Karena Bliksena “Likteņa anekdotes”

Karena Bliksena. Likteņa anekdotes. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs, Atēna, 1998

Karena Bliksena Likteņa anekdotes Karena Bliksena (1885 – 1962) ir dāņu literatūras ievērojamākā eksporta prece līdz ar Kirkegoru un Andersenu (un, tagad jāpiebilst, arī Pēteru Hēgu). Ar viņas pirmo prozas krājumu Septiņi romantiski stāsti (1934) Atēna uzsāka savu izdevējdarbību. Savukārt Likteņa anekdotes ir Bliksenas pēdējā lielākā grāmata, kas 1958. gadā vienlaikus iznāca Dānijā, Anglijā un ASV dāņu un angļu valodā. Trīs plašāki lasāmgabali iekļauti divu mazu un neuzmācīgu līdzību ietvarā. Darbība lielākoties noris pagājušajā gadsimtā vai nu kādā nomaļā Norvēgijas fjordu pilsētiņā (Babetes mielastā un Vētrā), vai neuzkrītoši austrumnieciski ornamentētajā Kantonā (Nemirstīgajā stāstā). Distancētība laikā un telpā – leģendu cilme vienmēr meklējama kaut kad sen atpakaļ un kaut kur tāltālu – autorei ļauj tekstu attīrīt no ikdienišķiem sīkumiem un piešķir teiktajam svarīgumu; arī anekdotiski atgadījumi iegūst slēptu jēgu (piemēram, vecais aktieris Sērensens no Vētras, kurš testamentā novēlējis savu galvaskausu izmantot Hamletā par Jorika galvaskausu: mākslai arī nāve nav šķērslis).

Likteņa anekdošu stāsti, izņemot Gredzenu, veltīti tai grūti fiksējamajai robežai, kur satiekas īstenība un māksla, tā arī kopā nesaplūstot. Vismaz – Bliksena uzskata, ka tas nav iespējams: vai nu māksla pārtapina īstenību kādā augstākā kvalitātē, iznīcinot pašu radītāju kā tas notiek Babetes mielastā, vai arī, kā teikts Nemirstīgajā stāstā, „neviens cilvēks pasaulē, pat ne bagātākais, nevar ņemt stāstu, kuru ļaudis izdomājuši, un likt, lai tas notiek īstenībā.” Var tikai apbrīnot autores meistarību, viņai pašai balansējot uz šīs robežas.

Babetes mielasts un Nemirstīgais stāsts ir krājuma pērles. Pirmajā aprakstīts „kulinārijas ģēnijs” Babete, kas fjordu pilsētiņas provinciāļus priecina ar fantastisku mielastu, meistardarbu, kas tapis tikai pašas mākslas dēļ. Starp citu, grāmatas pēcvārdā pieminēts ar Babetes mielastu saistīts reāls atgadījums, kas itin labi iederētos pašas Bliksenas prozā. Kad autore stāstu iesūtījusi kādam amerikāņu sieviešu žurnālam, redakcija gan jutusies glaimota par šo godu, tomēr publikācija atteikta. Jo stāstā aprakstītie Babetes meistardarba ēdieni – bruņurupuču zupa, kaviārs un paipalas – esot par dārgu žurnāla lasītāju virtuvei. Savukārt Nemirstīgais stāsts vēsta par kādu bagātu tirgoni, kurš uz vecumu sadomājis realizēt dzīvē teiksmu, ko gadu gadiem stāsta visas pasaules jūrnieki: vecs, bagāts un nevarīgs kungs lūdz jaunam, nabagam un spēcīgam jūrniekam pagādāt viņa sievai bērnu, lai ir kam atstāt mantu. Pie kāda gala šī pārdrošā iecere pielīdzināt sevi Dievam noved, tas lasāms grāmatā. Likteņa anekdotēm uz vāka tāpat kā pirms pāris gadiem izdotajiem Bliksenas Septiņiem romantiskiem stāstiem, vācu romantiķa Kaspara Dāvida Frīdriha glezna, kas labi atbilst Bliksenas prozas intonācijām.

Diena, 13.08.1998

_______________________________

Vēl par Karenu Bliksenu:

Karena Bliksena “Septiņi romantiski stāsti”

Tur augšā kāds ar mums spēlējas

Karena Bliksena. Septiņi romantiski stāsti. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. R., Atēna, 1996

Karena Bliksena Septiņi romantiski stāsti Karenas Bliksenas Septiņi romantiski stāsti ir viena no iespaidīgākajām grāmatām, kāda pēdējā laikā izdota — un runa nav tikai par efektīgo noformējumu, kvalitatīvo iesējumu un papīru, bet arī par visu ieceri kopumā. Proti, tulkotājs Pēteris Jankavs dibinājis apgādu Atēna tālab, lai izdotu Bliksenas Septiņus romantiskus stāstus (un jācer, tuvā nākotnē arī citu autoru grāmatas) tādā skatā, kādu, viņaprāt, tie pelnījuši. Ir saglabāts oriģināla sakārtojums un 1935.gada dāņu pirmizdevuma vinjetes; pat šrifts izmantots tas pats, kurā no sākta gala Dānijā pieņemts iespiest Bliksenas darbus. Nejaušība nav arī uz vāka aplūkojamais Kaspara Dāvida Fridriha gleznas fragments: šī glezna tapusi XIX gadsimta pirmajā pusē, t.i., laikā, kad noris Bliksenas stāstu darbība un kuru patlaban pieņemts uzskatīt par romantisma laikmetu. Bez tam grāmatai ir viscaur pamatīgs ievads, kurā apcerēta Bliksenas dzīve un daiļrade, un pēcvārds, kurā analizēts viens no viņas stāstiem. Un atkal maza, taču būtiska nianse: ievadu un pēcvārdu nav rakstījis vis, piemēram, tulkotājs vai redaktors, bet gan īpaši šim izdevumam — profesionālis, dāņu literatārpētnieks Dāgs Hēde.

Īstenībā viss iepriekšteiktais būtu gluži pašsaprotami un par to nevajadzētu īpaši jūsmot; šīs būšanas varētu raksturot īsi un precīzi: izdevēja profesionālisms. Taču mūslaikos profesionālisms ir pagalam reti sastopama parādība, jo tirgus ekonomikas bomis vispirmām kārtām bliež pa pieri tieši profesionāļiem un, domājams, bez Dānijas literatūras informācijas centra atbalsta Pētera Jankava iecere diez vai būtu realizējusies tik spoži.

Kas ir Karena Bliksena (1885 — 1962)? īsi runājot, visnedāniskākā dāņu rakstniece, kas izmanījusies kļūt par dāņu literatūras klasiķi. Laikam nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Kirkegors un Bliksena — tie ir pasaulē vispazīstamākie dāņu rakstnieki. Bliksena cēlusies no senas aristokrātu dzimtas; pēcāk viņai ļoti patika uzsvērt un demonstrēt savu izcelsmi — mītu par sevi Bliksena veidoja vismaz tikpat talantīgi, cik rakstīja prozu. No 1914. līdz 1931.gadam Bliksena dzīvoja Kenijā un nodarbojās ar kafijas audzēšanu, taču neveiksmīga izrādījās gan viņas ģimenes dzīve, gan lielā mīlestība, gan komercija. Pēc tam, kad kafijas plantācijas gāja bojā ugunsgrēkā, Bliksena atgriezās Dānijā un līdz mūža galam dzīvoja Rungstedlundas muižā, kurā savulaik bija mitis ari XVIII gadsimta izcilākais dāņu dzejnieks Johanness Ēvalds, veltīdams Rungstedlundai savas odas (viņš un Rungstedlunda uz mirkli pavīd stāstā Vakariņas Helsingērā). Pirmā grāmata — Septiņi romantiski stāsti — iznāca 1934. gadā, kad autorei jau bija 49 gadi, turklāt — Anglijā un ASV. Bliksena vienlīdz labi rakstīja dāniski un angliski, un dažkārt grūti pateikt, kurš teksta variants uzskatāms par oriģinālu. Gadu vēlāk grāmata iznāca arī Dānijā, taču bija tik ļoti atšķirīga no dāņu literatūras konteksta, ka izpelnījās diezgan skeptiskas atsauksmes. Kopumā Bliksena nav sarakstījusi sevišķi daudz: autobiogrāfisku grāmatu Āfrikas ferma (1937), stāstu krājumus Ziemas pasakas (1942), Pēdējie stāsti (1957), Likteņa anekdotes (1958) un dažas mazāk nozīmīgas grāmatas. Šķiet, Bliksenai veltīto apcerējumu kopapjoms daudzkārt pārsniedz viņas pašas sarakstīto.

Turpināt lasīt