Madsens sakārto pasauli. Saruna ar Svenu Ogi Madsenu

image

Svens Oge Madsens

Svens Oge Madsens (1939) ir viens no pazīstamākajiem dāņu rakstniekiem, vairāk nekā divdesmit romānu, stāstu krājumu un lugu autors. Madsens debitēja sešdesmitajos gados kā visai avangardiski noskaņots prozists, bet pēcāk savā daiļradē uzsāka dialogu ar literatūras populārajiem žanriem, izmantodams savos romānos dažādus fantastiskus pieņēmumus un pieļāvumus.

Latviešu valodā publicēti viņa romāni Ļauj laikam ritēt (Norden, 1994; tulk. P. Jankavs; romāns oriģinālā iznācis 1986. gadā) un Bezdievīgais farss (Atēna, 2004; tulk. D. Deniņa; oriģinālā izdots 2002. gadā). Sakarā ar Bezdievīgā farsa latviešu izdevumu Svens Oge Madsens 2004. gada maija beigās pabija Rīgā – tad tapa šī intervija.

Guntis Berelis. Latviešu lasītājam ir stipri pieticīgs priekšstats par Svenu Ogi Madsenu. Vai jums kas zināms par šo rakstnieku?

Svens Oge Madsens. Ne pārāk daudz. Esmu gan par viņu šo to saklausījis…

G. B. No kā?

S. O. M. Šur tur ir par viņu dzirdēts, turklāt es par viņu diezgan daudz interesējos, tāpēc ir sanācis sekot līdzi viņa daiļradei.

G. B. Kā jūs raksturotu Svenu Ogi Madsenu cilvēkam, kurš varbūt gan ir lasījis kādu viņa grāmatu latviešu tulkojumā, bet būtībā nekā nezina?

S. O. M. Īstenībā man ir ļoti kompleksas attiecības ar viņu. Viņam laika gaitā ir bijušas daudzas un dažādas izteiksmes formas, bet pašlaik… Es īsti nezinu, kāds ir viņa pašreizējais stāvoklis.

G. B. Tad iesim atpakaļ uz pagātni. Pirms kļūt par rakstnieku, jūs izstudējāt matemātiku. Kam bija jānotiek, lai cilvēks, kurš, godīgi studējis matemātiku, pēkšņi kristu grēkā un sāktu rakstīt?

S. O. M. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka es vēlējos ar esamības problēmām nodarboties dziļāk, tās pārdomāt pamatīgāk, nekā tas iespējams, izmantojot matemātiku. Īstenībā es sāku rakstīt vairākos piegājienos. Vispirms – astoņu vai deviņu gadu vecumā, tad piecpadsmit, tad astoņpadsmit… Tādi vairāki ieskrējieni. Bet es gan negribētu teikt, ka es vienmēr būtu zinājis, ka būšu rakstnieks.

G. B. Jūs sākāt publicēties sešdesmitajos gados, kas literatūrā visā pasaulē bija diezgan vētrains posms. Vai arī Dānijā?

S. O. M. Jā, sešdesmitajos gados arī Dānijā sākās uzplaukums lirikā, ienāca modernisms. Proza gan mazliet atpalika, tur viss notika ar nokavēšanos, tomēr pamazām pārmaiņas skāra arī prozu. Personiski es ietekmējos no Džoisa, Kafkas, franču „jaunā romāna”, no absurda teātra, Beketa. Man bija sajūta, ka pastāv tādas izpausmes formas, ar kuru palīdzību ir iespējams aprakstīt pasauli un uzrunāt lasītāju, bet kuras netiek izmantotas reālismā. Katrā ziņā man tā bija liela atklāsme, kad es saskāros ar modernismu un ar šīm izpausmes formām, kas man stipri iespaidoja. Modernisma paņēmieni man palīdzēja izprast arī tās lietas, kuras bija pagrūti uztvert.

Turpināt lasīt