"…dzīve ir dzīve ir dzīve…"

Nora Ikstena. Jaunavas mācība. Atēna, 2001

image

Iepriekšējais Noras Ikstenas romāns Dzīves svinēšana iznāca jau vairāk nekā pirms diviem gadiem. Nu – romāns Jaunavas mācība. Visupirms lasītāju droši vien interesēs tas, vai – un cik lielā mērā – autore kļuvusi citāda. Šepat degungalā atliku likām piemēru, kā rakstītājs, ar pirmajiem darbiem veiksmīgi iegrauzis pamatīgu reni literārās pasaules reljefā, gadu gadiem aiz inerces šļūc pa to uz priekšu, nekādi netikdams vairs laukā. Uzreiz jāsaka, ka Jaunavas mācība ir jūtami atšķirīga no Dzīves svinēšanas – un pirmkārt jau ar to, ka autore kļuvusi krietni skarbāka, tiešāka un varbūt arī agresīvāka. Mazumā gājusi barokālā izšķērdība (šis process jau bija jūtams, salīdzinot Dzīves svinēšanu ar Ikstenas īsprozu). Pareizāk sakot, metaforiskās mežģīnes joprojām palikušas, taču tās tapušas funkcionālākas. Tas arī gluži likumsakarīgi, jo Ikstenas apburoši pašmērķīgajām metaforām jēga vien tad, ja tās pastāv vienā eksemplārā – kā paraugi, ar kuriem autore definē savu rakstību.

Ja pēc romāna izlasīšanas izdodas no tekstuālajiem krustu šķērsu krāvumiem izfiltrēt sižetu, tad tas izrādās šimbrīžam bezmaz klasisks: XX gadsimts tiek projicēts vienas dzimtas triju paaudžu sieviešu (Ārija – Astrīda – Asnāte) esamībā. Pie gadsimta gala Asnāte, kaut kādu pašas īsti neapjaustu impulsu vadīta (Ņujorkā viņai šķiet, ka my soul, it’s going away – “mana dvēsele atstāj mani”), dodas uz tālu lauku nostūri, uz pamestajām Draudavu mājām – vietu, no kuras cēlusies viņas dzimta: “Rēnā tumsā, pasaules nostūrī Asnātes dvēsele tiek pie īstenības. (..) Mācīsies boksterēt. No instinktu zilbēm mācīsies salikt jūtu vārdus, veidot prāta teikumus, lai runātu pieredzes valodā.” Tā tad arī ir virsrakstā piesauktā jaunavas mācība. Pa vidam Asnātes pāris dienās pieredzētajam un atcerētajam – Ārijas un Astrīdas esamība. Aizgājušās paaudzes nav mirušas – tās allaž klātesošas. Romānā vairākkārt akcentēta doma par to, ka Asnāte aiz sevis jūt “īstenības rindu” – un tikai šās rindas kontekstā arī viņa sevi izjūt piederīgu īstenībai. Turklāt šo trīs sieviešu biogrāfijas netiek tradicionālajā manierē sīki un smalki izklāstītas. Tie ir savdabīgi “eksistenciāli koncentrāti”: īsas epizodes, kurās esamība it kā ir sarāvusies bezgalīgi mazā punktā un piepeši eksplodē, šķaidot uz visām pusēm apgaismības mirkļus. Un te nu autore var likt galdā savus trumpjus – visu to pieredzi, kas apgūta īsprozā un Dzīves svinēšanā. Ir efektīgi groteskas bildes – piemēram, ieskats trīsdesmito gadu glumajā sabiedrības krējumā, kurā maļās arī kāds reti biezs kunkulis, pārdabiski resnais advokāts Lamsters – viņš vai visu dzīvi aizvada krēslā, kurā izgriezts caurums podam. Ir Ikstenas prozai tik raksturīgie kolorītie tipāži, kas ar savu klātesamību vien tekstā paver spraudziņas uz bezgalību – teiksim, anatomikuma sargs Abakuks. Turpat blakus – miermīlīgi liriskas, lāgiem meditatīvi neskaidras ainas, tostarp hipodroms, ap kuru grūti formulējamu iemeslu dēļ (nemitīgā kustība pa apli? azartiskās spēles dominante?) centrējas darbība. Ir tikpat raksturīgās vīzijas un sapņi. Ir Ņujorkas pieredzējumu atspulgi Asnātes apziņā, ir teksta fragmenti, kas eleganti iezīmē visa esoša vienlaicīgumu, ir gluži reālistiskas ainas, kas metaforiskajā ietvarā iegūst sevišķu spēku, ir bez sava gala visa kā cita – apjoma ziņā mazais romāns izrādās apbrīnojami ietilpīgs.

Virtuozi izstrādātā Jaunavas mācība izraisa tikai vienu kritisku iebildumu – un tas pats lielā mērā subjektīvs. Kad nu Asnāte ir savu mācību izgājusi, romāna nobeigumā lasāms poētisks komentārs uz vāka aplūkojamajai Žorža un Etjēna de Latūru gleznai Jaunavas mācība komplektā ar eksistenciālu aforismu virkni. Īstenībā arī aforismiem nav ne vainas, taču tie pārmēru sastrupina romānu, radot iespaidu, it kā esamība būtu reducējama uz dažām prātulām. “Atvērtajam” romānam tiek pielikts pārmēru trekns un acīs krītošs punkts.

Savulaik Ģertrūde Staina teica savus hrestomātiskos vārdus par to, ka “roze ir roze ir roze”. Roze ir roze – un no citas puses viņai klāt netiksi, tās galvenā funkcija un īpašība ir būt rozei. Ikstena savā tekstā vienubrīd pārfrāzē: “dzīve ir dzīve ir dzīve”. Teikums tik neuzkrītoši nomaskējies tekstā un liekas tik pašsaprotams, ka grūti pamanāms, bet, šķiet, tas ir viens no romāna smaguma centriem. Lielākais paradokss ir tas, ka šī nepretenciozā roze, kas ir “tikai roze” un kuras funkcija ir būt par rozi, jau no sākta gala inspirējusi poētu paaudzes. Gluži tāpat – vienlīdz nepretenciozā dzīve, kas ir tikai tāda, kāda tā nu ir, un tomēr romānisti turpina tajā saredzēt neizdibināmus dziļumus. Jaunavas mācībai vispār raksturīga nosliece uz šādu pašsaprotamu jēdzienu reabilitāciju, ko tie jau sen pelnījuši. Kurš daudzmaz nopietns rakstnieks mūslaikos bez šausmu trīsām vairs atļausies lietot, teiksim, mīlestības jēdzienu? Runa nav par to, ka nez kur būtu pačibējusi mīlestība, bet gan par to, ka pliekano ziņģētāju armādas pārtapinājušas to popkornam līdzīgā substancē, no kā pat pamatīgi rūdītam organismam sametas šķērmi ap dūšu. Ikstena atradusi vienkāršu un elegantu izeju. Šie pašsaprotamie un tomēr tik ļoti svarīgie eksistenciālie jēdzieni tiek nosaukti lībiešu valodā (atcerēsimies, ka Dzīves svinēšanā līdzīga funkcija bija uzticēta mazliet ķecerīgi deformētiem katoļu psalmiem) – romāns pat sākas ar maģiski trīskāršotu vārdu “ārmaztōks” (lībiski – mīlestība). Arī tālāk lībiski pazib pavisam vienkāršas būšanas: “radīšana”, “tavs prāts lai notiek”, “ardievu”, “es vēl esmu dzīvs”, “man ir bail”, “mana dzīve ir ļoti skaista” un tamlīdzīgi. Turklāt lībiešu valoda nebūt neparādās kā etnogrāfiski dekoratīvs suvenīrs (Ikstenai parasti piemīt nosliece pārspīlēt ar dekorācijām, taču šoreiz viņai parādījusies apbrīnojama mēra izjūta). Lībiešu valoda – tā ir mirstoša, aizmirsta, nomirdināta valodā; romānā lībiešu valoda skan putnu balsīs, sapnī, vīzijās. Tas, protams, nenozīmē, ka arī šie jēdzieni būtu mirstoši. Nāve literatūrā ir viena no spēcīgākajām metaforām; vēl jo spēcīgāka tā ir tad, ja mirst – vai arī balansē uz šķautnes starp “būt” un “nebūt” – valoda. Nāves klātbūtne dod sevišķi sparīgu impulsu valodas dzīvībai.

Taču, protams, Ikstenas romāns neaprobežojas ar šādu “valodas ekoloģiju”. Visprecīzāk Jaunavas mācības būtība izteikta pašā romānā: “Viņa gājusi mācībā. Viņa apguvusi dzīvības gramatikas formas. Laikos, personās, skaitļos, locījumos, valodās. Bet kāds vēl nelaiž viņu brīvlaikā, liek iet svētdienas skolā. Vērt vaļā biezu grāmatu, lasīt līdzību, kurā tik vienkārši apstājies laiks. Līdzība palīdz māceklei panest īstenību. Viņa ver vaļā grāmatu, īstenību atkārto līdzībā, lai šī mācība būtu pabeigta.”

Diena, 04.04.2001

__________________________________

Vēl par Noru Ikstenu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s