Zigmunds Skujiņš labo Dieva kļūdas

Zigmunds Skujiņš. Siržu zagļa uznāciens. R., Daugava, 2001.

“Dievs arī var kļūdīties”, raksta Zigmunds Skujiņš jaunajā romānā Siržu zagļa uznāciens. Viņš kļūdījās 1908. gadā, kad taisnā ceļā no Takaharju sanatorijas uzrāva debesīs Blaumaņa dvēseli. Dievs, protams, savas kļūdas neatzīst, tāpēc pie to labošanas ķēries Skujiņš: “Savas septiņdesmit piektās dzimšanas dienas rītā 1938. gada 1. janvārī Rūdolfs Blaumanis pamodās vārgs un iztrūcinājies, toties ar atvieglinājumu sirdī, ka izsprucis no nelāga sapņa.” Tātad – 1908. gadā Blaumanis, apjautis, ka “pudelē vēl tinte”, atveseļojas, turpina strādāt, vēlāk 1. pasaules kara laikā bēg uz Krieviju, pārslimo tīfu, atgriežas Latvijā – un tur jau kā dzīvais klasiķis saņem valdības pensiju. Viņš vairs neraksta, jo izjūt sevi kā cilvēku no cita laikmeta. Vienīgo Blaumaņa literāro mēģinājumu, ar kuru viņš tiecas noslēgt rēķinus ar  paša pagātni, piemeklē bēdīgs un daiļrunīgs gals ellišķīgā piķa katlā. Blaumaņa iedomātajā biogrāfijā ir daudzas reti iespaidīgas ainas – teiksim, tīfa murgos notikusī sastapšanās ar Kristīni, kas nav spējusi paciest kopdzīvi ar savu purva bridēju un ar cirvi nositusi Edgaru. Vai – epizode par 1938. gada Tēvzemes balvas piešķiršanu: baisi absurds vadoņa godināšanas teātris, kurā rakstnieki zaudē pēdējās pašcieņas paliekas un pārkvalificējas par godkārīgiem galma ākstiem.
Šepat arī romāna vājais punkts – manuprāt, vienīgais. Proti, uz Blaumaņa mistificētās biogrāfijas fona krietni pabalē ieskats viņa reālajā biogrāfijā. Ir vispārzināmi fakti – un Skujiņš šiem faktiem darina  vairāk vai mazāk ticamas ilustrācijas. Autors gan mēģina izsprukt no klaja ilustratīvisma slazdiem, svarīgu lomu Blaumaņa biogrāfijā ierādīdams viņa apspiestajai seksualitātei, tomēr tēma tik slidena un ar faktiem nekādi nepamatojama, ka jāizlīdzas ar pusvārdiem un knapiem mājieniem. Gala iznākumā no pjedestāla nodzītais Blaumanis saveidojas tāds drusku gaudens un pāragri savecējis  tips, par kuru īsti netop skaidrs, kālab viņš izpelnījies “siržu  zagļa” apzīmējumu. Kaut gan – arī šeit ne mazums interesantu pieņēmumu, no kuriem garlaikoti godprātīgiem literatūrvēsturniekiem droši vien mati sliesies stāvus – piemēram, versija par Blaumaņa attiecībām ar Viktoru fon Andrejanovu un viņa sievu Mariju.
Taču Siržu  zagļa uznāciens nebūt  nav Blaumaņa biogrāfija. Blaumanis – tā ir tikai viena no sižeta līnijām. Otra vēsta par kādu jaunu padomju laika rakstnieku, kas maskējies ar caurspīdīgu pseidonīmu  Zigfrīds. Diez vai Zigfrīdu vajadzētu identificēt ar Zigmundu, tomēr lielākoties Zifrīda pieredzējumi atbilst paša Skujiņa biogrāfijai. Saprotams, rodas jautājums: kāpēc satuvinātas šīs no pirmā acu uzmetiena tik bezcerīgi tālās līnijas? Kāpēc Blaumanim piekabinātas autora pašatmiņas? Galu galā – kāda jēga šiem ilgajiem gadu desmitiem, kurus Blaumanis neuzbāzīga spoka skatā klīst pa pasauli?

Romāna atslēga meklējama kādā provocējošā epizodē, kurā, apjukumu tēlodams, priekšplānā pēkšņi iznāk Blaumaņa un Zigfrīda autors Zigmunds un pavēsta: “Esmu iepinies ķezā, savedis kopā Blaumani un Ādamsonu. Ādamsons iegājis krogā iedzert vienu glāzīti, un Blaumanis viņu uz ielas gaida. Kad Ādamsons nenāk un nenāk, Blaumanis iet Ādamsonu meklēt, bet krogā viņam atbild, ka Ādamsons te vispār nav redzēts. Kas varētu notikt tālāk?” Jautājums tiek adresēts nevis lasītājam, bet gan Jānim Einfeldam, kurš romāna rēgu galerijā ieguvis tikpat bezmiesīgas aprises, kādas ir Blaumanim. Un Einfelds, protams, plāj vaļā visādas patoloģijas – patiesībā Blaumanis nemaz nav Blaumanis, bet gan Ādamsons, kurš Blaumani nogalējis un apvilcis viņa ģērbu. Nogalēt Blaumani – tā Ādamsonam iekšēja nepieciešamība, jo “literatūrā katrs jauns vilnis nāk ar nodomu “nožmiegt” iepriekšējos”.
Šeit Skujiņš sasien pamatīgu mezglu, kurā vienkopus sanāk visa latviešu literatūra. No vienas puses – reālisma skolas pārstāvis Blaumanis romānā daudz diskutē ar Ādamsonu, kurš reprezentē trīsdesmito gadu spēlējošās literatūras paaudzi. No otras puses – Zigfrīds tiek pie lielās literatūras siles pēc tam, kad viņam degungalā uz ielas noplanē pa logu izmesta grāmata – Ādamsona Smalkās kaites (protams, nav nejaušība, ka metējs piederīgs pie socreālistu ģenerācijas). Tepat blakus arī deviņdesmito gadu spēlmanis Einfelds, Ādamsona poētikas tiešs mantinieks. Visi šie tik ļoti atšķirīgie rakstnieki, kurus radījuši dažādi laikmeti, viegli atrod kopēju valodu. Jo – būtībā Siržu zagļa uznāciens nav nedz par Blaumani, nedz par Skujiņu. Romāna centrālā persona ir kāda stūrgalvīgi nenovecojoša jaunkundze, kuru dēvē par literatūru un kuru ļoti intīmas attiecības saista gan ar Blaumani, gan ar Ādamsonu, gan ar Skujiņu, gan ar Einfeldu. Romāns stāsta arī par to, cik neiedomājami trausla ir šī vārdošanas būšana, jo nelaimīgā kārtā vārgs ir pats rakstnieks – viņš uzpērkams ar lauriem, naudas žūkšņiem un ordeņu lentēm, biedējams ar represijām, pēc nāves smagsvara pieminekļos pārtapināms. Arī par leģendām, kas, kā Blaumanim saka vecīgā Aspazija, esot pats noturīgākais literatūras žanrs, – un dzīvajiem cilvēkiem, kurus slēpj leģendas. Vēl – par to, kā kļūt par latviešu rakstnieku laikā, kad kultūras tirgus loģika par varītēm tiecas iegalvot, ka pēc latviešu rakstniekiem nav ne mazākā pieprasījuma. Par to prāto Blaumanis, svārstīdamies, vai viņam rakstīt vācu vai latviešu mēlē, līdzīgas problēmas nodarbina Zigfrīdu, kurš vārās “padomju tautas” putras podā, arī patlaban situācijas nav neko gaišāka. Tomēr lielākais paradokss ir tas, ka, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem, latviešu literatūra joprojām pastāv, turklāt rādās apbrīnojami dzīvelīga.
Droši vien nav nejaušība, ka romānā mistificētajam Blaumanim ir tieši 75 gadi  – arī Skujiņam šogad paliek 75. Blaumanis smagi pārdzīvo, ka visi viņu uzlūko gan ar cieņu, bet tomēr kā cita laikmeta reliktu. Skujiņam nav nekāda sakara nedz ar reliktiem, nedz ar relikvijām – viņš joprojām ir mūslaiku literatūrā iekšā ar abām kājām un līdz ausīm. Lai lasītāju nemulsina Siržu zagļa uznāciena atbaidošais noformējums – Siržu zagļa uznāciens ir labākais romāns, kādu šogad gadījies lasīt.

Diena, 01.11.2001

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s