Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Inga Mežaraupe: „Aiziet prom, lai pienāktu klāt”

Inga Mežaraupe tulko no dāņu valodas, tostarp viņas latviskojumā ir iznākuši arī vairāki Pētera Hēga darbi. Viņa ir starp finālistiem labākā tulkojuma kategorijā ar Sērena Kirkegora darba “Bailes un trīsas” tulkojumu.

Inga MežaraupeLiteratūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Diez vai iespējams saklasificēt tulkotājus pēc viņu meistarības pakāpes. Tas – vislabākais, tas – drusku švakāks, bet arī labs, šitam – trešā vieta. Drīzāk ir tāds kā kvalitātes līmenis, kuru pārvarot tulkotājs iekļūst, nezinu, „augstākajā līgā”, iziet ārpus konkurences vai vēl kā. Ja uzmet aci šā gada finālistiem tulkotās literatūras kategorijā, saraksts tāds, ka bez garas domāšanas skaidrs: Silvija Brice, Dace Meiere, Maima Grīnberga, Māra Poļakova un Inga Mežaraupe katra savā veidā un savā valodā patiešām iemitušas pašos augstākajos plauktos. Taču interesanti likās tas, ka tu no šā saraksta publiskajā telpā laikam gan esi visnezināmākā un nejūtamākā, kaut arī tulko jau padsmit gadus – Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” iznāca 1997. gadā. Tā ir apzināta pozīcija?

Inga Mežaraupe. Ar visu šo jezgu ap Kirkegora „Šaubu un trīsu” tulkojumu man pat liekas, ka man atņemta anonimitāte. Tikko pārtulkoju Hēga romānu „Klusā meitene”, kurā teikts: „Mēs runājam par daudz.” Man ir līdzīga sajūta, es absolūti nesaprotu, kālab vajadzīgas intervijas, jo visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis. Teiksim, intervijas ar māksliniekiem – nu kāda suņa pēc, aizej apskaties izstādi, tur viss būs pateikts. Lūk, te ir mans darbs – ņemiet! Kad pirms daudziem gadiem tika rīkots šurumburums ar „Smillu”, es nodomāju – tas ir pārvērtēts, es taču esmu tikai tulkotāja, kas pārtulkojusi – vienu! – grāmatu. Man ir draugi aktieri, kas mokās ar to visu. No vienas puses, viņiem jāizrādās publikai, no otras – viņus nomāc, ka uz ielas viņus pazīst. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo mazāk vajadzīga publicitāte.

G. B. Tas nozīmē, ka tu gribi palikt fonā un atzinība tev itin neko nenozīmē? Uzreiz jau sauklausu psihologu sašutuma brēcienus.

I. M. Tas novērtējums pie manis atnāk citādā veidā. Sakarā ar Kirkegora tulkojumu – kāds bija iedevis palasīt Uldim Bērziņam, kurš izteicies, ka esot smeķīgs. Vai – ja kādu labu vārdu pasaka Silvija Brice. Viss, ar to man pietiek, nekāda cita atzinība vairs nav vajadzīga, nemaz nerunājot par intervijām. Visupirms es daru tāpēc, ka man patīk to darīt, tālāk – tāpēc, ka tas varētu būt kādam vajadzīgs.

G. B. Kā tu vispār nonāci tieši līdz dāņu valodai?

I. M. Pilnīgi nejauši. Deviņdesmito gadu sākumā draudzene bija aizbraukusi uz Dāniju auklēt bērnus un aicināja arī mani. Teicu, nebraukšu, negribu auklēt, un tad viņa man sameklēja divpadsmitgadīgu meitenīti – un beigu galā sanāca tā, ka Dānijā paliku pusotru gadu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos valodu. Bija sajūta, ka vajadzīgas arī kādas intelektuālas nodarbības, un kā reizi patrāpījās kāds tulkotājs, kurš tā vienkārši pateica – ņem taču kaut ko un pārtulko. Es arī ņēmu un pārtulkoju – Oles Lunda Kirkegora bērnu grāmatiņu „Oto ir degunradzis”. Pēc tam, kad jau biju atgriezusies no Dānijas, lielā mērā nejauši man piedāvāja tulkot Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Tā tas sākās, bet vispār pēc skolas beigšanas es gribēju kļūt par kinoscenāristi. Man vispār dzīvē nav bijis nekādas mērķtiecības. Es plūstu – un man vienkārši gadās.

Ilgu laiku bija tāda bezmaz definēta nostāja – daiļliteratūras tulkošana ir mans hobijs. Tulkoju savā nodabā, cītīgi kavējot visus nodošanas termiņus, atvēlu laiku, cik man patīk vai cik es varu un noteikti negribu būt atkarīga no tulkošanas. Pat likās, ka kvalitātes ziņā kaut ko zaudētu, ja tulkošana būtu jāpadara par maizes darbu. Vismaz daļēji šāda nostāja saglabājusies joprojām. Liekas, apjoma ziņā lielus daudzumus es nemaz nespētu tulkot – apniktu. Nejūtos tik disciplinēta. Saprotu – ja iet uz priekšu, tad, protams, iet, bet man tā nevar būt trīsdesmit dienas mēnesī. Drīzāk strādāju tādiem kā izrāvieniem – nedēļu vai desmit dienas un viss. Pēc tam nodarbojos ar kaut ko citu. Tulkoju „Ilustrēto zinātni”, kādreiz daudz tulkoju arī mutiski, kas man likās ļoti svarīgi, lai uzturētu dzīvu valodu. Silvija Brice vai Maima Grīnberga – viņas patiešām ir profesionālas tulkotājas, man tulkošana ir drīzāk tāda amatieriska nodarbe.

G. B. Tātad – tulkošana kā hobijs. Kas tas par hobiju, ja rezultāts ir profesionālā līmenī?

I. M. Hobijs ir tāda lieta, ko tu dari, jo gribi to darīt. Es gribu tulkot – un man patiešām patīk to darīt. Mēģināt domāt latviski tāpat, kā autors ir domājis dāniski. Pārcelt tekstu latviski domas līmenī. Lai pārtulkotu, it kā jāpieslēdzas autora domai. Bet šai lietai ir arī otra puse – grāmata, kuru esmu tulkojusi, ir zaudēta uz mūžiem. Nespēju viņu pārlasīt. Dāņu tekstu pārzinu tik labi, ka nav jēgas pārlasīt, bet pārlasīt pašai savu tulkojumu – tas liekas gandrīz pretdabiski. Man viņš ir beidzies, pilnīgi beidzies. Iedomājies, „Smilla”, brīnišķīga grāmata, bet man viņa ir beigusies.

G. B. Pārsvarā tu tulko mūslaiku literatūra. Kā sagadījās, ka tu nonāci līdz Kirkegoram?

I. M. Ne tikai mūslaiku – esmu tulkojusi arī Jergena Franca Jākobsena 1939. gadā publicēto „Barbaru”. Bet Kirkegors – kārtējā nejaušība. „Bailes un trīsas” piedāvāja tulkot Viestarts Vidiņš, kurš ir viens no „Ad verbum” īpašniekiem. Sākumā likās, ka tas ir pārāk liels kumoss un galīgi nav priekš manis. Teicu, bērni vēl mazi – jaunākajam puikam tobrīd bija tikai gadiņš –, lai piezvana pēc gada. Ar domu – gan jau šai laikā viņš atradīs kādu citu. Man par lielu pārsteigumu pēc gada viņš patiešām piezvanīja. Savukārt Karstens Lomholts no „Atēnas” reiz pavisam citā sakarā man sacīja: „Tas tev jādara, jo neviens cits šobrīd to neizdarīs.” Varbūt arī tas bija viens no iemesliem, kālab piekritu.

G. B. Nebija bail? Kirkegors tomēr ir tāds jēdziens, uz kura balstās milzu kultūrslāņi.

I. M. Bija, protams. Bailes un trīsas.

G. B. Kā tas izpaužas – tulkotāja bailes no tulkojamā darba?

I. M. Tu nevari saprast, no kura gala ķerties klāt. To pat nevar īsti noformulēt… Biedēja ne tik ļoti valoda, cik tas, ka tur bija ārkārtīgi daudz atsauču uz citu filozofu darbiem, un tas viss vēl kārtīgi sapīņāts kopā. Ja dāņiem nebūtu tik brīnišķīga Kirkegora zinātniskā izdevuma, kurā tu vari pārbaudīt gandrīz katru otro teikumu un saprast, kas domāts ar kārtējo iespējamo atsauci, diez vai būtu ķērusies klāt. Bet mani pašu visvairāk interesēja tas, ka Kirkegors ir arī poētisks, un tieši tāpēc nenobijos pavisam. Bija arī iespēja konsultēties Dānijā Kirkegora pētījumu centrā. Jautāju – šī vieta jāsaprot tā vai šitā. Atbilde: var saprast gan tā, gan šitā, un vispār – Kirkegoru līdz galam nevienam nav izdevies saprast. Tas stipri nomierina – uz jautājumiem, kas paliek karājamies gaisā man, nespēj atbildēt arī Kirkegora pētnieks, kurš 20 sējumos izdevis viņa darbus. Arī viņam ir bailes un trīsas.

G. B. Pieņemsim, tev pašai ļautu izvēlēties tulkojamo tekstu. Pēc kādiem principiem tu vadītos šai izvēlē?

I. M. Tur ir divas lietas. Viena – tas ir teksts, kas mani ļoti uzrunā, otra – šajā tekstā ir kaut kāds izaicinājums, šifrs ar atslēgu, kas jāpārkož, lai to darbu varētu tulkot.

G. B. Ko šai gadījumā nozīmē – pārkost? Teiksim, kas bija jāpārkož Hēgam?

I. M. Stils. Viņš raksta pietiekami lakoniski un asprātīgi. Piemēram, „Klusajā meitenē” viņš ir izvēlējies tādu saskaldītu, sev neraksturīgu stilu, bet tur ir tāds valodas ritms… Tur ir asprātība, lakonisms – un, kad tev šie trīs elementi ir jāsadabū kopā ar jēgu, kas ir tekstā, tas ir interesanti. Tev ir jāaiziet prom no teksta, lai pienāktu viņam klāt…

G. B. ??? (Pauze, kuras laikā G. B. mēģina iztēloties, kā šī procedūra reāli varētu izskatīties.)

I. M. Brīnišķīgs process. Aiziet prom, lai pienāktu klāt. Burtiski tulkot – tas ir tas, ar ko es nodarbojos „Ilustrētajā zinātnē”. Tas ir ļoti eksakti, pareizi un labi, bet, lai tu pārtulkotu garu, ne burtu, ir jāveic tā kustība. Kustība tai nozīmē, kādā šo jēdzienu lietoja Kirkegors. Mēs nedomājam vārdos. Tulkojot svarīgākais nav savirknēt vārdus. Daudz vairāk no svara, lai tu latviski radītu tās ainas – visviens, vizuālās, skaņu vai abstraktās. Bildēm ir jābūt. Nojausmai, sajūtai – vienalga, kā to nodēvēt. Tieši tāpēc tev ir jāaiziet prom no teksta vai vārda, lai tu beigās dabūtu bildi, kuru tu redzi dāņu valodā rakstītajā tekstā, un tādai tai jārodas, lasot arī latviešu tekstu. Bildes vārdā tu drīksti arī atkāpties no precīzā teksta. Neviens tulkotājs nav brīvs no interpetācijas. Viņš nepārceļ tekstu mehāniski – viņš interpretē. Piemēram, par Kirkegoru sanāca domstarpības ar grāmatas redaktoru Uldi Tīronu, kuras smuki atrisinājām. Viņš saka – šeit vajag uzrakstīt precīzi, kā tad īsti ir – tā vai šitā. Stāstu, ka no teksta nevar saprast, nav ne tā, ne šitā, un patlaban ir vislabākais „ne tā, ne šitā”, kādu spēju dabūt gatavu. Ja reiz tekstā ir nenoteiktība, tai jābūt arī tulkojumā. Bet vispār ar Kirkegoru gāja grūti. „Bailes un trīsas” tomēr ir filozofisks teksts, tāpēc pietāte pret to bija lielāka nekā parasti. Neatļāvos tik daudz vaļību. Tomēr zināšanas, manuprāt, vispār pastāv intuitīvā līmenī – ja tu kaut ko ļoti, ļoti labi zini, tas sāk darboties bez jebkādiem pamatojumiem, gandrīz muskuļu rutīnas līmenī. Atceros, kādā intervijā Hēgs šo izjūtu formulēja precīzi: tas ir kā basketbolistam, kad viņš met trīspunktniekus. Viņš to darījis tik daudz reižu, ka tas viņam automātiskā līmenī ieprogrammēts ķermenī, un, kad viņš skaisti iemet to trīspunktnieku, kad bumba iekrīt grozā, tā nav nejaušība, tas ir ilgs un rūpīgs darbs. Bet, ja tu prasīsi, lai viņš šo procesu izstāsta un izskaidro, nekas nesanāks.

G. B. Tas nozīmē, ka arī tu nevari izskaidrot, kāpēc tu tulko tieši šādi un ne citādi?

I. M. Noteikti nē. Man pat nav, ko teikt. Esmu mēģinājusi samest šos trīspunktniekus, pieļauju, pat ir izdevies – ko tur vēl skaidrot un analizēt, es nemāku izskaidrot. Nē, par rezultātu, protams, var runāt un strīdēties, teiksim, ar redaktoru… Tulkotājam jāspēj atbildēt uz konkrētu jautājumu, vai, piemēram, šajā teikumā šo vārdu esmu pārcēlusi tieši šādā skatā nejauši vai apzināti, bet procesu izskaidrot es nevaru.

G. B. Beigu galā – vai ir kādi tavi tulkojumi, kas gaidāmi tuvākajā laikā?

I. M. Kā jau teicu, ir iztulkota Hēga „Klusā meitene”, viņa pagaidām priekšpēdējais romāns, sarakstīts pēc gandrīz desmit gadu klusēšanas. Pēdējais – „Ziloņkopēju bērni” iznāca pagājušogad, viens īsts smejamgabals. „Klusā meitene” ir, neteiksim, „Smilla divi”, bet savā ziņā grāmatas ir līdzīgas. Ir kriminālsižets, galvenais varonis ir klauns, kurš pēc negadījuma ieguvis īpašu dzirdi – viņš spēj saklausīt cilvēku skaņkārtas. Teiksim, nāk pretī Berelis – un klauns dzird: ā, viņš skan la mažorā. Grāmatai cauri vijas daudz mūzikas – Bahs, tāpēc uzreiz grāmata iegūst papildu perspektīvu. Ir Hēga raksturīgais stils un ironiskā distancētība. Vārdsakot, ļoti hēgiska grāmata. Pašlaik vēl gaisā lidinās komiksu grāmata par arhitektūru, kura man pašai liekas gan jauka, gan svarīga, tāpēc gribētos to tulkot. Var gadīties, tulkošu arī Hēga „Ziloņkopēju bērnus”, bet uz 2013. gadu varētu būt vēl viens Kirkegora darbs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s