Nora Ikstena “Vīrs zilajā lietusmētelītī”

„Dzīvot valodā”

Nora Ikstena. Vīrs zilajā lietusmētelītī. R., Dienas Grāmata. 2011. 167 lpp

Nora Ikstena Vīrs zilajā lietusmētelī Nora Ikstena ne pirmo reizi ķērusies pie darba, kurus nosacīti varētu dēvēt par biogrāfisku – atcerēsimies grāmatas Brunis Rubess: Brīnumainā kārtā (1999), Vija Vētra: Deja un dvēsele (2001), Māra Zālīte: Zīdtārpiņu musināšana (2003), Esamība ar Regīnu (2007), tāpat arī kopdarbībā ar Imantu Ziedoni tapušo Nenoteikto biju (2006). Vēlreiz uzsvēršu – šīs grāmatas par biogrāfiskām varētu dēvēt vien nosacīti. Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Turpretī Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas īpaši labi jūtams grāmatās par Ezeru, Ziedoni un nu arī Vīrā zilajā lietusmētelītī.

Vīrs zilajā lietusmētelītī ir Dzintars Sodums, kurš grāmatā maskējas ar vārdu Tebe (centrālā persona Soduma autobiogrāfiskajos darbos) un ar kuru jaunā rakstniece Meitiņa (Ikstenas vārds grāmatā nav pieminēts) epistolārā veidā sapazinās jau deviņdesmito gadu vidū. Sekoja sarakste vairāku gadu ilgumā, iepazīšanās klātienē, līdz beidzot Ikstena Sodumu atgādāja uz Latviju, izmitināja pie sevis, un dzīves divus pēdējos gadus, kurus viņš pats raksturoja kā laimīgākos savā mūžā, Sodums pavadīja dzimtenē.

Jautājumu varētu formulēt apmēram šādi: ja mēs no, piemēram, Esamības ar Regīnu, Nenoteiktās bijas vai Vīra zilajā lietusmētelītī svītrojam faktu, ka šo darbu uzmanības centrā ir labi pazīstamas un kultūrā pamatīgu grāvi iegrauzušas personības, vai no šīm grāmatām kaut kas paliek pāri? Citiem vārdiem un mazliet vienkāršojot – vai Vīrs zilajā lietusmētelītī varētu piesaistīt arī lasītāju, kuram nav nedz jausmas, nedz intereses par Sodumu un Ikstenu? Manuprāt, tikai no šāda skatpunkta vērts vērtēt tekstus, kas tiek krāmēti biogrāfiskās literatūras plauktiņā. Paplašinātam Curriculum Vitae, visviens, cik bagātīga un kruzuļaina ir tekstuālā mērce, ar literatūru stipri attāls sakars – tikpat labi varētu izlīdzēties ar faktu un notikumu tabulu, nemaz nerunājot par to, ka visai brīva faktu interpretācija ir ārkārtīgi gaistoša padarīšana, kurai ar realitātes jēdzienu diezgan pastarpinātas attiecības. Biogrāfijas objekts, protams, nekur aizbēgt nevar un ir nemitīgi klātesošs, taču lasītājam daudz tuvāk atrodas biogrāfijas autors ar visiem saviem talantiem, deformēto un varbūt galīgi greizo skatījumu, pārliecību, nesapratni, vājībām utt. Vārdsakot, Ikstena blefo, ja stāsta, ka raksta grāmatu par Ezeru vai Sodumu – īstenībā viņa raksta grāmatas tikai un vienīgi par sevi, bet kārtējais apceramais autors ir tikai iemesls, lai grāmata taptu.

Tātad – Tebe un Meitiņa. Īstenībā stāsti ir vairāki. Visupirms – par jaunu rakstnieci, precīzāk, par to, kā jauna rakstniece apjēdz, kas ir literatūra. Tālāk – par ļoti vecu rakstnieku. Lai arī grāmatā dramatiskie un traģiskie akcenti izvietoti visai skopi un it kā slāpēti, tas ir diezgan šaušalīgs stāsts – par atsacīšanos no pasaules, askēzi, apmātību vai muļķību, kā nu kurais to traktēs. Tebe, iespējams, nevar mēroties ar citiem rakstniekiem nedz publicēto grāmatu skaita, nedz slavas ziņā, taču retais par latviešu valodu un literatūru ir domājis tik ilglaicīgi un ar tādu intensitāti un saspringumu kā viņš, tak gala iznākums nav no gaišākajiem – izrādās, nevienam nav vajadzīgas nedz Tebes grāmatas, nedz pārdomu pieraksti, nedz viņš pats, ja nu vienīgi Meitiņai (nevarīgā Tebes vientulības bildes ir tiešām satriecošas). Tebe gadu desmitiem tiecies „dzīvot valodā, ne priekšstatos vai pieņēmumos par to,” kamēr šāda „dzīvošana valodā” jau pati par sevi iegūst par milzīgu vērtību, bet esamība „ārpus valodas”, kā retoriski jautā Meitiņa, – „Kā tas ir visu laiku darīt to, ko apkārtne nesaprot?”

Trešais stāsts ir pats svarīgākais, sarežģītākais un daudzslāņainākais – par nejaušību virteni, kas viņus saved kopā, pareizāk sakot, par to, ka šīs nejaušības nemaz nav nejaušas. Māksla sākas tajā mirklī, kad lasītājs notic, ka nejaušais ir likumsakarīgs. Šajā stāstā Tebe zaudē Soduma aprises, tāpat arī Meitiņa atdalās no Ikstenas, bet abi kopā iemīt kaut kādās, grūti pateikt, ēteriskās, mitoloģiskās, literārās, metaforiskās vai sazin vēl kādās sfērās. Būtībā tā ir grāmatas centrālā ass, kurai pakļauts vispēdīgais sīkums. Te ir Tebes vēstules ar Soduma tekstiem raksturīgajiem asociatīvajiem domas pārlēcieniem (starp diviem teikumiem nepārkāpjama plaisa, bet kāpēc šķiet, ka starp tiem tomēr uzslējies lai arī caurspīdīgs un neredzams, tomēr itin drošs tilts?), ir piezīmju lapiņas ar refleksijām par literatūru un valodu, ir citāti no Tebes tulkojumiem. Starp citu, lāgiem teksti, kuros apcerēta Meitiņas esamība, rakstīti ja ne gluži Tebes stilistikā, tad vismaz uzkrītoši bieži pazibinās Tebem raksturīgie vārdi. Tāpat nav nejaušība, ka mazie teksta fragmenti vismaz grāmatas pirmajā pusē samētāti šķietami haotiski, nerūpējoties nedz par notikumu loģisko secību, nedz par Tebes/Soduma esamības reālo hronoloģiju – līdzīgi kā atmiņas vai pārdomas ir haotiskas un bez piesaistes konkrētiem vietas un laika punktiem. Ir svarīgākas lietas, kam piesaistīties. Tostarp – šīs mitoloģiskās sfēras, kuras sen kopš apdzīvo Homērs, Uliss, Džoiss un kurās autori un viņu darbu personāži ir līdzvērtīgas un vienlīdz izdomātas/reālas būtnes. Tieši tam kalpo daudzkāršie konteksti, kas lāgiem jūtami fonā, lāgiem pietuvinās tik cieši klāt, ka tieši iejaucas sižetā. Vispirmām kārtām, protams, Uliss, kas mīklainā veidā nemitīgi trāpās ceļā ij Tebem (viņš ne tikai tulko Džoisa Ulisu, bet ASV ilgus gadus dzīvo vietā, kas saucas Itaka), ij Meitiņai (nejauši sastaptais austrietis Stefans, kurš ne tuvu nav Dedals, bet ar kuru saveidojas saruna par Tebi; arī – efektīgā epizode par – atkal – nejaušo tikšanos Dublinā), bet tāpat vēl citi kultūrslāņi, kas nāk no grāmatām, kuras tulko vai lasa Tebe un cieši viņam pa pēdām arī Meitiņa. Tebem ne tuvu nav jāmirst, lai arī viņš pārtaptu mitoloģiskā tēlā, vajag pavisam maz – gadu desmitiem „dzīvot valodā”. Bet, lai realitāte zaudētu ikdienas aprises un pārvērstos mītā, kas savukārt spējīgs pārtapināt realitāti, nepieciešama vēl viena sastāvdaļa – kādam mīts jāizstāsta. Vīrā zilajā lietusmētelītī tas nu būtu izdarīts.

Diena, 10.06.2011

__________________________________

Vēl par Noru Ikstenu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s