Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu

Eseja, kuru inspirēja Zigmunda Skujiņa Jātnieks uz lodes

Recenzijā par Zigmunda Skujiņa Jātnieku uz lodes rakstīju, ka tā ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. It kā pašsaprotams apgalvojums. Taču, ja atceramies, ka Jātnieks uz lodes ir autobiogrāfiska grāmata un zināmā mērā to var uzskatīt par memuāru žanram piederīgu, uzreiz rodas jautājums: vai tā liekas aizraujoša tāpēc, ka tās autors ir pazīstams rakstnieks Zigmunds Skujiņš un mani — kā lasītāju — ir vadījusi interese uzzināt, kā Skujiņš dzīvojis, ko pieredzējis, ko darījis, ko domājis utt., vai arī — Jātnieks uz lodes ir interesanta gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir interesanta (citiem vārdiem, ja no grāmatas vāka piepeši pačibētu autora vārds, vai es to lasītu ar tikpat lielu aizrautību kā tagad?). Jautājums nav bez pamata, jo dīvainā kārtā arī izcili rakstnieki palaikam izmanās sacerēt sātaniski garlaicīgus memuārus, par kuriem literatūrpētnieki pēcāk mēdz skeptiski piezīmēt, ka tiem piemītot “kultūrvēsturiska nozīme”; interesi tajos izraisa ne tik daudz teksts, cik autora vārds un personība. Taču bez kultūrvēsturiskās nozīmes memuāriem piemīt arī cita funkcija. Proti, jebkurš autors ar savām atmiņām ir piedalīgs procesā, kurā literatūra veido mītu par sevi; mīts par literatūru — tā ir literatūras vēstures spožā un glancētā virskārtiņa, kas nemitīgi atdzīvina un padara līdzesošu pagātni — ar autoriem, viņu biogrāfijām, tekstiem. Diemžēl latviešu literatūras vēsture šai ziņā ir ārkārtīgi trūcīga (sametas balta skaudība, ja atceramies Parīzes vai Pēterburgas, vai tik jaunas pilsētas kā Ņujorka literāros mītus). Latviešu literatūras vēsture funkcionē nevis kā mīts, bet gan drīzāk kā pieminekļu parks — ar pieminekļiem, piemiņas plāksnītēm, memoriālajiem dzīvokļiem, kapu līdzenajām rindām. No kapsētas grāmatvedības nudien grūti izveidot mītu — un sava vaina te ir gan biogrāfiem, gan literatūrvēsturniekiem, gan memuāristiem. Un tas, ko klasificē kā interesantu, — tā ir ļoti svarīga mīta sastāvdaļa.

Vispār jēdziens “interesants” — tā patiesi ir ārkārtīgi interesanta kategorija, kurai cītīgi met līkumu akadēmiskie literatūrpētnieki; taču ar to saistīts pirmais jautājums, ko uzdod lasītājs pār vēl nelasītu grāmatu: vai tā ir interesanta? Te nepieciešama maza atkāpe. Ja mēs meklējam literatūras pirmsākumus, tad visur redzams viens un tas pats: no sākta gala literatūra bijusi stāstu stāstīšana — visviens, vai tā būtu antīkā pasaule, vai pirmskristīgā Eiropa, vai arābu, ķīniešu, indiešu, persiešu utt. literatūra (visa šī būšana, protams, bija krietni sarežģītāka — priekšstats par to, kā no mitoloģijas olas šķīlās literatūra, joprojām ir pagalam miglains, lai kurā pasaules koka zarā mēs lūkotos). Un stāstu stāstīšanā interesants — tas bija gandrīz eksistenciāli svarīgs jēdziens: Šeherezadei katru nakti nācās izgudrot jaunu pasaku; kolīdz viņa atkārtotu kādu no jau stāstītajām, viņai nocirstu galvu, citiem vārdiem, par garlaicīgiem stāstiem — galvu nost. Starp citu, vēl kāds zīmīgs moments; mēs visi zinām Šeherezades vārdu – taču kurš atceras viņas valdnieka vārdu? Stāstu stāstīšana turpinājās: Bokačo, Rablē, Grimmelshauzens, Servantess un daudzi citi (tās ir tikai virsotnes: stāstīšanas zemslāņi mūslaiku lasītājam ir praktiski nezināmi). Un, lūk: lasot šo prozu, nu nekādi nerodas sajūta, kādu bieži vien izraisa beidzamo divu trīs gadsimtu teksti: tu lasi — un jūti, ka aiz muguras stāv autora rēgs, nosodoši šūpodams galvu un klāstīdams, kāds pagrimis un bezidejisks radījums tu esi. Bez šaubām, didaktika pastāvēja, turklāt bagātīgās devās, taču svarīgs ir kas cits; grūti iedomāties Homēru, Apuleju, 1000 un vienas nakts anonīmos autorus vai Rablē, kas radītu savus darbus, izmisīgi mocīdamies ar problēmu — kāda ir šī teksta jēga, ko šis teksts dos tautai, utt. Viņi diez ko nepūlējās attaisnot savu esamību ar ikdienā pielietojamu tekstu radīšanu; viņi stāstīja stāstus, ne vairāk un arī ne mazāk — un tikai no lasītāja bija atkarīgs tas, ko viņš šajos tekstos izlasīs.

Taču līdz ar Apgaismības laikmeta tekstiem un to priekšspēli klasicismā literatūra tik pamatīgi iekodās lietderīguma un pielietojamības ābolā, ka krita grēkā: didaktika kļuva par vienu no teksta stūrakmeņiem, bet autors no stāstu stāstītāja pārkvalificējās par misionāru, gaismas nesēju vai ko tamlīdzīgu. Atkal jāpiebilst, ka arī šis process nebija ne tuvu tik vienkāršs, kā tas varētu likties no pirmā acu uzmetiena: ne jau tikai racionālisma idejas te bija vainīgas — bija arī tas milzīgais darbs daudzu gadsimtu ilgumā, ko ieguldīja baznīca, lai izbīdītu ārpus kultūras smieklus. Pēcgalā tas noveda pie nejēdzīgās ilūzijas par to, ka laba grāmata — tas ir biezumbiezs un stipri garlaicīgs sējums, kura lasīšana — vai pārvarēšana — noteikti prasa piepūli, bet klasiķis ir rakstnieks, kura vārdu zina visi, bet darbus lasa tikai literatūrvēsturnieki. Vismaz šai ziņā modernisms un reālisms ir apbrīnojami vienprātīgi. Laba literatūra palaikam drīkst būt arī garlaicīga (galvenais, protams, ir idejas), bet slikta, t. i., triviālā literatūra – tai noteikti jābūt interesantai; līdz ar to interesantums pārtapa par visai šaubīgu kategoriju, kuras klātesība tekstā draudēja to izbīdīt ārpus nopietnās literatūras sfēras. Latviešu literatūrā šī problēma ir jo sevišķi aktuāla, jo tautskolotāju gars liekas pārmēru iesīkstējies — arī laikā, kad lasītājs dažbrīd jau sen kopš gudrāks par rakstītāju.

Saprotams, varētu rasties jautājums, kāds sakars šim literatūrvēsturiskajam komiksam par stāstu stāstīšanu un grēkā krišanu ar Zigmundu Skujiņu un viņa memuāriem. Taču neaizmirsīsim, ka grāmatas virsraksts ir Jātnieks uz lodes, proti, autors sevi, precīzāk, savu daiļradi zināmā mērā identificē ar Minhauzenu un viņa pekstiņiem. Tiesa gan, Minhauzens bija apseglojis lielgabala lodi, bet Skujiņš paceļ šo metaforu augstākā kvalitātē un runā par visu zemeslodi. Kas bija Minhauzens? Būtībā Minhauzens bija tā persona, kas savulaik ļoti simboliski noslēdza lielo stāstu stāstīšanas laikmetu, — tieši pēc viņa literatūra iebrida pārlieku dziļi visādos morāliskos, eksistenciālos, prātnieciskos, ideoloģiskos un tamlīdzīgi iekrāsotos ūdeņos. Minhauzens bija patoloģisks muldoņa, āksts, blēdis, melis (tā laika fonā — tādi prātīgi ļauži vien, kuriem vairāk veicās ar idejām, nekā ar stāstu stāstīšanu: Gēte, Didro, Ruso, Fīldings, Voltērs un daudzi citi), vārdu sakot, visīstākais stāstnieks. Vajadzēja aizritēt diviem gadsimtiem, lai Umberto Eko, tipisks intelektuālis, kuram nu nekādi nevar pārmest naivumu vai izdabāšanu publikas gaumei, uzrakstītu biezu, taču aizraujošu romānu, pēcvārda piebildē izteikdams beidzamo pārdesmit gadu literatūras virzību: “Es gribēju, lai lasītājs izklaidējas.” Literatūras vēsturē izplātā Minhauzena āda tiek piemērīta no jauna.

Starp citu, maza, vēstures radīta metafora. Skujiņš grāmatas noslēgumā stāsta, ka esot izsekojis savus ciltsrakstus līdz 1746. gadam; tālāk – bieza migla. Jauka sakritība: tieši dažus gadus pirms tam Rīgā bija ieradies reālais Hieronims Karls Minhauzens — garīgās pēctecības pirmsākumi sakrīt gandrīz precīzi.

Taču tā nav vienīgā sakarība. Pēc literatūras grēkā krišanas palika šaura tērcīte, brīva no utilitārisma sērgas — žanrs, ko visai nosacīti dažkārt dēvē par klasisko noveli un kura spēles noteikumos kā gandrīz obligāta prasība ietilpst Minhauzena ādas piemērīšana; klasiskajā novelē galvenais ir stāstu stāstītāja talants un prasme saskatīt brīvības iespējas stipri pašaurajā kanonā. Ne velti savu labāko noveļu izlasi Skujiņš nodēvēja tieši par Stāstītāja svētdienu (nevis prozaiķā, stāstnieka, rakstnieka – stāstītājs, salīdzinot ar šiem jēdzieniem, liekas diezgan vieglprātīgs). Un, ja nu kāds mēģinātu sastādīt visu laiku (īstenībā gadsimts vien sanāktu) labāko latviešu noveļu krājumu, tad, lai cik plānu to veidotu, no Skujiņa vismaz Dieva Dēla dēls un droši vien arī Pietá tur noteikti būtu iekšā. Ar stāstu stāstīšanu sasaucas vēl vienas Skujiņa izlases virsraksts — Uzbrukums vējdzirnavām (1976): atmetīsim Dona Kihota izdarību metafiziskos skaidrojumus — vispirmām kārtām viņš bija ģeniāls lasītājs — tāds lasītājs, kurš visā pasaulē redz tikai literatūru, tostarp arī vējdzirnavās; vēl vairāk — kaut arī pasaule beigu beigās viņu apveda ap stūri, tomēr Dona Kihota otrajā daļā viņš diezgan ilgi piespieda vai pus Spāniju spēlēt pēc literatūras likumsakarībām.

Arī romānos Skujiņš lāgiem iejuties Minhauzena ādā – un jo sevišķi tas jūtams Gultā ar zelta kāju, precīzāk, aptuveni romāna pirmajās divās trešdaļās, jo tālāk romāns strauji maina žanru un sāk nodarboties ar lasītāja prāta iegrozīšanu pareizajā virzienā. Tāpat kā virtuozs stāstītājs viņš atklājas Kailumā, manuprāt, labākajā Skujiņa romānā. Noslieci uz stāstu stāstīšanu Skujiņš vairākkārt ir skaidrojis ar to, ka turpina trīsdesmito gadu otrās puses prozas tradīcijas: “Es sevi skaitu par trīsdesmito gadu literatūras pēdējo arjergardistu,” teikts Jātniekā uz lodes; šeit gan varētu iebilst, ka tās potences, kas līdz galam nepaspēja realizēties trīsdesmito gadu literatūrā, mazpamazām sāk izpausties patlaban, — un ne jau acīm redzamo stilistisko paralēļu trūkums te ir galvenais.

Ejot tālāk pagātnē, atklājas šķietami nepārkāpjama plaisa. Proti, Kailumu no Kolumba mazdēliem šķir deviņi gadi, divi ļoti viduvēji romāni (Fornarīna un Sudrabotie mākoņi) un milzīga distance kvalitātes zinā. Īstenībā Kolumba mazdēli, lai arī stilistiski itin veiksmīgi izstrādāti, vienlaikus ir lielisks piemērs tam, kā sairst socreālisms un kādā veidā šis process izpaužas literatūrā (zināmā mērā arī Kolumba mazdēli ir mīklains lasāmgabals: tolaik visā Padomju Savienībā neskaitāmi godprātīgi rakstnieki radīja līdzīgas orientācijas romānus; to — un arī Kolumba mazdēlu fantastisko popularitāti — nevar izskaidrot tikai ar dancošanu pēc ideologu stabulītēm, cēloņi jāmeklē dziļāk, kultūras vispārējās likumsakarībās; iespējams, arī ar socreālismu jārēķinās kā ar reālu literāru — nevis tikai ideoloģisku — paradigmu, kas nevarēja nedz mirt līdz ar Staļinu, nedz arī atkusnī uzreiz izčākstēt). Šos deviņus gadus savā rakstnieka biogrāfijā Skujiņš tikpat kā nav skāris; tiem veltītas vien dažas rindkopas Sarunās ar jāņtārpiņiem; intervijā Grāmatu Apskatam (20/21, 1996) teikts: “..rakstīšanas nopietnību savā dzīvē aptvēm diezgan vēlu. Tas bija 1967. gadā.” T. i., jau pēc Kolumba mazdēlu gigantiskajām tirāžām, tulkojumiem daudzās valodās, LPSR Valsts prēmijas, diviem citiem romāniem, diviem stāstu krājumiem. Taču diez vai būtu īsti pareizi šo lūzumu atvedināt uz tīri personiskiem iemesliem. Šajos deviņos gados radikāli izmainījās visa latviešu literatūra (lūzumu vēl uzskatāmāk raksturo distance starp otru tikpat slavenu socreālisma sairuma fāzes darbu, Indrānes Lazdu laipu (1963) un Bela Izmeklētāju (1967): starpā ir tikai četri gadi, taču literārā ziņā — vesels laikmets). Iespējams, viena no izcila rakstnieka pazīmēm varētu būt apmēram šāda: mainīties līdz ar literatūru — un pašam būt piedalīgam šajā pārmaiņu procesā. Uzreiz nāk prātā daudzie rakstītāji, kas savulaik vairāk vai mazāk veiksmīgi irdināja socreālisma kanonu, — un no viņiem būtībā tikai Skujinš un Regīna Ezera, stipri vēlāk arī Ilze Indrāne turpināja mainīties un, galvenais, paši izmainīt literatūru arī pēcāk. Nepavisam nav izslēgts, ka tas bija tāpēc, ka viņu daiļrade jau no sākta gala bija orientēta uz stāstu stāstīšanu. Minhauzena dabā ir pieprast visāda veida stāstu stāstīšanu.

Uzmanīgāk ielūkojoties Sarunās ar jāņtārpiņiem un Jātniekā uz lodes, kļūst redzama kāda īpatnība: savu autobiogrāfiju — šī jēdziena ierastajā nozīmē (secīgs stāsts pašam par sevi) — Skujiņš aizvedina tikai līdz Kolumba mazdēliem; tālāk teksts sairst mazos fragmentos, no kuriem katrs veltīts kādai personībai vai notikumam (Sarunās ar jāņtārpiņiem) vai atsevišķās esejās (Jātniekā uz lodes), kurās pats autors tikai retumis nonāk uzmanības centrā. Citiem vārdiem, kolīdz Skujiņš pārkvalificējās par profesionālu stāstu stāstītāju, viņš kļuva par “spoguli”: paša personība un vēl jo vairāk daiļrade viņu pārstāj interesēt — svarīgs ir tikai tas, kas viņā atspoguļojas. Viss — fakti, notikumi, personības, refleksijas — kalpo par iemeslu stāstu stāstīšanai. Bet dīvainākais ir tas, ka arī šeit no Minhauzena ādas nav iespējams izlīst: par reālām būšanām Skujiņš stāsta pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem veidota galīgo aplamību stāstīšana viņa novelēs un romānos.

Karogs, 04.1997

_________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s