Karena Bliksena “Septiņi romantiski stāsti”

Tur augšā kāds ar mums spēlējas

Karena Bliksena. Septiņi romantiski stāsti. No dāņu valodas tulkojis Pēteris Jankavs. R., Atēna, 1996

Karena Bliksena Septiņi romantiski stāsti Karenas Bliksenas Septiņi romantiski stāsti ir viena no iespaidīgākajām grāmatām, kāda pēdējā laikā izdota — un runa nav tikai par efektīgo noformējumu, kvalitatīvo iesējumu un papīru, bet arī par visu ieceri kopumā. Proti, tulkotājs Pēteris Jankavs dibinājis apgādu Atēna tālab, lai izdotu Bliksenas Septiņus romantiskus stāstus (un jācer, tuvā nākotnē arī citu autoru grāmatas) tādā skatā, kādu, viņaprāt, tie pelnījuši. Ir saglabāts oriģināla sakārtojums un 1935.gada dāņu pirmizdevuma vinjetes; pat šrifts izmantots tas pats, kurā no sākta gala Dānijā pieņemts iespiest Bliksenas darbus. Nejaušība nav arī uz vāka aplūkojamais Kaspara Dāvida Fridriha gleznas fragments: šī glezna tapusi XIX gadsimta pirmajā pusē, t.i., laikā, kad noris Bliksenas stāstu darbība un kuru patlaban pieņemts uzskatīt par romantisma laikmetu. Bez tam grāmatai ir viscaur pamatīgs ievads, kurā apcerēta Bliksenas dzīve un daiļrade, un pēcvārds, kurā analizēts viens no viņas stāstiem. Un atkal maza, taču būtiska nianse: ievadu un pēcvārdu nav rakstījis vis, piemēram, tulkotājs vai redaktors, bet gan īpaši šim izdevumam — profesionālis, dāņu literatārpētnieks Dāgs Hēde.

Īstenībā viss iepriekšteiktais būtu gluži pašsaprotami un par to nevajadzētu īpaši jūsmot; šīs būšanas varētu raksturot īsi un precīzi: izdevēja profesionālisms. Taču mūslaikos profesionālisms ir pagalam reti sastopama parādība, jo tirgus ekonomikas bomis vispirmām kārtām bliež pa pieri tieši profesionāļiem un, domājams, bez Dānijas literatūras informācijas centra atbalsta Pētera Jankava iecere diez vai būtu realizējusies tik spoži.

Kas ir Karena Bliksena (1885 — 1962)? īsi runājot, visnedāniskākā dāņu rakstniece, kas izmanījusies kļūt par dāņu literatūras klasiķi. Laikam nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka Kirkegors un Bliksena — tie ir pasaulē vispazīstamākie dāņu rakstnieki. Bliksena cēlusies no senas aristokrātu dzimtas; pēcāk viņai ļoti patika uzsvērt un demonstrēt savu izcelsmi — mītu par sevi Bliksena veidoja vismaz tikpat talantīgi, cik rakstīja prozu. No 1914. līdz 1931.gadam Bliksena dzīvoja Kenijā un nodarbojās ar kafijas audzēšanu, taču neveiksmīga izrādījās gan viņas ģimenes dzīve, gan lielā mīlestība, gan komercija. Pēc tam, kad kafijas plantācijas gāja bojā ugunsgrēkā, Bliksena atgriezās Dānijā un līdz mūža galam dzīvoja Rungstedlundas muižā, kurā savulaik bija mitis ari XVIII gadsimta izcilākais dāņu dzejnieks Johanness Ēvalds, veltīdams Rungstedlundai savas odas (viņš un Rungstedlunda uz mirkli pavīd stāstā Vakariņas Helsingērā). Pirmā grāmata — Septiņi romantiski stāsti — iznāca 1934. gadā, kad autorei jau bija 49 gadi, turklāt — Anglijā un ASV. Bliksena vienlīdz labi rakstīja dāniski un angliski, un dažkārt grūti pateikt, kurš teksta variants uzskatāms par oriģinālu. Gadu vēlāk grāmata iznāca arī Dānijā, taču bija tik ļoti atšķirīga no dāņu literatūras konteksta, ka izpelnījās diezgan skeptiskas atsauksmes. Kopumā Bliksena nav sarakstījusi sevišķi daudz: autobiogrāfisku grāmatu Āfrikas ferma (1937), stāstu krājumus Ziemas pasakas (1942), Pēdējie stāsti (1957), Likteņa anekdotes (1958) un dažas mazāk nozīmīgas grāmatas. Šķiet, Bliksenai veltīto apcerējumu kopapjoms daudzkārt pārsniedz viņas pašas sarakstīto.

No pirmā acu uzmetiena patiesi varētu likties, ka Bliksenas proza ar savu mazliet smagnējo un vienlaikus virtuozi barokālo stilistiku ir savā ziņā “vecmodīga”. Turklāt tai raksturīgs pilnīgs intereses trūkums par XX gadsimta būšanām un nebūšanām: ne tikai stāstu darbība noris pagājušā gadsimta pirmajā pusē, bet arī autore raksta tā, it kā pati piederētu romantiķu plejādei un, piemēram, Hofmanis viņai būtu ja ne tuvs draugs, tad vismaz skolotājs. Saplūsme citu laikmetu ir tik pilnīga, ka te vairs nevar runāt ne par ietekmēšanos vai atdarināšanu, nedz arī par stilizāciju. Visdrīzāk to varētu dēvēt par tipiski postmodernu simulāciju. Saprotams, trīsdesmitajos gados — un vēl jo īpaši provinciālajā Dānijā — šis jēdziens nevienam vēl nebija pat prātā nācis, vienīgi zemeslodes otrā pusē ar līdzīgām problēmām tikko bija sācis nodarboties Borhess.

Bliksenas prozā no stāsta stāstā nemitīgi atkārtojas lelles vai marionetes motīvs — pēc principa “kāds ar mums spēlējas”. Bliksena lieliski apzinās, ka literatūra patiesi ir dievišķa spēle, un uz jautājumu, kālab tā tiek spēlēta, atbild dzejnieks Monti stāstā Ceļi ap Pizu: “Vai tad jūs (..) nezināt, ka tie, ko Dievs patiesībā paredz radīt, ir mans dons Žuāns, Homēra Odisejs un Servantesa skumjais bruņinieks? —Tie ir viņi, kam Dievs ir sagatavojis debesis un elli. Vai jūs iedomājaties, ka Visvarenajam visu mūžību būtu jāpacieš mana sievasmāte vai Austrijas ķeizars?» Nudien, nezinu, vai Monti izdomātais dons Žuāns klīst paradīzē, bet dažas no Bliksenas Septiņu romantisku stāstu personām tur noteikti sastopamas.

Diena, 14.12.1996

______________________________

Vēl par Karenu Bliksenu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s