Zigmunds Skujiņš “Jātnieks uz lodes”

“…jātnieks uz lodes esmu es pats”

Zigmunds Skujiņš. Jātnieks uz lodes. – R., Preses nams, 1996

Pirms dažiem gadiem iznāca Zigmunda Skujiņa memuāri Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992). Memuāristikas labāko tradīciju garā autors stāstīja par savu bērnību un jaunību, īpašu vērību veltīdams tiem faktiem, kas, ja ne tagad, tad pavisam drīzā nākotnē taps vērtēti kā etnogrāfiski un vēsturiski. Taču memuāristikas labāko tradīciju gars spēja izturēt aptuveni līdz piecdesmito gadu beigām; tad autobiogrāfija saira fragmentos, vadlīnijas sāka slīdēt uz visām pusēm, iejaucās šodienīgas aktualitātes – un Sarunas ar jāņtārpiņiem sāka atgādināt žanru, ko autors bija formulējis apakšvirsrakstā – “no bezmiega melnrakstiem”. Jātnieku uz lodes nevarētu uzskatīt gluži par Sarunu ar jāņtārpiņiem turpinājumu, nedz arī par autobiogrāfiju šī jēdziena ierastajā nozīmē; abas grāmatas sasaucas savā starpā, ir cieši saistītas un papildina viena otru. Jātnieks uz lodes iekomponēts bezmaz “metafiziskā” ietvarā, kur sajaucas pagātne, tagadne, nākotne un vēl autora personība piedevām. Vidū – teksti, ko visprecīzāk būtu dēvēt par esejām. Diemžēl atmiņa mūždien atgādina miskasti – tā paļāvīgi ņem pretī visu, ko vajag, bet vēl labprātāk to, kas nekad un nekam nebūs vajadzīgs. Un esejiska atmiņu kārtošana laikam gan ir viena no vispievilcīgākajām nodarbībām (vai citādi krātos tādi memuārliteratūras blāķi). Savukārt eseja ir tāds dīvains žanrs, par kura definīciju diez vai kāds līdz galam ir ticis skaidrībā. Tomēr viena lieta gan ir acīmredzama: kaut arī it kā būtu nepieciešams turēties pie reāliem faktiem un notikumiem, saprotams – diezgan vai, vēl labāk (un lasītājam interesantāk) ļoti subjektīvi interpretētiem – tomēr esejai jābūt “apaļai” (iznirst grāmatas virsrakstā piesauktā lode) un labi lasāmai. Proti, esejai jābūt ij sižetam, ij kompozīcijai, ij visam pārējam, ko lasītājs cer sagaidīt no lasāmā. Es eseju definētu apmēram šādi: domas piedzīvojumi faktu pasaulē. Zigmundam Skujiņam šeit talkā nāk viņa novelista pieredze – un gala iznākums ir nenoliedzami iespaidīgs. Katrā ziņā – Jātnieks uz lodes ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamā laikā lasīta.

Par ko Skujiņš raksta? Sākumā, šķiet, bezmaz kā pateicības žests memuāristikas tradīcijai ir vēl viens atskats pagātnē; tālāk apcere par robežu šķērsošanu, kas sakņojas autobiogrāfiskā materiālā (un atkal tradīcija: tiek savienots citkārt nesavienojamais, ko Skujiņš lieliski pieprot novelistikā). Seko esejas par konkrētām personībām, kuras viņam likušās apcerēšanas cienīgas: Ilzi Šķipsnu, Imantu Ziedoni, Gunāru Priedi, Ojāru Vācieti, Gunaru Janovski un daudziem citiem; pastarpām – mazas refleksijas par dažādām tēmām. Īpaši interesanta likās nodaļa par Albertu Belu, kurā, liekas, pirmo reizi sīkāk apstāstītas viņa “spēles ar nažiem”: Bela vajāšana sešdesmito septiņdesmito gadu mijā un tas, kādā veidā un varbūt kāpēc viņa daiļradē pēc tam notika lūzums. Diezgan īpatnēja ir “valdonīgā kalpa” Arvīda Griguļa figūra – un atliek tikai grūtsirdīgi nopūsties, apjēdzot, ka faktiski nekas nav rakstīts par “tiem laikiem” (un ja arī kas pavīd, tad ar “zīmīgiem” mājieniem, daudzpunktiem, piedevām vēl sevi stutējot uz pjedestāla). Par Jāņa Sudrabkalna traģēdiju Skujiņš rakstīja Sarunās ar jāņtārpiņiem; taču tikpat kā nekā būtiska nav parādījies nedz par Andreju Upīti, nedz arī, piemēram, par atbaidošo kaktusu mīlētāju Ignatu Muižnieku, nemaz nerunājot par socreālistu panteona dibenplāna figūrām. Tiesa, ir teksti, taču teksti gaužām maz liecina par šī absurds teātra reālajiem procesiem. Jātnieks uz lodes dažus baltos plankumus aizpilda, bet tikai dažus. Ļoti dinamiska ir nodaļa Laiks citā pasaulē, kurā autors apraksta (viegli pamanāms pagrīdē iedzīts detektīvrakstnieka talants) savu pieredzi Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja krēslā. Bezmaz vēsturiskais detektīvs veidojas, dzenot pēdas Dievišķās komēdijas pirmajam tulkotājam Jēkabam Māsēnam, kura personība droši vien tā arī paliks neizprasta.

Kas tad ir šis jātnieks uz lodes? Atbilde atrodama grāmatas beigu galā. Autors, atcerēdamies bērnībā skatīto filmu, kurā barons Minhauzens uz lielgabala lodes lidoja uz Mēnesi, teic: “Mūža gadiem aiztekot, aizvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Uz šausmīgi vecmodīgās, apaļās lodes ar kalniem, okeāniem, mežiem un laukiem.” Kā atceramies, Minhauzens bija fantāzijas lielmeistars, stāstu stāstītājs. Arī Zigmunds Skujiņš ir stāstu stāstītājs, te arī līdzība.

Diena, 27.01.1997

_______________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s