Literatūras gada balva 2011. Finālisti. Nora Ikstena: „Stāsts par skolotāju un skolnieci”

Literatūras gada balvai prozā nominēta Noras Ikstenas grāmata Vīrs zilajā lietusmētelītī. Grāmatā uzmanības centrā ir autores ilggadīgās attiecības ar Dzintaru Sodumu, taču tā nebūt nav nedz Soduma biogrāfija, nedz atmiņu stāsts, nedz dokumentāls vēstījums, kaut gan tajā klātesoša gan biogrāfija, gan autores atmiņas, gan dokumetālais pamats. Būtībā autore šīs divu dažādu paaudžu un pasauļu rakstnieku attiecības paceļ pavisam citā līmenī – turpat, kur mīt Homēra varoņi, no kuriem inspirējās Džoiss, kuru latviskoja Sodums.

Guntis Berelis. Visas tavas grāmatas ir ļoti personiskas – ne tikai tāpēc, ka autors vispār nav spējīgs rakstīt bezpersoniski, bet arī tāpēc, ka autobiogrāfiskas detaļas klātesošas pat tajos darbos, kas lasītājam, iespējams, liekas pilnībā izdomāti. Tomēr Vīrs zilajā lietusmētelītī, pieļauju, ir tava vispersoniskākā grāmata. Kāds bija tās tapšanas „autobiogrāfiskais fons”, kas beigu galā tevi aizvedināja līdz Vīram zilajā lietusmētelītī?

Nora Ikstena. Viss sākās 1994. vai 1995. gadā. Strādāju Karogā apskata nodaļā, žurnāls veica trimdas literātu aptauju, un šajā sakarā aizsūtīju Dzintaram Sodumam tādu visai formālu anketu. Sodums atsaucās uz anketu, bet sev raksturīgajā manierē – uz jautājumiem bija atbildējis diezgan strupi Taču klāt bija pievienota pamatīga vēstule. Tobrīd Karogā jau bija publicēti mani pirmie divi stāsti, un Sodums šos stāstus vēstulē bija rūpīgi izanalizējis. Iedomājies, man taču bija tikai kādi 24 gadi – iesācēja, meitene ar bizi, sarakstījusi pirmos stāstiņus, un te pēkšņi – Soduma vērtējums, kritika, analīze, tāpēc vēstule mani, protams, stipri satricināja. Varbūt par pašu Sodumu man tobrīd vēl nebija īstas nojausmas, pārāk maz biju lasījusi, toties milzīga interese bija par viņa tulkoto Ulisu. Vēl mācīdamies augstskolā, gāju uz Misiņiem, lasīju specfondā Ulisu, pat kaut ko izrakstīju. Grūti pateikt, kāpēc, bet tā grāmata vai, pareizāk sakot, Soduma tulkojums mani bija ļoti aizķēris. Izlasīju vēstuli – un pēc tam mēnešus divus domāju, ko lai raksta pretī. Beigās tomēr saņēmos, uzrakstīju atbildi – un tā šis stāsts sākās.

G. B. Kāpēc sarakste sākās – tas it kā būtu viegli saprotams. Bet kāpēc tā nepārtrūka, gluži pretēji – izvērtās par epistolāro romānu vairāku gadu ilgumā? Kas bija tas faktors, kas jūs sapina kopā? Tu taču biji pat ne vienkārši jauna rakstniece, bet galīga iesācēja, turpretī Sodums – ļoti padzīvojis rakstnieks ar milzīgu dzīves un literāro pieredzi. Divas pilnībā atšķirīgas personības, divas pasaules, nemaz nerunājot par pieredzes un interešu atšķirībām.

N. I. Atceries, kas notika deviņdesmito gadu pirmajā pusē – veidojās mūsu rakstnieku paaudze, gaisā lidinājās visādas cerības, iznāca pirmās grāmatas, sākās Prozas lasījumi. Dzintars varbūt dzīvoja, lielā mērā noslēdzies no pasaules, taču viņš nebija noslēdzies garīgi, viņš ar milzīgu interesi sekoja līdzi visam, kas notika latviešu literatūrā. Jau vēlāk Dzintars izteicās, ka mūsu paaudzē pamanījis kaut ko pilnīgi atšķirīgu no pārējās latviešu literatūras. It kā mēs būtu izdarījuši tādu kā izrāvienu, kaut arī par daudz ko viņš izteicās ļoti kritiski. Par visu, kas tolaik notika, viņš rakstīja vēstulēs – tādus kā pārspriedumus, tādu kā analīzi, lāgiem izrunājās kā vecs rūgumpods, citkārt paslavēja, reizēm izteicās nesaprotami, reizēm aizvainojoši, bet tas viss man bija ārkārtīgi interesanti. Saproti, tas bija skatījums patiešām no citas pasaules, no pilnīgi cita skatpunkta. Sodums redzēja to, ko mēs nebijām spējīgi ieraudzīt. Droši vien arī viņam bija interesanti, ka es runāju pretī tikpat atklāti un asi, varbūt zināmā mērā naivi un plaši atvērtām acīm… Tas viss notika kaut kā pats no sevis, pilnīgi spontāni un nesafrizēti, bet tai pašā laikā cilvēciski silti, neraugoties, ka kritika no Soduma puses nāca ļoti skarba. Bet, runājot par mani, – arī to viņš stāstīja jau krietni vēlāk –, Dzintars esot ieraudzījis manī potenciālu stāstnieci, tādu kā intuitīvu, dabas dotu talantu – un viņam interesējis, kā tas varētu attīstīties tālāk. Varbūt tas skanēs banāli, bet, pieļauju, kaut kādu lomu te nospēlēja arī Džoisa tēma, kas Dzintara dzīvē bija ārkārtīgi svarīga. Tā nebija nejaušība, ka Sodums par dzīvesvietu ASV izvēlējās vietu, kas saucas Itaka. Un tad pēkšņi uzrodas meitiņa no dzimtenes, uz kuru Dzintars skatījās tāpat kā Džoiss uz Īriju, meitiņai vārds izrādās Nora – varbūt Dzintars to pieņēma kā spēles turpinājumu.

Vēl jau bija arī tas, ka es vienkārši nespēju saprast: kā tas var būt, ka par tāda mēroga rakstnieku Latvijā nekas nav zināms? Eglītis, Janovskis, Klīdzējs – jā, viņus deviņdesmito gadu pirmajā pusē publicēja daudz, par viņiem rakstīja, bet par tādu vārda meistaru, kāds bija Sodums, – gandrīz nekā. Labi, izdeva Savai valstij audzināts, bet tas arī bija viss. Tad mēs ar Maimu Grīnbergu gājām un mēģinājām pārliecināt Pēteri Jankavu no Atēnas par Soduma Rakstu izdošanu. Lielo pavērsienu iezīmēja arī tas, ka turpmāko gadu laikā es vairākkārt pabiju Amerikā un iepazinos ar Sodumu personiski. Jau vēstulēs mēs izrunājām ne tikai literatūru, bet arī visādus dzīves notikumus un noslēpumus. Kaut kādā mērā es pat biju pieņēmusi, ka Sodums ir klasiķis, es – iesācēja, mēs tā arī paliksim vēstuļu draugi, jo nekādu personisko attiecību tur nav un nemaz nevar būt. Iespējams, tā pat ir labāk – noraudzīties vienam uz otru pa gabalu, lai visādas sadzīviskas detaļas netraucē kopskatu. Bet, kad aizbraucu uz Itaku, iegāju viņa istabā – un man likās, ka visu mūžu esmu pazinusi Sodumu, Dzintaram – ka viņš pazinis mani. Es jau teicu – tas viss notika pats no sevis. It kā viss jau kaut kur būtu uzrakstīts, un mēs tikai sekotu šim stāstam.

Katra tikšanās un katra šķiršanās bija kā pēdējo reizi – mēs taču nevarējām zināt, vai kādreiz vēl izdosies satikties. Ļoti labi atceros pēdējo reizi, kad aizbraucu uz Ameriku, – un ieraudzīju, cik ļoti viņš kļuvis nevarīgs, vairs pat nespēj nokāpt lejā pa trepēm. Tālāk bija divas iespējas – vai nu Dzintars nonāks veco ļaužu pansionātā, vai arī viņam jāsaņemas un jāiztur pārcelšanās uz Latviju. Man šķiet, no Dzintara puses tur pat varēja būt ļoti racionāli apsvērumi, jo viņš noteikti gribēja pabeigt Viņpusi, bet labi saprata, ka veco ļaužu pansionātā tas nebūs iespējams. Saprata arī to, ka, paliekot Amerikā, viņa arhīvs būs pagalam – to vienkārši sagriezīs makulatūrā. Šāds gals piemeklēja daudzu trimdas latviešu arhīvus, Amerikā tie nevienam nebija vajadzīgi. Tas arī deva viņam spēkus pieņemt lēmumu pārcelties uz Latviju. Vispār jau tas bija diezgan traks gājiens, jo nācās pārvest arī Dzintara grāmatas un manuskriptus.

G. B. Sodums pats izteicās, ka šie divi pēdējie gadi Latvijā bijuši laimīgākie viņa mūžā.

N. I. Domāju, ka tā tiešām bija. Dzintars pieredzēja to, kas nebija lemts viņa dievinātajam Džoisam – viņš atgriezās dzimtenē, ieraudzīja realitāti, satikās ar cilvēkiem, aizbrauca uz saviem Sodumiem, Ikšķilē viņam bija dārzs un sava istaba. Un vēl Gundega Blumberga, kura palīdzēja Dzintaram darbā pie Viņpuses. Ja iedomājas, cik ārkārtīgi pieticīgi viņš dzīvoja visu mūžu, par rakstniecību un tulkošanu neko nesaņemdams, būtībā visu sevi veltot latviešu valodai, tad dzīves noslēgums Dzintaram patiešām nāca kā balva.

G. B. Viena lieta – tavas ļoti personiskās un tuvās attiecības ar Sodumu. Bet kurā brīdī tās sāka pārvērsties literatūrā? Kad un kādā veidā realitāte pārtapa stāstā?

N. I. Arī tas notika ļoti dabiski un it kā pats no sevis. Dzintars gribēja, lai es sakārtoju viņa vēstuļu sējumus – kādreiz, kad man būs vairāk laika un mierīgāka dzīve. „Un grāmatu par mums arī nāksies uzrakstīt tev,” viņš teica. Pagāja divi gadi pēc Dzintara nāves, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk tas viss atgādināja neticamu pasaku – un tad es sapratu, ka man šis stāsts patiešām jāuzraksta.

G. B. Tev ir vairākas grāmatas par reālām personām – Māru Zālīti, Bruni Rubesu, Viju Vētru, Regīnu Ezeru. Tās, protams, nevar uzskatīt par tradicionālām biogrāfijām, īpaši Esamību ar Regīnu ne. Taču Vīrs zilajā lietusmētelītī šai ziņā atšķiras pat no Esamības ar Regīnu. Soduma vārds pat nav pieminēts – gluži tāpat kā Ikstena, tomēr tā ir grāmata gan par Sodumu, gan par Ikstenu. Liekas, tieši tas mani visvairāk aizķēra – no vienas puses, tas ir absolūti personisks un intīms stāstījums, domāju, nevienā grāmatā tu neesi tik ļoti atklājusi pati sevi, no otras – gluži tāpat nevienā grāmatā tu neesi nevienam no aprakstāmajiem cilvēkiem tik cieši pietuvojusies kā Sodumam.

N. I. Tā nav Soduma biogrāfija! Tas ir stāsts par skolotāju un skolnieci. Stāsta pamatā, protams, ir mana personiskā pieredze, arī Soduma biogrāfijas fakti, bet kaut kādā mērā šis stāsts par skolotāju un skolnieci ir universāls. Man patiešām interesanti zināt, kā to uztvers, ko tajā ieraudzīs cittautu lasītāji, kuriem Soduma un Ikstenas vārdi, visticamāk, neko neizsaka. Tas ir jautājums par formu – man katrā grāmatā patīk meklēt kādu interesantu formu. Protams, es varēju uzrakstīt arī atmiņu grāmatu, varēju arī mēģināt sarakstīt Soduma biogrāfiju – bet es izvēlējos šo ceļu…

G. B. Pilnīgi reālo notikumu un faktu karkasu pacelt mīta līmenī?

N. I. Īstenībā visi tie apraksti, arī Tebes pēdējās dienas un aiziešana – tas viss ir absolūti reāls. Taisnību sakot, man bija ļoti viegli uzrakstīt šo grāmatu – man bija bagātais faktu materiāls, zināju, kā Dzintars bija strādājis, vēlreiz lasīju Ulisa tulkojumu, un tas atkal kļuva par fantastisku pārdzīvojumu. Es zināju, ka tas būs vēstuļu romāns, galvenie varoņi būs Tebe un Meitiņa. Saproti, vispirmām kārtām tas ir ārkārtīgi cilvēcisks stāsts, tieši mūsu cilvēciski tuvās attiecības stāstu padarīja tik īpašu – un tikai pēc tam nāk šis sižets, vecais raktstnieks un jaunā Meitiņa. Ja Dzintars būtu bijis tikai tāds kā guru, kurš sastāda man vajadzīgo grāmatu sarakstu, – diez vai kas sanāktu, bet mēs bijām pārkāpuši robežas, kādas ir attiecībās starp skolotāju un skolnieci. Es taču divus gadus biju viņa kopēja, praktisko lietu kārtotāja – un tas viss saslēdzās kopā.

Mūsu kopīgais laiks – tagad tas diendienā atgriežas pie manis citos notikumos. Eju pie lasītājiem, eju pie studentiem, stāstu, lasu priekšā Virtuves piezīmes – un, saproti, tas loks nav noslēdzies ar Dzintara nāvi, Dzintars kā rakstnieks sāk palikt aizvien vairāk klātesošs mūsu pasaulē, pat vairāk nekā tad, kad viņš bija dzīvs. It kā viņa spožais un skaidrais prāts nekur nebūtu pazudis – mūža beigās Dzintara ķermenis pilnīgi atteicās kalpot, bet prāts palika skaidrs līdz beidzamajam mirklim – un joprojām viņš ir klātesošs, tikpat ass un skaidrs.

G. B. Zinu, ka tavas attiecības ar Sodumu un viņa tulkoto Ulisu nebūt nebeidzās ar Soduma nāvi un grāmatu Vīrs zilajā lietusmētelītī.

N. I. Šogad beidzot iznāks Uliss tādā skatā, kādā to vēlējās redzēt Dzintars. Otra lieta – patlaban gatavoju izstādi Latviešu Uliss. To atklās 16. jūnijā, kas ir starptautiskā Leopolda Blūma diena, turklāt maijā Dzintaram paliek deviņdesmit gadu. Ekspozīcija atradīsies Rīgas Pirmās ģimnāzijas pagrabā, muzeja telpās, jo Dzintars ir beidzis Pirmo ģimnāziju. Izstādē būs iekārtota tāda kā Dzintara darbistaba – ar visiem viņa materiāliem, kuri krājās, tulkojot Ulisu, Dzintara mapes ar pierakstiem un avīžu izgriezumiem, gadu gaitā savāktā literatūra par Džoisu, dažādi Ulisa un Dubliniešu izdevumi. Varēs redzēt, kā Dzintars gājis šo Ulisa latviskošanas ceļu, kāpēc viņš bija tik apsēsts, kā reāli strādājis pie tulkojuma, kādas grāmatas lasījis, kā cīnījies ar Džoisa tekstu.

G. B. Visubeidzot – bez Latviešu Ulisa tev top arī nākamā grāmata?

N. I. Pamazām rakstu grāmatu par Gruziju, Dievmātes draudzene. Ar Gruziju pirmoreiz saskāros tikai 38 gadu vecumā, un tā man izrādījās pilnīgi jauna un nepazīstama pasaule – un man gribētos izstāstīt šo „pasaules atklāšanas” pārdzīvojumu.’

_________________________________________

Vēl par Noru Ikstenu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s