Nora Ikstena: ķerot putna ēnu

Noras Ikstenas daiļrades (līdz 2003. gadam) apskats

Nora Ikstena (1969) pie literatūras apvāršņiem iznira deviņdesmito gadu sākumā – visupirms ar dažiem stāstiem, tad ar nelielu vēsturisku apcerējumu Pārnākšana (1993), pēc tam stāsti saveidojās pirmajā prozas grāmatā Nieki un izpriecas (1995), kuras nosaukumā, autorei to neapzinoties, iekļāvusies maza anagrammatiska metafora. Proti, grāmatas virsraksts cēlies no krājuma divu daļu – Svēto izpriecas un Femīnie nieki – nosaukumiem. Tātad – virsraksts radies gluži pašsaprotami loģiskā veidā. Taču grāmatas nosaukuma – latviski tas ir Nieki un izpriecas – vārdu pirmie burti – N un I – ir arī autores iniciāļi. Noras Ikstenas prozas kontekstā tas šķiet visai daiļrunīgi: metaforas dzimst pašas no sevis, bez autores piekrišanas un līdzdalības. Turklāt arī grāmatas šķietami pieticīgais nosaukums īstenībā ir krietni izaicinošs: gausi top Latvijas valsts, cita pēc cita visādas krīzes, cilvēki nodarbojas ar nopietnām lietām, bet te jauna rakstniece piepeši paziņo, ka viņa, redz, nevis rūpējas par nācijas likteņiem vai citām tikpat svarīgām padarīšanām, bet pagalam banālā veidā niekojas un vēl pati priecājas par savu niekošanos. Nezinu, vai šajā žestā jāmeklē dziļa doma, ko pretstatīt citām dziļām domām, varbūt tā patiesi bija tikai banāla koķetēšana, tomēr latviešu prozā kādas absolutizētas idejas smagums pārmēru bieži bijis nevainīgajiem lasītājiem nepanesams – un tāpēc šādas kontrastējošas disonanses īpaši patīkamas.

Nieki un izpriecas, tāpat arī nākamais stāstu krājums Maldīgas romances (1997) labi iekļāvās deviņdesmito gadu latviešu jaunās prozas (Gundega Repše, Aivars Ozoliņš, Jānis Einfelds, Jānis Vēveris, Arvis Kolmanis, Pauls Bankovskis, Guntis Berelis u. c.), norisēs, kuras, ja patīk, var nokrustīt par postmodernismu, bet, ja ir īpaši izteikta alerģija pret šo jēdzienu, var – un jo sevišķi Ikstenas prozā ‑ mēģināt atrast sakarības ar 20. gadsimta 30. gadu nogales latviešu prozu, ko dažkārt mēdz dēvēt arī par ornamentālo prozu un kuru raksturoja spēles dominante, mazliet snobisks estētisms un groteskas elementi.

Ikstenas stāstu sižetus grūti – vai vispār neiespējami – pārstāstīt. Vienlīdz veiksmīgi varētu censties ķerstīt putna ēnu cerībā noķert pašu putnu. Būtībā tie nemaz nav stāsti, vismaz – ne šā jēdziena tradicionālajā izpratnē. Teksts it kā iznirst “ne no kā” un vizbiežāk arī apsīkst bezmaz “pats no sevis”; stāsta vidū bez jebkādas pārejas var sākties cits stāsts, īstenība var pāriet sapnī vai ilūzijā, precīzāk, plaisa starp īstenību un sapni ir tik maza, ka to nav pat jēgas pieminēt. Darbība noris visai nosacītā, dažbrīd gluži vai dekadentiski estetizētā, taču vienlaikus ļoti pazīstamā vidē. Universālu kategoriju un sistēmu nav, pareizāk sakot, tās savā uzmācīgajā pareizībā kļuvušas tik komiski pašpārliecinātas, ka tiek vienkārši atbīdītas malā. Lāgiem liekas, ka stāsts cēlies no vienas vienīgas prātā nejauši ienākušas frāzes vai veiksmīgi piedzimušas metaforas (vēl – no iedomas, untuma, impulsa – šeit atkal jāpiemin pirmā stāstu krājuma virsraksts, kas itin precīzi raksturo Ikstenas īsprozas poētiku ‑ vai kā tamlīdzīga tikpat garāmslīdoša un mirklīga), kas apbrīnojami organiski augusi plašumā, nemitīgi spēlēdamās ar sevi un meklēdama starp vārdiem ieslēptās jēgas. Tas gan nenozīmē, ka Ikstenas stāsti būtu izplūduši un amorfi – struktūra tiem ir, taču tā atgādina nevis regulāru kristālisku režģi vai lineāru notikumu un epizožu virknējumu, kurā katrs elements loģiski saistīts ar citiem un iederas tikai tam paredzētajā vietā, bet gan, piemēram, lietu, vēju vai ko citu tikpat mainīgu un nepārtrauktā kustībā esošu. Nekas netiek pateikts “līdz galam” (vai to vispār iespējams – un vai vajag – izdarīt?), metaforiskās mežģīnes allaž paliek nepabeigtas – Ikstena tikai aptuveni iezīmē iespējamo interpretāciju lauku, droši vien nenojauzdama, kā teksts attīstīsies tālāk lasītāja apziņā. Pasauli var radīt pat vienvienīga frāze – tā tas notiks romānā Dzīves svinēšana, kuru faktiski rada ievada teksts, kas aizdomīgi atgādina buramvārdus.

Ikstenas stāstus veido tādi kā mikrosižetiņi, no kuriem katru var izvērst līdz stāstam. Lielākoties tās ir bezjēdzīgas un bezmērķīgas – vismaz, ja palūkojamies uz tām no ikdienišķā racionālisma skatpunkta – darbības, kas paceltas miglainu metaforu līmenī. Ceļš, kas ved loģiskā, bet ne emocionālā strupceļā, jo arī putna ēnas ķerstīšana ir ļoti emocionāla nodarbošanās. Ikstenas metaforas ir skaistas un bezgrēcīgas, esamības zemāko sfēru neskartas (vēlāk romānos autore gan krietni paurķēsies arī pa esamības zemslāņiem), ja nu vienīgi tām piemīt kaut kas no vecu māju istabaugšās atrasto nelietderīgo krāmu nostalģiskās pievilcības. Ikstenas metaforas savā starpā nedz cīnās, nedz disonē – drīzāk rotaļājas cita ar citu un pašas ar sevi. Vienīgā problēma – viņas īsprozā metaforisko mežģīņu ir pārāk daudz: cilvēks, ieslēgts istabā ar tūkstoš lakstīgalām, ilgi pie skaidra prāta nepaliks (augot pieredzei, Maldīgajās romancēs un romānos autore kļūst krietni taupīgāka). Darbības laiks, vieta un vide labi raksturota stāstā Mirušo kāzas: “Bija agrs rīts tālā pasaules malā. Lieli balti vērši gulēja aplokā, brīžiem tie pacēla galvas un grūti nopūtās.” Turklāt šajā tālajā pasaules malā tiek sacerēta pasaka, kurā darbība tāpat noris “sensenos laikos kādā ļaužu un Dieva piemirstā vietā”: nosacīta pasaule, kas tiek radīta nosacītā pasaulē – divkāršs atstatinājums, būtībā tīri tehnisks, tomēr ārkārtīgi iedarbīgs paņēmiens, ko Ikstena bieži pielieto (vēl jāpiebilst, ka viens no baltajiem vēršiem gadu vēlāk iznirs romānā Dzīves svinēšana, Eleonoras stāstītajā sapnī, ko pēcāk pārstāsta Jonatans Sīmanis: šādas vairāk vai mazāk skaidri samanāmas metaforiskas stīgas vieno visus Ikstenas tekstus). Lai cik precīzi citkārt būtu iezīmēta vide, lai cik pazīstama tā dažkārt liktos, allaž fonā paliek šī rīta apskaidrība un klusums, tālā pasaules mala un sirreālie baltie vērši.

Tipisks Ikstenas darbs, visviens, stāsts vai romāns – tas ir stāsts, kurā tiek stāstīti citi stāsti un sapņoti sapņi, un no šiem sapņiem, ja kāds uzņemtos sastādīt to katalogu, veidotos fantastiska pasaule, kas pārpilna ar mistēriskos ceļojumos savāktu neiespējamu domu mežģīņu kolekcijām. Iespējams, autorē ir mirusi rūdīta narkomāne. Izstāstītu sapni viņa identificē ar stāstu stāstīšanu kā tādu, jo sapņa un stāsta pamatā būtībā ir viena un tā pati īsti nedefinējama substance. Ikstenas stāstos aprakstītās situācijas allaž ir statiskas – nav nedz piedzīvojumu, nedz pārdzīvojumu. Piemēram, Četru braucienā darbība – ja to vispār var nosaukt par darbību – noris pagalma smiltīs ieputinātā simtgadīgā laivā (aina, kas pati par sevi piedienīga augstākās raudzes sapnim), kurā iekāpj ļauži un stāsta stāstus un sapņus. Lai arī laiva paliek uz vietas, tomēr kustība notiek, bet – citā dimensijā. Brauciens smiltīs ieputinātajā laivā izvēršas par stāstu stāstīšanu: “..braukšana nenotiek nedz uz priekšu, nedz atpakaļ, ir tikai kāds punkts, kas ilgst, un no šī punkta viņi var doties visur – augšup, lejup, pa labi, pa kreisi, viņi var arī apļot ap šo punktu kā nelaimīgas vāveres ritenī. Un braukt viņi var jebkad – vakar, šodien vai rīt…” Vārdu sakot, “nekas nenotiek”, tomēr šī šķietami statiskā situācija tai pašā laikā ir nemitīgi mainīga, tāda kā miglaini plūstoša ‑ efekts, kas radniecīgs sapņa sajūtai. Četri braucēji, palikdami uz vietas, piepeši iegūst gluži vai neticamu brīvības izjūtu, ar to aplaimodami arī lasītāju. Sapnī cilvēks ir brīvs; varbūt arī stāstu stāstīšana ir šādas brīvības izpausme. Ikstena raksta, ka darbošanās ar vārdu rada “ļoti īpatnēju un netveramu sajūtu stāvokli”. Un tomēr – viņa to tiecas notvert, radīdama tieši šo netveramības efektu: putna ēna dzīvo savu dzīvi bez paša putna.

Ikstenas pirmais romāns Dzīves svinēšana (1998) lielā mērā ir viņas īsprozas likumsakarīgs turpinājums. Romānā jūtama tā pati mazliet dekadentiski izsmalcinātā, mazliet manierīgā – bet mēra robežās – estetizācija, kas tik spilgti izpaužas viņas stāstos. Ir pat skaidri samanāma analoģija ar jau pieminēto Četru braucienu, atšķirība vien tā, ka Dzīves svinēšanā ir nevis četri, bet nu jau septiņi (protams, maģisks skaitlis) stāstītāji. Ja īsi būtu jāatbild uz tradicionālo jautājumu, par ko stāstīts romānā, jāsaka – par bērēm, ar šo atbildi riskējot atbaidīt potenciālo lasītāju. Kā gan iespējams uzrakstīt veselu romānu par bērēm, turklāt tā, lai lasāmgabals nebūtu kārtējā gaudulīgā ziņģēšana vai pseidointelektuāla apnāves prātniecisko formulu atgremošana? Izrādās, ir iespējams. Tāpat Dzīves svinēšanu, iespējams, var uzlūkot kā romānu par nāvi. Ja tā – tas ir viens no iespaidīgākajiem romāniem par nāvi visā latviešu literatūras vēsturē (taisnības labad gan jāpiebilst, ka šādu romānu ir pagalam maz – un tas fakts, ka nāve latviešu literatūrā ir tik rets viesis, droši vien liecina, ka pati literatūra tik izmisīgi baidās no nāves, ka vairās to pat pieminēt).

Sižets apmēram šāds. Ir mirusi Helēnas māte Eleonora, ļoti savdabīga sieviete, kas uz savām bērēm uzaicinājusi septiņus reti kolorītus cilvēkus, no kuriem katram bijusi svarīga loma viņas dzīvē un kuriem katram pie viņas kapa jānolasa kāds psalms. Eleonora tiek laimīgi nobērēta, bet naktī pēc bērēm šie septiņi cilvēki stāsta savas atmiņas par Eleonoru, t. i., stāstu stāstīšana – tā arī ir dzīves svinēšana. Tas arī viss, kas notiek romānā aprakstītās vienas diennakts laikā, taču daudzie sapņi, stāsti par sapņiem un par Eleonoru izvērš romānu līdz patiesi milzīgiem apmēriem. Ar Eleonoru saistītajās atmiņās tiek klejots gan laikā un telpā, gan pasāktas ekspedīcijas pavisam metafiziskās tālēs.

Dzīves svinēšana sākas ar sapņa aprakstu – un ar šo pašu sapni arī beidzas, atšķirīga ir tikai viena frāze. To var uztvert arī kā ļoti izteiksmīgs žests: tas, ko mēs dēvējam par realitāti, ir tikai necils starpposms starp diviem sapņiem (turklāt tā arī netop skaidrs, vai Helēna patiesi atmostas no sapņa, vai arī viss romānā notiekošais ir sapņa turpinājums). Jo – šis sapnis patiesi ir ievērības cienīgs un pelnījis augstu vietu pasaules literāro sapņu panteonā: it kā teiksma par grēku plūdiem, it kā – par pasaules radīšanu, bet šīs norises sen jau aizmirsušās un pārvērtušās tekstā, kas vairāk atgādina buramvārdus. Bet buršanās nav nekas cits kā pasaules radīšana (un, galu galā, arī grēku plūdi ir ne tikai iznīcinoši, bet arī attīroši, jo jaunas un citādas pasaules tapšana iespējama tikai pēc iepriekšējās pasaules bojāejas). Cita starpā šajos buramvārdos atrodama arī mīklainā frāze “Kas mirst, lai dzīvo, kas dzīvo, lai mirst”, kas kaut kādā neizprotamā veidā izrādās iebūvēta pašos romāna pamatos. Ja patīk, visu Dzīves svinēšanu var uzskatīt par tās komentāru: par dzīvošanu pēc miršanas, par miršanu dzīvojot, par dzīves svinēšanu nāves paspārnē. Romāns it kā izaug no nebūtības (starp citu, gluži tāpat kā no nebūtības uzrodas Eleonora – vienubrīd viņa pēkšņi parādās jūras krastā, un tā arī netop skaidrs, no kurienes nākusi Eleonora un kas viņa vispār ir) – un arī pagaist nebūtībā tad, kad visi stāsti ir izstāstīti. T. i., romāna smaguma centrs nav vis Eleonoras personība un biogrāfija, bet gan stāstu stāstīšana kā tāda. Savukārt Helēnai uzticēta “baltās lapas” funkcija: sākumā viņa tāpat kā lasītājs. Pēc tam “baltā lapa” pamazām tiek aizpildīta, un, kad tā ir pilna, Helēna daiļrunīgi aizmieg, lai atkal skatītu to pašu romāna sākumā jau aprakstīto sapni.

Pavisam negaidīta ir katoļu lūgšanu un psalmu klātbūtne (ir arī visai īpatnēji to pārfrāzējumi), sevišķi romāna pirmajā daļā. Taču varbūt tā ir gluži likumsakarīga, jo katoļu baznīca ir izstrādājusi precīzu un visiem laikmetiem noderīgu pastāvēšanas modeli, un Ikstenu allaž valdzinājušas labdabīgi konservatīvas un laikus sasaistošas būšanas. Kādā intervijā viņa izteicās: “..pret katoļticību man ir apslēptas simpātijas. Ja reiz ticība, tad lai tā ir konservatīva. Kad lasi lūgšanu tekstus, sajūta tāda, it kā tu skatītos naivistu gleznas.” Katoliskais kods ir tik ietilpīgs un daudz izsakošs, ka iederīgs pat Dzīves svinēšanā, kurai ar ticības lietām nav ne mazākā sakara. Pievilcīga ir nevis pati ticība, bet veids, kādā tā tiek pasniegta – katolicisma apskaužamais konservatīvisms un – šai gadījumā, šķiet, pats galvenais – katoļu baznīcas orientācija uz stabiliem priekšmetiskiem simboliem un valodiskām klišejām, kas gadu simtos noslīpējušās līdz pilnībai. Turklāt autore psalmu tekstus dažbrīd gluži ķecerīgā, dažbrīd grūti atšifrējamā manierē pārfrāzē, veidojot pavisam īpatnējas tekstuālas inkrustācijas (te atkal nāk prātā buramvārdu poētika) – un nudien nav skaidrs, kādus pārsteidzošus – gan autorei, gan lasītājam – secinājumus no tām izvedinātu labs katoļu lūgšanu un rituālu zinātājs, jo attiecības starp kanoniskajiem tekstiem un autores versijām veidojas ļoti saspīlētas.

Un tātad: septiņi pagātnes rēgi pēc Eleonoras nāves svin viņas dzīvi, stāstīdami stāstus, kuros savukārt, protams, Ikstenas ierastajā manierē tiek sapņoti sapņi. Stāsti piederīgi visdažādākajiem žanriem. Ir zvejnieka Jonatana Sīmaņa romantiskais jaunības mīlas stāsts. Ir Emmas Virgo stāsts par bezmaz klasiskām dzīrēm mēra laikā (kara laikā pēc bohēmiskas uzdzīves ar spoguli tiek nosists kāds cilvēks, pirms tam pravietiskā manierē izstāstot mazu līdzību par spoguļiem). Ir mazliet neprātīgs stāsts, ir traģisks stāsts – un, galu galā, visu vainago Kirila Pelna grēksūdze, kurā atrodamas romāna iespaidīgākās lappuses.

Mazliet par sapņiem literatūrā, kas Ikstenas daiļradē ir viens no pamatelementiem. Domājams, jebkurš lasītājs ne reizi vien sevī ir novaidējies, ieraudzīdams kārtējā romānā kārtējo kārtējo sapņa aprakstu un, vai nu, zobus sakodis, to pārvarējis, vai arī, kapitulējis, atstādams sapņa apraktu nelasītu. Iemesls šādai reakcijai ir vienkāršs: literatūrā sapnis lielākoties ir vai nu neobligāts komentārs teksta racionālajai (“reālistiskajai”) daļai, vai arī liecina, ka autors ir vairāk vai mazāk pavirši iepazinies ar dažiem psihoanalīzes elementiem. Sapņa lidojums vai kritiens bezdibenī daudzu prozistu tekstos dīvainā kārtā pārvēršas nevarīgā un neciešami garlaicīgā rāpošanā. Ikstena izvēlējusies citu ceļu. Viņas darbos realitāte eleganti saplūst ar sapni, veidojot telpu ar gluži citām likumsakarībām. Ikstenas prozā nav klasiski romantiskā sapņa un realitātes pretnostatījuma. Tāpat viņas krāšņie sapņi nav komentāri vai papildinājumi, kas skaidrotu kādu citu stāsta norisi, kuru varētu uzskatīt par reālu. Plaisa starp realitāti un sapni vai šķietamību kļūst tik maz, ka to nav pat jēgas pieminēt (Ikstenas prozā ne reizi vien pavīd Herakleita ēna, atgādinādama, ka viss ir viens). Īstenībā tikai uzbāzīgi analītiskais saprāts atdalījis sapni no īstenības. Mītiskajā pasaules skatījumā abas sfēras bija vienotas. Un nedz Freidam, nedz Jungam, nedz arī citiem sapņu entuziastiem nav izdevies padarīt sapni piederīgu tai pagalam neskaidrajai substancei, kuru mēs dēvējam par realitāti. Šī plaisa projicējas arī literatūrā. Mūslaikos stāstu stāstīšana ir racionāla nodarbe, ar kuru autori pelna naudu un godu. Taču savā būtībā stāstu stāstīšana – visviens, vai tie ir sapņi, vai kas cits – ir maģiska padarīšana, kas vistiešākajā veidā saistīta gan ar tāliem aizlaikiem, kad literatūras mūsdienu izpratnē vēl nemaz nebija, gan ar aizapziņas sfērām, kurās līdzenās teksta rindiņas pārvēršas pavisam neskaidrās sajūtās un apjausmās. Un stāsts par sapni vēl ir saglabājis šo saikni ar arhaisko maģiju, jo, galu galā, vēl neviens tā arī nav izskaidrojis, kas ir sapnis un kas – stāsts par sapni.

2001. gadā iznāca Ikstenas nākamais romāns Jaunavas mācība. Ir daudz piemēru, kā rakstītājs, ar pirmajiem darbiem veiksmīgi iegrauzis pamatīgu reni literārās pasaules reljefā, pēcāk gadu gadiem aiz inerces šļūc pa to uz priekšu, nekādi netikdams vairs laukā. Taču Ikstenas otrais romāns ir manāmi atšķirīgs no Dzīves svinēšanas – un pirmkārt jau ar to, ka autore kļuvusi krietni skarbāka, tiešāka un varbūt arī agresīvāka. Mazumā gājusi barokālā izšķērdība (taupības process jau bija jūtams, salīdzinot Dzīves svinēšanu ar Ikstenas īsprozu). Pareizāk sakot, metaforiskās mežģīnes joprojām palikušas, taču tās tapušas funkcionālākas. Tas arī gluži likumsakarīgi, jo Ikstenas apburoši pašmērķīgajām metaforām jēga vien tad, ja tās pastāv vienā eksemplārā – kā paraugi, ar kuriem autore definē savu rakstību.

Ja pēc romāna izlasīšanas izdodas no tekstuālajiem krustu šķērsu krāvumiem izfiltrēt sižetu, tad tas izrādās šābrīža latviešu literatūrai bezmaz klasisks: 20. gadsimts tiek projicēts vienas dzimtas triju paaudžu sieviešu (Ārija – Astrīda – Asnāte) esamībā. Pie gadsimta gala Asnāte, kaut kādu pašas īsti neapjaustu impulsu vadīta (Ņujorkā viņai šķiet, ka my soul, it’s going away – “mana dvēsele atstāj mani”), dodas uz tālu lauku nostūri, uz pamestajām Draudavu mājām – vietu, no kuras cēlusies viņas dzimta: “Rēnā tumsā, pasaules nostūrī Asnātes dvēsele tiek pie īstenības. (..) Mācīsies boksterēt. No instinktu zilbēm mācīsies salikt jūtu vārdus, veidot prāta teikumus, lai runātu pieredzes valodā.” Tā tad arī ir romāna virsrakstā piesauktā jaunavas mācība. Pa vidam Asnātes pāris dienās pieredzētajam un atcerētajam – Ārijas un Astrīdas esamība. Aizgājušās paaudzes nav mirušas – tās allaž klātesošas: romānā vairākkārt akcentēta doma par to, ka Asnāte aiz sevis jūt “īstenības rindu” – un tikai šās rindas kontekstā arī viņa sevi izjūt piederīgu īstenībai. Turklāt šo trīs sieviešu biogrāfijas netiek tradicionālajā manierē sīki un smalki izklāstītas. Tie ir savdabīgi “eksistenciāli koncentrāti” (kas sasaucas ar romāna Dzīves svinēšana dekameronisko struktūru): īsas epizodes, kurās esamība it kā ir sarāvusies bezgalīgi mazā punktā un piepeši eksplodē, šķaidot uz visām pusēm apgaismības mirkļus. Un te nu autore var likt galdā savus trumpjus – visu to pieredzi, kas apgūta īsprozā un Dzīves svinēšanā. Ir efektīgi groteskas bildes – piemēram, ieskats trīsdesmito gadu neatkarīgās Latvijas glumajā sabiedrības krējumā, kurā maļās arī kāds reti biezs kunkulis, pārdabiski resnais advokāts Lamsters – viņš vai visu dzīvi aizvada krēslā, kurā izgriezts caurums podam. Ir Ikstenas prozai tik raksturīgie kolorītie tipāži, kas ar savu klātesamību vien tekstā paver spraudziņas uz bezgalību – teiksim, anatomikuma sargs Abakuks, kura replikas komplektā ar viņa visai īpatnējo profesiju un nepārtraukto nāves klātbūtni izrādās reti trāpīgas. Turpat blakus – miermīlīgi liriskas, lāgiem meditatīvi neskaidras ainas, tostarp hipodroms, ap kuru grūti formulējamu iemeslu dēļ (nemitīgā kustība pa apli? azartiskās spēles dominante?) centrējas darbība. Ir tikpat raksturīgās vīzijas un sapņi. Ir Ņujorkas pieredzējumu atspulgi Asnātes apziņā, ir teksta fragmenti, kas eleganti iezīmē visa esoša vienlaicīgumu, ir gluži reālistiskas ainas, kas metaforiskajā ietvarā iegūst sevišķu spēku, ir bez sava gala visa kā cita – apjoma ziņā mazais romāns izrādās apbrīnojami ietilpīgs.

Savulaik Ģertrūde Staina teica hrestomātiskos vārdus par to, ka “…roze ir roze ir roze…”. Roze ir roze – un no citas puses viņai klāt netiksi, tās galvenā funkcija un īpašība ir būt rozei. Ikstena savā tekstā vienubrīd pārfrāzē Stainu: “dzīve ir dzīve ir dzīve”. Teikums tik neuzkrītoši nomaskējies tekstā un liekas tik pašsaprotams, ka grūti pamanāms, bet, šķiet, tas ir viens no romāna smaguma centriem. Lielākais paradokss ir tas, ka šī nepretenciozā roze, kas ir “tikai roze” un kuras funkcija ir būt par rozi, no sākta gala inspirējusi poētu paaudzes. Gluži tāpat – vienlīdz nepretenciozā dzīve, kas ir tikai tāda, kāda tā nu ir, un tomēr romānisti turpina tajā saskatīt neizdibināmus dziļumus.

Jaunavas mācībai vispār raksturīga nosliece uz šādu pašsaprotamu jēdzienu reabilitāciju, ko tie jau sen pelnījuši. Kurš daudzmaz nopietns rakstnieks mūslaikos bez šausmu trīsām vairs atļausies lietot, teiksim, mīlestības jēdzienu? Runa nav par to, ka nez kur būtu pačibējusi mīlestība, bet gan par to, ka pliekanu ziņģētāju armādas pārtapinājušas to popkornam līdzīgā substancē, no kā pat pamatīgi rūdītam organismam sametas šķērmi ap dūšu. Ikstena atradusi vienkāršu un elegantu izeju. Šie pašsaprotamie un tomēr tik ļoti svarīgie eksistenciālie jēdzieni tiek nosaukti lībiešu valodā, kuru mūslaiku Latvijā vairs zina uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki un kas ikdienā faktiski netiek lietota (atcerēsimies, ka Dzīves svinēšanā līdzīga funkcija bija uzticēta mazliet ķecerīgi deformētiem katoļu psalmiem), – romāns pat sākas ar maģiski trīskāršotu vārdu “ārmaztōks” (lībiski – mīlestība). Arī tālāk lībiski pazib pavisam vienkāršas būšanas: “radīšana”, “tavs prāts lai notiek”, “ardievu”, “es vēl esmu dzīvs”, “man ir bail”, “mana dzīve ir ļoti skaista” un tamlīdzīgi. Turklāt lībiešu valoda nebūt neparādās kā etnogrāfiski dekoratīvs suvenīrs (Ikstenai parasti piemīt nosliece pārspīlēt ar dekorācijām, taču Jaunavas mācībā viņai parādījusies apbrīnojama mēra izjūta). Lībiešu valoda – tā ir mirstoša, aizmirsta, nomirdināta valodā; būtībā tā ir tikai valodas ēna; romānā lībiešu valoda skan putnu balsīs, sapnī, vīzijās. Tas, protams, nenozīmē, ka arī šie jēdzieni būtu mirstoši. Nāve literatūrā ir viena no spēcīgākajām metaforām (ko Ikstena lieliski apzinās, dzīves svinēšanu inspirēdama ar Eleonoras nāvi); vēl jo spēcīgāka tā ir tad, ja mirst – vai arī balansē uz šķautnes starp “būt” un “nebūt” – valoda. Nāves klātbūtne dod sevišķi sparīgu impulsu dzīvībai. Taču, protams, Ikstenas romāns neaprobežojas ar šādu “valodas ekoloģiju”. Visprecīzāk Jaunavas mācības būtība izteikta pašā romānā: “Viņa gājusi mācībā. Viņa apguvusi dzīvības gramatikas formas. Laikos, personās, skaitļos, locījumos, valodās. Bet kāds vēl nelaiž viņu brīvlaikā, liek iet svētdienas skolā. Vērt vaļā biezu grāmatu, lasīt līdzību, kurā tik vienkārši apstājies laiks. Līdzība palīdz māceklei panest īstenību. Viņa ver vaļā grāmatu, īstenību atkārto līdzībā, lai šī mācība būtu pabeigta.”

Vēl Norai Ikstenai ir iznākušas arī vairākas biogrāfiskas grāmatas: Brīnumainā kārtā (1999) – par ASV uzņēmēju Bruni Rubesu, Vija Vētra. Deja un dvēsele (2001) – par latviešu izcelsmes indiešu deju dejotāju Viju Vētru, Zīdtārpiņa musināšana (2003) – par vienu no Latvijas populārākajām dzejniecēm Māru Zālīti.

________________________________________________

Apcere publicēta kā pēcvārds Noras Ikstenas romāna Dzīves svinēšana tulkojumam igauņu valodā – grāmatā Nora Ikstena Elu Puhitsus, Tallin, Huma, 2003.

_______________________________________

Vēl par Noru Ikstenu


Vēl par Noru Ikstenu:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s