Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Inga Mežaraupe: „Aiziet prom, lai pienāktu klāt”

Inga Mežaraupe tulko no dāņu valodas, tostarp viņas latviskojumā ir iznākuši arī vairāki Pētera Hēga darbi. Viņa ir starp finālistiem labākā tulkojuma kategorijā ar Sērena Kirkegora darba “Bailes un trīsas” tulkojumu.

Guntis Berelis. Diez vai iespējams saklasificēt tulkotājus pēc viņu meistarības pakāpes. Tas – vislabākais, tas – drusku švakāks, bet arī labs, šitam – trešā vieta. Drīzāk ir tāds kā kvalitātes līmenis, kuru pārvarot tulkotājs iekļūst, nezinu, „augstākajā līgā”, iziet ārpus konkurences vai vēl kā. Ja uzmet aci šā gada finālistiem tulkotās literatūras kategorijā, saraksts tāds, ka bez garas domāšanas skaidrs: Silvija Brice, Dace Meiere, Maima Grīnberga, Māra Poļakova un Inga Mežaraupe katra savā veidā un savā valodā patiešām iemitušas pašos augstākajos plauktos. Taču interesanti likās tas, ka tu no šā saraksta publiskajā telpā laikam gan esi visnezināmākā un nejūtamākā, kaut arī tulko jau padsmit gadus – Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” iznāca 1997. gadā. Tā ir apzināta pozīcija?

Inga Mežaraupe. Ar visu šo jezgu ap Kirkegora „Šaubu un trīsu” tulkojumu man pat liekas, ka man atņemta anonimitāte. Tikko pārtulkoju Hēga romānu „Klusā meitene”, kurā teikts: „Mēs runājam par daudz.” Man ir līdzīga sajūta, es absolūti nesaprotu, kālab vajadzīgas intervijas, jo visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis. Teiksim, intervijas ar māksliniekiem – nu kāda suņa pēc, aizej apskaties izstādi, tur viss būs pateikts. Lūk, te ir mans darbs – ņemiet! Kad pirms daudziem gadiem tika rīkots šurumburums ar „Smillu”, es nodomāju – tas ir pārvērtēts, es taču esmu tikai tulkotāja, kas pārtulkojusi – vienu! – grāmatu. Man ir draugi aktieri, kas mokās ar to visu. No vienas puses, viņiem jāizrādās publikai, no otras – viņus nomāc, ka uz ielas viņus pazīst. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo mazāk vajadzīga publicitāte.

G. B. Tas nozīmē, ka tu gribi palikt fonā un atzinība tev itin neko nenozīmē? Uzreiz jau sauklausu psihologu sašutuma brēcienus.

I. M. Tas novērtējums pie manis atnāk citādā veidā. Sakarā ar Kirkegora tulkojumu – kāds bija iedevis palasīt Uldim Bērziņam, kurš izteicies, ka esot smeķīgs. Vai – ja kādu labu vārdu pasaka Silvija Brice. Viss, ar to man pietiek, nekāda cita atzinība vairs nav vajadzīga, nemaz nerunājot par intervijām. Visupirms es daru tāpēc, ka man patīk to darīt, tālāk – tāpēc, ka tas varētu būt kādam vajadzīgs.

G. B. Kā tu vispār nonāci tieši līdz dāņu valodai?

I. M. Pilnīgi nejauši. Deviņdesmito gadu sākumā draudzene bija aizbraukusi uz Dāniju auklēt bērnus un aicināja arī mani. Teicu, nebraukšu, negribu auklēt, un tad viņa man sameklēja divpadsmitgadīgu meitenīti – un beigu galā sanāca tā, ka Dānijā paliku pusotru gadu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos valodu. Bija sajūta, ka vajadzīgas arī kādas intelektuālas nodarbības, un kā reizi patrāpījās kāds tulkotājs, kurš tā vienkārši pateica – ņem taču kaut ko un pārtulko. Es arī ņēmu un pārtulkoju – Oles Lunda Kirkegora bērnu grāmatiņu „Oto ir degunradzis”. Pēc tam, kad jau biju atgriezusies no Dānijas, lielā mērā nejauši man piedāvāja tulkot Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Tā tas sākās, bet vispār pēc skolas beigšanas es gribēju kļūt par kinoscenāristi. Man vispār dzīvē nav bijis nekādas mērķtiecības. Es plūstu – un man vienkārši gadās.

Ilgu laiku bija tāda bezmaz definēta nostāja – daiļliteratūras tulkošana ir mans hobijs. Tulkoju savā nodabā, cītīgi kavējot visus nodošanas termiņus, atvēlu laiku, cik man patīk vai cik es varu un noteikti negribu būt atkarīga no tulkošanas. Pat likās, ka kvalitātes ziņā kaut ko zaudētu, ja tulkošana būtu jāpadara par maizes darbu. Vismaz daļēji šāda nostāja saglabājusies joprojām. Liekas, apjoma ziņā lielus daudzumus es nemaz nespētu tulkot – apniktu. Nejūtos tik disciplinēta. Saprotu – ja iet uz priekšu, tad, protams, iet, bet man tā nevar būt trīsdesmit dienas mēnesī. Drīzāk strādāju tādiem kā izrāvieniem – nedēļu vai desmit dienas un viss. Pēc tam nodarbojos ar kaut ko citu. Tulkoju „Ilustrēto zinātni”, kādreiz daudz tulkoju arī mutiski, kas man likās ļoti svarīgi, lai uzturētu dzīvu valodu. Silvija Brice vai Maima Grīnberga – viņas patiešām ir profesionālas tulkotājas, man tulkošana ir drīzāk tāda amatieriska nodarbe.

Madsens sakārto pasauli. Saruna ar Svenu Ogi Madsenu

Svens Oge Madsens

Svens Oge Madsens (1939) ir viens no pazīstamākajiem dāņu rakstniekiem, vairāk nekā divdesmit romānu, stāstu krājumu un lugu autors. Madsens debitēja sešdesmitajos gados kā visai avangardiski noskaņots prozists, bet pēcāk savā daiļradē uzsāka dialogu ar literatūras populārajiem žanriem, izmantodams savos romānos dažādus fantastiskus pieņēmumus un pieļāvumus.

Latviešu valodā publicēti viņa romāni Ļauj laikam ritēt (Norden, 1994; tulk. P. Jankavs; romāns oriģinālā iznācis 1986. gadā) un Bezdievīgais farss (Atēna, 2004; tulk. D. Deniņa; oriģinālā izdots 2002. gadā). Sakarā ar Bezdievīgā farsa latviešu izdevumu Svens Oge Madsens 2004. gada maija beigās pabija Rīgā – tad tapa šī intervija.

Guntis Berelis. Latviešu lasītājam ir stipri pieticīgs priekšstats par Svenu Ogi Madsenu. Vai jums kas zināms par šo rakstnieku?

Svens Oge Madsens. Ne pārāk daudz. Esmu gan par viņu šo to saklausījis…

G. B. No kā?

S. O. M. Šur tur ir par viņu dzirdēts, turklāt es par viņu diezgan daudz interesējos, tāpēc ir sanācis sekot līdzi viņa daiļradei.

G. B. Kā jūs raksturotu Svenu Ogi Madsenu cilvēkam, kurš varbūt gan ir lasījis kādu viņa grāmatu latviešu tulkojumā, bet būtībā nekā nezina?

S. O. M. Īstenībā man ir ļoti kompleksas attiecības ar viņu. Viņam laika gaitā ir bijušas daudzas un dažādas izteiksmes formas, bet pašlaik… Es īsti nezinu, kāds ir viņa pašreizējais stāvoklis.

G. B. Tad iesim atpakaļ uz pagātni. Pirms kļūt par rakstnieku, jūs izstudējāt matemātiku. Kam bija jānotiek, lai cilvēks, kurš, godīgi studējis matemātiku, pēkšņi kristu grēkā un sāktu rakstīt?

S. O. M. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka es vēlējos ar esamības problēmām nodarboties dziļāk, tās pārdomāt pamatīgāk, nekā tas iespējams, izmantojot matemātiku. Īstenībā es sāku rakstīt vairākos piegājienos. Vispirms – astoņu vai deviņu gadu vecumā, tad piecpadsmit, tad astoņpadsmit… Tādi vairāki ieskrējieni. Bet es gan negribētu teikt, ka es vienmēr būtu zinājis, ka būšu rakstnieks.

G. B. Jūs sākāt publicēties sešdesmitajos gados, kas literatūrā visā pasaulē bija diezgan vētrains posms. Vai arī Dānijā?

S. O. M. Jā, sešdesmitajos gados arī Dānijā sākās uzplaukums lirikā, ienāca modernisms. Proza gan mazliet atpalika, tur viss notika ar nokavēšanos, tomēr pamazām pārmaiņas skāra arī prozu. Personiski es ietekmējos no Džoisa, Kafkas, franču „jaunā romāna”, no absurda teātra, Beketa. Man bija sajūta, ka pastāv tādas izpausmes formas, ar kuru palīdzību ir iespējams aprakstīt pasauli un uzrunāt lasītāju, bet kuras netiek izmantotas reālismā. Katrā ziņā man tā bija liela atklāsme, kad es saskāros ar modernismu un ar šīm izpausmes formām, kas man stipri iespaidoja. Modernisma paņēmieni man palīdzēja izprast arī tās lietas, kuras bija pagrūti uztvert.

Karena Bliksena “Likteņa anekdotes”

Karena Bliksena. Likteņa anekdotes. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, Atēna, 1998

Karena Bliksena (1885 – 1962) ir dāņu literatūras ievērojamākā eksporta prece līdz ar Kirkegoru un Andersenu (un, tagad jāpiebilst, arī Pēteru Hēgu). Ar viņas pirmo prozas krājumu Septiņi romantiski stāsti (1934) Atēna uzsāka savu izdevējdarbību. Savukārt Likteņa anekdotes ir Bliksenas pēdējā lielākā grāmata, kas 1958. gadā vienlaikus iznāca Dānijā, Anglijā un ASV dāņu un angļu valodā. Trīs plašāki lasāmgabali iekļauti divu mazu un neuzmācīgu līdzību ietvarā. Darbība lielākoties noris pagājušajā gadsimtā vai nu kādā nomaļā Norvēgijas fjordu pilsētiņā (Babetes mielastā un Vētrā), vai neuzkrītoši austrumnieciski ornamentētajā Kantonā (Nemirstīgajā stāstā). Distancētība laikā un telpā – leģendu cilme vienmēr meklējama kaut kad sen atpakaļ un kaut kur tāltālu – autorei ļauj tekstu attīrīt no ikdienišķiem sīkumiem un piešķir teiktajam svarīgumu; arī anekdotiski atgadījumi iegūst slēptu jēgu (piemēram, vecais aktieris Sērensens no Vētras, kurš testamentā novēlējis savu galvaskausu izmantot Hamletā par Jorika galvaskausu: mākslai arī nāve nav šķērslis).

Likteņa anekdošu stāsti, izņemot Gredzenu, veltīti tai grūti fiksējamajai robežai, kur satiekas īstenība un māksla, tā arī kopā nesaplūstot. Vismaz – Bliksena uzskata, ka tas nav iespējams: vai nu māksla pārtapina īstenību kādā augstākā kvalitātē, iznīcinot pašu radītāju kā tas notiek Babetes mielastā, vai arī, kā teikts Nemirstīgajā stāstā, „neviens cilvēks pasaulē, pat ne bagātākais, nevar ņemt stāstu, kuru ļaudis izdomājuši, un likt, lai tas notiek īstenībā.” Var tikai apbrīnot autores meistarību, viņai pašai balansējot uz šīs robežas.

Babetes mielasts un Nemirstīgais stāsts ir krājuma pērles. Pirmajā aprakstīts „kulinārijas ģēnijs” Babete, kas fjordu pilsētiņas provinciāļus priecina ar fantastisku mielastu, meistardarbu, kas tapis tikai pašas mākslas dēļ. Starp citu, grāmatas pēcvārdā pieminēts ar Babetes mielastu saistīts reāls atgadījums, kas itin labi iederētos pašas Bliksenas prozā. Kad autore stāstu iesūtījusi kādam amerikāņu sieviešu žurnālam, redakcija gan jutusies glaimota par šo godu, tomēr publikācija atteikta. Jo stāstā aprakstītie Babetes meistardarba ēdieni – bruņurupuču zupa, kaviārs un paipalas – esot par dārgu žurnāla lasītāju virtuvei. Savukārt Nemirstīgais stāsts vēsta par kādu bagātu tirgoni, kurš uz vecumu sadomājis realizēt dzīvē teiksmu, ko gadu gadiem stāsta visas pasaules jūrnieki: vecs, bagāts un nevarīgs kungs lūdz jaunam, nabagam un spēcīgam jūrniekam pagādāt viņa sievai bērnu, lai ir kam atstāt mantu. Pie kāda gala šī pārdrošā iecere pielīdzināt sevi Dievam noved, tas lasāms grāmatā. Likteņa anekdotēm uz vāka tāpat kā pirms pāris gadiem izdotajiem Bliksenas Septiņiem romantiskiem stāstiem, vācu romantiķa Kaspara Dāvida Frīdriha glezna, kas labi atbilst Bliksenas prozas intonācijām.

Diena, 13.08.1998

_______________________________

Vēl par Karenu Bliksenu:

• Recenzija par krājumu Septiņi romantiski stāsti

Karena Bliksena “Septiņi romantiski stāsti”

Tur augšā kāds ar mums spēlējas

Karena Bliksena. Septiņi romantiski stāsti. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. R., Atēna, 1996

Karenas Bliksenas Septiņi romantiski stāsti ir viena no iespaidīgākajām grāmatām, kāda pēdējā laikā izdota — un runa nav tikai par efektīgo noformējumu, kvalitatīvo iesējumu un papīru, bet arī par visu ieceri kopumā. Proti, tulkotājs Pēteris Jankavs dibinājis apgādu Atēna tālab, lai izdotu Bliksenas Septiņus romantiskus stāstus (un jācer, tuvā nākotnē arī citu autoru grāmatas) tādā skatā, kādu, viņaprāt, tie pelnījuši. Ir saglabāts oriģināla sakārtojums un 1935.gada dāņu pirmizdevuma vinjetes; pat šrifts izmantots tas pats, kurā no sākta gala Dānijā pieņemts iespiest Bliksenas darbus. Nejaušība nav arī uz vāka aplūkojamais Kaspara Dāvida Fridriha gleznas fragments: šī glezna tapusi XIX gadsimta pirmajā pusē, t.i., laikā, kad noris Bliksenas stāstu darbība un kuru patlaban pieņemts uzskatīt par romantisma laikmetu. Bez tam grāmatai ir viscaur pamatīgs ievads, kurā apcerēta Bliksenas dzīve un daiļrade, un pēcvārds, kurā analizēts viens no viņas stāstiem. Un atkal maza, taču būtiska nianse: ievadu un pēcvārdu nav rakstījis vis, piemēram, tulkotājs vai redaktors, bet gan īpaši šim izdevumam — profesionālis, dāņu literatārpētnieks Dāgs Hēde.

Īstenībā viss iepriekšteiktais būtu gluži pašsaprotami un par to nevajadzētu īpaši jūsmot; šīs būšanas varētu raksturot īsi un precīzi: izdevēja profesionālisms. Taču mūslaikos profesionālisms ir pagalam reti sastopama parādība, jo tirgus ekonomikas bomis vispirmām kārtām bliež pa pieri tieši profesionāļiem un, domājams, bez Dānijas literatūras informācijas centra atbalsta Pētera Jankava iecere diez vai būtu realizējusies tik spoži.

Kas ir Karena Bliksena (1885 — 1962)? īsi runājot, visnedāniskākā dāņu rakstniece, kas izmanījusies kļūt par dāņu literatūras klasiķi. Laikam nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Kirkegors un Bliksena — tie ir pasaulē vispazīstamākie dāņu rakstnieki. Bliksena cēlusies no senas aristokrātu dzimtas; pēcāk viņai ļoti patika uzsvērt un demonstrēt savu izcelsmi — mītu par sevi Bliksena veidoja vismaz tikpat talantīgi, cik rakstīja prozu. No 1914. līdz 1931.gadam Bliksena dzīvoja Kenijā un nodarbojās ar kafijas audzēšanu, taču neveiksmīga izrādījās gan viņas ģimenes dzīve, gan lielā mīlestība, gan komercija. Pēc tam, kad kafijas plantācijas gāja bojā ugunsgrēkā, Bliksena atgriezās Dānijā un līdz mūža galam dzīvoja Rungstedlundas muižā, kurā savulaik bija mitis ari XVIII gadsimta izcilākais dāņu dzejnieks Johanness Ēvalds, veltīdams Rungstedlundai savas odas (viņš un Rungstedlunda uz mirkli pavīd stāstā Vakariņas Helsingērā). Pirmā grāmata — Septiņi romantiski stāsti — iznāca 1934. gadā, kad autorei jau bija 49 gadi, turklāt — Anglijā un ASV. Bliksena vienlīdz labi rakstīja dāniski un angliski, un dažkārt grūti pateikt, kurš teksta variants uzskatāms par oriģinālu. Gadu vēlāk grāmata iznāca arī Dānijā, taču bija tik ļoti atšķirīga no dāņu literatūras konteksta, ka izpelnījās diezgan skeptiskas atsauksmes. Kopumā Bliksena nav sarakstījusi sevišķi daudz: autobiogrāfisku grāmatu Āfrikas ferma (1937), stāstu krājumus Ziemas pasakas (1942), Pēdējie stāsti (1957), Likteņa anekdotes (1958) un dažas mazāk nozīmīgas grāmatas. Šķiet, Bliksenai veltīto apcerējumu kopapjoms daudzkārt pārsniedz viņas pašas sarakstīto.

Svens Oge Madsens “Ļauj laikam ritēt”

Kas būtu, ja…

Svens Oge Madsens. Ļauj laikam ritēt. Romāns. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. R., Norden, 1994

Svens Oge Madsens (1939) ir viens no pazīstamākajiem dāņu prozistiem, vairāk nekā divdesmit romānu un stāstu krājumu autors. Madsens debitēja, sešdesmitajos gados kā visai avangardiski noskaņots prozists, kuru iespaidojis Bekets un franču “jaunais romāns” (viens no viņa pirmajiem romāniem, sekojot šai tradīcijai, tā arī nodēvēts: antiromāns). Pēcāk, septiņdesmitajos gados, Madsens saka eksperimentēt, precīzāk — uzsāka dialogu ar literatūras populārajiem žanriem — un, cik nu gadījies lasīt par viņa romāniem, šķiet, turpina šo spēli joprojām. 1972. gadā Madsenam piešķīra Dānijas Akadēmijas balvu; viņa romāni tulkoti arī vācu, angļu un Skandināvijas tautu valodās. Romāns Ļauj laikam ritēt Dānijā izdots 1986. gadā.

Tātad — kas būtu, ja…: viens no jaudīgākajiem literāro tekstu ģeneratoriem. Proti, romāns ir spēle, kurai autors ne tikai izdomā noteikumus, bet kura viņam pašam arī pēc iespējas veiksmīgāk jāatrisina — katrā ziņā talantīgāk, nekā to cerējis lasītājs. Sižeta pamatā parasti ir kāds pieņēmums vai paradokss, kas šķietami automātiski, taču īstenībā rūpīgi izplānoti izraisa citu pieņēmumu un paradoksu virkni. Līdz ar to veidojas mūžīgā stīvēšanās starp paradoksu un loģiku: kā sižetiskajai loģikai, ko tik uzcītīgi slīpējusi visa literatūras vēsture, piešķirt cēlo paradoksa paskatu; un — kā šo paradoksu attaisnot ar loģikas palīdzību tā, lai lasītājs nejustos apkrāpts? Kas būtu, ja uzrastos kāds apsēsts profesors, kam paveiktos ar laika mašīnas izgudrošanu? Saprotams, beidzamā gadsimta laikā šīs tēmas variācijas izspēlētas tik daudz, ka starp gadsimtiem regulāri kursējošās laika mašīnas pieminēšana vien uzvedina uz domām par mokošu garlaicību. Un tomēr — Madsens nebūt nepieder pie science fiction adeptiem, kaut arī savā daiļradē labprāt izmanto paņēmienus, kas aizgūti no šā literatūras žanra arsenāla (arī daudzi citi Madsena romāni vairāk vai mazāk saistīti ar fantastiku — tostarp, piemēram, romānā Ieraudzīt dienas gaismu (1984) stāstīts par ne pārāk tālas nākotnes sabiedrību, kurā, vadoties pēc datora izstrādātām programmām, cilvēki katru dienu maina ne tikai savu sociālo lomu, bet arī ģimeni, tā nemocīdamies ar mūsdienu cilvēkam piemītošo dzīves apnikumu; savukārt romānā No pīšļiem tu cēlies (1985) autors apcerējis tēmu par mākslīgā intelekta radīšanu). Madsens apzināti ir sašaurinājis vai ikdienišķojis laika mašīnas tēmu, atsacīdamies no, piemēram, kārdinājuma doties dinozauru medībās vai kopā ar Maķedonijas Aleksandru — karagājienā uz Indiju. Viss ir krietni prozaiskāk. Profesora Jeides izgudrotā laika mašīna spēj pagriezt atpakaļ laiku tikai par trim nedēļām, turklāt ne šo ceļojumu, ne “bijušo nākotni” pēcāk neatceras ne laika ceļotājs, ne arī pats izgudrotājs. Katru reizi “vēsture sākas no jauna” (romānā diezgan liela vieta ir atvēlēta, lai, kā jau teikts, vadoties pēc visstingrākās pseido zinātniskās loģikas, attaisnotu šo paradoksu). Līdz ar fantastiskā ikdienišķošanu vai ikdieniškā fantastiskošanu autors iegūst lasītāja uzticību: sak, nejau izdoma un pārgalvīgie sižeta mežģījumi autoram ir no svara; svarīga ir tā “vēsts”, ko viņš ar savas izdomas palīdzību tiecas darīt zināmu lasītājam. Līdzības un alegorijas elementi, kaut arī, iespējams, negribēti, allaž ir jūtami šāda veida tekstos.