Juris Kelpšs „Kāpēc es nelasu latviešu literatūru”

Mistifikācijas vēsture

image Juris Kelpšs piedzima 2001. gadā, drīz pēc tam klusi un mierīgi atstiepa kājas. Kāpēc Juris, kāpēc Kelpšs – nezinu. Jānis Bērziņš būtu vēl sliktāk. Kāpēc piedzima – aiz garlaicības: letiņu kritikas ūdeņi tradicionāli ir tik remdeni un mierīgi, ka gribējās drusku iekustināt. Tāpēc izdomāju Kelpšu, cītīgu lasītāju, kurš itin labi orientējas latviešu literatūrā, taču tā viņam no sirds riebjas – īstenībā pat gluži saprotamu iemeslu dēļ. Atcerēdamies, kā tika atšifrēta kāda cita mana mistifikācija (deviņdesmitajos gados uztapis šausmu stāstu rakstnieks Viesturs Reimers, kuru atmaskoja Edvīns Raups, honorāru sarakstā pie Reimera vārda, kas bija nākamais pēc Raupa, ieraudzīdams viņam labi pazīstamā Bereļa parakstu), procedūra bija rūpīgi nokonspirēta: par mistifikāciju zināja tikai Arno Jundze – tolaik Literatūras un Mākslas Latvijā (bija tāds izdevums) redaktors – un kāds mans paziņa, ar literatūru pilnīgi nesaistīts cilvēks, kurš grāmatvedības dokumentos tika saglabāts kā Jura Kelpša autors. Kelpša raksts tika publicēts Literatūrā un Mākslā Latvijā 2001. gada 1. novembrī. Arno uzrakstīja publikācijai priekšvārdu, kurā, lai bildi pataisītu drusku miglaināku, izdomāja Kelpšam, šķiet, pat itin ticamu biogrāfiju, kuras dēļ, cik zinu, dažs Kelpša masku mēģināja piešūt pašam Arno, bet kopumā publika laikam tomēr noticēja Kelpša esamībai, neraugoties uz to, ka dažas stilistiskas nianses Kelpšam ir uz mata tādas pašas kā Berelim.image

Kā jau to varēja gaidīt, cerības izrādījās utopiskas. Reakcija uz Kelpša apcerējumu gan bija, kas, protams, sagādāja milzīgu gandarījumu, taču ūdeņi ne vella netika sakustināti. Saradās vairākas lasītāju un rakstītāju vēstules, arī diezgan niknas, tostarp no Dzintara Soduma, Anitas Liepas, Viļņa Detlova, parādījās Andra Zeibota un Jāņa Kalves variācijas par tēmu. Visi šie teksti aizpildīja vairākas Literatūras un Mākslas Latvijā lappuses 15.11.2001. Garāmejot Dienas slejā Kelpšam uzknāba Gundega Repše, bet Pauls Bankovskis Kelpša rakstījumā atrada inspirāciju slejai Slavens, kas nav slavens (Diena, 05.11.2001.), savukārt kādreizējais žurnālists Zigurds Mežavilks deklarēja, ka „lasot tā ciniķa rakstu darbu, man gribējās grābt rokās mašīnpistoli”. Arī pēcāk šur tur garāmejot tika piesaukts Kelpšs – bezmaz kā „latvieša bez saknēm” etalons.

Īstenībā Kelpšs visu, uz ko vien bija spējīgs, bija pateicis šajā vienīgajā rakstā, tāpēc bez garas domāšanas viņu nobērēju.

Juris Kelpšs “Kāpēc es nelasu latviešu literatūru”

Godīgi sakot, šī apcerējuma virsraksts ir mazliet maldinošs. Tā nav, ka es nelasītu latviešu rakstnieku grāmatas. Lasu. Izlasu grāmatu – un kārtējo reizi pārliecinos par to, kāds baiss purvs ir latviešu literatūra. Mani kaitina latviešu autoru rakstījumi. Mani kaitina visa latviešu literatūra. Jo vairāk es par šo tēmu domāju, jo skaidrāks kļūst tas, ka beidzamo četru piecu vai sazin cik gadu laikā latviešu rakstnieku grāmatās esmu ielūkojies tikai tālab, lai uzzinātu, ko nu katrs autors jaunu un – atkal! – bezjēdzīgu savārstījis. Ja es gribu, lai lasīšana man sagādātu prieku – un ko citu mēs gaidam no grāmatām -, es noteikti lasu kādu svešzemju rakstnieku, vienalga, vai viņš amerikānis, krievs vai japānis. Bet ne mūsu pašu latviešus. Kāpēc gan man būtu jātērē pieci lati par Gundegas Repšes, Noras Ikstenas vai Jāņa Lejiņa jaunāko grāmatu, ja par to pašu naudu es varu nopirkt kādu lielisku Kortāsara, Rušdi, Bariko, Palanjuka utt., utt. romānu? Izlasīju Ikstenas Jaunavas mācību – un sapratu, ka itin neko nezaudētu, ja nebūtu to lasījis. Izlasīju Rušdi Zemi zem viņas kājām – un sapratu, ka bez šīs grāmatas mana esamība būtu krietni pelēkāka. Tāda tā atšķirība.

Varbūt esmu akls un piederīgs tiem radījumiem, kas nemana degungalā izkaisītās pērles? Nemāku lasīt? Nepiederu īstenticīgajiem latviešiem? Tomēr manai nepatikai kaut kādiem racionāliem cēloņiem taču jābūt. Tā nu es sāku prātot, kas tad ir tie faktori, kas mani atgrūž no latviešu literatūras. Es negribu iedziļināties literatūras vēstures, latviskās mentalitātes, literatūras teorijas un nez kādās vēl problēmās. Lai tās paliek profesionāļiem. Es gribu runāt par to, kas man uzdzen gluži vai alerģiju pret latviešu literatūru. Jo es taču esmu lasītājs un no rakstniekiem gluži vienkārši ceru sagaidīt grāmatas, kas man patīk.

Nepatikai pret latviešu autoru rakstījumiem ir dziļas saknes. Piemēram, epizode no skolas laikiem. Kādā piektajā vai sestajā klasē tiek apspriesta Poruka Kauja pie Knipskas. Skolotāja vienmuļi kaut ko klāsta par ētiskās skaidrības un merkantīlās pasaules uztveres konfliktu, baltām drānām, vājuma spēku un sazin ko vēl. Mēs miegainā pacietībā klanam galvas. Viss it kā labākajā kārtībā. Tolaik nevienam neteicu, bet tagad atzīšos: es izjutu patiesu gandarījumu un prieku par to, ka slienainais Cibiņš stāsta beigās atstiepa kājas. Vai jau tolaik esmu bijis ciniķis? Varbūt bērna neapzinātā nežēlība vai kas tamlīdzīgs? Nē taču. Lappušu lappusēm gaudulīgais Cibiņš ar savu stenēšanu un pliekano vāvuļošanu bija mani mocījis, uzdzenot gandrīz fiziski sajūtamu nelabumu. Cibiņš man bija dziļi pretīgs radījums (starp citu, gluži tāpat kā, teiksim, nemitīgi ņaukstošais Skalbes kaķītis). Un – beidzot! – Cibiņš pagalam gan, stāstam beigas, krusts nost no kakla. Kā lai te neizjūt gandarījumu? Gan jāpiebilst, ka vēl vairāk es priecātos, ja kādā mazā apokalipsē gals būtu pienācis arī Buņģim un visiem pārējiem jefiņiem.

Tagad man, protams, ir skaidrs, no kurienes šis pretīgums. Kaujā pie Knipskas es, divpadsmit vai trīspadsmitgadīgais lasītājs, cerēju ieraudzīt dzīvus puikas, savu līdziniekus. Man iesmērēja kaut kādu abstraktu ideju iemiesojumus. Miroņus. Zombijus. Cibiņš jau piedzima nedzīvs – tāds abstraktu ideju skeletiņš.

Bērnus sist nedrīkst. Tas šķiet pašsaprotami. Toties viņus drīkst mocīt ar baismīgajiem ideju skeletiem – visādiem Cibiņiem vai Brigaderes monstrozajām Annelēm, kuras rēgs joprojām nav izdzīts no skolu programmām. Vai pēc tam brīnums, ka puika, no skolas pārnācis, nevis ķeras pie biezām un prātīgām grāmatām, bet gan klūp pie datora un šauj mošķus? Ko citu darīsi, ja literatūras stundās tev vispirmām kārtām iedzen alerģiju pret grāmatu kā tādu? Un te pie vainas ir mūsu pašu latviešu rakstnieki. Vienvienīgi čīkstīgi Cibiņi un pāragri novecojušas Anneles. Zaķīši un kaķīši. Abstrahētas idejas, bet nekā īsta. Un puika šo dziļi apslēpto un ar cēlām frāzēm rūpīgi maskēto melīgumu jūt. Kas tālāk? Puika pieaugs, varbūt izmācīsies par programmētāju un meistaros datorspēlītes. Piemēram, par savas bērnības murgu tēlu – ļauno Anneli, bērnu mocītāju, kuru spēlētājs pēc sirds patikas varēs trenkāt un medīt pa visādiem akmens sprostiem. Un tas nu beidzot būs kaut kas īsts – atbilstošs bērna patiesajām izjūtām.

image Ne jau par pedagoģiju es runāju. Ar visu iepriekšteikto es gribēju uzsvērt, ka jau pašos latviešu literatūras pamatos ir ierakstīts augstprātīgs naids pret lasītāju. Lasītājs ir muļķis. Lasītāju vajag pacelt augstākā attīstības pakāpē. Atšķiru jebkuru latviešu klasiķa grāmatu – un jūtu, ka autors, nez kāpēc juzdamies pārāks par mani, par katru cenu tiecas man uztiept savu taisnību. Ja es to nepieņemu, tad man jājūtas vēl simtkārt lielākam muļķim. Var jau būt, ka šādā veidā rakstnieki uz mana rēķina ārstē savus mazvērtības kompleksus. Cita iespēja – šādi tiek sublimēta slimīgā tieksme pēc varas. Atcerēsimies, ka latviešu literatūras vēsturē aizdomīgi daudz rakstnieku pinušies arī politikā. Simptomātiski: visupirms viņi savu varas kāri tiecas realizēt tekstos – tāpēc arī mūžīgā moralizēšanas, pamācīšanas un augšupcelšanas tieksme. Kad tas neizdodas vai arī vara pār lasītāju prātiem un dvēselēm nav tik liela kā cerēts, rakstnieki pārkvalificējas par parlamentāriem ākstiem (vai ir zināms kāds latviešu rakstnieks, kas vēsturē iegājis arī kā izcils politiķis?) vai sīku diktatoriņu roklaižām. Tipisks latviešu rakstnieks nevis priecē savu lasītāju ar labām grāmatām, bet gan tiecas viņu vadīt, dresēt, mācīt, galu galā – terorizēt ar savu pārspīlēto paštaisnuma apziņu.

Pirmie latviešu rakstnieki bija skolotāji. Var jau būt, ka tolaik lasītājs laimē staroja, kad gudri vīri ar saviem pastāstiņiem mācīja viņam pareizu dzīvošanu. Un var jau būt, ka tolaik šī apgaismošana bija patiesi vajadzīga. Bet mācīšanas indeve tā iesakņojusies, ka draudīgi skolmeistru viepļi joprojām glūn no vai no katras aprakstītās lappuses. Dzīves mācības, vēstures mācības, liktens mācības un nez kas vēl – un tas viss laikā, kad lasītājs sen jau gudrāks par rakstnieku. (Pieņemsim, rakstnieki patiesi zina, kā pareizi jādzīvo. Pieņemsim, viņi alkst ar savām zināšanām aplaimot arī mūs. Tad kāpēc presē nemitīgi skan rakstnieku vaimanas par grūto dzīvi, ar kuru viņi nekādi nespēj tikt galā?) Jau pieminēju Ikstenas Jaunavas mācību. Romāns tik vienbalsīgi saslavēts, ka laikam jau jāpieņem – tas ir latviešu literatūras augstākais sasniegums. Lasu – un atkal tā pati vecā dziesma. Jaunava garlaikoti cīnās ar visādiem kompleksiem, ar kādiem nu viņu apkrāmējusi autore, un tad, nespēdama izturēt, ķeras pie klasiski latviskās terapijas – iet mācībā. Jaunava mācās, bet pie viena šīs gudrības jāapgūst arī nabaga lasītājam. Paldies, es lieliski iztikšu ij bez jaunavas mācības, ij bez Jaunavas mācības.

Tātad – lasītājs ir zemāks radījums, kuru noteikti vajag pacelt augstākā attīstības pakāpē. Autors, protams, iedomājas, ka viņš jau ir pakāpies uz šī augstākā pakāpiena. Cik augsta tā pakāpe ir – to labi var just, lasot kaut vai Mērnieku laikus, kas, stāsta, esot latviešu romānistikas pamatakmens un par kuru nez kāpēc nebeidz jūsmot skolotāji un literatūras vēsturnieki. Mans – vienkāršā lasītāja – viedoklis varētu būt šāds. Nav vārdam vietas, romānā ir dažas veiksmīgi padevušās karikatūras un pāris interesantas komiskas epizodes, kuru dēļ Mērnieku laiki izceļas uz pārējo brāļu Kaudzīšu darbu fona. Kas vēl? Līdz nelabumam salkans mīlas stāsts, kuru par baudāmu varētu uzskatīt vien klīrīgs pagājušā gadsimta provinces mācītājs. Un kriminālintriga ar viltus mērnieku, kuru brāļi Kaudzītes bija nozaguši vācu un krievu lubenēm. Tas arī viss. Vai kāds brīnums, ja uz šāda pamata literatūra veidojas pagalam grīļīga? Ja nu man par varītēm sagribēsies lasīt prozu, kas sacerēta XIX gadsimtā, es izvēlēšos, teiksim, Dostojevski. Vai Mobiju Diku. Vai Po. Ja esmu latvietis – vai man noteikti jājūsmo par latviešu klasiķu meistarojumiem arī tad, ja tie ir galīgi nelasāmi?image

Maza piebilde detektīva sakarā. Vai kāds ir apcerējis tēmu, kāpēc visā latviešu literatūras vēsturē nav neviena jēdzīga krimiķu rakstnieka (ja nu vienīgi Kolbergs)? Unikāla situācija – nācija bez sava detektīva. Vai šī fenomena izskaidrojums nav meklējams tai pašā latviešu rakstnieku naidā pret lasītāju? Detektīvs ir ļoti dzīvespriecīgs žanrs. Tā galvenā – un vienīgā – funkcija ir sagādāt lasītājam dažus patīkamus mirkļus. Detektīvu nav iespējams sacerēt, ja autors, savaikstījis ģīmi īgnā grimasē, noraugās uz lasītāju no augšas. Bet latviešu rakstnieki uzskata, ka lasītājs nav pelnījis prieku. Lasītāju augstākā attīstības pakāpē var pacelt tikai vaimanas un stenēšana.

Pēc brāļiem Kaudzītēm – Pumpurs ar savu Lāčplēsi. Lai Pērkons, Potrimps un Pīkols mani pasargā no Lāčplēša! Atrodiet man kaut vienu cilvēku – nevis skolnieku, nevis studentu, nevis filoloģijas doktoru, bet gan parastu lasītāju -, kurš no brīvas gribas un neviena nepiespiests lasītu Lāčplēsi! Lasītu vienkārši tāpēc, ka izjustu vēlēšanos palasīt sakarīgu grāmatu. Diez vai šāds cilvēks atradīsies. Un ar to ir pateikts viss. Vērtības, kas kā smagi akmens kluči mūžīgā miegā put grāmatplauktā – vai tās vispār ir vērtības? Pumpurs nozaga dievus no grieķiem, šo to piekabināja klāt no latviešu tautas pasakām un citu nāciju epiem, to visu sarīmēja – un lieta darīta. Tiesa, vīram bija milzu pacietība – gandrīz tikpat liela kā viņa nepatika pret lasītāju.

Pirms pāris gadiem iznāca Latviešu literatūras vēstures 1. sējums – laikposms no pirmsākumiem līdz 1918. gadam. Vairāk nekā 400 lappušu, ap 300 literatūras attīstības gadu, simtiem rakstnieku. Latvieši mūždien bijuši cītīgi rakstītāji – ļoti daudz papīra aprakstījuši. Un tagad mēģināsim šiem papīra blāķiem piemērot pavisam vienkāršu, bet laikam jau pārāk nepieklājīgu (vismaz – par to nekad netiek atklāti runāts) kritēriju. Pieņemsim, esmu pārnācis no darba, es negribu skatīties televizoru, negribu iet uz kino, negribu lasīt avīzes. Es tikai gribu lasīt mūsu pašu latviešu klasiķa spalvas rakstītu grāmatu. Nevis studēt literatūras vēsturi, bet vienkārši pavadīt patīkamu vakaru pie grāmatas. Cienījamie klasiķi, aplaimojiet mani ar dažiem jaukiem brīžiem! Nekā. Saucēja balss papīra tuksnesī. Var jau būt, ka pēc ilgiem meklējumiem atradīsies kāda pieņemama dzejas rinda, bet prozā – absolūts vakuums. Rakstnieki tik cītīgi domājuši par augstākām attīstības pakāpēm, ka par lasītāju galīgi aizmirsuši – un tāpēc arī paši nogrimuši aizmirstībā. Ko tas liecina par šo rakstnieku attīstības pakāpi – spriediet paši.

Nekad neesmu ticis skaidrībā, kāpēc Rainis tiek godāts par ģēniju. Viņš bija drusku palasījies Hēgeli, drusku – Nīči, iebāzis degunu Rietumu autoru savārstītajos populāros Austrumu filosofijas pārstāstos – un tad nu visu mūžu pārcēla šīs gudrības saistītā tekstā. Atšķiru Vētras sēju – primitīvas rīmītes, kas droši vien savā laikā bija aktuālas – un visu cieņu Rainim par veikumu, bet lai es šo rīmju dēļ tagad par viņu jūsmotu – paldies. Atšķiru Dagdas piecas skiču burtnīcas – trakas lietas, ir taču divdesmitie gadi, pasaules literatūra vārās kā elles katls, bet ko Rainis? Rainis lipina kopā šos neizturami garlaicīgos tekstu blāķus. Atšķiru Jāzepu – vienvienīga vaidēšana un stenēšana, tiesa, izgreznota ar filozofiskiem aforismiem. Galu galā – man pilnīgi pietiek ar slaveno fragmentu no Raiņa dienasgrāmatām. To pašu, kurā viņš sev pravieto Nobela prēmiju, Eiropas valdnieka kroni un nez ko vēl. Pēc šīs maniakālās pasāžas par Raini vairāk neko negribu dzirdēt. Vai jūs varat iedomāties smejošu Raini? Protams, ka ne. Ja Rainis, tad tikai Esplanādes pieminekļa skatā. Jo – šī tik ļoti cilvēciskā emocija viņam bija pilnīgi sveša. Rainis nesmējās – un ar savu mūžīgo stenēšanu pats kļuvis smieklīgs. Sten Jāzeps, sten Laimdota, sten latvju virssaiši, sten visi, kam vien ir balss, lai stenētu. Ja nu vienīgi Melnais bruņinieks nesten. Lūk, arī viena no galvenajām nacionālā rakstura (vai varbūt, precīzāk, nacionālās literatūras?) iezīmēm, melna uz balta klasiķu darbos ierakstīta. Stenēšana. Stenēšana. Un atkal un vēlreiz stenēšana. Smieties aizliegts, citādi nebūs laika stenēšanai. Citas tik stenošas literatūras pasaulē nav.

image Otrs neapšaubāmais ģēnijs – Čaks. Nav vārdam vietas, viņš ir latviešu literatūras pašā spicē, un tomēr… Čaka daiļrade ir labs piemērs citai latviešu literatūras sērgai. Tāds dīvaini divkosīgs ģēnijs. Apdzejoja pašpuikas, matrožus, ielenes, bet pats strādāja bankā par ierēdni. Man iebildīs – nu un tad? Vai ierēdnis nevar būt labs dzejnieks, vai par dzejas materiālu nevar kalpot visprofānākās lietas? Un tomēr plaisa starp esamību un Čaka dzeju ir pārāk uzkrītoša. Ir taču skaidrs, ka neviens par pašpuiku cēli dēvēts purnsitis Čakam nav sadzinis zobus rīklē un neviena ielene viņu nav aplaidusi ar triperi. Tāpēc viņš atļāvās savu romantisko jūsmošanu. Pelēks ierēdnītis, kas pelēcību kompensē ar laizīšanos gar visādām padibenēm – kā tāda eksaltēta jaunkundze, kas vakaros slepeni lasa romānus par "apašiem". Būtībā Čaks rakstīja par lietām, par kurām viņam nebija ne mazākās saprašanas. Tāpēc arī tā viltojuma piesmaka – tikko jūtama, bet tomēr tā ir. Viss šķiet īsts tikai no pirmā acu uzmetiena. Ja ielūkojas vērīgāk – vienvienīga pārromantizēta jūsma, derīga tikai tām pašām eksaltētajām jaunkundzītēm.

Laiks rit – un divkosības plaisa plešas platumā. Kolīdz Ulmantētiņš it kā uz palikšanu iegrozījies tronī, tā uzreiz Mūžības skartie. Valdīšanai jāpieglaimojas, citādi kāds vēl iedomāsies, ka godīgais krājkases ierēdnis patiesi vakaros klejo pa krogiem un pinas ar Marijas ielas meičām. XX gadsimta vidū heroizēt cilvēku slepkavošanu, visviens, cik augstu mērķu vārdā tā notikusi – tur nu patiesi trūkst vārdu. Viena gigantiska kautuve aiz muguras, nākamās priekšnojautām pilns gaiss, bet Čaks raksta Mūžības skartos. Un nestāstiet man, ka dzejojumā atrodams kaut piliens patiesu emociju. Ar abstrakto substanci, ko dēvē pat patiesību, Čakam nekad nav bijušas sevišķi labas attiecības. (Un ne jau Čakam vien. Tepat blakus arī Aleksandrs Grīns ar savām vēstures falsifikācijām, arī Plūdonis, arī Virza un daudzi citi, kas lieliski prata orientēties ideoloģijas strāvojumos un laicīgi mainīt daiļrades virzību.)

Pie varas vācieši – Čakam jauns mētelis mugurā: Tētis – karavīrs. Ja vācu okupācijas varas iestādēm būtu bijis pietiekoši daudz saprāta nevis aizliegt Čakam drukāties, bet gan aplaimot viņu ar pieticīgu lauru vainagu – mēs ne tādus vien brīnumus sagaidītu. Piedzimtu tāds Hitlera pakaļas laizītājs un Lielvācijas slavinātājs, ka tikai turies. Pie varas krievi – atkal odere uz āru: Zem cēlās zvaigznes un Patrioti. Vai pēc visām šīm daudzajām orientācijas maiņām mēs vispār varam uzticēties kaut vienai Čaka rindai? Kuros brīžos viņš ir patiess, kuros – melo?

Uz vēsturi it kā esot nekorekti attiecināt domu "kas būtu, ja būtu bijis…" Bet tomēr. Iedomāsimies, Otrais pasaules karš beidzies ar Hitlera uzvaru. Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Čaks, Sudrabkalns un daudzi citi mīt Lielvācijas pārvaldītajā Ostlandē. Kā jūs domājat, ar kādiem opusiem viņi mūs iepriecinātu? Kā kārtējo reizi tiktu rakstīta un pārrakstīta vēsture? Kāda ievirze būtu Upīša Plaisai mākoņos, kāda – Lāča Uz jauno krastu, kāda – Čaka Patriotiem?

Lai nu paliek fantāzijas. Ar tikko teikto es gribēju uzsvērt, ka latviešu rakstnieki neprot klusēt. Lai vai kas, viņiem vajag rāpties tribīnē un muldēt, muldēt, muldēt. Visviens, par ko, ka tikai ļaudis svētlaimē klausās viņu runās. Bet es nespēju viņiem ticēt. Viņi melo. Pārāk bieži un pārāk daudz.

image Rainis, Čaks, Virza – tās esot latviešu literatūras virsotnes. Bet ir jau bez sava gala sīkāku gariņu. Esmu mēģinājis lasīt Kārli Zariņu, Andreju Upīti, Aleksandru Grīnu, Pāvilu Rozīti un sazin ko vēl. Nu nepieņem mani lasīšanas orgāni šos rakstījumus. Tas viss ir nenozīmīgi, nebūtiski, tā ir trešās šķiras lasāmviela. Atcerieties banālo jautājumu no skolas laiku atmiņu kladēm – desmit grāmatas, kuras jūs ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu. Manā sarakstā nav nevienas latviešu autora grāmatas. Es lieliski iztiktu bez viņām. Jau dzirdu iebildumus – latviešu literatūrai sava specifiska situācija un sava vērtību sistēma, literatūrai vienmēr bijis jārūpējas par latviešu nācijas izdzīvošanu. Muļķības. Ja specifiska situācija un nācija mirst nost, vai tas nozīmē, ka jāraksta sliktas grāmatas?

Tuvāk mūsdienām. Pēc Otrā pasaules kara latviešu rakstnieki sašķēlās divās daļās. Latvijā palika muldoņas un vējrāži, trimdā apmetās stenētāji. Un tā ir visa jaunākās literatūras vēsture. Divi latviešu padomju literatūras stūrakmeņi – Zigmunda Skujiņa Kolumba mazdēli un Ilzes Indrānes Lazdu laipa. Runa nav pat par to, ka autori ar šiem romāniem slavinātu laimīgo padomju cilvēku. Tas liekas pašsaprotami – latviešu rakstnieki vienmēr ložņājuši pa attiecīgā laikmeta valdīšanas organismu anālajām atverēm. Runa ir par to, ka šie savārstījumi sacerēti XX gadsmita sešdesmito gadu sākumā un patiesīgi raksturo visas (!) šā laika latviešu literatūras kvalitāti. Un nestāstiet man atkal par "situāciju"! Mani neinteresē, kādi ķēniņi tolaik bija pie varas. Man nevajag, lai kāds pārgudrs teorētiķis skaidrotu, ka šie rakstnieki gan bijuši talantīgi, bet, redz, viņiem nav ļauts savus talantus realizēt. Man neinteresē, kāpēc šie romāni ir pilnīgi nelasāmi. Mana vēlēšanās ir pavisam pieticīga – lasīt labas grāmatas.

Bet labu grāmatu nav. Un tādas arī nemaz nevar rasties, ja "latviešu padomju literatūras" pamatos iebūvēti Kolumba mazdēlu un Lazdu laipas mistrojums ar Mērnieku laikiem, garšas pēc piešaujot kādu šļuku no Lāčplēša – baiss kokteilis. Mēs varam paraudzīties, kas labs latviešu rakstniekiem sarakstījies sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Bezcerīgi. Ir Regīna Ezera, kura savus romānus dāsni piesūcina ar kaut kādu ūdeņainu substanci – bez garšas, bez smaržas, bez krāsas. Ir tas pats Zigmunds Skujiņš, kurš kantorista centībā kabina burtu pie burta, lai gala iznākumā rastos kaut kas līdzīgs dažādu saimniecībā noderīgu preču noliktavas katalogam. Ir Alberts Bels, kurš jau vairāk nekā trīsdesmit gadus nodarbojas ar vienu un to pašu: uzraksta dažas itin lasāmas romāna lappuses, bet visu pārējo romāna tekstu veltī šo lappušu samaitāšanai.

Deviņdesmitie gadi. Vai kaut kas mainījies? Literatūrā – nekas. Ieeju grāmatveikalā, plaukti pieslānīti pilni ar latviešu autoru grāmatām, bet patiesībā – tukšums. Guntis Berelis jau gadiem cildina trīsvienību – Gundegu Repši, Noru Ikstenu, Jāni Einfeldu. Uz mirkli pieņemsim, ka tās patiesi varētu būt, Bereļa vārdiem runājot, trīs spožākās mūsdienu latviešu literatūras zvaigznes. Lasu. Lasu Repšes histēriskajām vaimanām pieblīvētos romānus un avīžrakstus – un man kļūst skaidrs, ka viņai no sirds riebjas šī pasaule. Tāpēc arī raksta. Parasti gan ļaudis, kam riebjas pasaule, gluži vienkārši pakaras vai noslīcinās, bet Repše izvēlējusies savdabīgu terapiju – dakterēt savus kompleksus uz lasītāja rēķina. Lasu Einfelda Večus un Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju. Te ir cits variants. Einfelds visiem par varītēm cenšas iegalvot nevis to, cik šausmīga ir pasaule, bet gan to, cik viņš pats ir riebīgs un neciešams tips. Apmēram tāds iespaids, it kā cilvēks būtu iznācis uz laukuma un visiem demonstrētu pliku, pumpainu pakaļu. Bet katram tā pakaļa tāda pati – priekš kam vēl blenzt uz Einfelda pakaļu. Savukārt Ikstena kā godīga un uzcītīga mājsaimniece nodarbojas ar tamborēšanu un izšūšanu. Vecos laikos bija tādi dvieļi, uz kuriem ar ziliem diegiem izšūtas sadzīviskas ainiņas un dzīvē noderīgas pamācības. Ikstenas darbi atgādina šādus dvieļus – karini tik virtuvē vai vannas istabā pie sienas.

Tās tad būtu spožākās zvaigznes. Vispār Bereļa rakstus der palasīt uzmanīgi. Viņš raksta gan par pasaules, gan par latviešu literatūru. Līdzko viņš pievēršas latviešu rakstnieku darbiem, nez kur pazūd visi augstie kritēriji un parādās kaut kāda vietēja mēroga vērtību sistēma. Būtībā – tā pati vecā dziesma: mēs tādi maziņi, mums pašiem savs konteksts un katrs darbs jāvērtē nevis pasaules literatūras, bet gan vietējā kontekstā. Un tad nav brīnums, ka šajā vietējā kontekstā mājsaimnieces tamborējumi tiek pasludināti par mākslas šedevriem. Kāpēc Berelim vajadzīga šī vietējā vērtību sistēma? Atbilde pavisam vienkārša – kur citur viņš liksies pats ar saviem pastāstiem, kas atgādina humpalu bodē nopirktus un pēc tam vēl piecreiz pāršūtus uzvalkus.

Divi romāni, kas nesen saņēma nozīmīgas godalgas. Johana Korina Dižais gars – pirmā prēmija Preses nama konkursā. Un – Jāņa Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā – pirmā prēmija Karoga romānu konkursā. Literatūras augstākie sasniegumi? Kas to deva! Lasu Dižo garu – īss filosofijas un matemātikas vēstures pārstāsts pamatskolām plus tik samocīts detektīvsižets ar mistikas piedevu, ka no tā kautrētos pat viduvējs mistisko trilleru producētājs. Lasu Zīmogu sarkanā vaskā – atkal tas pats: Latvijas vēstures pārstāsts (vai varbūt kārtējā vēstures falsifikācija atbilstoši šābrīža konjunktūrai?) pamatskolas līmenī komplektā ar lubeniecisku sižetu Aleksandra Grīna garā. Ja tie ir latviešu literatūras augstākie sasniegumi, tad ko lai saka par kritikas necildinātajiem un konkursos neprēmētajiem darbiem?

Lai lasītājs nepārprot – es nenīstu latviešu literatūru. Visu cieņu romānu rakstītājiem un dzejdariem. Rakstiet vien, ja tik ļoti gribas. Bet – iztikšu bez jums. Gluži tāpat kā esmu izticis bez brāļiem Kaudzītēm, Viļa Lāča un Zigmunda Skujiņa, es iztikšu arī bez Repšes, Ikstenas un Bereļa. Pasaulē labas literatūras pietiekoši daudz.

Literatūra un Māksla Latvijā 01.11.2001

Advertisements

4 thoughts on “Juris Kelpšs „Kāpēc es nelasu latviešu literatūru”

  1. Lai arī nedēļā parasti izlasu vismaz vienu grāmatu (vienīgais ierobežojums ir būtībā tikai to cena un tas, ka nav kur lik), neesmu cītīgi pētījis latviešu literatūru, jo ik pa brīdim veikalā pāršķirstot latviešu grāmatas, jāsecina, ka atkal kārtējie gabali ar minimāliem dialogiem un milzīgiem aprakstu vai monologu palagiem.

    Rodas sajūta, ka autori savādāk nespēj atklāt varoņa domas/raksturu kā tikai pedantiski skaidrojot mums teicēja balsī, kāds tad nu tas varonis ir. Bõring!

    Patīkamais izņēmums bija pirms vairākiem gadiem publicētajā Bankovska grāmatā (šķiet, “Labais vienmēr uzvar”) viens stāstiņš, kas bija tikai dialogs, bez kāda paskaidrojošā teksta vispār. Anonīmie dialogi, caur kuriem atklājas gan stāsta varoņi gan pats sižets. Eleganti. Bet tas arī vienīgais, kas nāk prātā.

  2. Smējos. Tāds trollings :D. Bet labākais, ka viss uzrakstītais ir patiesība.
    Nu vai šis citāts -literatūrai vienmēr bijis jārūpējas par latviešu nācijas izdzīvošanu. Muļķības. Ja specifiska situācija un nācija mirst nost, vai tas nozīmē, ka jāraksta sliktas grāmatas? – neatbilst arī tagadējai situācijai? Lieliski. Berelis rullē 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s