Jerns Rīls “Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti”

Grenlandiešu blēņu stāsti

Jerns Rīls. Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti. No dāņu valodas tulkojusi Dina Dravniece R., Atēna, 1998

image Informācija uz Jerna Rīla grāmatas Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti ceturtā vāka vēsta vien to, ka Jerns Rīls (1931) esot viens no populārākajiem dāņu rakstniekiem, viņa darbi tulkoti 11 valodās. Šoreiz jāpiebilst, ka nekas vairāk nav arī jāzina, jo Vēsā jaunava piederīga lasāmajām grāmatām. Proti, tā ir grāmata, kuru tu izlasi, ieliec plauktā un pēc gadiem droši vien pārlasi no jauna. Autors nedz noņemas ar vispārcilvēciskām problēmām, nedz ieceļ sevi laikmeta hronista vai tiesātāja kārtā, nedz nodarbojas ar intelektuālu ekvilibristiku. Jerns Rīls vienkārši stāsta stāstus. Kaut gan – jēdziens „vienkārši” varbūt nav īsti precīzs, jo it kā nepretenciozu un lasītājiem neuzbāzīgu stāstu stāstīšana jau kopš aizlaikiem piederīga mākslas augstākajām sfērām. Jerna Rīla proza ir meistarīgi uzrakstīta, mānīgā vieglprātība – „blēņu stāsti” – maskē ironijas eleganci.

Grāmatā lasāmi 11 savā starpā saistīti stāsti, kas cits citu turpina un kuros iemitušas vienas un tās pašas personas. Darbības vide – visai atsvešināti eksotiska: Grenlandes ziemeļaustrumi, tālu aiz polārā loka. Ir tikai ledāji, polārā nakts, apkārt klīst leduslāči – civilizētā pasaule atrodas tik tālu, ka to var uzskatīt par neesošu. Civilizācija tiek apzīmēta pavisam vienkārši: „tur lejā, dienvidos”, un no turienes vien pāris reizes gadā atpeld kāds roņu mednieku kuģis. Savā ziņā Jerna Rīla proza atsauc atmiņā Džeka Londona Aļaskas stāstus, vien ar to atšķirību, ka Rīla aprakstītie grenlandieši nodarbojas nevis ar zelta meklēšanu, bet gan ar kažokzvēru medībām. Arī daba krietni skarbāka, bet no civilizācijas ar tās kārdinājumiem vispār ne miņas. Sieviešu trūkums tik asi izjūtams, ka tās tiek izdomātas – šīs iluzorās un tajā pašā laikā ārkārtīgi reālās būtnes mednieki pārdod cits citam, pretī dodot savas vērtīgākās mantas (Vēsā jaunava un Kas beigu beigās notika ar Emmu). Tāds civilizācijas labums kā tualete tiek uzskatīts bezmaz par astoto pasaules brīnumu, kura aplūkošanai un, protams, izbaudīšanai vērts veltīt vairāku dienu braucienu suņu pajūgos (Absolūts priekšnoteikums). Iespējams, tieši šī vientulība un nošķirtība padarījusi zvēru medniekus par varbūt drusku aprobežotiem, bet katrā ziņā apskaužami kolorītiem tipiem. Otru cilvēku sastopot, tiek runāts vairākas diennaktis bez pārtraukuma, klausītāju novedot līdz izmisumam, lai pēc tam kādu pusgadu vienatnē atkal klusētu (Apciemojuma brauciens). Par labāko draugu var kļūt gailis (Aleksandrs) vai cūka (Cūka) ar visām no šā fakta izrietošajām jokainajām sekām. Izteikumos par tāltālo civilizāciju izskan ļoti nesaudzīga kritika, bet tajā pašā laikā dažs, piemēram, spējīgs no rokas pabarot leduslāci, jo apziņā tobrīd sastingušas domas (Par to, kā kļūt vēsturiskam). Dažkārt „skarbā romantika” izspēlē pavisam negantus jokus – tā tas ir stāstā par to, kā viens no medniekiem Ziemassvētkos, pats to neapzinādamies, apēd nevis īpaši šim nolūkam audzēto cūku, bet savu kolēģi (Cūka). Taču romantisko priekšstatu vedināti, uzrodas arī visādi īpatņi. Piemēram, mežonīgajiem ziemeļiem galīgi nepiemērots tips platmalē, smailpurnu kurpēs un šlipsē. Sezonas beigās viņš gan aizbrauc kā veiksmīgs mednieks, jo, kā atklājas, viņš pieprot tetovēšanas mākslu un pārziemošanas laikā pārvērš ziemeļu ļaužu miesas mākslas galerijā, par to saņemdams atalgojumu zvērādās (Tetovētājs). Cits īpatnis ir militārisma apsēstais leitnants Hansens, kuru žigli, lietojot ļoti skarbu mācību metodi, pārvērš ja ne gluži pacifistā, tad vismaz Grenlandes dzīvei piemērotā cilvēkā (Kā tika savaldīts leitnants). Ko darīt, ja kāds no medniekiem pēkšņi nomirst? Protams, jārīko bēres, turklāt tik vērienīgas, ka visi aizmirst, kurš īsti ir miris: mirušais Jalle mierīgi guļ zem galda, visi domā, ka viņš, kā jau tam varenās bērēs pienākas, iedzēris pāri mēram, tāpēc iezārko un ielaiž jūrā dižciltīgo vīna cienītāju Grāfu. Ar ko šīs bēres beidzas, lasāms stāstā Varenas bēres, kas, liekas, ir labākais krājuma stāsts.

Apgāds Atēna latviešu kultūras kontekstā jau ievedinājis vairākus līdz šim netulkotus dāņu rakstniekus – Karenu Bliksenu, Pēteru Hēgu, Anni Mariju Ejrnesi, Hermani Bangu. Nu kārta pienākusi Jernam Rīlam. Diez vai viņš jebkad būs tik populārs kā Pēters Hēgs, un arī viņa grāmatas, visticamāk, netiks līdz tiem augstajiem plauktiem, kuros mīt Karena Bliksena, taču iepazīšanās ar šo ironisko un eksotiski ornamentēto dāni ir nenoliedzami aizraujoša.

Diena, 29.12.1998

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s