Karena Bliksena “Likteņa anekdotes”

Karena Bliksena. Likteņa anekdotes. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, Atēna, 1998

Karena Bliksena Likteņa anekdotes Karena Bliksena (1885 – 1962) ir dāņu literatūras ievērojamākā eksporta prece līdz ar Kirkegoru un Andersenu (un, tagad jāpiebilst, arī Pēteru Hēgu). Ar viņas pirmo prozas krājumu Septiņi romantiski stāsti (1934) Atēna uzsāka savu izdevējdarbību. Savukārt Likteņa anekdotes ir Bliksenas pēdējā lielākā grāmata, kas 1958. gadā vienlaikus iznāca Dānijā, Anglijā un ASV dāņu un angļu valodā. Trīs plašāki lasāmgabali iekļauti divu mazu un neuzmācīgu līdzību ietvarā. Darbība lielākoties noris pagājušajā gadsimtā vai nu kādā nomaļā Norvēgijas fjordu pilsētiņā (Babetes mielastā un Vētrā), vai neuzkrītoši austrumnieciski ornamentētajā Kantonā (Nemirstīgajā stāstā). Distancētība laikā un telpā – leģendu cilme vienmēr meklējama kaut kad sen atpakaļ un kaut kur tāltālu – autorei ļauj tekstu attīrīt no ikdienišķiem sīkumiem un piešķir teiktajam svarīgumu; arī anekdotiski atgadījumi iegūst slēptu jēgu (piemēram, vecais aktieris Sērensens no Vētras, kurš testamentā novēlējis savu galvaskausu izmantot Hamletā par Jorika galvaskausu: mākslai arī nāve nav šķērslis).

Likteņa anekdošu stāsti, izņemot Gredzenu, veltīti tai grūti fiksējamajai robežai, kur satiekas īstenība un māksla, tā arī kopā nesaplūstot. Vismaz – Bliksena uzskata, ka tas nav iespējams: vai nu māksla pārtapina īstenību kādā augstākā kvalitātē, iznīcinot pašu radītāju kā tas notiek Babetes mielastā, vai arī, kā teikts Nemirstīgajā stāstā, „neviens cilvēks pasaulē, pat ne bagātākais, nevar ņemt stāstu, kuru ļaudis izdomājuši, un likt, lai tas notiek īstenībā.” Var tikai apbrīnot autores meistarību, viņai pašai balansējot uz šīs robežas.

Babetes mielasts un Nemirstīgais stāsts ir krājuma pērles. Pirmajā aprakstīts „kulinārijas ģēnijs” Babete, kas fjordu pilsētiņas provinciāļus priecina ar fantastisku mielastu, meistardarbu, kas tapis tikai pašas mākslas dēļ. Starp citu, grāmatas pēcvārdā pieminēts ar Babetes mielastu saistīts reāls atgadījums, kas itin labi iederētos pašas Bliksenas prozā. Kad autore stāstu iesūtījusi kādam amerikāņu sieviešu žurnālam, redakcija gan jutusies glaimota par šo godu, tomēr publikācija atteikta. Jo stāstā aprakstītie Babetes meistardarba ēdieni – bruņurupuču zupa, kaviārs un paipalas – esot par dārgu žurnāla lasītāju virtuvei. Savukārt Nemirstīgais stāsts vēsta par kādu bagātu tirgoni, kurš uz vecumu sadomājis realizēt dzīvē teiksmu, ko gadu gadiem stāsta visas pasaules jūrnieki: vecs, bagāts un nevarīgs kungs lūdz jaunam, nabagam un spēcīgam jūrniekam pagādāt viņa sievai bērnu, lai ir kam atstāt mantu. Pie kāda gala šī pārdrošā iecere pielīdzināt sevi Dievam noved, tas lasāms grāmatā. Likteņa anekdotēm uz vāka tāpat kā pirms pāris gadiem izdotajiem Bliksenas Septiņiem romantiskiem stāstiem, vācu romantiķa Kaspara Dāvida Frīdriha glezna, kas labi atbilst Bliksenas prozas intonācijām.

Diena, 13.08.1998

_______________________________

Vēl par Karenu Bliksenu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s