Madsens sakārto pasauli. Saruna ar Svenu Ogi Madsenu

image

Svens Oge Madsens

Svens Oge Madsens (1939) ir viens no pazīstamākajiem dāņu rakstniekiem, vairāk nekā divdesmit romānu, stāstu krājumu un lugu autors. Madsens debitēja sešdesmitajos gados kā visai avangardiski noskaņots prozists, bet pēcāk savā daiļradē uzsāka dialogu ar literatūras populārajiem žanriem, izmantodams savos romānos dažādus fantastiskus pieņēmumus un pieļāvumus.

Latviešu valodā publicēti viņa romāni Ļauj laikam ritēt (Norden, 1994; tulk. P. Jankavs; romāns oriģinālā iznācis 1986. gadā) un Bezdievīgais farss (Atēna, 2004; tulk. D. Deniņa; oriģinālā izdots 2002. gadā). Sakarā ar Bezdievīgā farsa latviešu izdevumu Svens Oge Madsens 2004. gada maija beigās pabija Rīgā – tad tapa šī intervija.

Guntis Berelis. Latviešu lasītājam ir stipri pieticīgs priekšstats par Svenu Ogi Madsenu. Vai jums kas zināms par šo rakstnieku?

Svens Oge Madsens. Ne pārāk daudz. Esmu gan par viņu šo to saklausījis…

G. B. No kā?

S. O. M. Šur tur ir par viņu dzirdēts, turklāt es par viņu diezgan daudz interesējos, tāpēc ir sanācis sekot līdzi viņa daiļradei.

G. B. Kā jūs raksturotu Svenu Ogi Madsenu cilvēkam, kurš varbūt gan ir lasījis kādu viņa grāmatu latviešu tulkojumā, bet būtībā nekā nezina?

S. O. M. Īstenībā man ir ļoti kompleksas attiecības ar viņu. Viņam laika gaitā ir bijušas daudzas un dažādas izteiksmes formas, bet pašlaik… Es īsti nezinu, kāds ir viņa pašreizējais stāvoklis.

G. B. Tad iesim atpakaļ uz pagātni. Pirms kļūt par rakstnieku, jūs izstudējāt matemātiku. Kam bija jānotiek, lai cilvēks, kurš, godīgi studējis matemātiku, pēkšņi kristu grēkā un sāktu rakstīt?

S. O. M. Manuprāt, tas bija tāpēc, ka es vēlējos ar esamības problēmām nodarboties dziļāk, tās pārdomāt pamatīgāk, nekā tas iespējams, izmantojot matemātiku. Īstenībā es sāku rakstīt vairākos piegājienos. Vispirms – astoņu vai deviņu gadu vecumā, tad piecpadsmit, tad astoņpadsmit… Tādi vairāki ieskrējieni. Bet es gan negribētu teikt, ka es vienmēr būtu zinājis, ka būšu rakstnieks.

G. B. Jūs sākāt publicēties sešdesmitajos gados, kas literatūrā visā pasaulē bija diezgan vētrains posms. Vai arī Dānijā?

S. O. M. Jā, sešdesmitajos gados arī Dānijā sākās uzplaukums lirikā, ienāca modernisms. Proza gan mazliet atpalika, tur viss notika ar nokavēšanos, tomēr pamazām pārmaiņas skāra arī prozu. Personiski es ietekmējos no Džoisa, Kafkas, franču „jaunā romāna”, no absurda teātra, Beketa. Man bija sajūta, ka pastāv tādas izpausmes formas, ar kuru palīdzību ir iespējams aprakstīt pasauli un uzrunāt lasītāju, bet kuras netiek izmantotas reālismā. Katrā ziņā man tā bija liela atklāsme, kad es saskāros ar modernismu un ar šīm izpausmes formām, kas man stipri iespaidoja. Modernisma paņēmieni man palīdzēja izprast arī tās lietas, kuras bija pagrūti uztvert.

G. B. Varbūt varētu mazliet konkrētāk?

S. O. M. Mans pirmais darbs bija ar nosaukumu Apmeklējums. Šis darbs tiešām bija sacerēts spēcīgā Beketa, Džoisa un Kafkas iespaidā. Darbība noris paralēli trijās līnijās, katra no tām rāda veidu, kādā es mēģinu tuvināties pasaulei. Tātad – jauna cilvēka tikšanās ar sarežģīto pasauli, mēģinājums iedabūt to kaut kādā priekšstatu sistēmā.

G. B. Par pirmajiem darbiem es jautāju tāpēc, ka rakstniekam parasti ir grūti tikt vaļā no bagāžas, kuru viņš sev ar tiem ir uzkrāvis.

S. O. M. Varētu sacīt, ka es zināmā mērā esmu sacēlies pret saviem agrīnajiem darbiem – tai nozīmē, ka tie bija diezgan grūti pieejami lasītājam. Es meklēju tādas izpausmes formas, kas lasītājam būtu vieglāk uztveramas. Es pie tā daudz strādāju, es nemitīgi mācos rakstīt, kaut gan joprojām strādāju pie tām pašām tēmām, ar kurām nodarbojos jau daiļrades sākumposmā. Vienīgā atšķirība – tagad to visu ir vairāk izklaidējoši un jautrāk lasīt.

G. B. Tas nozīmē, ka jūs diezgan nopietni domājat par to, lai jūs lasītu? Jums tas ir svarīgi?

S. O. M. Jā, sevišķi aktuāli man tas bija pēc tam, kad es ilgāku laiku biju rakstījis eksperimentējošā manierē, kas bija grūti saprotama, un man bija diezgan nepatīkami tas, ka bija tikai nedaudzi cilvēki, kas spēj izgrauzties cauri maniem darbiem.

G. B. Ir diezgan neparasti no intelektuāli orientēta rakstnieka dzirdēt atzīšanos, ka viņam svarīgs lasītāja viedoklis.

S. O. M. Es tiešām uzskatu, ka tā bija tāda pašradīta sacelšanās pašam pret sevi. Tolaik Dānijā bija ļoti stingrs sadalījums: „smalkā” literatūra, intelektuālā, kuru bija ļoti grūti lasīt, bet iepretī – triviālā, viegli lasāma, bet bez satura. Rakstniekam nenācās viegli izvēlēties, kurā strāvojumā iekļauties. Vai nu kļūt par rakstnieku, kura darbus neviens nav spējīgs izlasīt, vai arī rakstīt tukšus tekstus.

G. B. Jūs pieminējās vairākus autorus, kurus parasti klasificē kā modernistus. Taču, lasot jūsu romānus, tā vien gribas jūs nokrustīt par reti klasisku postmodernistu.

Svens Oge Madsens

Svens Oge Madsens

S. O. M. Daži ir norādījuši uz to, ka es esmu rakstījis postmodernā garā vēl pirms izplatījās postmodernisms. Tāpēc es sevi varētu nosaukt par prepostmodernistu.

G. B. Un kā šo prepostmodernismu uztver kritika. Dauza vai glauda?

S. O. M. Viņi mani lutina. Man ir diezgan svarīgs viņu viedoklis, jo, kad esmu uzrakstījis grāmatu, es to nesaprotu. Es nesaprotu, ko šis Svens Oge Madsens ir gribējis ar grāmatu pateikt. Tikai tad, kad es uzzinu kritiķu teikto, es sāku grāmatu saprast.

G. B. Vai tad kritiķis vispār spēj grāmatu saprast?

S. O. M. Nezinu. Varbūt. Katrā ziņā – es tās spēju uztvert tikai ar kritiķu starpniecību.

G. B. Jūs pats savas grāmatas mēdzat pārlasīt?

S. O. M. Nē, man pietiek ar to, kā tās izlasa kritika. Pēc tam es izlasu sev tīkamākās recenzijas. Kaut gan – būtībā savu priekšstatu par grāmatu es lielā mērā veidoju pēc lasītāju reakcijas.

G. B. Kā jūs uzzinat lasītāju viedokli? Nevis viena konkrēta cilvēka, bet plašāka lasītāju loka.

S. O. M. Ir diezgan daudz studentu, kas raksta savus kursa vai bakalaura darbus par maniem darbiem, ir arī lasītāji, kas man raksta un zvana. Es zinu, ka katru gadu pienāks nedēļa, kad ģimnāzijas pēdējā klasē skolēniem jāraksta referāti, un es zinu, ka katru gadu saņemšu vismaz desmit vēstules, kurās būs teikts, ka, skolēns, lūk, raksta referātu par tādu un tādu manu romānu un lūdz dažādus skaidrojumus un komentārus. Tas gan prasa diezgan daudz laika, bet palīdz saprast pašam sevi.

G. B. Vakar, domādams par šo interviju, es pārraku savus papīrus un atradu savu recenziju, kurā pirms gadiem astoņiem biju apcerējis jūsu romānu Ļauj laikam ritēt. Recenzijas virsraksts bija Kas būtu ja… Nu, izlasījis Bezdievīgo farsu, redzu, ka arī šajā romānā darbojas tas pats princips: kas būtu ja… Paradoksāls pieņēmums, kas sižeta ritējumā izraisa citu paradoksu un absurdu virkni. Vai tas ir universāls princips jūsu daiļradē?

S. O. M. Jā, tas ir princips, ko es atrodu daudzās savās grāmatās. Romāns sākas ar tādu kā izbrīnu par kādām problēmām vai norisēm, ar kurām es īsti netieku galā. Atšķirībā no vispārpieņemtā uzskata, ka rakstniekam vienmēr ir jānāk klajā ar kādu vēstījumu, manas grāmatas sākas ar jautājuma zīmi. Piemēram, man ir grāmata ar nosaukumu Redzējis dienas gaismu. Tajā stāstīts par sabiedrību, kurā visas problēmas ir atrisinātas. Tas notiek tā: katru rītu mostoties, cilvēks ir jaunā situācijā. Viņam ir cita dzīve, cita ģimene, citi bērni, un katrs rīts nāk ar izbrīnu, kas tad vispār tagad notiks.

G. B. Ļauj laikam ritēt uzmanības centrā bija tāda pagalam banāla būšana – laika mašīna, kas literatūrā apspēlēta neskaitāmas reizes. Kā autoram izdodas pārvarēt kārdinājumu neizmantot šo ietaisi klasiskā viedā – teiksim, aizsūtīt savu trako profesoru pie dinozauriem vai Karību jūras pirātiem? Jo tas taču tomēr ir kārdinājums.

S. O. M. Tā gan gluži nav tā tēma, par ko es runāju savā romānā. Tur nav stāstīts par laika mašīnu, ar kuru varētu ceļot laikā, bet gan par to, kā izdzēst kaut ko jau notikušu un izmēģināt to vēl reizi.

G. B. Jautājums jau arī bija domāts par ko citu. Kā var izvairīties no banālajām, citu rakstnieku iemītajām taciņām? Manuprāt, rakstiekam, kurš savos tekstos izmanto fantastikas elementus tas ir sevišķi aktuāli.

S. O. M. Man ir interesanti doties tikai uz jaunu vietu. Izjust to sajūtu, ka es šobrīd ieminu jaunu ceļu. Tas pats attiecas arī uz manām grāmatām. Protams, tām varbūt ir līdzīga tēma, bet vienlaikus man ir jābūt sajūtai, ka es izmēģinu kaut ko jaunu.

G. B. Tomēr, spriežot pēc abām šīm grāmatām, kuras esmu lasījis, jums tomēr pastāv noturīgi motīvi, kas mēdz atkārtoties.

S. O. M. Tas varētu būt saistīts ar to, ka viena no manu grāmatu centrālajām tēmām ir brīvība un tas, cik lielā mērā mēs paši varam šo brīvību ietekmēt. Tāpēc vairākās manās grāmatās ir tā, ka personāžiem ir iespējams izdarīt izvēli – izvēlēties to dzīves variantu, kas viņiem pašiem šķiet labāks.

G. B. Vai jums nekad nav ienācis prātā uzrakstīt autobiogrāfiju, kurā jūs izspēlējat vairākus savas esamības variantus? Vienā Madsens ir matemātiķis, otrā – rakstnieks, trešā – vēl kas cits… Un paskatīties, līdz kādam galam katrs tiek.

S. O. M. Es varētu sacīt tā, ka Bezdievīgais farss ir savā ziņā autobiogrāfija par tiem variantiem, kurus es nekad neesmu izdzīvojis. Jaunībā es spēlēju džezu, trompeti, un grāmatas galvenajama varonim, Jesperam, ir iespēja izmēģināt arī to, no kā es esmu atteicies. Vienā esamības variantā viņš ir rakstnieks, citā – mūziķis.

G. B. Bet kā ar Dieva meklēšanu? Vienā no savām dzīvēm Jespers aizraujas arī ar to.

S. O. M. Nē, man šī lieta nav bijusi sevišķi aicinoša.

G. B. Vēl mazliet par daudzajiem esamības variantiem. Vai tur vējš nepūš no Borhesa puses, no Sazaroto taku dārza?

S. O. M. Jā, esmu uzrakstījis romānu, kurā izmantota šī sistēma. Tas sākas ar rakstnieku, kuram ir jāstrādā, bet tai pašā laikā viņš gribētu doties pie kādas meitenes un sākt kopā dzīvot. Viņš izvēlas abus variantus. Viņš aizbrauc pie meitenes, tur atkal stāsts sašķeļas. Viena iespēja – viņi dzīvo laimīgi, otra – viss rit krietni sarežģītāk. Viņš izvēlas abas iespējas. Grāmata beidzas ar 32 dažādiem noslēgumiem…

G. B. Un tālāk šie 32 nobeigumi sķeļas vēl un vēl… Kā var izvairīties no bezgalības – no tā paša borhesiskā bezgalīgā romāna?

S. O. M. Tam es neesmu atradis risinājumu.

G. B. Viss, ko jūs rakstāt, savā ziņā sasaucas ar hiperteksta ideju – sākot jau ar jūsu sešdesmito gadu darbiem, kad hiperteksts praktiski nebija realizējams, jo vēl nebija datoru. Vai jums nekad nav ienācis prātā savus tekstus publicēt internetā hiperteksta formā? Man pat liekas, ka šādā skatā tie būtu ērtāk lasāmi, jo patlaban – vismaz Bezdievīgajā farsā – starp daudzajām paralēlajām esamībām traki grūti orientēties.

S. O. M. Man jau ir tādi teksti, kurus gan vispirms esmu uzrakstījis uz papīra, taču, ievadīti datorā, tie funkcionē daudz labāk. Bet manas daiļrades pēdējā posmā ir izveidojies tā, ka vienas grāmatas varoņi citās grāmatās darbojas kā nenozīmīgi tēli, tātad arī grāmatas apvienojas tādā lielā hipertekstā. Arī Bezdievīgā farsa Jespers un viņa ģimene darbojas citos romānos. Jespera brālis ir centrālā persona citās grāmatās, un Jespers tur dzīvo sava brāļa vasarnīcā. Viņa brālis ir tiešs pretstats Jesperam. Arī brālim bija iespēja izvēlēties, taču viņš izvēlējies nevis mākslinieka, bet racionāla cilvēka ceļu.

G. B. Sanāk tā: romānā tiek aprakstītas vairākas vienlīdz svarīgas esamības līnijas, citos romānos tās turpina zaroties, tātad romāni it kā izplūst uz visām pusēm, aptverdami aizvien plašāku telpu un laiku. Pie kāda gala tas novedīs? Vai te mēs atkal nesaskaramies ar to pašu nelaimīgo bezgalību?

S. O. M. Man ir tāda cerība, kas es uzrakstīši pietiekami daudz grāmatas par šīm attiecībām – darba pietiek, jo balto plankumu vēl daudz, – lai šī sistēma varētu sākt darboties pati par sevi un radīt pēcnācējus pati. Rakstniekam ir tā problēma, ka attiecībā pret savu darbu viņš ir kā Dievs, un es tiešām gribētu savus darbus padarīt par tādiem, lai viņi varētu attīstīties un dzīvot paši par sevi. Lai es tieku vaļā no tās Dieva lomas, jo tas labāk saskanētu ar manu pasaules skatījumu.

G. B. Vai jums nav ienācis prātā kādā no saviem romāniem pašam strādāt pie vienas sižeta, bet paralēlos sižetus atvēlēt saviem kolēģiem? Un, kad sižeti dalās tālāk, pēc kāda laika izrādās, ka visi Dānijas rakstnieki raksta vienu milzīgu grāmatu. Tad autors vairs nav Dieva lomā, jo nu vairs nezina, kas notiek paralēlajos visumos.

S. O. M. Kāpēc gan tikai Dānijas? Pasaule ir liela.

Esmu uzrakstījis vienu grāmatas nodaļu, kuru kāda bibliotēka ielika internetā, un cilvēkiem bija iespējams rakstīt turpinājumus. Rakstītāji atradās, daudz, bet, jāsaka, rezultāts bija ne pārāk labs. Pārāk dažādi cilvēki, turklāt daži apzināti gribēja visu salaist dēlī.

G. B. Karogā mēs publicēsim divus jūsu stāstus, bet jūs vairāk esat pazīstams kā romānists. Kādas ir jūsu attiecības ar prozas „mazajiem” žanriem?

S. O. M. Esmu uzrakstījis ap 50 stāstu. Taču pēdējā laikā es rakstu tekstus, kas atrodas kaut kur pa vidu starp stāstu un romānu – apjoms 60 līdz 70 lappuses –, jo man likās interesanti izpētīt šo teritoriju, kas jaunākajā dāņu literatūrā nav īpaši poplāra. Rudenī iznāks grāmata, kurā būs apkopoti seši šādi stāsti – katrs būs pabeigts, bet tie savā starpā sasaucas un veido vienu kopēju organismu.

G. B. Ieejot grāmatveikalā vai bibliotēkā un ieraugot tos milzīgos grāmatu blāķus – vai jūs nepārņem bezcerības sajūta? Tik daudz labas literatūras – kāda jēga vēl sevi pielikt klāt?

S. O. M. Esmu piedalījies dažos grāmatu tirgos, un tur man tiešām uznāk tāds nelabums. Nelabums no grāmatām. Bet tad man jāmēģina sev iestāstīt, ka tas, ko tu pats dari, ir kas citāds. Tu esi atšķirīgs.

G. B. Nepieklājīgs jautājums – kas īsti ir literatūra?

S. O. M. Būtībā literatūra ir visa mūsu pasaule, jo tas, ko mēs domājam, ko mēs mēģinam saprast, to visu mēs sakārtojam ar stāstiem. Kad mēs esam ko piedzīvojuši, mēs to izprotam tikai tad, kad esam ietvēruši kādā formā. Stāstā. Tāpēc mums literatūra ir pasaule un pasaule ir literatūra.

Sazināties palīdzēja tulkotāja Inga Mežaraupa

Karogs, 07.2004

_______________________________

Vēl par Svenu Ogi Madsenu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s