Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē

Zigmunds Skujiņš

Zigmunds Skujiņš, 2005

Guntis Berelis Tu jau padsmit gadus raksti un raksti atmiņas un memuārus. Ir iznākušas divas memuāru grāmatas, patlaban top komentāri uzrakstītajam un Paralēlās biogrāfijas… Vai vispār atlicis kas stāstāms, ko neviens nezina?

Zigmunds Skujiņš Bez šaubām. Ko cilvēks, ja viņš jau 79 gadus nodzīvojis pasaulē, nav pieredzējis, turklāt tik ļurkanos laikos, kad viss griežas vienā mutulī. Tāpēc arī steidzos, jo man ir sajūta, ka, ja es neuzrakstīšu, tad tas vienkārši pazudīs. Piemēram, atceros, ar cik interesantiem cilvēkiem man mūžā bija iespējams satikties. Kārlis Štrāls. Tāpat Kārlis Egle. Mēs ar Mirdzu Ķempi desmit gadus nosēdējām Rakstnieku savienībā – tur visi tie vīriņi grozījās. Ko es visu nebūtu varējis izrunāt! Piemēram mans laikabiedrs, neko daudz vecāks par mani patlaban, taču bija Eduards Treimanis-Zvārgulis, kurš rakstīja jau pirms Raiņa, pirms Aspazijas, pirms Poruka. Bet neviens jau par viņu neintersējās. Vari iedomāties, kādas tur detaļas varētu dabūt laukā. Un, šito visu apzinādamies, es rakstu – un rakstu nekaunīgi, kaitinādams cilvēkus. Ko tu, Skujiņ, lien tur iekšā! Bet jālien. Mēs nedrīkstam taisīt kaut kādus elku tēlus, kā to pašlaik dara ar Vācieti, un pazaudēt cilvēkus. Es zinu, ja tas nebūs vajadzīgs, tāpat nogrims un pazudīs, bet varbūt šīs lietas izrādīsies ļoti svarīgas. Viņas vajag uzlikt uz papīra.

G. B. Šķiet, tu nekad neesi aprakstījis savus pieredzējumus Otrā pasaules kara laikā. Enciklopēdijās teikts, ka Skujiņš aizvests uz Vāciju – un punkts.

Z. S. Jā, tieši aizveda.

Zini, es ticu liktenim, turklāt vēl ar tādu ezoterisku ievirzi. Virzīšanās uz priekšu notiek, palīdzot eņģeļiem cilvēka izskatā. Nedomā, ka man atgājusi vaļā kāda skrūve, ja es tā runāju. Man visu laiku blakus bija eņģeļi, man viņi bija vajadzīgi un ne tik vien man, bet visai mūsu ģimenei. Kad es piedzimu, tēvs jau bija vecs, 60 gadu, un viņam bija amputētas abas kājas. Mātei 44 gadi, un viņai vajadzēja uzturēt vecomāti, māsu, arī tēvu. Viņa nemaz nevarēja mani audzināt. Viņi bija gudri latviešu cilvēki ar interesantiem spriedumiem un inteliģenci, bet vienkārši likteņa vajāti. Ja man vienmēr visos brīžos blakus nebūtu bijuši šie eņģeļi, kas gribētu man palīdzēt… Bērnībā viens tāds eņģelis izvilka manu māsu no ūdens, kad viņa iekrita Daugavā ledus iešanas laikā.

Toreiz kara laikā jau nevarēja jau nekur aizbēgt. Bija 1944 gada augusta pēdējās dienas, tepat pie Aiviekstes notika cīņas, Rīgā žandarmi ar suņiem ķēra visus, kas pēc ģīmja bija iesaukšanas vecumā. Vienīgā iespēja – laisties pie mana drauga Andreja uz Limbažiem pie Lādes ezera, bet netikām, un labi, ka netikām, jo tieši viņa mājās apmetās štābs. Ja tur būtu tikuši, būtu vakars. Ja būtu palicis šeit – ienāktu krievi, saņemtu ciet un, kas zina, kas notiktu. Viens paziņa bija izsitis krāsnij tukšu vidu un tur slēpās no vāciešiem. Pie krieviem viņu uzreiz aizsūtīja karot uz Kurzemi, kur otrā pusē bija viņa brālis. Kaujās pie Džūkstes viens bija pagalam, otrs smagi savainots.

Ko man vajadzēja darīt, to es neizdarīju. Ko nevajadzēja – to darīju. Un viss aizgāja laimīgi. Kara laikā blakus bija mans draugs Andrejs, kas daudz palīdzēja. Mani aizsauca uz iesaucamo punktu, atņēma pasi, ārsts apskatīja vai ir visi orgāni – un pēc tam aizdzina pils dārzā. Tas bija piedzīts pilns kā murds, tieši blakus stāvēja lielais kuģis, aizveda uz Vāciju. Man bija tikai 17 gadu. Tur nevarēja būt tāds jautājums – ņemt šauteni rokā vai neņemt. Bet tā arī netiku ne uz vienu izšāvis. Dzīvojām pa Poliju, šauteņu mums nebija, tikai beigās, kad krievi 22. janvārī iegāzās Austrumprūsijā, mēs bēgām prom, un pa ceļam tika tīrītas kara nolikktavas, – tad iegrūda ar eļļu saziestu plinti. Citam tika šmeisers, citam tanku dūre, man plinte. Ceļi bija pilni ar vācu bēgļiem, sniegs melns no mīnu sprādzieniem, smird pēc spridzekļiem, gar ceļiem beigti zirgi – krievi šāva no lidmašīnām. Tā tie zirgi tur gulēja, kur tu ziemā vari aprakt zirgu. Tādi bija skati. Beigās mēs ar Andreju, galīgi piekusuši – janvāra beigas, sniegs biezs, ēduši neesam, paiet nevar – ielīdām lielā salmu čupā. Domājām, kad krievi aizies garām, līdīsim ārā – tāpat viņi panāks, nav kur sprukt – jau redzam, metri simts palikuši. Nē, kaut kas stāvēja klāt un neļāva to darīt. Aizbēgām, jo uzbrukums jau bija tāds nosacīts – ielauzās ar tankiem pa šosejām 50 kilometrus, bet starpā bija tukšums.

Vienā vietā mūs salādē autiņos, aizved kaut kur un saka – tagad te tiks stāvēts uz dzīvību un nāvi. Es tak neiešu šaut nost cilvēkus! Aizņēmos no drauga revolveri, uzliku uz rokas rupjmaizes gabalu, lai neredz, ka šauts no tuva attāluma, un iešāvu rokā. Tas bija sitiens, sitiena sajūta, nevis sāpes, bet sitiens. Tur taču varēja sanākt nez kas, asins saindēšanās, gangrēna, bet neķēra ne kaulu, ne nervus, viss sadzija, varbūt tāpēc, ka uzreiz uzčurāju virsū, bet varbūt atkal kāds eņģelis stāvēja blakus.

Turpināt lasīt