Nora Ikstena “Dzīves svinēšana”

Kas miris, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst

Nora Ikstena. Dzīves svinēšana. R., Atēna, 1998

Nora Ikstena Dzīves svinēšana Nora Ikstena pēc veiksmīga sākuma īsprozas grāmatās Nieki un izpriecas (1995) un Maldīgas romances (1997) ķērusies pie ragiem, neteiksim pussprāgušam, bet drusku ar reimatismu apslimušajam latviešu romāna vērsim. Apgāds Atēna izdevis viņas pirmo romānu, kas patīkami pretenciozi nodēvēts par Dzīves svinēšanu. Autore kādā intervijā gan apšauba žanra apzīmējumu: „Patiesībā es nezinu, kas šajos laikos ir romāns. Dzīves svinēšana ir ne vien grāmatas, bet arī žanra nosaukums.” Ja īsi jāatbild uz tradicionālo jautājumu, par ko ir Dzīves svinēšana, jāsaka – par bērēm, ar šo atbildi riskējot atbaidīt potenciālo lasītāju, kuram līdz šim nav izveidojies savs priekšstats par Ikstenas prozu. Kā gan iespējams uzrakstīt veselu romānu par bērēm, turklāt tā, lai lasāmgabals nebūtu kārtējā gaudulīgā ziņģēšana vai apnāves prātniecisko formulu atgremošana? Izrādās, ir iespējams (un to apzinās ne jau Nora Ikstena vien – piemēram, pirms pāris gadiem Anglijā Booker prēmiju ieguva Greiama Svifta romāns Pēdējie rīkojumi, kurā aprakstīts garumgarš bērēšanas brauciens, bet, meklējot pavisam klasiskus priekšgājējus, atmiņā nāk, protams, Džoisa Finegana vāķis).

Sižets apmēram šāds. Ir mirusi Helēnas māte Eleonora, visai savdabīga sieviete (Ikstenas proza vispār ir dažādu un reizēm pavisam nenosakāmas sugas īpatņu herbārijs), kas uz savām bērēm jau laikus uzaicinājusi katoļu priesteri. Viņam savukārt jāsameklē septiņi Eleonoras dzīvē svarīgi ļauži, kuriem katram pie kapa jānolasa kāds psalms. Eleonora tiek laimīgi nobērēta, bet naktī pēc bērēm šie septiņi cilvēki stāsta savas atmiņas par viņu. Tas arī faktiski ir viss, kas notiek romānā aprakstītās vienas diennakts laikā, – un varētu teikt, ka „nekas sevišķs”, ja vien nebūtu palicis nepasacīts pats svarīgākais. Proti, tas īsti netveramais iespaids, kāds paliek pēc saskarsmes ar Ikstenas prozas pasauli.

Zināmā mērā Dzīves svinēšana ir likumsakarīgs turpinājums autores īsprozai. Romānā jūtama tā pati mazliet dekadentiski izsmalcinātā, mazliet manierīgā estetizācija, kas spilgti izpaužas viņas stāstos un kas liekas tuvu radniecīga Ērika Ādamsona un Mirdzas Bendrupes pirmskara prozai – arī Ikstena izmanto vispēdīgo sīkumu un pievērš milzīgu uzmanību it kā otršķirīgām niansēm, lai izveidotu kādu savdabīgu ornamentu. Tostarp, piemēram, personu vārdiem, kuri, kā uzskata Helēna, kopā salikti, „izklausās pēc spoku brālības” – Jonatans Sīmanis, Bita-Bita, Sofija Asara, Kirils Pelns, Konrāds Ķeizars, Emma Virgo, Uga Todhauzens. Vai – darbības vides aprakstiem, kam allaž piemīt it kā nostalģiska pievilcība – kā vecām, pabalējušām fotogrāfijām. Tāpat Ikstena no sākta gala ir iecienījusi sapņus un stāstus (t.i., viņas stāstos nemitīgi tiek sapņoti sapņi un stāstīti stāsti). Dzīves svinēšanā šī nosliece ir gluži vai hipertrofēta: romāns sākas ar sapņa aprakstu – un ar to pašu sapni arī beidzas, atšķirīga ir tikai viena frāze. Ļoti izteiksmīgs žests: tas, ko mēs dēvējam par realitāti, izrādās tikai necils starpposms starp diviem sapņiem. Jo – šis sapnis patiesi ir ievērības cienīgs un pelnījis augstu vietu pasaules literāro sapņu panteonā: it kā teiksma par grēku plūdiem, it kā – par pasaules radīšanu, bet šīs norises sen jau aizmirsušās un pārvērtušās tekstā, kas vairāk atgādina buramvārdus. Bet buršanās, protams, tā pati pasaules radīšana vien ir. Šajos buramvārdos cita starpā atrodama arī mīklainā frāze „Kas mirst, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst”, kas kaut kādā neizprotamā veidā izrādās iemitusi pašos romāna pamatos. Ja patīk – Dzīves svinēšanu var uzskatīt par tās komentāru: par dzīvošanu pēc miršanas, par miršanu dzīvojot, par dzīves svinēšanu nāves paspārnē. Kaut gan – izfiltrēt racionālus slēdzienus no Ikstenas darbiem ir pagalam nepateicīga (un droši vien arī nevajadzīga) nodarbošanās.

Pavisam negaidīta – vismaz, ja salīdzina ar Ikstenas iepriekšējiem darbiem, – ir katoļu lūgšanu un psalmu klātbūtne, sevišķi romāna pirmajā daļā. Taču varbūt arī tā ir gluži likumsakarīga, jo katoļu baznīca ir izstrādājusi ārkārtīgi precīzu un visiem laikmetiem noderīgu pastāvēšanas modeli. Ikstenu allaž ir valdzinājušas labdabīgi konservatīvas un laikus sasaistošas būšanas („…pret katoļticību man ir apslēptas simpātijas. Ja reiz ticība, tad lai tā ir konservatīva. Kad lasi lūgšanu tekstus, sajūta tāda, it kā tu skatītos naivistu gleznas,” autore stāsta intervijā, un šo sajūtu viņai veiksmīgi izdevies projicēt tekstā). Katoliskais kods ir tik ietilpīgs un daudz izsakošs, ka iederīgs pat Dzīves svinēšanā, kurai ar ticības lietām nav ne mazākā sakara. Turklāt autore šos tekstus dažbrīd gluži nešķīstā, dažbrīd grūti atšifrējamā manierē stipri pārfrāzējusi, kopumā veidojot patiesi iespaidīgas dekorācijas – un nudien nav skaidrs, kādus pārsteidzošus secinājumus no tām izvedinātu labs katoļu lūgšanu un rituālu zinātājs, jo attiecības starp kanoniskajiem tekstiem un autores versijām veidojas ļoti saspīlētas.

Un tātad – septiņi pagātnes rēgi, kopā sanākuši, pēc Eleonoras nāves svin viņas dzīvi, stāstīdami stāstus, kuros savukārt protams, tiek sapņoti sapņi (Ikstenas prozā atšķirība starp sapni un realitāti gan ir visai nosacīta). Stāsti piederīgi visdažādākajiem žanriem. Ir romantiskas mīlas stāsts, ir klasiskas dzīres mēra laikā, ir mazliet neprātīgs stāsts, ir traģisks stāsts – un, galu galā, visu vainago Kirila Pelna grēksūdze, kurā atrodamas romāna iespaidīgākās lappuses. Cik noprotams, Eleonora patiesi piepratusi augsto dzīves svinēšanas mākslu. Kaut gan – rodas iespaids, ka viņa nebūt nav romāna centrālā persona, varbūt vienīgi iemesls, kālab tapusi Dzīves svinēšana. „Nekad neizvēlies šo pasauli, ja nezini par citām”, romānā lasāmi vārdi, kas aizdomīgi atgādina citātu (līdzīgi kā daudzas citas detaļas), tikai grūti pateikt, no kurienes un kāda laikmeta. Varbūt arī šo izteikumu var uzskatīt par romāna vadmotīvu: radīt priekšstatu par, neteiksim, citām pasaulēm, bet atšķirīgu pieredzi vai atšķirīgu pasaules skatījumu.

Jānis Rokpelnis uz Dzīves svinēšanas ceturtā vāka raksta, ka romāns ir „spožākais darbs pēdējo gadu latviešu prozā”. Lai lasītāju nemulsina šī tik tipiski reklāmiskā klišeja. Noras Ikstenas proza var patikt un var nepatikt, tā var izraisīt sajūsmu un ar savu noturīgo citādību var izraisīt arī alerģisku reakciju, taču viena lieta ir skaidra: romāns, grozi kā gribi, spīd no – un uz – visām pusēm.

Diena, 05.11.1998

__________________________________

Vēl par Noru Ikstenu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s