Zigmunda Skujiņa Rakstu (Mansards) pirmajā sējumā, kas iznāca pirms dažiem mēnešiem, publicēti autobiogrāfiskas ievirzes teksti, kas balansē uz tās šķautnes, kur „tīra” proza saplūst ar memuārliteratūras pretenzijām uz tuvināšanos realitātei. Otrajā sējumā – proza, kas papildināta ar autora komentāriem. Lasāms romāns Kailums (1970) – manuprāt, viens no spēcīgākajiem Skujiņa darbiem, tapis laikposmā, kad autora daiļradē notika pamatīgs lūzums un tobrīd pagaidām tikai ļoti populārais rakstnieks vienā rāvienā pārkvalificējās par dzīvu klasiķi. Un – seši seši stāsti. Īsti gan netapa skaidri tekstu atlases principi. Saprotams, kāpēc Rakstos iekļauta Vienas nakts hronika – stāsts, kas piecdesmito gadu nogalē sacēla pamatīgu blarkšķi presē, dīvainā kārtā neizraisot represijas pret autoru. Rakstu beigu galā lasāma arī Vienas nakts hronikas inspirētā diskusija, kurā Regīna Ezera ar apcerējumu Kad trūkst partejiskas nostājas – autore pravieto, ka „talantīgais prozaiķis” aizklīdīšot „idejiskā strupceļā” – parādās diezgan nepatīkamā skatā (nudien žēl, ka, savulaik filmējot interviju ar Ezeru, pārliecīgās pietātes dēļ neuzdrošinājos apjautāties par apstākļiem, kas pamudināja vai spieda šo nejēdzību publicēt – tagad nākas samierināties ar pieļāvumiem vai paša Skujiņa versiju; kaut gan – ja lasīti Ezeras pirmie darbi, rodas iespaids, ka trafaretos frāzējumus par „partejisko nostāju” stutē autores pārliecība). Toties Ēvalda Vilka nostāja diskusijā kārtējo reizi stiprina cieņu pret šo rakstnieku – Vilkam gluži vienkārši traki nepaveicās ar laikmetu, kurā viņam nācās dzīvot un strādāt. Vienas nakts hronika komplektā ar Skujiņa komentāriem un kašķēšanās fragmentiem veido uzmanības vērtu lappusi latviešu literatūras vēsturē – un patiešām labi, ka visi šie materiāli nu lasāmi vienuviet.
Tāpat līdzās Kailumam labi iederas garstāsts Lielā zivs (1979) un mazā novelīte Ar puķi pie cepures, kas, sarakstīta jau 1967. gadā, dienasgaismu varēja ieraudzīt tikai astoņdesmito gadu beigās. Gan jāpiebilst, ka autora komentārs novelei Ar puķi pie cepures šķiet pārāk pieticīgs – viņš stāsta par visu ko citu, tikai ne par darba tapšanu. Ja nemaldos, Skujiņš savulaik kaut kur izteicās, ka neko augstu to nevērtējot, taču man gan liekas, ka novelei nav ne vainas. Gluži pretēji – tā ar savu skarbo un lakonisko izteiksmi, no vienas puses, sasaucas ar Vienas nakts hroniku, no otras – iezīmē attīstības ceļu, no kura autors kaut kādu iemeslu dēļ atteicās (šī poētika jaušama dažos citos stāstos, kas acīmredzot atstāti nākamajiem Rakstu sējumiem).
Taču, runājot par Saprātīgiem lauvām un Karjeru, īsti nav saprotams, kāpēc tie ieklīduši tieši šajā sējumā. No Saprātīgo lauvu komentāra – arī tas ir pavisam iz citas operas, ar stāstu tam minimāls sakars – noprotams, ka autoram tas svarīgs tīri personisku iemeslu dēļ. Savukārt Karjera vairāk atgādina tādu kā tīri tehnisku sižeta darināšanas vingrinājumu, kaut gan Skujiņam ir pavisam citāds viedoklis. Tiesa gan, papildus dimensiju tam piešķir filma Tauriņdeja līdz ar Bruno Ojas teikto, ka „novele esot uzrakstīta par viņu”. Vispār tā ir viena no šādu Rakstu kārtošanas principa pievilcīgākajām īpatnībām – tie lāgiem paradoksālie mezglojumi, kādi veidojas, izdomai saķēdējoties ar realitāti.
Vēl no komentāru daļas vērts pievērst uzmanību diviem Kristīnes Matīsas rakstiem par filmām, kas uzņemtas pēc Skujiņa darbiem, – Spēli un Tauriņdeju. Gandrīz iz kuriozu sfēras – Rakstu beigu galā lasāmas ne tikai atsauksmes par Skujiņa darbu oriģinālpublikācijām, bet arī par Rakstu pirmo sējumu. Saprotama lieta, recenzenti, tostarp arī šo rindu autors, cītīgi spodrina izdevēju spalvas, pret ko nebūtu nekas iebilstams – Mansards to pelnījis. Taču, loģiski turpinot šo ideju, pēc tam, kad visi Rakstu sējumi būt iznākuši, pēc principa „paši pūta, paši dega” varētu izdot vēl papildsējumu, kurā ļoti pamatīgi būtu apcerēti un recenzēti visi iepriekšējie sējumi.
Karogs, 11.2005
_______________________________________________________
Vēl par Zigmundu Skujiņu
- Intervija Zigmunds Skujiņš eņģeļu paspārnē
- Recenzija par Rakstu I sējumu
- Recenzija par Rakstu III sējumu
- Recenzija par romānu Siržu zagļa uznāciens
- Recenzija par romānu Miesas krāsas domino
- Recenzija par memuāriem Jātnieks uz lodes
- Eseja, uz ko inspirēja Jātnieks uz lodes – Par stāstu stāstīšanu, grēkā krišanu un Minhauzena ādu
- Recenzija par grāmatu Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā “Sātana eņģelis”
- Recenzija par noveļu krājumu Stāstītāja svētdiena
Guntis Berelis vērtē: 