Džozefs Konrads “Tumsas sirds”

Ceļojums uz tumsas sirdi

Džozefs Konrads. Tumsas sirds. R., Atēna, 1998

image Viss sākās 1878. gadā, kad 21 gadu vecais matrozis, pēc tautības tīrasiņu polis, Teodors Juzefs Konrads Kožeņevskis ieradās Anglijā. Angliski viņš neprata ne vārda, un viņa kvēlākais sapnis bija izmācīties par kuģa kapteini, kas arī tika realizēts. „…jūrā es atradu savas esības patieso jēgu ilgi pirms tam, kad man ienāca prātā uzrakstīt kaut vienu rindu vai sajust miglaino nepieciešamību pēc izteikšanās ar drukāta vārda palīdzību,” viņš vēlāk rakstīja. Līdz 1894. gadam viņš kuģoja pa visas pasaules jūrām, bet tad, kādas tropos gūtas slimības dēļ nokāpis krastā, sāka nodarboties ar rakstniecību. Un – tik veiksmīgi, ka mūsdienās šis tāljūru kapteinis ir pazīstams kā angļu literatūras klasiķis, viens no modernisma iedvesmotājiem Džozefs Konrads (1857 – 1924). 1998. gada vasarā ASV tika publicēts XX gadsimta 100 izcilāko angliski sacerēto romānu saraksts. Konrads ir vienīgais rakstnieks, kas tajā pārstāvēts ar četriem romāniem – Tumsas sirdi, Lordu Džimu, Slepeno aģentu un Nostromo. Romāna Tumsas sirds (1902) tiešs vai pastarpināts iespaids uz XX gadsimta literatūru ir milzīgs (romāns inspirēja arī F.F.Kopolas slaveno filmu Mūsdienu apokalipse, kurā Tumsas sirds sižets projicēts Vjetnamas kara laikā). Iespējams, Konrads gluži nejauši uztrāpījis kādam arhetipiskam motīvam, kas dažus gadu desmitus pēcāk izvērtās plašā prozas strāvojumā un nav apsīcis joprojām. Proti, gandrīz vai katrs daudzmaz nozīmīgs mūsdienu rakstnieks ir mēģinājis ietiekties tajā tumsā vai fiksēt saskarsmi ar Citādo, kas mīt kaut kur cilvēka apziņas vai zemapziņas dzīlēs. Cik noprotams, šī tēma ir neizsmeļama.

Konrada romānu dekorācijas ir labi pazīstamas un zināmā mērā atgādina masu kultūras stereotipus, tālab sižetiski tie mēdz būt visai aizraujoši. Uzmanības centrā lielākoties ir „vientuļais varonis” – sabiedrības autsaiders vai pats labprātīgi aizbēgušais. Darbības vide – eksotiska un atsvešināta: Dienvidjūru salas, kuģis okeāna vidū. Āfrika vai Dienvidamerika, – vietas, kur savulaik pabijis pats autors; retāk arī nomaļi Eiropas nostūri. Tumsas sirds pamatā ir ceļa motīvs – apmēram pēc šāda principa: jo dziļāk džungļos un tālāk no „civilizācijas gaismas” (gan jāpiebilst, ka Konrads visai kritiski vērtēja rietumniecisko civilizācijas modeli; par to sīkāk skat. Pētera Madsena pēcvārdā), jo tuvāk cilvēka apziņas neizdibināmajiem slāņiem. Tumsas sirdī darbība noris Centrālāfrikā pie kādas vārdā nenosauktas džungļu upes. Stāstītājs ir upes tvaikoņa kapteinis Mārlovs, kura uzdevums ir nokļūt upes augštecē pie ziloņkaula vācēja Kurca. Ierodoties Āfrikā, sākas Mārlova saskarsme ar Citādo: neizprotami ļaudis un absolūti sveša un mežonīga vide, uz kuras fona civilizācijas loģika un centieni civilizēt to aizdomīgi atgādina galīgu absurdu – gluži tāpat kā izrādās neiespējami „palikt saskarē” ar gaistošo dzīves realitāti”. Katrā ziņā – Mārlovs pieredz daudz, bet šajā pieredzē grūti saskatīt kaut mazāko jēgas atlūzu. Kuģošana augšup pa upi Mārlovam atgādina urbšanos tumsas sirdī.

Taču romāna uzmanības centrā ir Kurcs, kaut gan lasītājs viņu redz tikai nedaudzās epizodēs, smagi slimu, īsi pirms nāves. Viss balstās uz dažādu cilvēku versijām par viņu. Tas, ka neviena no tām nav īsti patiesa, it kā būtu pašsaprotami – šāds paņēmiens literatūrā lietots arī pirms Konrada. Tomēr dīvainākais ir tas, ka šīm versijām vispār nav nekā kopēja, it kā katrs runātu par citu cilvēku. Kurca iecerētā romāna pēdējās lappuses raksturo viņu ka ārkārtīgi gaišu un apbrīnas vērtu personību. Kurca brālēns – kā izcilu mūziķi. Kāds žurnālists – kā lielisku ekstrēmas partijas vadoni. Kolēģi – kā neparasti apsviedīgu ziloņkaula tirgotāju, kam priekšā plašas nākotnes izredzes. Vēl ir arī dīvainais džungļu klaidonis, kurš Kurcu traktē bezmaz kā dzīves mākslas skolotāju, kurš radikāli izmainījis viņa pasaules uztveri. Taču tas viss nekādi nesaistās ar to Kurcu, ko ieraudzīja Mārlovs: ar iezemiešiem, kuri Kurcu pielūdz kā dievību, ar mežonīgajiem rituāliem, kas viņam tiek veltīti, ar cilšu kariem, kurus izraisījis Kurcs, lai iegūtu ziloņkaulu, galu galā – ar cilvēku galvām, kas saspraustas uz mietiem ap Kurca mitekli.

Kas bija Kurcs? „Vispusīgs ģēnijs” (kā vienubrīd izsakās Mārlovs)? Vājprātis? Bēglis no civilizācijas? Vai varbūt, gluži pretēji, progresa ideju apsēsts fanātiķis? Varas un naudaskārs avantūrists? Izmisis cilvēks, kas meklējis džungļos patvērumu – arī pats no sevis? Cilvēks, kurš džungļos atklājis savu patieso būtību, atbrīvojies no visiem civilizācijas radītajiem uzslāņojumiem, atklājis savu patieso būtību – „tumsas sirdi” – un vairs nav gribējis atgriezties? Tas tā arī netiek atklāts. „Viņa tumsa bija necaurredzama,” apgalvo Mārlovs. Kurcs mirst, bet viņa pēdējie vārdi – Šausmas! Šausmas! – aizvedina līdz domām par esamības absurdu. Kur īsti meklējama šī tumsa un absurdā infekcija – ārpus cilvēka vai viņā pašā? Kopumā veidojas pagalam drūms priekšstats par pasauli bez ilūzijām, kas spēj radīt tikai šo nesakarīgo pirmsnāves izsaucienu.

Diena, 30.10.1998

___________________________________

Vēl par Džozefu Konradu:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s