Zigmunds Skujiņš. Siržu zagļa uznāciens. R., Daugava, 2001.
“Dievs arī var kļūdīties”, raksta Zigmunds Skujiņš jaunajā romānā Siržu zagļa uznāciens. Viņš kļūdījās 1908. gadā, kad taisnā ceļā no Takaharju sanatorijas uzrāva debesīs Blaumaņa dvēseli. Dievs, protams, savas kļūdas neatzīst, tāpēc pie to labošanas ķēries Skujiņš: “Savas septiņdesmit piektās dzimšanas dienas rītā 1938. gada 1. janvārī Rūdolfs Blaumanis pamodās vārgs un iztrūcinājies, toties ar atvieglinājumu sirdī, ka izsprucis no nelāga sapņa.” Tātad – 1908. gadā Blaumanis, apjautis, ka “pudelē vēl tinte”, atveseļojas, turpina strādāt, vēlāk 1. pasaules kara laikā bēg uz Krieviju, pārslimo tīfu, atgriežas Latvijā – un tur jau kā dzīvais klasiķis saņem valdības pensiju. Viņš vairs neraksta, jo izjūt sevi kā cilvēku no cita laikmeta. Vienīgo Blaumaņa literāro mēģinājumu, ar kuru viņš tiecas noslēgt rēķinus ar paša pagātni, piemeklē bēdīgs un daiļrunīgs gals ellišķīgā piķa katlā. Blaumaņa iedomātajā biogrāfijā ir daudzas reti iespaidīgas ainas – teiksim, tīfa murgos notikusī sastapšanās ar Kristīni, kas nav spējusi paciest kopdzīvi ar savu purva bridēju un ar cirvi nositusi Edgaru. Vai – epizode par 1938. gada Tēvzemes balvas piešķiršanu: baisi absurds vadoņa godināšanas teātris, kurā rakstnieki zaudē pēdējās pašcieņas paliekas un pārkvalificējas par godkārīgiem galma ākstiem.
Šepat arī romāna vājais punkts – manuprāt, vienīgais. Proti, uz Blaumaņa mistificētās biogrāfijas fona krietni pabalē ieskats viņa reālajā biogrāfijā. Ir vispārzināmi fakti – un Skujiņš šiem faktiem darina vairāk vai mazāk ticamas ilustrācijas. Autors gan mēģina izsprukt no klaja ilustratīvisma slazdiem, svarīgu lomu Blaumaņa biogrāfijā ierādīdams viņa apspiestajai seksualitātei, tomēr tēma tik slidena un ar faktiem nekādi nepamatojama, ka jāizlīdzas ar pusvārdiem un knapiem mājieniem. Gala iznākumā no pjedestāla nodzītais Blaumanis saveidojas tāds drusku gaudens un pāragri savecējis tips, par kuru īsti netop skaidrs, kālab viņš izpelnījies “siržu zagļa” apzīmējumu. Kaut gan – arī šeit ne mazums interesantu pieņēmumu, no kuriem garlaikoti godprātīgiem literatūrvēsturniekiem droši vien mati sliesies stāvus – piemēram, versija par Blaumaņa attiecībām ar Viktoru fon Andrejanovu un viņa sievu Mariju.
Taču Siržu zagļa uznāciens nebūt nav Blaumaņa biogrāfija. Blaumanis – tā ir tikai viena no sižeta līnijām. Otra vēsta par kādu jaunu padomju laika rakstnieku, kas maskējies ar caurspīdīgu pseidonīmu Zigfrīds. Diez vai Zigfrīdu vajadzētu identificēt ar Zigmundu, tomēr lielākoties Zifrīda pieredzējumi atbilst paša Skujiņa biogrāfijai. Saprotams, rodas jautājums: kāpēc satuvinātas šīs no pirmā acu uzmetiena tik bezcerīgi tālās līnijas? Kāpēc Blaumanim piekabinātas autora pašatmiņas? Galu galā – kāda jēga šiem ilgajiem gadu desmitiem, kurus Blaumanis neuzbāzīga spoka skatā klīst pa pasauli?
Guntis Berelis vērtē: 