks Jānis Zālītis rakstā „Aspazijas biogrāfijas līķis”, kas lasāms Rakstu komentāru daļā un kuru savulaik inspirēja Skujiņa novele.
Apjoma ziņā prāvākais darbs ir garstāsts vai mazais romāns Sermuliņš uz asfalta (1978) – teksts, kas tapa pēc Vīrieša labākajos gados un pirms Jauna cilvēka memuāriem. Savulaik šos darbus es nekādi nespēju uztvert nopietni, jo nesapratu, kāpēc Skujiņš pēc virtuozā Kailuma pēkšņi pārkvalificējies par pieticīgi plakanu reālistu (ar Rakstu 3. sējuma centrālo ceļojuma tēmu Sermuliņu uz asfalta vieno sižeta līnija, kurā viena no galvenajām varonēm devusies braucienā uz kādu no dienvidu republikām). Pārlasot tagad – drusku cits iespaids. Pirmkārt, proza vinnējusi laiku – turpat trīs gadu desmiti Sermuliņam uz asfalta nav nākuši par ļaunu. Grūti pateikt, vai te no svara precīzais „laikmeta nospiedums” – ij vizuālas, ij psiholoģiskas zīmes, nedaudzās Skujiņam raksturīgās „barokālās” mežģīnes (šai gadījumā – mazais sižeta atzars par mīklaino Almu Meijerhofu un Gastonu Brīnumu) vai vēl kas cits, bet lasāmgabals it nemaz nešķiet novecojis socreālisma augstākās satīstības fāzes produkts. Otrkārt, izrādās, tieši reālistiskā rakstība te ir Skujiņa trumpis. Proti, autors stāstā apraksta parādību, ko varētu nosaukt par „parastību” (un kas bija uzmanības centrā arī Vīrietī labākajos gados): parasti ļauži, ikdienišķi notikumi, parasti pārdzīvojumi utt. – viss kā kārtīgā padomju vidusmēra ģimenē pienākas. Mērenība, kas maskē stipri bezcerīgu tukšumu. Sermuliņā uz asfalta mītošās personas stūrgalvīgi atsakās – tiesa, pēc īsiem svārstību brīžiem – no jebkā, kas varētu tās izsist no līdzsvara vai vismaz aizpildīt šo tukšumu. Nenotiek pat „slēptās drāmas”, kādas bija iecienījusi Regīna Ezera līdzīgā stilistikā ieturētos darbos. Un, jāatzīst šī tukšuma bilde šķiet diezgan biedīga. „Nepanesamais esamības absurds” spēj izpausties visdažādākajos veidos.
Vēl Rakstos lasāma nodaļa No veciem piezīmju bloknotiem, par kuras saturu gana izteiksmīgi liecina jau virsraksts. Tie ir 1967. – 1995. gada piezīmju fragmenti (noprotams, ka piezīmes ne tikai atlasītas, bet arī drusku papildinātas un rediģētas, tāpēc, zinot Skujiņa noslieci uz mistifikācijām, tās īstu uzticību neizraisa). Interesanti, ka šajās piezīmēs gandrīz ne miņas no „rakstnieka virtuves” – no autora pārdomām par topošajiem darbiem, ideju uzmetumiem, leģendārajām „radošajām mokām”. Skujiņš nedomā par literatūru, viņš raksta literatūru. Vien atsevišķi pieminējumi – teiksim, par tā arī neuzrakstīto romānu Plakancilvēka memuāri, no kura publicētas tikai pāris noveles, par to, ka Skujiņš Fornarīnu uzskata par savu vājāko darbu, par datumiem, kad pabeigta kāda grāmata vai cik lielā tirāžā tā izdota. Daudz lielāka uzmanība pievērsta putras katlam, kas padomju laikā verda literatūras aizkulisēs un kurš vistiešākajā veidā spēja iespaidot pašas literatūras tapšanu (rakstnieku kongresi, dažādi pasākumi un tikšanās un tml.). Šīs piezīmes patiešām ir reti aizraujoša lasāmviela
Vienlaikus ar Rakstiem iznākusi arī neliela Zigmunda Skujiņa grāmatiņa Īsziņas neaizmigušiem (Mansards). Ar neaizmigušajiem droši vien domāti nevis bezmiega upuri, bet gan tie ļauži, kuriem prāta darbība vēl gluži nav apstājusies. Lāgiem šīs īsziņas ir itin tradicionāli aforismi. Daļa no tiem apkopota nodaļā Starp gudrību un muļķību – pieļauju, ka šāds virsraksts izvēlēts tādēļ, ka jebkurš aforisms ir runga ar diviem galiem. No vienas puses – pateicoties parasti elegantajai formai, kura it kā hipnotizē lasītāju, tas it kā pretendē uz absolūto patiesību. Pretī tāpat neko efektīgāku nepateiksi. Tātad – mutes aizbāzšanas un prāta apmiglošanas māksla. No otras – ja mazliet apdomājas, jebkurš aforistisks izteikums izrādās aplams – tieši tāpēc, ka pretendē būt pārmēru patiess. Taču, ja pieņemam, ka rungai ir arī trešais gals (turklāt komplektā ar neaizmigušajiem ļaužiem), tad izrādās ka šādi aforismi lāgiem ir itin noderīgi – tai pašai neaizmigušā prāta bakstīšanai. Vēl grāmatiņā – mirklīgi kolēģu portretējumi nodaļā Mākslas anatomija (Čaklais, Belševica, Jaunsudrabiņš u. c.) un lāgiem arī drusku plašākas pārdomas.
Karogs, 06.2006
_______________________________________________________
Vēl par Zigmundu Skujiņu:
- Intervija Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē
- Recenzija par Rakstu I sējumu
- Recenzija par Rakstu II sējumu
- Recenzija par romānu Siržu zagļa uznāciens
- Recenzija par romānu Miesas krāsas domino
- Recenzija par memuāriem Jātnieks uz lodes
- Eseja, uz ko inspirēja Jātnieks uz lodes – Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu
- Recenzija par grāmatu Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā “Sātana eņģelis”
- Recenzija par noveļu krājumu Stāstītāja svētdiena
Guntis Berelis vērtē: 