Literatūras gada balva 2010. Finālisti. Inga Mežaraupe: „Aiziet prom, lai pienāktu klāt”

Inga Mežaraupe tulko no dāņu valodas, tostarp viņas latviskojumā ir iznākuši arī vairāki Pētera Hēga darbi. Viņa ir starp finālistiem labākā tulkojuma kategorijā ar Sērena Kirkegora darba “Bailes un trīsas” tulkojumu.

Inga MežaraupeLiteratūras gada balva 2010 Guntis Berelis. Diez vai iespējams saklasificēt tulkotājus pēc viņu meistarības pakāpes. Tas – vislabākais, tas – drusku švakāks, bet arī labs, šitam – trešā vieta. Drīzāk ir tāds kā kvalitātes līmenis, kuru pārvarot tulkotājs iekļūst, nezinu, „augstākajā līgā”, iziet ārpus konkurences vai vēl kā. Ja uzmet aci šā gada finālistiem tulkotās literatūras kategorijā, saraksts tāds, ka bez garas domāšanas skaidrs: Silvija Brice, Dace Meiere, Maima Grīnberga, Māra Poļakova un Inga Mežaraupe katra savā veidā un savā valodā patiešām iemitušas pašos augstākajos plauktos. Taču interesanti likās tas, ka tu no šā saraksta publiskajā telpā laikam gan esi visnezināmākā un nejūtamākā, kaut arī tulko jau padsmit gadus – Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūta” iznāca 1997. gadā. Tā ir apzināta pozīcija?

Inga Mežaraupe. Ar visu šo jezgu ap Kirkegora „Šaubu un trīsu” tulkojumu man pat liekas, ka man atņemta anonimitāte. Tikko pārtulkoju Hēga romānu „Klusā meitene”, kurā teikts: „Mēs runājam par daudz.” Man ir līdzīga sajūta, es absolūti nesaprotu, kālab vajadzīgas intervijas, jo visu, ko tu gribi pateikt, tu pasaki ar to, ko esi izdarījis. Teiksim, intervijas ar māksliniekiem – nu kāda suņa pēc, aizej apskaties izstādi, tur viss būs pateikts. Lūk, te ir mans darbs – ņemiet! Kad pirms daudziem gadiem tika rīkots šurumburums ar „Smillu”, es nodomāju – tas ir pārvērtēts, es taču esmu tikai tulkotāja, kas pārtulkojusi – vienu! – grāmatu. Man ir draugi aktieri, kas mokās ar to visu. No vienas puses, viņiem jāizrādās publikai, no otras – viņus nomāc, ka uz ielas viņus pazīst. Turklāt, jo vecāks kļūsti, jo mazāk vajadzīga publicitāte.

G. B. Tas nozīmē, ka tu gribi palikt fonā un atzinība tev itin neko nenozīmē? Uzreiz jau sauklausu psihologu sašutuma brēcienus.

I. M. Tas novērtējums pie manis atnāk citādā veidā. Sakarā ar Kirkegora tulkojumu – kāds bija iedevis palasīt Uldim Bērziņam, kurš izteicies, ka esot smeķīgs. Vai – ja kādu labu vārdu pasaka Silvija Brice. Viss, ar to man pietiek, nekāda cita atzinība vairs nav vajadzīga, nemaz nerunājot par intervijām. Visupirms es daru tāpēc, ka man patīk to darīt, tālāk – tāpēc, ka tas varētu būt kādam vajadzīgs.

G. B. Kā tu vispār nonāci tieši līdz dāņu valodai?

I. M. Pilnīgi nejauši. Deviņdesmito gadu sākumā draudzene bija aizbraukusi uz Dāniju auklēt bērnus un aicināja arī mani. Teicu, nebraukšu, negribu auklēt, un tad viņa man sameklēja divpadsmitgadīgu meitenīti – un beigu galā sanāca tā, ka Dānijā paliku pusotru gadu, kas ir pilnīgi pietiekami, lai iemācītos valodu. Bija sajūta, ka vajadzīgas arī kādas intelektuālas nodarbības, un kā reizi patrāpījās kāds tulkotājs, kurš tā vienkārši pateica – ņem taču kaut ko un pārtulko. Es arī ņēmu un pārtulkoju – Oles Lunda Kirkegora bērnu grāmatiņu „Oto ir degunradzis”. Pēc tam, kad jau biju atgriezusies no Dānijas, lielā mērā nejauši man piedāvāja tulkot Hēga „Smillas jaunkundzes sniega izjūtu”. Tā tas sākās, bet vispār pēc skolas beigšanas es gribēju kļūt par kinoscenāristi. Man vispār dzīvē nav bijis nekādas mērķtiecības. Es plūstu – un man vienkārši gadās.

Ilgu laiku bija tāda bezmaz definēta nostāja – daiļliteratūras tulkošana ir mans hobijs. Tulkoju savā nodabā, cītīgi kavējot visus nodošanas termiņus, atvēlu laiku, cik man patīk vai cik es varu un noteikti negribu būt atkarīga no tulkošanas. Pat likās, ka kvalitātes ziņā kaut ko zaudētu, ja tulkošana būtu jāpadara par maizes darbu. Vismaz daļēji šāda nostāja saglabājusies joprojām. Liekas, apjoma ziņā lielus daudzumus es nemaz nespētu tulkot – apniktu. Nejūtos tik disciplinēta. Saprotu – ja iet uz priekšu, tad, protams, iet, bet man tā nevar būt trīsdesmit dienas mēnesī. Drīzāk strādāju tādiem kā izrāvieniem – nedēļu vai desmit dienas un viss. Pēc tam nodarbojos ar kaut ko citu. Tulkoju „Ilustrēto zinātni”, kādreiz daudz tulkoju arī mutiski, kas man likās ļoti svarīgi, lai uzturētu dzīvu valodu. Silvija Brice vai Maima Grīnberga – viņas patiešām ir profesionālas tulkotājas, man tulkošana ir drīzāk tāda amatieriska nodarbe.

Turpināt lasīt