Zigmunds Skujiņš “Raksti” III sējums

image Zigmunda Skujiņa Rakstu 3. sējumā Jūtu ceļojumi. Dažādu dimensiju apsēstības (Mansards) iekļauti teksti, kuriem kāds sakars ar pārvietošanos telpā. Tostarp ir itin tradicionālas dažādu gadu ceļojumu piezīmes – uz Āfriku, Japānu, Parīzi, Maskavu, Austrāliju. Skujiņš bija aizrautīgs pasaulē braucējs – un, pateicoties gana prāvajām grāmatu tirāžām (un līdz ar to arī honorāriem), viņš pilnā mērā varēja izmantot tās ceļošanas iespējas, kādas padomju laikā tika piedāvātas atzītam rakstniekam, par kuru nebija jābaidās, ka viņš ārzemēs varētu aizmukt. Bēdīgā kārtā šī tradīcija – rakstnieks, stāstīdams par saviem ceļojumiem, aizrautīgi ver vaļā visādu mērogu un veidu apvāršņus – nu jau gandrīz pagalam, un nākas samierināties ar bezcerīgi stulbiem avīžrakstiem, kas lielākoties atgādina ēdienu recepšu, pieminekļu sarakstu un viesnīcu aprakstu konspektus.

Viena no patīkamākajām Skujiņa Rakstu īpatnībām (līdzīgi bija veidoti arī Imanta Ziedoņa Raksti; neuzkrītošāk tā izteikta Knuta Skujenieka Rakstos) – autors, tos sakārtodams un rakstīdams komentārus, būtībā rada jaunu tekstus. Teksts citā kontekstā pārvēršas arī par citu tekstu. Doma pagalam triviāla, taču tās praktiskā realizācija izrādās reti interesanta. Visskaidrāk par to liecina pirms vairāk nekā pusgadsimta sarakstītais pastāstiņš Elbrusa šoferis (1952; publicēts pirmajā Skujiņa īsprozas grāmatā Esmu dzimis bagāts, 1956). Stāstā anonīmais vēstītājs apraksta savu tikšanos Kaukāza kalnos ar kādu šoferi, kurš ar mašīnu regulāri brauc augšā Elbrusā. Klāt pievienotās fotogrāfijas liecina, ka Skujiņš tolaik patiesi pabijis Elbrusā. Vai viņš tiešām sastapis šajā stāstā aprakstītā šofera prototipu – tas tā arī netop skaidrs, jo atšķirībā no Rakstu 2. sējuma, kurā autors pamatīgi komentēja katra stāsta tapšanu, 3. sējumā Skujiņa komentāru nav. Jo – tie nav vajadzīgi, šajā sējumā apkopotā proza lielākoties komentē pati sevi (izņēmums – garstāsts Sermuliņš uz asfalta). Manuprāt, Elbrusa šoferī labi nolasāms vēlākais Skujiņš: personiskie pieredzējumi tiek pārtapināti prozā, kas lāgiem tiecas pārtapt esejā, lāgiem – mistifikācijā. Tas ir viens no principiem, kas dominēja visā turpmākajā Skujiņa daiļradē – gan romānos, gan stāstu krājumu kompozīcijā (reāli pieredzējumi vai pārdomas pamīšus ar „tīru” prozu), gan atsevišķos stāstos. Līdz ar to šis tik ļoti nepretenciozais un piecdesmito gadu sākuma latviešu prozas kontekstā iederīgais stāsts Rakstos it kā iegūst „jaunu elpu” (eksperimentu varētu turpināt un no Kolumba mazdēliem un Jauna cilvēka memuāriem sakompilēt nākamo Rakstu sējumu – protams, komplektā ar kritiķu interpretācijām).

Elbrusa šoferis, Roņu salas Juhaness, Tosts, Sermuliņš uz asfalta, tāpat arī ceļojumu piezīmes – šajos tekstos ietilpināta Skujiņa apsēstība ar absolūti reālistisko dimensiju. Pēcāk viņu krietni vairāk ieinteresēja citas prāta darbības dimensijas, tostarp arī mistifikācija un demitoloģizācija, kas īstenībā tā pati mitoloģizācija vien ir, jo rakstnieks, grib viņš to vai negrib, noārdot vienus mītus, to vietā aizrautīgi darina jaunus. Visskaidrāk tas redzams novelē Sātana eņģelis (1996), vienā no Skujiņa meistardarbiem, kurā apspēlēti daži neskaidri (vēsturē mītus rada tieši neskaidrība; savukārt jebkurš mīts rada priekšstatu, ka viss ir skaidrs) Aspazijas biogrāfijas fakti. Proti, pašas Aspazijas izstāstītais stāsts par to, ka nelietīgais Vilhelms Valters, viņas pirmais vīrs, izputinājis Aspazijas dzimtās mājas un pēc tam aizbēdzis uz Ameriku. Skujiņš novelē ļauj runāt pašam Valteram – un, ja ne citādi, Sātana eņģeļa Elza Rozenberga šķiet krietni pievilcīgāka nekā daudzās literatūrvēsturnieku sacerētās sterilās Aspazijas. Kuram taisnība – Skujiņam, Aspazijai vai literatūrvēsturniekiem? Atbilde, ja vispār mūslaikos pieļaujam šāda jautājuma pastāvēšanu, vienkārša: tam, kurš labāk izstāstījis stāstu. Taču par to, kuram varētu būt taisnība un uz kādiem vēsturiski neapstrīdamiem faktiem varētu balstīties patiesības izdibināšanas ceļā, vēsta literatūrzinātnieks Jānis Zālītis rakstā „Aspazijas biogrāfijas līķis”, kas lasāms Rakstu komentāru daļā un kuru savulaik inspirēja Skujiņa novele.

Apjoma ziņā prāvākais darbs ir garstāsts vai mazais romāns Sermuliņš uz asfalta (1978) – teksts, kas tapa pēc Vīrieša labākajos gados un pirms Jauna cilvēka memuāriem. Savulaik šos darbus es nekādi nespēju uztvert nopietni, jo nesapratu, kāpēc Skujiņš pēc virtuozā Kailuma pēkšņi pārkvalificējies par pieticīgi plakanu reālistu (ar Rakstu 3. sējuma centrālo ceļojuma tēmu Sermuliņu uz asfalta vieno sižeta līnija, kurā viena no galvenajām varonēm devusies braucienā uz kādu no dienvidu republikām). Pārlasot tagad – drusku cits iespaids. Pirmkārt, proza vinnējusi laiku – turpat trīs gadu desmiti Sermuliņam uz asfalta nav nākuši par ļaunu. Grūti pateikt, vai te no svara precīzais „laikmeta nospiedums” – ij vizuālas, ij psiholoģiskas zīmes, nedaudzās Skujiņam raksturīgās „barokālās” mežģīnes (šai gadījumā – mazais sižeta atzars par mīklaino Almu Meijerhofu un Gastonu Brīnumu) vai vēl kas cits, bet lasāmgabals it nemaz nešķiet novecojis socreālisma augstākās satīstības fāzes produkts. Otrkārt, izrādās, tieši reālistiskā rakstība te ir Skujiņa trumpis. Proti, autors stāstā apraksta parādību, ko varētu nosaukt par „parastību” (un kas bija uzmanības centrā arī Vīrietī labākajos gados): parasti ļauži, ikdienišķi notikumi, parasti pārdzīvojumi utt. – viss kā kārtīgā padomju vidusmēra ģimenē pienākas. Mērenība, kas maskē stipri bezcerīgu tukšumu. Sermuliņā uz asfalta mītošās personas stūrgalvīgi atsakās – tiesa, pēc īsiem svārstību brīžiem – no jebkā, kas varētu tās izsist no līdzsvara vai vismaz aizpildīt šo tukšumu. Nenotiek pat „slēptās drāmas”, kādas bija iecienījusi Regīna Ezera līdzīgā stilistikā ieturētos darbos. Un, jāatzīst šī tukšuma bilde šķiet diezgan biedīga. „Nepanesamais esamības absurds” spēj izpausties visdažādākajos veidos.

Vēl Rakstos lasāma nodaļa No veciem piezīmju bloknotiem, par kuras saturu gana izteiksmīgi liecina jau virsraksts. Tie ir 1967. – 1995. gada piezīmju fragmenti (noprotams, ka piezīmes ne tikai atlasītas, bet arī drusku papildinātas un rediģētas, tāpēc, zinot Skujiņa noslieci uz mistifikācijām, tās īstu uzticību neizraisa). Interesanti, ka šajās piezīmēs gandrīz ne miņas no „rakstnieka virtuves” – no autora pārdomām par topošajiem darbiem, ideju uzmetumiem, leģendārajām „radošajām mokām”. Skujiņš nedomā par literatūru, viņš raksta literatūru. Vien atsevišķi pieminējumi – teiksim, par tā arī neuzrakstīto romānu Plakancilvēka memuāri, no kura publicētas tikai pāris noveles, par to, ka Skujiņš Fornarīnu uzskata par savu vājāko darbu, par datumiem, kad pabeigta kāda grāmata vai cik lielā tirāžā tā izdota. Daudz lielāka uzmanība pievērsta putras katlam, kas padomju laikā verda literatūras aizkulisēs un kurš vistiešākajā veidā spēja iespaidot pašas literatūras tapšanu (rakstnieku kongresi, dažādi pasākumi un tikšanās un tml.). Šīs piezīmes patiešām ir reti aizraujoša lasāmviela

Vienlaikus ar Rakstiem iznākusi arī neliela Zigmunda Skujiņa grāmatiņa Īsziņas neaizmigušiem (Mansards). Ar neaizmigušajiem droši vien domāti nevis bezmiega upuri, bet gan tie ļauži, kuriem prāta darbība vēl gluži nav apstājusies. Lāgiem šīs īsziņas ir itin tradicionāli aforismi. Daļa no tiem apkopota nodaļā Starp gudrību un muļķību – pieļauju, ka šāds virsraksts izvēlēts tādēļ, ka jebkurš aforisms ir runga ar diviem galiem. No vienas puses – pateicoties parasti elegantajai formai, kura it kā hipnotizē lasītāju, tas it kā pretendē uz absolūto patiesību. Pretī tāpat neko efektīgāku nepateiksi. Tātad – mutes aizbāzšanas un prāta apmiglošanas māksla. No otras – ja mazliet apdomājas, jebkurš aforistisks izteikums izrādās aplams – tieši tāpēc, ka pretendē būt pārmēru patiess. Taču, ja pieņemam, ka rungai ir arī trešais gals (turklāt komplektā ar neaizmigušajiem ļaužiem), tad izrādās ka šādi aforismi lāgiem ir itin noderīgi – tai pašai neaizmigušā prāta bakstīšanai. Vēl grāmatiņā – mirklīgi kolēģu portretējumi nodaļā Mākslas anatomija (Čaklais, Belševica, Jaunsudrabiņš u. c.) un lāgiem arī drusku plašākas pārdomas.

Karogs, 06.2006

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu:

Zigmunds Skujiņš “Raksti” II sējums

image Zigmunda Skujiņa Rakstu (Mansards) pirmajā sējumā, kas iznāca pirms dažiem mēnešiem, publicēti autobiogrāfiskas ievirzes teksti, kas balansē uz tās šķautnes, kur „tīra” proza saplūst ar memuārliteratūras pretenzijām uz tuvināšanos realitātei. Otrajā sējumā – proza, kas papildināta ar autora komentāriem. Lasāms romāns Kailums (1970) – manuprāt, viens no spēcīgākajiem Skujiņa darbiem, tapis laikposmā, kad autora daiļradē notika pamatīgs lūzums un tobrīd pagaidām tikai ļoti populārais rakstnieks vienā rāvienā pārkvalificējās par dzīvu klasiķi. Un – seši seši stāsti. Īsti gan netapa skaidri tekstu atlases principi. Saprotams, kāpēc Rakstos iekļauta Vienas nakts hronika – stāsts, kas piecdesmito gadu nogalē sacēla pamatīgu blarkšķi presē, dīvainā kārtā neizraisot represijas pret autoru. Rakstu beigu galā lasāma arī Vienas nakts hronikas inspirētā diskusija, kurā Regīna Ezera ar apcerējumu Kad trūkst partejiskas nostājas – autore pravieto, ka „talantīgais prozaiķis” aizklīdīšot „idejiskā strupceļā” – parādās diezgan nepatīkamā skatā (nudien žēl, ka, savulaik filmējot interviju ar Ezeru, pārliecīgās pietātes dēļ neuzdrošinājos apjautāties par apstākļiem, kas pamudināja vai spieda šo nejēdzību publicēt – tagad nākas samierināties ar pieļāvumiem vai paša Skujiņa versiju; kaut gan – ja lasīti Ezeras pirmie darbi, rodas iespaids, ka trafaretos frāzējumus par „partejisko nostāju” stutē autores pārliecība). Toties Ēvalda Vilka nostāja diskusijā kārtējo reizi stiprina cieņu pret šo rakstnieku – Vilkam gluži vienkārši traki nepaveicās ar laikmetu, kurā viņam nācās dzīvot un strādāt. Vienas nakts hronika komplektā ar Skujiņa komentāriem un kašķēšanās fragmentiem veido uzmanības vērtu lappusi latviešu literatūras vēsturē – un patiešām labi, ka visi šie materiāli nu lasāmi vienuviet.

Tāpat līdzās Kailumam labi iederas garstāsts Lielā zivs (1979) un mazā novelīte Ar puķi pie cepures, kas, sarakstīta jau 1967. gadā, dienasgaismu varēja ieraudzīt tikai astoņdesmito gadu beigās. Gan jāpiebilst, ka autora komentārs novelei Ar puķi pie cepures šķiet pārāk pieticīgs – viņš stāsta par visu ko citu, tikai ne par darba tapšanu. Ja nemaldos, Skujiņš savulaik kaut kur izteicās, ka neko augstu to nevērtējot, taču man gan liekas, ka novelei nav ne vainas. Gluži pretēji – tā ar savu skarbo un lakonisko izteiksmi, no vienas puses, sasaucas ar Vienas nakts hroniku, no otras – iezīmē attīstības ceļu, no kura autors kaut kādu iemeslu dēļ atteicās (šī poētika jaušama dažos citos stāstos, kas acīmredzot atstāti nākamajiem Rakstu sējumiem).

Taču, runājot par Saprātīgiem lauvām un Karjeru, īsti nav saprotams, kāpēc tie ieklīduši tieši šajā sējumā. No Saprātīgo lauvu komentāra – arī tas ir pavisam iz citas operas, ar stāstu tam minimāls sakars – noprotams, ka autoram tas svarīgs tīri personisku iemeslu dēļ. Savukārt Karjera vairāk atgādina tādu kā tīri tehnisku sižeta darināšanas vingrinājumu, kaut gan Skujiņam ir pavisam citāds viedoklis. Tiesa gan, papildus dimensiju tam piešķir filma Tauriņdeja līdz ar Bruno Ojas teikto, ka „novele esot uzrakstīta par viņu”. Vispār tā ir viena no šādu Rakstu kārtošanas principa pievilcīgākajām īpatnībām – tie lāgiem paradoksālie mezglojumi, kādi veidojas, izdomai saķēdējoties ar realitāti.

Vēl no komentāru daļas vērts pievērst uzmanību diviem Kristīnes Matīsas rakstiem par filmām, kas uzņemtas pēc Skujiņa darbiem, – Spēli un Tauriņdeju. Gandrīz iz kuriozu sfēras – Rakstu beigu galā lasāmas ne tikai atsauksmes par Skujiņa darbu oriģinālpublikācijām, bet arī par Rakstu pirmo sējumu. Saprotama lieta, recenzenti, tostarp arī šo rindu autors, cītīgi spodrina izdevēju spalvas, pret ko nebūtu nekas iebilstams – Mansards to pelnījis. Taču, loģiski turpinot šo ideju, pēc tam, kad visi Rakstu sējumi būt iznākuši, pēc principa „paši pūta, paši dega” varētu izdot vēl papildsējumu, kurā ļoti pamatīgi būtu apcerēti un recenzēti visi iepriekšējie sējumi.

Karogs, 11.2005

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Zigmunds Skujiņš “Raksti” I sējums

image Pie literatūras apvāršņa parādījies jauns apgāds Mansards, turklāt reti veiksmīgi – ar Zigmunda Skujiņa Rakstu pirmo sējumu. Tā ir viscaur pamatīgi un vērienīgi iecerētu Rakstu specifikai atbilstoši veidota grāmata, kurā lasāmas Skujiņa Paralēlās biogrāfijas, kas papildinātas ar fotoattēliem un komentāriem.

Kas īsti ir Paralēlās biogrāfijas? Autors tās definējis šādi: „..es atklāju, cik nozīmīgs var būt aculiecinieka redzējums uz saviem laikabiedriem un notikumiem. (..) Šajā grāmatā no savas vairāk nekā piecdesmit gadus ilgās rakstnieka prakses esmu sapulcējis „fotogrāfijas” kas attiecas uz iepazītajiem rakstniekiem un rakstniecību kopumā. Neesmi tik egocentrisks, lai domātu, ka manas domas un mans skatījums nebūtu apstrīdams. Bet mūsu strīds varētu būt auglīgs un interesants.” Lāgiem strīds no tiesas kļūst interesants. Proti, savulaik dažs kolēģis diezgan skeptiski vērtēja to, kā Skujiņš savos autobiogrāfiskajos un esejistiskajos darbos traktējis viņu personības – tagad šo mikrokonfliktu atspulgi atrodami Rakstu beigu galā ievietotajos recenziju un atsauksmju fragmentos par Skujiņu. Vēl – Zigmunda Skujiņa meitas Ingas Skujiņas un izdevēja Jāņa Ogas apceres par Skujiņu.

Tātad – 30 portreti un refleksijas (vēl dažas mazas skicītes atrodamas arī Skujiņa paša rakstītajos komentāros): gan klasiķi, gan šepat blakus esošie kolēģi. Daļa no tekstiem jau bijuši lasāmi citās Skujiņa grāmatās – Zibens locīšanā, Sarunās ar jāņtārpiņiem, Jātniekā uz lodes. Skujiņš aiz mītu, klaču un lāgiem arī muļķības virskārtas mēģina saskatīt reālos faktus un notikumus. Taču šeit uzreiz rodas kāda problēma. Grozi kā gribi, rakstnieks vienmēr ir arī savu iedomu, ilūziju un aizspriedumu vergs. Apcerēdams reālus notikumus, viņš īstenībā izklāsta savu notikumu interpretāciju, turklāt, ņemto vērā viņa tīri specifisko rakstnieka ķērienu, šīs interpretācijas var veidoties krietni iespaidīgākas un ticamākas nekā, teiksim, žurnālista vai aculiecinieka reportāžas, kurām teorētiski vajadzētu būt tuvākām patiesībai. Runa nav par banālo patiesību, kas sludina, ka absolūtā patiesība neeksistē. No svara ir kas cits. Noārdot vecos mītus, Skujiņš to vietā darina jaunus – un interesantākais ir tas, ka viņš, šķiet, pat to lieliski apzinās. Vai citādi blakus tīri literatūrpētnieciskajai esejai par Dievišķās komēdijas tulkotāju Jēkabu Māsēnu būtu, piemēram, fragments no romāna Siržu zagļa uznāciens, kurā apcerētajam Jānim Einfeldam ļoti attāla radniecība ar reālo Jāni Einfeldu? Vai, cits piemērs, stāsts Neikens iet uz Roperbeķiem, kurš arī piederīgs „tīrai” prozai (vien nav skaidrs, kālab Paralēlajās biogrāfijās nav iekļāvies Aspazijai veltītais stāsts Sātana eņģelis).

Karogs, 04.2005

_______________________________________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē

Zigmunds Skujiņš

Zigmunds Skujiņš, 2005

Guntis Berelis Tu jau padsmit gadus raksti un raksti atmiņas un memuārus. Ir iznākušas divas memuāru grāmatas, patlaban top komentāri uzrakstītajam un Paralēlās biogrāfijas… Vai vispār atlicis kas stāstāms, ko neviens nezina?

Zigmunds Skujiņš Bez šaubām. Ko cilvēks, ja viņš jau 79 gadus nodzīvojis pasaulē, nav pieredzējis, turklāt tik ļurkanos laikos, kad viss griežas vienā mutulī. Tāpēc arī steidzos, jo man ir sajūta, ka, ja es neuzrakstīšu, tad tas vienkārši pazudīs. Piemēram, atceros, ar cik interesantiem cilvēkiem man mūžā bija iespējams satikties. Kārlis Štrāls. Tāpat Kārlis Egle. Mēs ar Mirdzu Ķempi desmit gadus nosēdējām Rakstnieku savienībā – tur visi tie vīriņi grozījās. Ko es visu nebūtu varējis izrunāt! Piemēram mans laikabiedrs, neko daudz vecāks par mani patlaban, taču bija Eduards Treimanis-Zvārgulis, kurš rakstīja jau pirms Raiņa, pirms Aspazijas, pirms Poruka. Bet neviens jau par viņu neintersējās. Vari iedomāties, kādas tur detaļas varētu dabūt laukā. Un, šito visu apzinādamies, es rakstu – un rakstu nekaunīgi, kaitinādams cilvēkus. Ko tu, Skujiņ, lien tur iekšā! Bet jālien. Mēs nedrīkstam taisīt kaut kādus elku tēlus, kā to pašlaik dara ar Vācieti, un pazaudēt cilvēkus. Es zinu, ja tas nebūs vajadzīgs, tāpat nogrims un pazudīs, bet varbūt šīs lietas izrādīsies ļoti svarīgas. Viņas vajag uzlikt uz papīra.

G. B. Šķiet, tu nekad neesi aprakstījis savus pieredzējumus Otrā pasaules kara laikā. Enciklopēdijās teikts, ka Skujiņš aizvests uz Vāciju – un punkts.

Z. S. Jā, tieši aizveda.

Zini, es ticu liktenim, turklāt vēl ar tādu ezoterisku ievirzi. Virzīšanās uz priekšu notiek, palīdzot eņģeļiem cilvēka izskatā. Nedomā, ka man atgājusi vaļā kāda skrūve, ja es tā runāju. Man visu laiku blakus bija eņģeļi, man viņi bija vajadzīgi un ne tik vien man, bet visai mūsu ģimenei. Kad es piedzimu, tēvs jau bija vecs, 60 gadu, un viņam bija amputētas abas kājas. Mātei 44 gadi, un viņai vajadzēja uzturēt vecomāti, māsu, arī tēvu. Viņa nemaz nevarēja mani audzināt. Viņi bija gudri latviešu cilvēki ar interesantiem spriedumiem un inteliģenci, bet vienkārši likteņa vajāti. Ja man vienmēr visos brīžos blakus nebūtu bijuši šie eņģeļi, kas gribētu man palīdzēt… Bērnībā viens tāds eņģelis izvilka manu māsu no ūdens, kad viņa iekrita Daugavā ledus iešanas laikā.

Toreiz kara laikā jau nevarēja jau nekur aizbēgt. Bija 1944 gada augusta pēdējās dienas, tepat pie Aiviekstes notika cīņas, Rīgā žandarmi ar suņiem ķēra visus, kas pēc ģīmja bija iesaukšanas vecumā. Vienīgā iespēja – laisties pie mana drauga Andreja uz Limbažiem pie Lādes ezera, bet netikām, un labi, ka netikām, jo tieši viņa mājās apmetās štābs. Ja tur būtu tikuši, būtu vakars. Ja būtu palicis šeit – ienāktu krievi, saņemtu ciet un, kas zina, kas notiktu. Viens paziņa bija izsitis krāsnij tukšu vidu un tur slēpās no vāciešiem. Pie krieviem viņu uzreiz aizsūtīja karot uz Kurzemi, kur otrā pusē bija viņa brālis. Kaujās pie Džūkstes viens bija pagalam, otrs smagi savainots.

Ko man vajadzēja darīt, to es neizdarīju. Ko nevajadzēja – to darīju. Un viss aizgāja laimīgi. Kara laikā blakus bija mans draugs Andrejs, kas daudz palīdzēja. Mani aizsauca uz iesaucamo punktu, atņēma pasi, ārsts apskatīja vai ir visi orgāni – un pēc tam aizdzina pils dārzā. Tas bija piedzīts pilns kā murds, tieši blakus stāvēja lielais kuģis, aizveda uz Vāciju. Man bija tikai 17 gadu. Tur nevarēja būt tāds jautājums – ņemt šauteni rokā vai neņemt. Bet tā arī netiku ne uz vienu izšāvis. Dzīvojām pa Poliju, šauteņu mums nebija, tikai beigās, kad krievi 22. janvārī iegāzās Austrumprūsijā, mēs bēgām prom, un pa ceļam tika tīrītas kara nolikktavas, – tad iegrūda ar eļļu saziestu plinti. Citam tika šmeisers, citam tanku dūre, man plinte. Ceļi bija pilni ar vācu bēgļiem, sniegs melns no mīnu sprādzieniem, smird pēc spridzekļiem, gar ceļiem beigti zirgi – krievi šāva no lidmašīnām. Tā tie zirgi tur gulēja, kur tu ziemā vari aprakt zirgu. Tādi bija skati. Beigās mēs ar Andreju, galīgi piekusuši – janvāra beigas, sniegs biezs, ēduši neesam, paiet nevar – ielīdām lielā salmu čupā. Domājām, kad krievi aizies garām, līdīsim ārā – tāpat viņi panāks, nav kur sprukt – jau redzam, metri simts palikuši. Nē, kaut kas stāvēja klāt un neļāva to darīt. Aizbēgām, jo uzbrukums jau bija tāds nosacīts – ielauzās ar tankiem pa šosejām 50 kilometrus, bet starpā bija tukšums.

Vienā vietā mūs salādē autiņos, aizved kaut kur un saka – tagad te tiks stāvēts uz dzīvību un nāvi. Es tak neiešu šaut nost cilvēkus! Aizņēmos no drauga revolveri, uzliku uz rokas rupjmaizes gabalu, lai neredz, ka šauts no tuva attāluma, un iešāvu rokā. Tas bija sitiens, sitiena sajūta, nevis sāpes, bet sitiens. Tur taču varēja sanākt nez kas, asins saindēšanās, gangrēna, bet neķēra ne kaulu, ne nervus, viss sadzija, varbūt tāpēc, ka uzreiz uzčurāju virsū, bet varbūt atkal kāds eņģelis stāvēja blakus.

Turpināt lasīt

Zigmunds Skujiņš labo Dieva kļūdas

Zigmunds Skujiņš. Siržu zagļa uznāciens. R., Daugava, 2001.

“Dievs arī var kļūdīties”, raksta Zigmunds Skujiņš jaunajā romānā Siržu zagļa uznāciens. Viņš kļūdījās 1908. gadā, kad taisnā ceļā no Takaharju sanatorijas uzrāva debesīs Blaumaņa dvēseli. Dievs, protams, savas kļūdas neatzīst, tāpēc pie to labošanas ķēries Skujiņš: “Savas septiņdesmit piektās dzimšanas dienas rītā 1938. gada 1. janvārī Rūdolfs Blaumanis pamodās vārgs un iztrūcinājies, toties ar atvieglinājumu sirdī, ka izsprucis no nelāga sapņa.” Tātad – 1908. gadā Blaumanis, apjautis, ka “pudelē vēl tinte”, atveseļojas, turpina strādāt, vēlāk 1. pasaules kara laikā bēg uz Krieviju, pārslimo tīfu, atgriežas Latvijā – un tur jau kā dzīvais klasiķis saņem valdības pensiju. Viņš vairs neraksta, jo izjūt sevi kā cilvēku no cita laikmeta. Vienīgo Blaumaņa literāro mēģinājumu, ar kuru viņš tiecas noslēgt rēķinus ar  paša pagātni, piemeklē bēdīgs un daiļrunīgs gals ellišķīgā piķa katlā. Blaumaņa iedomātajā biogrāfijā ir daudzas reti iespaidīgas ainas – teiksim, tīfa murgos notikusī sastapšanās ar Kristīni, kas nav spējusi paciest kopdzīvi ar savu purva bridēju un ar cirvi nositusi Edgaru. Vai – epizode par 1938. gada Tēvzemes balvas piešķiršanu: baisi absurds vadoņa godināšanas teātris, kurā rakstnieki zaudē pēdējās pašcieņas paliekas un pārkvalificējas par godkārīgiem galma ākstiem.
Šepat arī romāna vājais punkts – manuprāt, vienīgais. Proti, uz Blaumaņa mistificētās biogrāfijas fona krietni pabalē ieskats viņa reālajā biogrāfijā. Ir vispārzināmi fakti – un Skujiņš šiem faktiem darina  vairāk vai mazāk ticamas ilustrācijas. Autors gan mēģina izsprukt no klaja ilustratīvisma slazdiem, svarīgu lomu Blaumaņa biogrāfijā ierādīdams viņa apspiestajai seksualitātei, tomēr tēma tik slidena un ar faktiem nekādi nepamatojama, ka jāizlīdzas ar pusvārdiem un knapiem mājieniem. Gala iznākumā no pjedestāla nodzītais Blaumanis saveidojas tāds drusku gaudens un pāragri savecējis  tips, par kuru īsti netop skaidrs, kālab viņš izpelnījies “siržu  zagļa” apzīmējumu. Kaut gan – arī šeit ne mazums interesantu pieņēmumu, no kuriem garlaikoti godprātīgiem literatūrvēsturniekiem droši vien mati sliesies stāvus – piemēram, versija par Blaumaņa attiecībām ar Viktoru fon Andrejanovu un viņa sievu Mariju.
Taču Siržu  zagļa uznāciens nebūt  nav Blaumaņa biogrāfija. Blaumanis – tā ir tikai viena no sižeta līnijām. Otra vēsta par kādu jaunu padomju laika rakstnieku, kas maskējies ar caurspīdīgu pseidonīmu  Zigfrīds. Diez vai Zigfrīdu vajadzētu identificēt ar Zigmundu, tomēr lielākoties Zifrīda pieredzējumi atbilst paša Skujiņa biogrāfijai. Saprotams, rodas jautājums: kāpēc satuvinātas šīs no pirmā acu uzmetiena tik bezcerīgi tālās līnijas? Kāpēc Blaumanim piekabinātas autora pašatmiņas? Galu galā – kāda jēga šiem ilgajiem gadu desmitiem, kurus Blaumanis neuzbāzīga spoka skatā klīst pa pasauli?

Turpināt lasīt

Zigmunds Skujiņš “Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā “Sātana eņģelis””

Vispatiesākās aplamības par Aspaziju

Zigmunds Skujiņš. Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā Sātana eņģelis. R., Likteņstāsti, 1997

Zigmunda Skujiņa Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā Sātana eņģelis” turpina apgāda Likteņstāsti mazgrāmatiņu sēriju, kurā visupirms tika izdoti dzejnieku dzīvesstāsti līdz ar 33 jaunākajiem dzejoļiem, bet, kad dzejdaru aptrūkās, sāka iznākt arī prozistu autobiogrāfijas plus vēl “kaut kas”, kam piemetināt maģisko skaitli 33 (rēķini kā gribi, Sātana eņģelī 33 Aspazijas dēkas nekādi nesarēķināsi). Grāmatā – mazs ieskats Zigmunda Skujiņa biogrāfijā un viņa jaunākais stāsts Sātana eņģelis (pirmpublicējumns – Karogā, 1996., 11.nr.).

Par Skujiņa autobiogrāfisko konspektu nekas daudz nav piebilstams – pārstāstīti apmēram tie paši fakti un notikumi, kas atrodami viņa grāmatās Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992) un Jātnieks uz lodes (1996), ja nu vienīgi vairāk uzsvērts, cik strādātgribošs bijis autora sargeņģelis, pestīdams viņu laukā no visādām klizmām un ķibelēm. Dažādas Latvijas vēstures epizodes jau ne reizi vien inspirējušas Skujiņa daiļradi – atcerēsimies mācītāju un rakstnieku Juri Neikenu stāstā Neikens iet uz Roperbeķiem, Lampeduzu no Sapņiem, Veco Stenderu no Sunākstes elēģijas vai eseju par joprojām mīklaino Dievišķās komēdijas tulkotāja Jēkaba Māsēna personību no grāmatas Jātnieks uz lodes. Sātana eņģeli ierosinājusi Aspazija, precīzāk, kāda viņas jaunības epizode, kas aprakstīta autobiogrāfiskajā grāmatā Mana dzīve: par to, kā Aspazijas pirmais vīrs Vilhelms Valters izputinājis Aspazijas dzimtas mājas un pats aizbēdzis uz Ameriku. Acīmredzot Aspazijas izklāstītā versija biogrāfiem likusies tik pievilcīga (nelietis un dzērājs Valters paved un pamet nabaga neaizsargāto Elzu Rozenbergu – īsti lubeniecisks sižeta mezglojums), ka, neraugoties uz klajām pretrunām – tās pieminētas Sātana eņģeļa nobeigumā –, nu jau gluži vai mitoloģizējusies un tiek reproducēta visās enciklopēdijās un mācību grāmatās. Taču mīts XX gadsimtā – tā ir visai specifiska parādība, kas nevis stiprina stereotipus un uztur tradīciju, bet gan vedināt vedina rakstniekus ielūkoties, kas īsti aiz tā slēpjas. Par to, ka šis mīts patiesi ir diezgan aizdomīgs, stāsta literatūrvēsturnieks Jānis Zālītis rakstā Aspazijas biogrāfijas līķis (Karogs, 1997., 2.nr.), kas dīvainas sagadīšanās dēļ tapis apmēram vienlaikus ar Sātana eņģeli. Savukārt Zigmunds Skujiņš ļauj runāt pašam Vilhelmam Valteram viņa mistificētajās atmiņās, kas novelistikas labāko tradīciju garā nejauši nokļūst pie vēstītāja. Un, jāatzīst, šī kolorītā Elza Rozenberga, Valtera dzīves “sātana eņģelis”, liekas krietni pievilcīgāka par pliekanajām novelkamajām bildītēm, kādas parasts redzēts literatūrvēstures mācību grāmatās.

Bez šaubām, rodas likumsakarīgs jautājums: kam taisnība? Tak jautājums, lai arī ļoti vilinošs, galīgi bezjēdzīgs. Tiesa, ja Elzu Rozenbergu aizvietojam, piemēram, ar Elgu Rozenkrancu, no Sātana eņģeļa pāri paliek vien pagalam triviāls pastāstiņš. Tātad – no svara ir tas, ka uzmanības centrā atrodas tieši Aspazija, precīzāk, ar Aspaziju saistīta leģenda. Taču Sātana eņģeļa pievilcība slēpjas nevis sižetā un arī ne labi pazīstamu personu “atmaskošanas” spēlītē vai “patiesības” noskaidrošanā, bet gan šajā kontrastā (vai konfliktā) starp divām mīta versijām. Katram laikam savi mīti, kas liecina ne tik daudz par mīta objektu, cik par pašu laiku. Nekas nav patiess, nekas nav aplams – viss ir izdomāts. Tajos grandiozajos melos, ko sauc par prozu.

Īstenībā rodas vēl viens, tikpat likumsakarīgs jautājums. Proti, ja autors no Aspazijas dzīves cērt augšā stāstu, kurā droši vien nevar ticēt nevienam vārdam, tad cik lielā mērā ticams turpat blakus lasāmais stāstījums, ko viņš uztaisījis no savas dzīves?

Grāmatas noslēgumā – bibliogrāfija ar turpat 70 Skujiņa grāmatām 11 valodās, vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru kopmetienā.

Diena, 15.09.1997

_______________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu

Eseja, kuru inspirēja Zigmunda Skujiņa Jātnieks uz lodes

Recenzijā par Zigmunda Skujiņa Jātnieku uz lodes rakstīju, ka tā ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamajā laikā lasīta. It kā pašsaprotams apgalvojums. Taču, ja atceramies, ka Jātnieks uz lodes ir autobiogrāfiska grāmata un zināmā mērā to var uzskatīt par memuāru žanram piederīgu, uzreiz rodas jautājums: vai tā liekas aizraujoša tāpēc, ka tās autors ir pazīstams rakstnieks Zigmunds Skujiņš un mani — kā lasītāju — ir vadījusi interese uzzināt, kā Skujiņš dzīvojis, ko pieredzējis, ko darījis, ko domājis utt., vai arī — Jātnieks uz lodes ir interesanta gluži vienkārši tāpēc, ka tā ir interesanta (citiem vārdiem, ja no grāmatas vāka piepeši pačibētu autora vārds, vai es to lasītu ar tikpat lielu aizrautību kā tagad?). Jautājums nav bez pamata, jo dīvainā kārtā arī izcili rakstnieki palaikam izmanās sacerēt sātaniski garlaicīgus memuārus, par kuriem literatūrpētnieki pēcāk mēdz skeptiski piezīmēt, ka tiem piemītot “kultūrvēsturiska nozīme”; interesi tajos izraisa ne tik daudz teksts, cik autora vārds un personība. Taču bez kultūrvēsturiskās nozīmes memuāriem piemīt arī cita funkcija. Proti, jebkurš autors ar savām atmiņām ir piedalīgs procesā, kurā literatūra veido mītu par sevi; mīts par literatūru — tā ir literatūras vēstures spožā un glancētā virskārtiņa, kas nemitīgi atdzīvina un padara līdzesošu pagātni — ar autoriem, viņu biogrāfijām, tekstiem. Diemžēl latviešu literatūras vēsture šai ziņā ir ārkārtīgi trūcīga (sametas balta skaudība, ja atceramies Parīzes vai Pēterburgas, vai tik jaunas pilsētas kā Ņujorka literāros mītus). Latviešu literatūras vēsture funkcionē nevis kā mīts, bet gan drīzāk kā pieminekļu parks — ar pieminekļiem, piemiņas plāksnītēm, memoriālajiem dzīvokļiem, kapu līdzenajām rindām. No kapsētas grāmatvedības nudien grūti izveidot mītu — un sava vaina te ir gan biogrāfiem, gan literatūrvēsturniekiem, gan memuāristiem. Un tas, ko klasificē kā interesantu, — tā ir ļoti svarīga mīta sastāvdaļa.

Vispār jēdziens “interesants” — tā patiesi ir ārkārtīgi interesanta kategorija, kurai cītīgi met līkumu akadēmiskie literatūrpētnieki; taču ar to saistīts pirmais jautājums, ko uzdod lasītājs pār vēl nelasītu grāmatu: vai tā ir interesanta? Te nepieciešama maza atkāpe. Ja mēs meklējam literatūras pirmsākumus, tad visur redzams viens un tas pats: no sākta gala literatūra bijusi stāstu stāstīšana — visviens, vai tā būtu antīkā pasaule, vai pirmskristīgā Eiropa, vai arābu, ķīniešu, indiešu, persiešu utt. literatūra (visa šī būšana, protams, bija krietni sarežģītāka — priekšstats par to, kā no mitoloģijas olas šķīlās literatūra, joprojām ir pagalam miglains, lai kurā pasaules koka zarā mēs lūkotos). Un stāstu stāstīšanā interesants — tas bija gandrīz eksistenciāli svarīgs jēdziens: Šeherezadei katru nakti nācās izgudrot jaunu pasaku; kolīdz viņa atkārtotu kādu no jau stāstītajām, viņai nocirstu galvu, citiem vārdiem, par garlaicīgiem stāstiem — galvu nost. Starp citu, vēl kāds zīmīgs moments; mēs visi zinām Šeherezades vārdu – taču kurš atceras viņas valdnieka vārdu? Stāstu stāstīšana turpinājās: Bokačo, Rablē, Grimmelshauzens, Servantess un daudzi citi (tās ir tikai virsotnes: stāstīšanas zemslāņi mūslaiku lasītājam ir praktiski nezināmi). Un, lūk: lasot šo prozu, nu nekādi nerodas sajūta, kādu bieži vien izraisa beidzamo divu trīs gadsimtu teksti: tu lasi — un jūti, ka aiz muguras stāv autora rēgs, nosodoši šūpodams galvu un klāstīdams, kāds pagrimis un bezidejisks radījums tu esi. Bez šaubām, didaktika pastāvēja, turklāt bagātīgās devās, taču svarīgs ir kas cits; grūti iedomāties Homēru, Apuleju, 1000 un vienas nakts anonīmos autorus vai Rablē, kas radītu savus darbus, izmisīgi mocīdamies ar problēmu — kāda ir šī teksta jēga, ko šis teksts dos tautai, utt. Viņi diez ko nepūlējās attaisnot savu esamību ar ikdienā pielietojamu tekstu radīšanu; viņi stāstīja stāstus, ne vairāk un arī ne mazāk — un tikai no lasītāja bija atkarīgs tas, ko viņš šajos tekstos izlasīs.

Turpināt lasīt

Zigmunds Skujiņš “Jātnieks uz lodes”

“…jātnieks uz lodes esmu es pats”

Zigmunds Skujiņš. Jātnieks uz lodes. – R., Preses nams, 1996

Pirms dažiem gadiem iznāca Zigmunda Skujiņa memuāri Sarunas ar jāņtārpiņiem (1992). Memuāristikas labāko tradīciju garā autors stāstīja par savu bērnību un jaunību, īpašu vērību veltīdams tiem faktiem, kas, ja ne tagad, tad pavisam drīzā nākotnē taps vērtēti kā etnogrāfiski un vēsturiski. Taču memuāristikas labāko tradīciju gars spēja izturēt aptuveni līdz piecdesmito gadu beigām; tad autobiogrāfija saira fragmentos, vadlīnijas sāka slīdēt uz visām pusēm, iejaucās šodienīgas aktualitātes – un Sarunas ar jāņtārpiņiem sāka atgādināt žanru, ko autors bija formulējis apakšvirsrakstā – “no bezmiega melnrakstiem”. Jātnieku uz lodes nevarētu uzskatīt gluži par Sarunu ar jāņtārpiņiem turpinājumu, nedz arī par autobiogrāfiju šī jēdziena ierastajā nozīmē; abas grāmatas sasaucas savā starpā, ir cieši saistītas un papildina viena otru. Jātnieks uz lodes iekomponēts bezmaz “metafiziskā” ietvarā, kur sajaucas pagātne, tagadne, nākotne un vēl autora personība piedevām. Vidū – teksti, ko visprecīzāk būtu dēvēt par esejām. Diemžēl atmiņa mūždien atgādina miskasti – tā paļāvīgi ņem pretī visu, ko vajag, bet vēl labprātāk to, kas nekad un nekam nebūs vajadzīgs. Un esejiska atmiņu kārtošana laikam gan ir viena no vispievilcīgākajām nodarbībām (vai citādi krātos tādi memuārliteratūras blāķi). Savukārt eseja ir tāds dīvains žanrs, par kura definīciju diez vai kāds līdz galam ir ticis skaidrībā. Tomēr viena lieta gan ir acīmredzama: kaut arī it kā būtu nepieciešams turēties pie reāliem faktiem un notikumiem, saprotams – diezgan vai, vēl labāk (un lasītājam interesantāk) ļoti subjektīvi interpretētiem – tomēr esejai jābūt “apaļai” (iznirst grāmatas virsrakstā piesauktā lode) un labi lasāmai. Proti, esejai jābūt ij sižetam, ij kompozīcijai, ij visam pārējam, ko lasītājs cer sagaidīt no lasāmā. Es eseju definētu apmēram šādi: domas piedzīvojumi faktu pasaulē. Zigmundam Skujiņam šeit talkā nāk viņa novelista pieredze – un gala iznākums ir nenoliedzami iespaidīgs. Katrā ziņā – Jātnieks uz lodes ir viena no aizraujošākajām grāmatām, kāda beidzamā laikā lasīta.

Par ko Skujiņš raksta? Sākumā, šķiet, bezmaz kā pateicības žests memuāristikas tradīcijai ir vēl viens atskats pagātnē; tālāk apcere par robežu šķērsošanu, kas sakņojas autobiogrāfiskā materiālā (un atkal tradīcija: tiek savienots citkārt nesavienojamais, ko Skujiņš lieliski pieprot novelistikā). Seko esejas par konkrētām personībām, kuras viņam likušās apcerēšanas cienīgas: Ilzi Šķipsnu, Imantu Ziedoni, Gunāru Priedi, Ojāru Vācieti, Gunaru Janovski un daudziem citiem; pastarpām – mazas refleksijas par dažādām tēmām. Īpaši interesanta likās nodaļa par Albertu Belu, kurā, liekas, pirmo reizi sīkāk apstāstītas viņa “spēles ar nažiem”: Bela vajāšana sešdesmito septiņdesmito gadu mijā un tas, kādā veidā un varbūt kāpēc viņa daiļradē pēc tam notika lūzums. Diezgan īpatnēja ir “valdonīgā kalpa” Arvīda Griguļa figūra – un atliek tikai grūtsirdīgi nopūsties, apjēdzot, ka faktiski nekas nav rakstīts par “tiem laikiem” (un ja arī kas pavīd, tad ar “zīmīgiem” mājieniem, daudzpunktiem, piedevām vēl sevi stutējot uz pjedestāla). Par Jāņa Sudrabkalna traģēdiju Skujiņš rakstīja Sarunās ar jāņtārpiņiem; taču tikpat kā nekā būtiska nav parādījies nedz par Andreju Upīti, nedz arī, piemēram, par atbaidošo kaktusu mīlētāju Ignatu Muižnieku, nemaz nerunājot par socreālistu panteona dibenplāna figūrām. Tiesa, ir teksti, taču teksti gaužām maz liecina par šī absurds teātra reālajiem procesiem. Jātnieks uz lodes dažus baltos plankumus aizpilda, bet tikai dažus. Ļoti dinamiska ir nodaļa Laiks citā pasaulē, kurā autors apraksta (viegli pamanāms pagrīdē iedzīts detektīvrakstnieka talants) savu pieredzi Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja krēslā. Bezmaz vēsturiskais detektīvs veidojas, dzenot pēdas Dievišķās komēdijas pirmajam tulkotājam Jēkabam Māsēnam, kura personība droši vien tā arī paliks neizprasta.

Kas tad ir šis jātnieks uz lodes? Atbilde atrodama grāmatas beigu galā. Autors, atcerēdamies bērnībā skatīto filmu, kurā barons Minhauzens uz lielgabala lodes lidoja uz Mēnesi, teic: “Mūža gadiem aiztekot, aizvien biežāk licies, ka jātnieks uz lodes esmu es pats. Uz šausmīgi vecmodīgās, apaļās lodes ar kalniem, okeāniem, mežiem un laukiem.” Kā atceramies, Minhauzens bija fantāzijas lielmeistars, stāstu stāstītājs. Arī Zigmunds Skujiņš ir stāstu stāstītājs, te arī līdzība.

Diena, 27.01.1997

_______________________________

Vēl par Zigmundu Skujiņu

Zigmunds Skujiņš “Stāstītāja svētdiena”

Zigmunda Skujiņa apokrifs

Zigmunds Skujiņš. Stāstītāja svētdiena. Noveles. R., Daugava, 1994

Stāstītāja svētdiena ir izlase, kurā apkopotas četr­padsmit 1965. — 1993. gadā sacerētas noveles. Lielākoties tās jau bijušas lasāmas iepriekšējās Skujiņa grāmatās (prozas izlasē Uzbrukums vējdzirnavām, 1976; krājumā Abpus durvīm, 1988); no jauna klāt nākušas tikai divas — Dieva Dēla dēls (1991) un Maiga gaisma caur aizvērtiem plakstiem (1993). Vāku, tāpat kā daudzām citām Skujiņa grāmatām, zīmējis Gunārs Cīlītis.

Skumji, bet Skujiņa romāni, izņemot Kailumu, cits pēc cita jau pačibējuši vēstures aizkrāsnē, un arī savulaik popu­lārais vēsturiski pamācošais komikss Gulta ar zelta kāju drī­zāk liecināja par to, cik uzcītīgi autors skolojies pie latīņamerikāņu prozistiem. Starp citu, kopš Gultas… aizritējuši jau divpadsmit gadi, kuru laikā no plašākiem darbiem iznā­kuši tikai memuāri — vai tas varētu nozīmēt, ka Skujiņš ir metis mieru romānu rakstīšanai? Tad nu Stāstītāja svēt­dienu var uzskatīt bezmaz vai par Skujiņa daiļrades kvinte­senci — katrā ziņā, manuprāt, vismaz septiņdesmitajos gados latviešu īsprozā diez vai kas iespaidīgāks par Pietá ir radies (Ezeras un Kaijaka labākās noveles tika sarakstītas gadus des­mit vēlāk) — un arī Dieva Dēla dēls neapšaubāmi pieskai­tāms novelistikas šedevriem (ir muļķīgi atstāt šedevru mek­lēšanas privilēģiju pēctečiem — saprātīgāk ar to nodarboties jau tagad un šeit).

Ja piekrītam koncepcijai par to, ka novele ir romāna „telpas” koncentrācija vienā „punktā”, turklāt šai „punktā” ap­slēptā enerģija atbrīvodamās atstāj uz lasītāja apziņu tādu pašu iespaidu kā apjomīga romāna izlasīšana, tad jāsaka, ka Skujiņš ir konsekvents šīs koncepcijas sekotājs — tradicionālists šā vārda labākajā nozīmē: savas noveles viņš veido bezmaz vai pēc šīs mākslas „likumiem” (vai, otrādi, izlasot tikai Skujiņa noveles vien, nebūtu grūti radīt vispārinošu noveles koncep­ciju). Taču tas nenozīmē, ka Skujiņš akli reproducētu noveles struktūru (kaut gan literatūrā lielumlielais tekstu vairums patiesi rodas, autoram pakļāvīgi pārvēršoties pārrakstītājā un lieku reizi atkārtojot jau bijušo). Šķiet, Gēte rakstīja, ka meis­tara noslēpums meklējams robežu novilkšanas prasmē — un zināmā mērā tas pat var likties paradoksāli, tomēr radošā brī­vība kādas iepriekš noteiktas struktūras „iekšienē”, šai gadījumā novelistikā, kas beidzamo divu gadsimtu gaitā neko daudz nav mainījusies, var būt krietni lielāka par šķietami absolūti atraisītas radošās fantāzijas brīvību (šā paradoksa cēlonis ir visai triviāls: fantāzijas brīvība parasti gan tiek deklarēta, taču autoram nav pašas fantāzijas — un tā nu viņš izlīdzas ar erzacu, esošo elementu pārstatīšanu un kombinēšanu, tādējādi tikai radīdams priekšstatu par savu atbrīvotību). Citiem vārdiem, literatūrā pastāvošos spēles likumus dažkārt prātīgāk ir nevis atmest, bet gan tikai pārkāpt vai mazliet deformēt.

Turpināt lasīt